VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| 28. Sanpaulu biennāle "In Living Contact" (“Tiešā kontaktā”) Aigars Bikše, mākslinieks 26.10.-06.12.2008. Ciccillo Matarazzo | |
|
Sanpaulu pilsētas izstāžu ekspozīciju ēku - Ciccillo Matarazzo pa-vil-jonu Ibirapuera parkā -, kuru projektējis pasaulē pazīstamais arhitekts Oskars Nīmeiers, apmeklēju trīs reizes. Pirmoreiz, tūrisma informācijas birojā stiprināts ar pārliecību, ka pirmdienās izstāde ir atvērta, aplūkoju iespaidīgo izstāžu ēku no ārpuses. Norāžu trūkuma un savas spītības dēļ apklīdu ēkai pilnu apli, mēģinādams iekļūt pa kādu no atverēm, kuras likās piemērotas iekļūšanai ēkā. Izstāde tomēr pirmdienā nebija atvērta. Tāpēc pirmoreiz Antiņš atkāpās no stikla kalna un augstās mākslas, patveroties mierinošajā svētā Pāvila pilsētā. Noskaņots gana kritiski pret manjana konceptu un mazliet apvainojies par neveiksmīgo pirmo mēģinājumu, iekļuvu biennāles ekspozīcijā nākamajā dienā. Izstaigāju ātri visu izstāžu telpu, vēlēdamies aptvert izstādes kopējo apjomu un noskaņu. Biju pārsteigts, ka milzīgajā, atvērtajā izstāžu mājā ar 30 000 kvadrātmetru telpas pati ekspozīcija aizpilda tikai mazu daļu - vienu stāvu, un tas atstāja visai trūcīgu iespaidu. Pirmajā stāvā - lieli, tukši vestibili ar daudziem apkārt klīstošiem izstāžu uzraugiem, otrajā stāvā - plašas zāles, kurās tāpat apkārt klīst gana daudz uzraugu un tiek demonstrēti vairāki video, sociāli un izglītības projekti, bērnu zīmējumi. Trešajā stāvā bija izstādīts vecais labais tukšums (un labi daudz izstādes uzraugu). Lieliska arhitektūra, ko izstādes organizatori vēlējušies parādīt, nepiemēslojot telpu ar "krāmiem". Ja man jāvērtē šāds gājiens no mākslas fakta viedokļa, tad nevaru atļauties izteikties nepieklājīgiem vārdiem visnotaļ cienījamā žurnālā. Ja man jāvērtē kā cilvēkam, kas nokļuvis ievērojama arhitekta projektētā ēkā un gūst baudījumu no patiešām lieliskas, tukšas iekštelpas risinājuma, tad nevaru atļauties lietot tik banālus prieka kunkstienus tik cienījamā izdevumā. | |
 Elans Makolums. Zīmējumi. Publicitātes foto | |
| Beidzot nokļuvu ceturtajā stāvā, kur bija izvietota arī pati biennāles dvēsele un miesa - izstāde, tas ir, mākslas darbi; tie "mētājās" telpā un šķita sīki, neveidojot vienotu harmonisku struktūru un apliecinot tumšo haosu, no kura kāds varētu sešu darba dienu laikā izveidot kaut ko. Redzētais lika man domāt par "augstās" mākslas vietu sabiedrībā, par tās spēju būt noderīgai, spēju saņemt atbalstu, līdzekļus, barības vielas sava garīgā ķermeņa fiziskai manifestēšanai. Māksla atšķirībā no filozofijas un retorikas taču parasti materializējas, tās fiziskums vai mazasinība, vai jebkura cita tieši tēlu veidojoša fiziska īpašība aizkustina, aicina, saviļņo mūsu materiālās pieredzēs balstīto nemateriālo prātu. Iespējams, ka vizuālā māksla ir atavisms, kas ieņēmis savu marginālo vietu sabiedrībā un patiesi vajadzīgs korporatīvai mākslas kuratoru un mākslinieku subkultūrai. Tādas vai līdzīgas apokaliptiskas prāta ainas pavērās man, aplūkojot biennāles ēku un ekspozīciju stikla kalna otrā apmeklējuma laikā. Nevarēdams pārvarēt kritisko noskaņu, nolēmu, ka mākslas darbus atsevišķi skatīšos kādu citu dienu. Svētā Pāvila pilsētā ir silts, vakaros ātri satumst, un es, sagremojis iepriekš gūtos ēkas un ekspozīcijas iespaidus, atgriežos pilsētas izstāžu centrā vēlreiz. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kad izstādes kodolu veidoja atsevišķu valstu ekspozīcijas, šoreiz izstādei darbus bija izvēlējušies izstādes rīkotāji - Sanpaulu Modernās mākslas muzejs un kurators Ivo Meskita (Ivo Mesquita). Jāsaka, nepazīstot šo cienījamo personu, varu izteikt savu neizpratni par dažu darbu atlases kritērijiem; izbrīnu radīja ļoti daudzu nosacīti senu, iepriekš citviet klātienē redzētu darbu parādīšanās izstādē. Starp tādiem bija, piemēram, somu mākslinieces Eijas Līsas Ahtilas izstādē dominējošie videodarbi "Māja" un "Kristāla acs" (abi 2002) vai Stokholmā dzīvojoša beļģu izcelsmes mākslinieka Karstena Hellera darbs Valerio (1998), kas ilgstoši bijis izstādīts Berlīnē. Šie minētie un daudzi citi darbi (vairāk nekā puse) neatspoguļo pēdējā brīža situāciju mākslā, to, kas noticis šajos divos gados, - tas, manuprāt, būtu biennāles galvenais uzdevums un pazīme, kas to atšķirtu no jebkuras citas mūsdienu mākslas izstādes. Ja jūs esat pasūtījuši veco labo "Asiņaino mēriju", bet krogs par to tagad sauc plūmju sulu, tad vilšanās ir neizbēgama, pat ja plūmju sula ir garšīga. | |
 Pēters Frīdls. Spēļu laukumi. Publicitātes foto | |
|
Izstādes rīkotāji bija pilnībā ignorējuši glezniecību, toties aizrāvušies ar darbiem, kas imitē pētījumus. Piemēram, Barselonā dzīvojoša meksikāņu izcelsmes mākslinieka Erika Beltrana (Erick Beltrán) darbs The World Explained ("Pasaule izskaidrota"), izgatavots 28. Sanpaulu biennālei. Uz daudzām planšetēm attēlotas shēmas, cilvēki, iekārtas. Uzraksti informācijai (spāņu valodā) pārklājas ar lielākiem simboliem, traucējot izlasīt uzrakstīto tekstu vai pilnībā aplūkot attēlus un skaidri norādot - informācijas devējs nevēlas radīt ilūziju par informācijas nozīmi, un šķiet, ka visa vēstījuma jēga ir neizskaidrojamās pasaules racionālo izskaidrotāju apsmiešana (pasauli nav iespējams izskaidrot?). Čīliešu mākslinieka Karlosa Navarretes (Carlos Navarrete) darbs Personal Archive I ("Personiskais arhīvs I", 2008) - uz speciāli dizainētiem koka galdiem zem stikla izvietotas fotogrāfijas un piezīmes. Attēlos mājas, mašīnas un autobusi - nekas īpašs. Autora piezīmes par ceļojumu pa Brazīliju vai ceļojumu vispār. Vēstījums par personiski nozīmīgā nenozīmīgumu, kad tas iznests publiskajā telpā. Tur vēstījuma intensitātei, lai to pamanītu un aplūkotu svešinieks, būtu jābūt vismaz ar skaisti apsnigušas kalnu ainavas vai kāda palestīnieša sadragātas rokas emocionālo lādiņu. Koķetais galdu un krēslu noformējums droši vien veidots, lai aicinātu papētīt šo "nekonkurēt spējīgo" piedāvājumu. Meta Malikena (Matt Mullican) darbs MIT Project ("Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta projekts", 1990) ir samērā liela instalācija - telpā bija izvietotas zemas sienas (pieaudzis cilvēks var redzēt pāri tām, kā arī dažviet ieiet iekšā), iekštelpā izvietoti galdi ar virsmā iestrādātiem attēliem, dažādām grafiskām melnbaltām un krāsainām kompozīcijām (apmēram tādas tapa, kad lietišķās mākslas vidusskolā mani trenēja apieties ar velci un tušu). Citā nodalījumā - kauli un putnu izbāzeņi. Instalāciju uztvēru kā zinātniska procesa fikciju vai mistifikācijas procesa zinātniskošanu. Varbūt tādam būtu jāizskatās mūsdienu šamaņa interjeram, ja kāds vēlētos ekranizēt Umberto Eko romānu "Fuko svārsts". Jau renesanses sākumposmā tik būtiskais lietderības princips mudinājis māksliniekus un kuratorus, iespējams, neapzināti tēlot "lietderīgo", līdzīgi kā latviešu pasakā, kur krauklis neraka Daugavu, tomēr vēlējās iezīmēt savu lietderību, atbilstoši sevi noformējot. Noderīgu izpēti ar darbu Playgrounds ("Spēļu laukumi", 2007) veicis Pēters Frīdls (Peter Friedl), austriešu mākslinieks, kas dzīvo Berlīnē. Četrās slaidu projekcijās rindojas fotoattēli no dažādiem bērnu spēļu laukumiem. Attēli izskatās iegūti sakārtotajās Rietumeiropas pludmalēs, daudzdzīvokļu māju pagalmos, bērnudārzos. Pavēroju attēlus, bet katarsi neizdevās sasniegt: tā pati skumjā sajūta, kad daudz laba ir - nekā personiska. Nākamā