VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laime nelaimē Santa Mičule, mākslas kritiķe Recenzija par Raida Kalniņa izstādi “Nelaime ciematā jeb dinozauri izēd kapus” Liepājas pilsētas muzejā 04.07.–03.08.2014. | |
| “kāpēc vienmēr ir apmācies laiks un zemes dzīlēs dzirdami vaidi. Vēja plūsma no meža atnes pamestības dvaku. kapos ir ļoti mīksta zeme, un par to uztraucas veci cilvēki. tas nebūs parasts laiks, viss būs pusdzīvs, pusmiris... aizlaiki nāk... šaubas, nepatīkamas aizdomas, lauku cilvēku ciešanas no lopu uzbrukumiem, kurus senāk uzskatīja par neiespējamiem. sabrukušas mājas, kuras nav iespējams salabot, un nepārtraukta purva uzmākšanās, kas nemierīgus dara netālos kapus... nelaime ciemā.” izstādes ievadteksts īsumā iepazīstina ar pasauli, kurā dzīvo mākslinieks raids kalniņš un kuras attēlojumam viņš nododas jau daudzus gadus, veidodams savas personīgās nārnijas hronikas un kapeņu stāstiņus. it kā nenopietni, it kā pa jokam, bet rezultātam piemīt kinematogrāfiska tēlu daudzslāņainība, kas radīta labākajās neoekspresionisma tradīcijās, lai arī par tiešu šī virziena sekotāju mākslinieku negribas dēvēt – pārāk komiski un asprātīgi. | |
 Raids Kalniņš. Nemierīgs mirējs. Kartons, akrils. 2012 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Izstādes preses relīzē raida kalniņa darbi tika pasludināti par ekscentriskiem. šī apzīmējuma izvēle var raisīt smīnu, jo neko pārmērīgi dīvainu vai neparastu tur nevarēja sastapt, vismaz spriežot pēc laikmetīgās mākslas galējību mērauklas: dažādās tehnikās un materiālos darināti zīmējumi un gleznojumi, kas soli pa solim ilustrē dīvainus notikumus un parādības. izvērsts komikss ar briesmonīšiem, skeletiem, puscilvēkiem un necilvēkiem, kas, kā jau rakstīts citās raida kalniņa pieminēšanas reizēs, nešķiet ne baisi, ne biedējoši, bet gan savādi mīļi un omulīgi. māksliniekam izdevies atrast un attīstīt tādu glezniecības manieri, kas attēlotajam piešķir šķietami cilvēcīgas īpašības. darbiem piemīt līdzīga sirsnība, kādu atceramies no bērnības grāmatām, kuru ilustrācijas spēja uzburt visnotaļ ticamu paralēlo pasauli un lielā mērā iespaidot lasītā vizualizāciju prātā. raida kalniņa mākslas valodas pamatā ir spēcīga ekspresija, kas dominē spontānajā triepienā, formu vienkāršojumos un nervozajās, steidzīgajās līnijās. Darbi šķiet radīti vienā elpas (otas) vilcienā, un to virtuozā dinamika kāpina arī sižetiem piemītošo izteiksmību. mākslinieka rokraksts ir intriģējošs, un rodas vēlme to ieraudzīt ārpus “ciemata”, citās tēmās, kas varbūt ļautu vēl pilnvērtīgāk realizēt romantiskās ekspresijas dziņas. daļēji tas izmēģināts mazajās skulptūriņās, kas tēlniecības formās atkārto mošķīgos tēlus un izteiksmīguma ziņā papildina gleznoto. kopumā figūru pienesumu nevar dēvēt par veiksmīgu – darbi izskatās pēc suvenīriem vai pusnejaušiem eksperimentiem, no kā ļautu izvairīties veiksmīgāks to izkārtojums ekspozīcijā. | |
 Raids Kalniņš. 2014 Foto no Raida Kalniņa personiskā arhīva | |
