VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nolaupītā tautumeita: piezīmes par sievišķo nacionālisma diskursā Jana Kukaine, mākslas kritiķe Recenzija par izstādēm “Latvieši. Mīti un konteksti” un “Uzvaras parks” Mūkusalas Mākslas salonā 07.08.–13.09.2014. | |
| Nacionālā identitāte ir strīdīgs un ambivalents jēdziens. tomēr to, kuri šo parādību uzskata par pilnīgi drošu un acīmredzamu, ir varbūt pat pārāk daudz. tas spriešanu par kādas etniskās grupas raksturu bieži vien bīstami tuvina banāliem stereotipiem. Varbūt tāpēc – vismaz līdzsvara labad – instinktīvi tiecos atrast pretargumentus, un prātā uzaust divi citāti. Viens ir no literatūras, kur natālijas sarotes romānā “bērnība” ieskicēts cilvēku loks, kuri tikās mazās tašokas tēva mājās. šajā sabiedrībā, kā atceras autore, pat tikai “pieminēt, ka cilvēks ir vai nav ebrejs vai ka viņš ir slāvs, bija vismelnākās reakcijas zīme, īsta piedauzība”. otrs piemērs ir no filozofijas – proti, ludviga Vitgenšteina sašutums, kad viņa skolnieks un draugs normens malkolms kādā argumentā izmantojis frāzi “nacionālais raksturs” (malkolms bija domājis britu nacionālo raksturu, kas, viņaprāt, nebija savienojams ar anglijas valdības līdzdalību atentāta mēģinājumā pret hitleru 1939. gada rudenī). Protams, var teikt, ka mūsdienu plurālajā postmodernajā sabiedrībā ar izteiktu tendenci uz kosmopolītisku vienādošanu izzūdošās lokālās īpatnības kļūst par retiem, eksotiskiem atribūtiem, par glaimojošu atšķirības zīmi. man negribas rakstīt par to, kādā kontekstā šos atribūtus izmanto latvijas un citu valstu politiķi, kas apliecina, cik veikli pielāgojams ir kāds tautas apzīmējums politisku manipulāciju veikšanai, tāpat kā nepieņemama man šķiet primitīvā latvijas sabiedrības dalīšana latviešos un krievos. Viena no iespējām, ko mūsdienās var iesākt ar šo vienlaikus gan neērto, gan pārāk ērto nacionālās identitātes jēdzienu, ir mēģināt to skatīt vēsturiskā kontekstā, rekonstruējot kādas sabiedrības izcelsmes un dzīves apstākļus un sasaistot to ar šībrīža dzīves formām. tādā gadījumā kādas tautības apzīmējums kļūst brīvs no vērtējošas pieskaņas, kāda dzirdama tādos izteikumos kā, piemēram, “viņš taču ir krievs / latvietis” utt. aptuveni šāda – ieinteresēta, taču bez patētikas – pieeja bija raksturīga arī izstādei “latvieši. mīti un konteksti”, kas kopā ar arņa balčus izstādi “uzvaras parks” bija apskatāma mūkusalas mākslas salonā. Izstādē, kā minēts tās anotācijā, aplūkoti latviskajai identitātei nozīmīgi jēdzieni un tēli no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām. nav brīnums, ka šo tēlu arsenālā būtiska vieta atvēlēta tieši sievišķajiem tēliem un viena no izstādes tematiskajām sadaļām pat nosaukta tautumeitas vārdā. izstāde atklāja interesantu sievišķā un vīrišķā principu lietojumu, kas lielā mērā atbilst tradicionālajiem priekšstatiem par sievietes un vīrieša lomu. lai arī šo lomu sadali kritiskai analīzei pakļāvusi feministiskā teorija, tomēr ikdienas apziņas līmenī (un sevišķi tik konservatīvā lietā kā politiskā retorika) tās turpina funkcionēt “ar nesatricināma miera izteiksmi”. Vizuālajā mākslā, it īpaši klasiskajā, par sieviešu tēlu trūkumu nebūtu jāsūdzas. bieži vien vīriešiem māksliniekiem tie simbolizējuši to, pēc kā viņi tiecas un ko nevar sasniegt, tādējādi rosinot seksuālu, politisku vai ekonomisku interesi. tomēr, ievietoti nacionālpatriotiskā kontekstā, sievišķie tēli iegūst citu nozīmes dimensiju, ko vēlos apskatīt tuvāk. izstādē aplūkojamos darbos tie simbolizē to, ko savā neciešamajā žargonā kāds politisks spēks sauc par “latvisku latviju”. lai arī vārdi “tēvzeme” un “tēvija” ir šķietami vīrišķi kodēti, tomēr pēc būtības tie ir sievišķīgi, proti, uz tiem var attiecināt virkni tradicionālo priekšstatu par sievišķību. dzimtā zeme ir skaista un kārdinoša (to