VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Margrieta Dreiblate. Māksla kā ballīte Santa Mičule, mākslas kritiķe | |
| 2014. gada 7. augustā uz pāris stundām kaņepes kultūras centrā tika atklāta un aizklāta margrietas dreiblates (dz. 1991) izstāde “Putni”. izstāde kalpoja kā iegansts pievērst detalizētāku uzmanību margrietas darbībai, kas lielākoties plaukst un zeļ marginālās kultūras vietās vai dažkārt pat kultūras “nevietās”, piemēram, madonas dzelzceļa stacijā vai Valkas slimnīcā. konsekventa neparastu eksponēšanās vietu izvēle atbilst arī izstāžu mākslinieciskajam saturam, kurā jau pašā saknē ietverta pretošanās baltā kuba estētikai un institucionālismam. taču margrieta ir piedalījusies arī plašāka mēroga mākslas notikumos – piemēram, “kim?” laikmetīgās mākslas centra organizētajās grupu izstādēs, mākslas festivālā Survival Kit, Viļņas mākslas mesē artVilnius un citur, tātad guvusi atzinību arī ārpus mazpilsētām. margrieta dreiblate studē latvijas mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un, pateicoties tam, ka apzināti strādā ar marginālām mākslas formām, jau ir ieņēmusi suverēnu vietu latvijas laikmetīgajā mākslā. grūti izskaidrojamu iemeslu dēļ rodas iespaids, ka margrietas vienaudžu – 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā dzimušās paaudzes vidū tieši dāmām pieder skaļākās un drosmīgākās mākslas idejas. jaunās sieviešu kārtas mākslinieces savos darbos daudz biežāk izaicina, provocē un eksperimentē nekā pretējā dzimuma pārstāvji, kas spēlē pēc ierastajiem mākslas procesu noteikumiem, īpaši neaizraujoties ar robežu pārkāpšanu vai paplašināšanu. šo daļēji intuitīvo iespaidu pagaidām ir pāragri formulēt konkrētāku vārdu, izstāžu vai pat manifestu veidā, taču ceru, ka feministiskās priekšnojautas izrādīsies patiesas un mēs piedzīvosim kādu vēl nebijušu fāzi latvijas mākslā. margrietu dreiblati uzskatu par pagaidām spilgtāko šīs manis izdomātās girl power kustības pārstāvi, bet viņas radītais ir intriģējošs arī no pilnīgi citiem mākslas vērtēšanas skatpunktiem. Māksla kā “nemāksla” Margrietas spēlēšanās ar antimākslas, trash un kiča estētiku rada interesantu mākslas anarhisma programmu, kuras estētiskais nonkonformisms piepilda ar saturu tās spraugas kultūras telpā, ko elitārā (nopietnā, komerciālā) māksla parasti atstāj bez ievērības. tiesa, šis “augstās” un kiča mākslas nošķīrums (es nedomāju krietni novecojušajā klementa grīnberga teorijas izpratnē) dažkārt mēdz sašķobīties – prātā nāk no smalkas izstādes izraidītā enfant terrible ivara grāvleja nominācija tikpat smalkajai Purvīša balvai. grāvleja gadījums apliecina, ka tieši t. s. provokatīvā māksla spēj precīzi diagnosticēt kaites un trūkumus iesīkstējušās mākslas uztveres un vērtēšanas sistēmās, kā to nominācijas pamatojumā argumentēti izklāsta mākslas zinātniece inga šteimane. | |