| Tas viss ir aisberga redzamā daļa. Pēc eksplozīvo formu apjūsmošanas rodas vēlme raida kalniņa komiksos izdibināt plašākas kopsakarības. mēģinot labāk izprast izstādē redzamo, kā pirmā “ieslēdzās” psihobiogrāfiskā pieeja – aicinājums gleznotajā meklēt autora garīgo pašportretu, šausmu ikonogrāfiju skaidrot kā privātu neirožu sublimāciju un tamlīdzīgas domas, uz kurām vedina dažādas pseidopsiholoģiskas klišejas. Pašizdomātais stāsts par nelaimīgo ciematu mākslinieku ir intriģējis jau ilgāku laiku, un variācijas par šo tēmu radītas daudzu gadu garumā. raids kalniņš šķiet nolemts mošķu tēmas risināšanai, kurā viņš pats ir gan režisors, gan scenārists, gan ļoti veikls operators. kā šausmeņu motīvam, tā izpildījumam piemīt mazliet puicisks eskeipisms, kura idejiskā ģenealoģija sakņojas romantisma kultūrā un mūsdienās joprojām izplatītajā tendencē ar mākslas palīdzību pietuvoties citu pasauļu apvāršņiem. kā tuvākie un nesenākie radniecības piemēri kalpo ernesta kļaviņa ačgārnības, miķeļa fišera ezoteriskā pasaule vai harija branta portretētie dīvaiņi, nemaz neminot plaukstošajā komiksu un ilustrāciju žanrā dominējošo “citādības” tēlainību. atšķirībā no iepriekš uzskaitītajiem autoriem raida kalniņa pastāstiņus raksturo popkultūras un mitoloģijas naratīvu sajaukums, kas manāms mazliet folklorizētajā tēlu ikonogrāfijā un apzināti naivajā stāstījuma izteiksmē. Vienlaikus izstāde šķita ļoti introverta un līdz galam neizdibināma, lai cik viennozīmīgi attēloto paskaidroja darbu nosaukumi, kas bija rakstīti ar roku (ļoti patīkama atkāpe no datora drukas sterilitātes). kā jau minēju, nevēlos caur attēlojuma ikonogrāfiju diletantiski rakņāties mākslinieka personībā, tomēr raida kalniņa šausmu ainiņas iespējams interpretēt ne vien kā autora īpatnējās fantāzijas augļus, bet arī kā mūsdienu pasaules izjūtas alegorijas, kas neizbēgami saistītas ar plašākām kultūrsocioloģiskajām norisēm. Kultūras teorētiķe katerīna albano (Caterina albano) grāmatā Fear and art in the Contemporary World (2012) norāda uz līdzībām starp šausmu kino un laikmetīgo mākslu. Viņasprāt, abus kultūras fenomenus lielā mērā ietekmē populārā kultūra, kas hibrīdi sajaukusies ar “augstās” mākslas elementiem (šādam formulējumam gan es nesteidzos piekrist), kā arī veids, kādā tie manipulē ar skatītāju. skatītāja reakcija uz lielu daļu laikmetīgās mākslas darbu un šausmu filmu ir integrēta jau pašā darbā un ir svarīga tā sastāvdaļa; darba funkcija ir cieši saistīta ar intelektuālām vai psiholoģiskām emocijām. neatkarīgi no tā, vai skatītājs pakļaujas ieprogrammētajai reakcijai, būtiska ir mākslas darba virzība uz psiholoģisku ietekmēšanu, pat ja konkrētu emociju izjušanu nav iespējams “izmērīt”. citiem vārdiem, ganlaikmetīgā māksla, gan šausmu kino demonstrē attēla potenciālu radīt afekta stāvokli neatkarīgi no skatītāja aukstasinības. mūsdienu vizuālajai kultūrai ir jābūt afektīvai un šokējošai, tai jāpiemīt spējai iespaidot patērētāju, pārkāpjot arvien jaunus tabu un radot arvien jaunus uztveres sagatavotības sliekšņus, – šī kultūra manipulē ar to estētiskās pieredzes veidu, kurā neizbēgami ietvertas spēcīgas psiholoģiskas, afektīvas reakcijas. | |