iekāro svešas varas), dāsna un devīga (šeit sievišķības jēdzienam tiek pievienoti mātes vaibsti, kas sasaucas ar leknajām druvām un ražīgajiem laukiem), un vienlaikus – kas ir ļoti būtiski – tā ir inerta, bezspēcīga, pasīva. to, kurš baudīs lekno druvu augļus, nosaka vīrieši, teiksim, lāčplēsis, kas atainots helēnas heinrihsones darbā “agrs rīts. lāčplēša dzimšana”. izstādes kontekstā darbs precīzi saistīts ar 80. gadu nacionālo atmodu un neatkarības idejām. lāčplēša un citu vīriešu – varoņu ziņā ir rūpēties un sargāt savu dzimteni, kā arī nepieļaut, lai tā nonāk svešinieku varā. citiem vārdiem – dzimtā zeme gluži kā sieviete kļūst par mantu, par uzvarētāja balvu jeb trofeju. | |
 Skats no izstādes “Latvieši. Mīti un konteksti”. 2014 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība Mūkusalas Mākslas salonam | |
| Līdzību starp nacionāli politisko un tradicionāli patriarhālo retoriku turpina izvērst arī arņa balčus fotogrāfiju cikls “uzvaras parks”. lieki teikt, ka jau pats uzvaras piemineklis uzrāda dzimumu lomu nošķīrumu, akcentējot dzimtenes – mātišķības asi, kuru es jau minēju un pie kuras vēl atgriezīšos. Viens no izstādes “latvieši” tematiskajiem stūrakmeņiem – mīts par “savu kaktiņu, savu stūrīti”, kas ir piederības un patstāvīguma apliecinājums un sajūgts ar otru mītu par latviešu “rakstura” individuālismu un nošķirtību, bet zīmīgi, ka arņa balčus darbos, kas veltīti lielākoties nepilsoņu jautājumam un padomju ideoloģijas inspirētajai uzvaras pieminekļa interpretācijai, parādās diametrāli pretēji jēdzieni: 9. maija masveida svinības liek domāt par kolektīvisma alkām, savukārt maritim Park Hotel viesnīcas tēls, kas atkārtojas vairākās fotogrāfijās, ir kā norāde uz šī “sava kaktiņa” neesamību, to aizstājot ar “iebraucamo vietu”, kura paredzēta vien īslaicīgām vizītēm. šajā kontekstā sievietes prostitūtas tēls, var teikt, izriet ar loģisku nepieciešamību. tā ir sieviete, kuras “gods ir zaudēts”, tā ir pieejama kuram katram. tāpat var teikt, ka tā ir sieviete, kura zaudējusi savu aizbildni, kuras valsts armija ir sakauta pretinieka priekšā. kā esejā “jaunava un valsts” (The Virgin and the State) norāda feministiskās antropoloģijas pētniece šerija b. ortnere (Sherrry B. ortner), sievietes goda jēdziena saistīšana ar sabiedrības vai kādas tās daļas “tīrību” ir apbrīnojami plaši sastopams uzskats. lai šo godu nosargātu, tika radīts sazarots aizliegumu tīkls, kas regulēja sievietes sociālo un it īpaši seksuālo uzvedību. Prostitūtas tēls šajā kontekstā nozīmē gan aizliegumu neievērošanu, gan goda laupīšanu, kas turklāt noticis nevis vienreiz, bet tiek darīts regulāri, kļūstot par simbolu zaudētai zemei. citiem vārdiem, tam atbilst iedomāts skats, kad dzimtos laukus apar svešzemju iekarotājs. Doma, ka sievietes seksualitāte nepieder viņai pašai, bet gan ir publiski apspriežams jautājums – tātad jautājums ar sabiedrisku nozīmību –, ir plaši iesakņojusies visdažādākajās uzskatu sistēmās. mūsu platuma un kultūras “grādos” tam spilgtākais piemērs varētu būt kristīgās baznīcas aizliegums sievietei stāties dzimumattiecībās pirms laulības slēgšanas. lielā mērā ar šo tēmu saistīta arī diskusija par un pret abortiem, kā arī izteiktā asimetrija nostādnē, ja runa ir par vīriešu seksuālo aktivitāti un seksuālo vardarbību, ko dažos klasiskos vizuālās mākslas sižetos poētiski sauc par “nolaupīšanu”. tāpēc, lai sargātu sievietes / dzimtenes šķīstību, karavīra tēls ir vairāk nekā iederīgs, un arņa balčus fotogrāfijās šis sievišķais / vīrišķais pretstats ir novests līdz galējībai – līdzās kailām meitenēm te redzami uniformās tērpti, ordeņiem apkārušies virsnieki un ģenerāļi, veidojot klasisku objekta–subjekta pāri. Dēmonizētajam prostitūtas tēlam, pret ko vērsts sabiedrības nosodījums un nicinājums, pretējs ir eņģeliskais mātes tēls, kurš