 Skats no izstādes “Marīna” Muitas mājā Liepājā. 2013 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Margrieta ir izvēlējusies jaunai māksliniecei (atvainojos par “birku”) neierastu izteiksmes veidu – tā vietā, lai apliecinātu piederību pie mākslas pasaules, demonstrējot amatniecisku profesionālismu vai domāšanas briedumu dažādu pseidoeksistenciālu tēmu virzienā (aiz kurām šajā vecumā bieži tiek maskēts interešu trūkums vai tas, ka “īsti nav ko teikt”), viņa drosmīgi izmanto nekautras ironijas, stilizēta antiprofesionālisma un infantilisma taktiku, kas tiek īstenota ar faux naïf vieglumu. jaunā māksliniece lielākoties strādā ar attēliem, dokumentējot dažādas ikdienas dzīves ainas un no tām atvasinot jaunu tēlu un motīvu pasauli, kurā, sabalsojoties ar kiča kultūras teorētiskajiem principiem, realitāte tiek attēlota banalizētā, nereālistiskā formā. izteiktie marginalitātes, burleskas un pārspīlējumu elementi padara margrietas mākslu tuvu sūzenas sontāgas aprakstītajam t. s. kempa fenomenam – kultūras parādībām, kuru saturu veido neslēpta samākslotība, teatralizācija, ironija, rotaļība un pārspīlējumi. kempā populārā kultūra tiek dekonstruēta, pārspīlējot tās izpausmes līdz smieklīgumam, un vienlaikus “kempisms” noliedz arī nopietno, stīvo un mietpilsoniski pareizo dzīvesveidu. arī margrieta savos darbos dažkārt izvēlas portretēt varoņus, ko labāk pārzina “Vakara ziņu”, nevis “studijas” lasītāji, piemēram, puskailu kombuļu inesi. ārpus dzeltenās popkultūras ikonām par nozīmīgu viņas daiļrades daļu kļuvusi underground elektroniskā mūzika, veidojot dažādus kopīgus pasākumus, kā arī portretējot šo aprindu pārstāvjus. mūziķu portreti bija apskatāmi 2012. gada nogalē kalnciema kvartālā izstādē “Visjaunākais vilnis”, un, nezinot margrietas aizraušanos un piederību pie šī mūzikas “viļņa”, tos varētu interpretēt arī kā asprātīgu ironizēšanu par fanošanām un personības kultiem. Marginalitātes diskurss ir viens no noteicošajiem gan margrietas darbu vizuālajā izpildījumā (iepriekš aprakstītais primitīvisms un antiprofesionālisms), gan piezemētajā sižetu izvēlē. to tematisko loku var salīdzināt ar dzīves un mākslas saplūdināšanu savdabīgā post-fluxus manierē, par šīs saplūdināšanas teritoriju un galveno mediju izvēloties attēlu. lai arī masu kultūra bieži tiek apjokota un izjokota, caur to margrietas darbos izpaužas simpātijas pret vienkāršo un demokrātisko, kas izstāžu zālēs nav nemaz tik bieži sastopama parādība. “daiļās”, poētiskās un gludi saķemmētās mākslas pārstāvji visbiežāk vispār norobežojas no popkultūras zemākajām izpausmēm vai pauž pret tām rūgtuma un ironijas pilnu nicinājumu. mākslinieces protests ir tīri estētisks, tas neizpaužas kā aktīva sociālā nostāja vai iestāšanās par konkrētām sabiedrības grupām, bet izaug no attieksmes pret mākslu kā dzīves paplašinājumu un mākslinieciskā potenciāla saskatīšanas pilnībā nemākslinieciskos ikdienas dzīves artefaktos. tieši tur, manuprāt, slēpjas antimākslas darbu spēks – tie izstumj skatītāju no komforta zonas un neļauj ieslīgt patērnieciskā pašapmierinātībā. no kuras nav pasargāts neviens. | |
 Skats no Margrietas Dreiblates izstādes “Īsumā par svarīgāko” Madonas dzelzceļa stacijā. 2013 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniecei | |
