Helēna Heinrihsone. Izstāde “Sveiks, kurmi!”
Vilnis Vējš, mākslinieks
|
| |
Bija izdevība skatīt Helēnas Heinrihsones 2007. gada darbus divās dažādās "scenogrāfijās" - pirms personālizstādes "Sveiks, kurmi!" mākslinieces darbnīcā un izstādes atklāšanā. Iespaidi bija atšķirīgi. Vakara stundā no mansarda kaktiem Helēna vilka lampas gaismā milzu audeklus ar biedējošām pusnomoda vīzijām - primitīvus vīriešu torsus, halucinējoši krāsainus galvaskausus, netverami lillīgu "neko" ar nedzīvi tumšiem izstīdzējušiem siluetiem, kas tikai attāli atgādināja pārdabiska izmēra nokaltušas rozes.
|
| |  Helēna Heinrihsone. Dzeltenais. Audekls, eļļa. 2007. Foto no publicitātes materiāliem |
| |
Helēna dalījās mulsumā - no kurienes viņai tas viss, īpaši jau tie vīrieši.... Nepilnu mēnesi vēlāk Latvijas Mākslas muzeja Baltajā zālē milzīgie audekli optiski bija kļuvuši it kā mazāki, uz sienu baltā fona tie tagad izskatījās drīzāk kā "karnevāliski iepriecinājumi" (Eduards Kļaviņš). Vītušo rožu sērijā māksliniece, izrādījās, bija nevis nogalējusi savu līdzšinējo "firmas zīmi" - visu ziedu ziedus, bet pakļāvusi tos jaunai izsmalcinātības un arī ironijas pakāpei. Pat galvaskausi ar to nepārspējamo līderi - dzelteno, ar rozā zobiem un zilo "aci" - vadībā pie zāles gala sienas vairāk atgādināja vieglprātīgus tusētājus nekā draudīgus rēgus. Helēna Heinrihsone savā sabiedriskajā tēlā godam nesa izstāžu atklāšanās ierastās "melno kleitu parādes" pavēlnieces lomu. Viņas darbu metamor-fozes, kuras es te cenšos aprakstīt, manuprāt, atklāj to nepārprotami glezniecisko dabu - iepretī konceptuālas mākslas performatīvismam, kas paredz "izrādes" inscenējumu jau tapšana stadijā. Helēnas Heinrihsones gleznas, pirms tās noliktas skatītāja priekšā, pieder nākotnei, par kuru skaidri nekas nav zināms. Tajā ir tikai mākslinieces iztēle un spēja to materializēt. Nav paraugu, nolūku, apsvērumu, salīdzinājuma. To visu sagādā skatītāji un kritiķi katrs savas sagatavotības (samaitātības) līmenī, kad glezna kļūst par faktu, par pagātni un iesaistās komunikācijā ar citām pagātnes liecībām. Tikai tad rodas nogurdinošie jautājumi par mākslas darba piederību - modernismam, postmodernismam, laikmetīgumam. Helēnas Heinrihsones ekspresionistiskais žests, tēlu arhetipiskums utt. dod labus argumentus sarunām par mākslu kā pagātni, bet reizē arī stiprina vāru ticību, ka gleznotāja privilēģija ir nepastarpināti uzrunāt nākotni.
|
| | | Atgriezties | |
|