bauda cieņu un atzinību. simboliskai mātes idealizēšanai ir senas saknes, saprotamākās un mums tuvākās atkal meklējamas kristietībā, kur izkoptais dievmātes kults rietumu mākslas tradīcijai devis ievērojamu madonnu attēlu arsenālu. sižeta traktējumā dominē domīgs apcerīgums, bezgalīgs maigums un pašpietiekams miers. Priekšstatiem, kas rietumu kultūrā ietekmēja noteiktu mātes tēla konstruēšanu, sīkāk ceru pievērsties citreiz, šoreiz vien norādīšu uz acīmredzamu faktu – iedomāties, ka šāds privileģēts statuss ir iegūstams katrai mātei, ir vairāk nekā naivi. stingrā sievietes seksualitātes kontrole noteica arī to, kā un no kā bērniem jābūt ieņemtiem. reiz, neatceros, kur, lasīju, ka uzvaras pieminekļa ansamblim piemīt divdomība: ja, Padomju armijai ienākot, tai pretī steidzās mātes ar zīdaiņiem, tad – no kā gan šie bērni varējuši būt? taču acīmredzot mātes–dzimtenes saite ir tik cieša, ka to nespēj pārraut šādi “triviāli” pārspriedumi (lai arī, piemēram, literatūrā “kara jucekļa” dzimstības apstākļi ir auglīgs temats piņķerīgiem attiecību un likteņu tēlojumiem.) | |
 Skats no Arņa Balčus izstādes “Uzvaras parks”. 2014 Foto no publicitātes materiāliem Pateicība māksliniekam un Mūkusalas Mākslas salonam | |
| Bez šaubām, noteiktas nacionālās identitātes veidošanā mātēm ir nozīmīga loma, ar to domājot nereflektēto pasaules uzskatu, ko viņas nodod nākamajai paaudzei. saka, ka kaut ko “iezīž ar mātes pienu”, un šī metafora ir ļoti precīza. šo sieviešu uzdevumu esejā “Vai sievišķais pret vīrišķo ir kā daba pret kultūru?” (Is Female to male as nature is to Culture?) analizē šerija ortnere, atzīmējot, ka sievietes anatomija, kas paredz noteiktu bērna pasaulē laišanas pieredzi, un no tās izrietošā zīdīšanas prakse sievietes “iesakņo” mājas dzīvē, kur visbiežāk viņas kļūst arī par savu pēcnācēju pirmajām skolotājām. šajā stadijā bērnus, kas uzvedas drīzāk kā dzīvnieki, viņas pakļauj pirmajai socializācijai, ievadot tos kultūras sfērā un ieliekot pamatus komunikatīvajām prasmēm. Vēlāk gan, bērniem sasniedzot noteiktu vecumu, meiteņu un zēnu izglītība var sākt atšķirties. meitenes pamazām tiek gatavotas mājas dzīvei un mātes un sievas lomai, savukārt zēnu priekšā izritina kultūras mantojumu, iedrošinot viņus ne tikai apgūt esošo kanonu, bet arī veikt jaunus atklājumus. tāpēc zīmīgi – jo augstāks izglītības un apgūstamās kultūras līmenis, jo vairāk parādās vīriešu kārtas skolotāji: bērnudārzos strādā gandrīz tikai sievietes, bet augstskolās dominē vīriešu kārtas darbaspēks. Nacionālā identitāte tās nereflektētajā stadijā ir apgūstama pirmajos dzīves gados, proti, kā īpaši ēšanas, ģērbšanās, svētku svinēšanas paradumi, kam pievienojas arī dzimtā valoda, kas ir cieši saistīta ar sievišķām dzīves formām, jo sievietes ir tās, kas gatavo ēst, ģērbj, svin svētkus un runā ar saviem mazajiem bērneļiem, pie reizes mācot viņus arī veidot attiecības ar kaimiņiem. līdzās leknās druvas jeb potenciāli apaugļojamās dzemdes metaforai šis ir vēl viens iemesls, kurš nacionālpatriotiskajā diskursā stiprina mātes–dzimtenes korelāciju, kas izpaužas tiklab vizuālajā mākslā, kā monumentālajā tēlniecībā un ko uzskatāmi apliecināja arī abas minētās izstādes. Tagad, kad esmu apskatījusi dažus tradicionālus sievišķības atribūtus, tos saistot ar nacionālās identitātes jēdzienu, būtu laiks uzdot jautājumu – vai un kādā mērā atšķirtos mūsu uzskati, nomainot šīs retoriskās figūras? ar kādām runām uzstātos politiķi, kādi argumenti tiktu lietoti? Viennozīmīgas un izsmeļošas atbildes uz šo jautājumu man nav, un tādu nesniedza arī izstādē “latvieši. mīti un konteksti” apskatāmie mākslas darbi. iespējams, atbilde pieder pie kādas nākotnes utopijas, kur cilvēka dzimums, nacionalitāte un izcelsme veidos mums vēl nezināmas nozīmju un prakšu konstelācijas. | |
| Atgriezties | |