 Raids Kalniņš. Aizlaiku ļaudis. Akmens masa. 2014 Foto: Māris Jašs Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam | |
| Necenšoties izmērīt emocijas un to, cik ļoti mūs nobiedējuši raida kalniņa ērmi un nešķīsteņi, šausmu elementi un autora vēlme strādāt tieši ar šādu tematiku ļauj domāt par darbiem kā vismaz daļēji piederīgiem pie tā sauktās baiļu estētikas un baiļu kultūras. šie jēdzieni mēdz parādīties rakstos par 20. gadsimta spēcīgāko politisko un sociālo satricinājumu rezultātā radītajiem mākslas darbiem, cenšoties apliecināt, ka mākslinieciska patveršanās šausmu žanros ir rietumu kultūrā dziļi iesakņojusies parādība arī ārpus romantisma tradīcijas. ungāru izcelsmes sociologs frenks furedi (Frank Furedi) – un ne viņš vienīgais – definējis bailes kā 21. gadsimta cilvēka apziņas galveno ietekmētāju un būtisku sociālās dzīves telpas sastāvdaļu, taču atšķirībā no iepriekšējiem gadsimtiem, kad baiļu pamatā bija reāli draudi, mūsdienu cilvēks bailes arvien biežāk producē pats. nedaudz iedziļinoties baiļu socioloģijas teorijās, to secinājumi var šķist pārsteidzoši savā pretrunībā: lai arī vispārējais dzīves līmenis ir krietni uzlabojies, tāpat kā pieaugusi cilvēku spēja daudz lielākā mērā lemt par savas dzīves norisēm un kontrolēt dabas spēkus un nosacījumus, baiļu un trauksmes sajuta ir augusi tikpat lielā mērā, un dažu autoru teorijās šīm sajūtām pat piedēvēts laikmeta Zeitgeist statuss. Ar šo baiļu teoriju piesaukšanu vēlējos norādīt uz izjūtām, kas pārņēma, ilgāku laiku uzkavējoties liepājas muzeja izstāžu zālē. raida kalniņa šausmu stāstu izcelsme meklējama ne vien autora individuālajā fantāziju pasaulē, bet arī tajā cilvēces virs/pus/zem/apziņā, kurā kā sociālas būtnes esam iesaistīti mēs visi. tajā, ko var dēvēt par laikmeta garu, noskaņojumu, virzību. ilgstošā piesaiste nelaimīgā ciemata tēmai un kavēšanās tās groteskajā skarbumā, no vienas puses, ir mākslinieka personīgā darīšana, un centieni to analizēt no kāda iedomāta normālības skatpunkta ir ielaušanās svešā privātā teritorijā. apsēstība (ja tā to drīkst saukt) ar gotiskām šausmenēm var būt gan iepriekš aprakstītās baiļu kultūras blakne, gan iestrēgšana pusaudziski vienkāršotā pasaules skatījumā, kurā valda iracionāls, no paša indivīda neatkarīgs ļaunums un fatāli notikumi. tikpat lielā mērā šī “apsēstība” var būt mēģinājums izrēķināties ar iracionālo, rotaļājoties padarot to naivu un nekaitīgu. Pieņemot dažādas skaidrojumu versijas, man personīgi raida kalniņa māksla top tuvāka un saprotamāka, ja to uzlūkoju kā mēģinājumu patverties no realitātes nelaimēm paša veidotajās (gleznotajās) šausmu ainās, – varbūt tādēļ, ka šāds šausmu estētikas pamatojums man šķiet visjēgpilnākais. šausmu fantastika bez dziļākiem sociālajiem vai personīgajiem zemtekstiem un norišu alegorijām būtu vien glīts konfekšu papīriņš bez pašas konfektes. raida kalniņa darbu harisma liek cerēt, ka tādas ir, taču pilnīgu pārliecību izstādē tam tā arī nespēju rast. | |
| Atgriezties | |