| Māksla kā huligānisms Estētisko huligānismu var tulkot kā pasīvu, varbūt pat neapzinātu protestu, taču šis dumpīgums nav dusmīgs, tas var nokaitināt skatītāja mietpilsoniskās jūtas, nevis izsitot sienā caurumu, bet uzpūšot uz tās fallu vai kādu piedauzīgu asprātību. Piemēram, vienas nakts izstādē “īsumā par svarīgāko” madonas dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā zālē tika eksponētas ironiskas parafrāzes par interneta kultūru. ar hakerisku vērienu tika “uzlauzta” interneta subkultūrai raksturīgā tēlu valoda un saziņas kodi, pārnesot tos absurdās miniatūru gleznu kompozīcijās, kurās atdarināti vienkāršoti digitālās apstrādes un montāžas paņēmieni. rezultātu varētu retoriski salīdzināt ar interneta karnevālu, vien jāspēj iedomāties visus šos bināro kodu sistēmā dzimušos simbolus kā dzīvas, ar savas patības apziņu apveltītas būtnes. Savukārt izstādi “Putni” savā ziņā rosinājuši ziņu dienesti, kas izplata apšaubāmas izcelsmes informāciju par ķīniešu ieceļošanu latvijā, kuras rezultātā tikšot izēsti visi latvijas putni, jo ķīnā visi jau apēsti. fantazējot par šiem paniskajiem scenārijiem, izstādē tika piedāvāti “alternatīvi risinājumi tiem, kam gribas ēst putnus” – fotoreportāža ar ķēmiņiem, kas, “salipināti” no pārtikas produktiem, gozējās uz šķīvjiem un neona galdautiem. izstādē redzētais “sagremojās” kā atziņa par to, ka absurdo iespējams neitralizēt tikai ar absurdiem paņēmieniem, līdzīgi kā dažu lietu slēptais bezjēdzīgums daudz redzamāk atklājas tad, ja tās noved līdz vēl klajākai bezjēdzībai. Pārskatot margrietas dalību izstādēs, negribas izcelt kādu vienu, jo tās veido vienotu veselumu. tomēr kā zīmīgākā jāuzsver piedalīšanās ilianas Veinbergas veidotajā grupas izstādē “neļaušanās” (“kim?” laikmetīgās mākslas centrs, 25.01.–03.03.2013.), jo tur aktualizētais nenormālības, nepakļaušanās un mākslas relatīvisma konteksts ļoti precīzi atbilda margrietas darbu diskomfortablajai estētikai. “neļaušanās” koncepcija izcēla viņas spējas talantīgi artikulēt absurdo un vulgāro, novedot to līdz pārliecinošai stila konsekvencei. minētajā izstādē tika eksponētas Paint datorprogrammā veidotas komiksu kompozīcijas – pārzīmētas uz papīra ar krāsainajiem zīmuļiem, guašu un līdzīgiem skolnieciskiem materiāliem. grotesko ainiņu šķībi greizo neveiklumu pastiprina arī ačgārnā pareizrakstība un nosaukumos ietvertais nihilisms (gribas gan to saukt par nihilismiņu). Vispārpieņemtā izpratnē nekas īsti neliecina par profesionālas mākslas klātbūtni šajos darbos – ja nu vienīgi zīmējumu izklājuma veids, kas ir saviļņojies kā magnetofona lente un brīžam atlīmējies no sienas. mazāk populārā izpratnē šie darbi ir izcils subversīvās mākslas piemērs, kas viltīgi apmuļķo vienkāršu mākslas formulu un patiesību meklētājus. Ar to es nevēlos teikt, ka margrietas veikums ir mākslas blefs vai tukša provokācija, gluži otrādi. spēcīgi literatūras, mūzikas, kino vai vizuālās mākslas darbi rosina domāt par cilvēka stāvokli šajā pasaulē, dažkārt pat palīdz to kaut vai uz brīdi saprast. Visbiežāk māksla mums (ar “mums” es galvenokārt domāju savu privāto pieredzi) liek sevi ieraudzīt ne pārāk iepriecinošā gaismā, kur dominē visa esošā nolemtības un bezjēdzības, savas bezspēcības un mazuma apzināšanās. nezinu, vai šādu pasaules kārtību iespējams mainīt uz kaut ko ilgtermiņā pozitīvāku, taču margrietas absurdie, smieklīgie un bezkaunīgie darbi piedāvā alternatīvu šim stāvoklim – dzīvi un mākslu kā ballīti. | |
| Atgriezties | |
