Ēriks Božis. "Sargājošās debesis". Darbs no izstādes “Instrukcija”
Inese Baranovska, mākslas zinātniece
|
| | "Iekaramie griesti, lamināta grīdas, plastmasas logi, dienasgaismas spuldzes - viltojumu komplekts, kas nepieciešams reālai dzīvei," - tā instalācijas "Sargājošās debesis" darba tēzes lakoniski formulējis pats autors izstādes "Instrukcija" pavadošajā brošūriņā.
Ērika Boža daiļrades esence ir ironiska spēle ar telpu un mūsu uztveri, manipulācija ar visiem labi zināmām lietām un standarta situācijām. Ļoti diskrēti un neuzbāzīgi mākslinieks mūs aicina paskatīties uz labi zināmo no cita redzes leņķa. Mūsdienu standartizētās vides kroplīgos hibrīdus - iekaramos griestus, daudzdzīvokļu namu lodžiju metāla režģus, navigācijas piktogrammas u. c. atribūtus, kas Latvijas vidusmēra pilsoņa apziņā simbolizē labklājību, patvērumu, drošību un pat mājīgumu, - autors uzdrīkstas pārvērst mākslas instalācijās. |
| |  Ēriks Božis. Sargājošās debesis. Instalācija. 2008. Foto no publicitātes materiāliem |
| |
Tūkstošiem reižu redzētā lieta - iekaramie griesti, viens no patērētāju dzīves labklājības standartu standartiem, kura galvenā funkcija ir nosegt visus defektus, - pēkšņi zaudējusi savu horizontālo viltus stabilitāti un gluži vai bezsvara stāvoklī planē telpas izplatījumā. "Klikšķ" - un mūsu apziņā ieslēdzas cits domāšanas modelis: gribot vai negribot šī realitātes nobīde mūs ievelk uztveres un prāta spēlēs. Par spīti monstrozi brutālai formveidei un totāli aloģiskai būtībai, instalācija "Sargājošās debesis" ir ļoti emocionāls darbs. Racionāli spriežot, Andrejsalas Korpusu cehā šķībi iekārtajiem piekaramajiem griestiem ar trīsuļojoši zilgano dienasgaismas režģi nav nekādas tēlainas paralēles ar vienu no romantiskākajiem itāļu kino klasiķa Bertoluči daiļdarbiem, bet, padomājot iracionāli, varbūt tomēr stāsts ir par to pašu - par nerealizētiem sapņiem, ilgām, bailēm, alkām būt mīlētiem, saprastiem un sargātiem, tikai citā ne-laikā un ne-vietā.
|
| | | Atgriezties | |
|
