VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Katrīna Neiburga. "Solitude" un “Topoloģija Nr. 29” Jegors Jerohomovičs, žurnālists | |
|
Vientulība vai neatkarība? Katrīnas Neiburgas videoinstalācijas Solitude (2005) un "Topoloģija Nr. 29" (2007) veidotas fotogrāfiju slīdināšanas tehnikā - šķiet, mēs skatāmies filmu, bet patiesībā tie ir fotoattēli, kas sarindoti/samontēti nepārtrauktā plūdumā. Pati māksliniece skaidro, ka šī tehnika ļauj viņai strādāt neatkarīgi no operatora vai kāda cita palīga. Šajos divos darbos "neatkarība" jeb pašas izvēlēta vientulība viņai ir īpaši svarīga. Katrīna Neiburga vienmēr ir pētījusi individualitātes izpausmes - meitenes ļāva viņai ieskatīties savu somiņu saturā, taksometru vadītājas dalījās pieredzē, tējas sēnes audzētāji atklāja maģiskus noslēpumus. Dažreiz viņa pati kļūst par savu instalāciju galveno varoni. Solitude - instalācija, kas iekļauta laikmetīgās mākslas muzeja KIASMA (Helsinki) kolekcijā, - ir Neiburgas 11 minūšu gara meditācija/refleksija par vientulības, noslēgtības un atsvešinātības tēmu. Šajā darbā, ko veido trīs videoprojekcijas, māksliniece ieved skatītāju savā privātajā telpā, taču distance paliek - šī emocionālā un ķermeniskā vientulība ir dīvaini auksta, tā pat robežojas ar vienaldzību. Pilnīgi pretēju efektu sasniedz "Topoloģija Nr. 29", kas arī ir ļoti personisks projekts, taču tajā Neiburga uzņemas uzmanīgas vērotājas lomu. Šā darba siltuma kapacitāte ir ļoti liela. Tas arī ir individualitātes pētījums, bet šajā gadījumā personība nav redzama - māksliniece meistarīgi, aizrautīgi un smalki rekonstruē citu cilvēku pagātnes atmiņas. Fotogrāfijas, kas veido šo instalāciju, uzņemtas dzīvoklī, kuru tā bijušais iemītnieks atstājis dīvainā steigā, pametot visu savu iedzīvi. "Cilvēks dzīvokli nodevis nama īpašniekiem, paziņojot, ka nekā no atstātā viņam nevajag. Atstātās lietas satraucoši un biedējoši liecināja par dzīvokļa kādreizējo iemītnieku," darba tapšanu komentē Neiburga. "No vienkārša vērotāja pārvērtos emocionāli iesaistītā personā - zināju visu par viņa darbu, ģimeni, draugiem, interesēm (..) Visu par viņa sapņiem un drāmām. Darbs rada nojausmu par cilvēka personības un laika atstātajiem nospiedumiem telpā. Mūsu dzīves pārklājas, mēs visi dzīvojam kādu citu cilvēku vietā, viņiem pāri un virsū," norāda māksliniece. | |
 Katrīna Neiburga. Solitude. 2005. Foto no publicitātes materiāliem | |
|
Var just, ka "Topoloģijā" Neiburga pati ir ļoti aizkustināta. Viņa pat nemeklēja šo sižetu - tas pats viņu atradis: pamestais dzīvoklis atrodas viņas kāpņutelpā. Kāda cilvēka personiski stāsti un dzīves atliekas - ar izmisumu, laika zīmēm, sejām, lietām, grāmatām, galdiem, dīvāniem, dejām, svinībām. Kādreiz tas viss bija dzīvs - nu vairs nav. Kādreiz šeit bija silti un, iespējams, omulīgi. Bet atkritumus ar visām tām sajūtām var izmest - un Katrīnas kāpņutelpā būs jauni kaimiņi. Viņi šeit dzīvos - pāri un virsū pagātnes atmiņām un citu dzīvēm. "Topoloģijas" formāts varētu būt diafilma, tas ir slīdošais skatiens laikā un telpā. Darba tehniskais risinājums - robots, kas pārvieto projektoru, un tas vēl jo vairāk pastiprina kustības efektu. Kustība - vai drīzāk ritmiska struktūra, kas attiecas arī uz instalāciju Solitude, - ir Neiburgas mākslas prakses sastāvdaļa. Laika, skaņas un telpiskuma saspēle viņas darbos piešķir tiem gan kinematogrāfisku, gan teatrālu efektu. Jā, tur nolasās Neiburgas scenogrāfes talants. "Topoloģija" pēc formas atgādina Bangladešā dzimušās britu mākslinieces Runas Islamas videoinstalācijas, taču pēc dvēseliskā un emocionālā piepildījuma tā ir ļoti tuva Jaunā Rīgas teātra veiksmīgāko izrāžu estētikai - arī Katrīna Neiburga savos darbos stāsta par garo dzīvi, lai cik vientulīga tā arī būtu. | |
| Atgriezties | |
