Sarmīte Māliņa, Kristaps Kalns. “Mīlestība nekad nebeidzas”
Stella Pelše, mākslas zinātniece
|
| |
Mākslinieces Sarmītes Māliņas un fotogrāfa Kristapa Kalna objekts (precīzāk - objektu kopums, ko varētu dēvēt arī par instalāciju) "Mīlestība nekad nebeidzas" mākslas festivālā "Cēsis 2008" ir labs piemērs konceptuāli pārdomātai un minimālistiski skaidrai redīmeidu tradīcijas interpretācijai. Asociatīvi uzlādētu priekšmetu saspēles ir Māliņas radošo aktivitāšu centrā kopš 90. Gadu vidus, šis arī nav pirmais veiksmīgais sadarbības projekts ar Kristapu Kalnu (2006. gadā tapa altāris videoinstalācijas formā, kas paplašināja sakrālās mākslas robežas, raisot cilvēciski nozīmīgus jautājumus ar Lieldienu vēsts tiešu tulkojumu).
Cēsu izstādes kopējā tēma - skaistums - vispirms jau iemie-sota mākslīgi izveidotā baltā kuba perfekcijā, kas kontrastē ar noskretušā alus brūža atmosfēru. Šai gadījumā laikmetīgās mākslas iecienītās industriālās faktūras tiek tīši slēptas, uzburot citu, no īstenības atšķirīgu pasauli. Tajā uzmanība fokusēta uz objektiem, kas asociatīvi saistās ar jūtu un atmiņu skaistumu, kā arī visa pārejošo raksturu. Tas visskaidrāk atklājas ziedu buķetes vitrīnā - pelējuma pēdās, kas saēd bijušo valdzinājumu, bet vienlaikus ir arī droši norobežotas no skatītāja ar stikla barjeru. |
| |  Sarmīte Māliņa, Kristaps Kalns. Mīlestība nekad nebeidzas. Instalācija. 2008. Foto no publicitātes materiāliem |
| |
Dūmakainais stikla kubs kā iesaldēto, konservēto un, iespējams, tālākai nākotnei glabāto jūtu patvērums ir arī instalācijas centrālā objekta - gultas - ietvars. Salīdzinot, piemēram, ar britu mākslinieces Treisijas Eminas populāro darbu "Mana gulta" (1999), no jauna apstiprinās latviešu mākslai piedēvētais estetizētais skatījums, visai atšķirīgs no intīmu priekšmetu gūzmas un depresijas apliecinājumu eksponēšanas. Tomēr estētisms šai gadījumā nenozīmē banalitāti vai komercmākslu. Lakonisms, ģeometrisms un ahromatiskā krāsu gamma izceļ prasmi savaldīgi un distancēti reflektēt par bijušo, nevis vienkārši eksponēt nepastarpināta emocionāla izvirduma liecības. Stikla kuba skaldnes daļēji kalpo kā spogulis, kurā atspīd gan baltais parka soliņš (satikšanās vieta), gan paša skatītāja atspulgi, ievietojot arī sevi potenciālās atmiņu drāmas kontekstā. Jūtu "konservēšanas" vēlmi un vienlaikus neiespējamību pastiprina mūzikas kastītes ģenerēto skaņu fons - dzidri valdzinošs un tomēr mehāniski nedzīvs. Darbu iespējams traktēt kā laikmetīgu vanitas tēmas risinājumu, sašaurinot un precizējot klasisko dzīves īslaicības uzstādījumu līdz personiski svarīgākam aspektam.
|
| | | Atgriezties | |
|