darbu grupa varbūt neizceļas ar tādu vizuālo salie-dētību un kopējo noformējuma struktūru kā manis iepriekš aprakstītā "zinātnieku grupa". Tie ir darbi, kam paša paņēmiena apspēlēšana nav mākslas darba priekšmets. Spilgtākie, manuprāt, ir, piemēram, Marinas Abramovičas (Marina Abramović) Art Must be Beautiful, Artist Must be Beautiful ("Mākslai jābūt daiļai, māksliniekam jābūt daiļam", 1975-2007). Tā ir videodarbu sērija, kuros pati māksliniece daudzu gadu garumā filmējusi piecpadsmit dažādus tematiskus pašportretus. Ekspozīcijā rindā izvietotajos ekrānos tika rādīti visi portreti vienlaicīgi. Bieži vien grims vai gadi nojauc iespaidu, ka redzamais ir vienas personas portretu kolekcija. Tas ir ļoti personisks darbs, aplūko mākslinieces attīstību, viņas performances ilgākā laikposmā, kā arī tīri cilvēciski - novecošanu. Viņa, šķiet, uzdod sev arī jautājumu, kas notiek ar "vecu" darbu, kā mainās tā vēstījums un ideja, kad tas ielikts jaunā kontekstā un dzīvo jaunu dzīvi, un vai māksliniekam vispār ir tiesības to darīt ar savu pagātni. Amerikāņu mākslinieka Elana Makoluma (Allan McCollum) darbs Drawings ("Zīmējumi", 1988-1993) aizņēma lielāko platību ekspozīcijā. Uz daudziem galdiem bija izvietoti dažāda izmēra rāmīši, kuros simetriski pret vertikālo centra asi attēloti melni regulāri laukumi uz balta fona. Visi zīmējumi ir unikāli, mākslinieks vairāku gadu garumā izstrādājis īpašu sistēmu, kā ar speciāli izveidotiem trafaretiem iegūt daudzus simtus ar roku zīmētu atšķirīgu zīmējumu, kas sagrupēti un klasificēti, un katram no tiem piešķirts identifikācijas numurs. Zīmējumi atgādina dažādus ģerboņu siluetus. Masu heraldika, kurā katrs melnais pleķis ir unikāls, tomēr kopumā visa ainava ir tikpat nomācoša kā vidusmēra pilsētas kapu kopskats; katram piemineklim taču ir savs unikāls vēstījums, tomēr kopējās tradīcijas un gaume notur to visu nežēlīgas pelēcības kopainā. | |
 Mets Malikens. Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta projekts. Publicitātes foto | |
|
Ņujorkā dzīvojoša rumāņu mākslinieka Mirčas Kantora (Mircea Cantor) darbs About Airplanes and Angels ("Par lidmašīnām un eņģeļiem", 2008) - ar rokām austs vilnas tepiķis iekārts izstādes zāles griestos. Paklāja ornamentos ieausti eņģeļu un lidmašīnu silueti. Rietumu kultūra radījusi un gadsimtiem pazīst eņģeļa tēlu, un mūsdienu Rietumu pasaule iepazinusi lidmašīnas zīmi kā apdraudējuma un zaudējuma simbolu. Rietumu kristīgās reliģijas augsnē uzbarotā duālisma kultūra - laba/ļauna, melna/balta atzīšanas kultūra - tiek pārbaudīta un provocēta, pārsedzot apmeklētāju galvas ar semantisko vāku - tepiķi. Lidmašīnas lido bombardēt Bagdādi vai kādu citu "ļaunuma ass centru", lidmašīnas, kuras lido Pasaules tirdzniecības centra neaizsargātajās stiklotajās fasādēs. Rietumu pasaule iepazinusi jaunus masu iznīcināšanas ieročus, kas reiz bija miermīlības putni pilsētu debesīs. Kāpēc mūs, rietumniekus, tā nemīl? Mēs taču esam tīrie eņģeļi. Austrumu tepiķis jeb lidojošais paklājs, Rietumu kultūras simbols plus mūsdienu pasaules satricinājumu zīmes - šis komplekts aicina domāt par globāliem kontekstiem un procesiem, zīmju mijiedarbība rada jaunas zīmes. Viens no maniem mīļākajiem darbiem šajā izstādē bija brazīliešu mākslinieka Žoau Modes (João Modé) instalācija Book Bounded Manually ("Pašrocīgi iesieta grāmata"), radīta speciāli šai biennālei. Instalāciju veidoja pie stikla fasādes izvietota neregulāras formas podestūra - skatuve. Ap vienu no zāles kolonnām, ko ietvēra skatuve, bija apsieta cilpa, virves otrs gals sniedzās ārā pa logu no izstāžu zāles līdz apmēram 150 metrus tālāk augoša koka lapotnei. Uz plašās, tukšās finiera skatuves virsmas (vairāk tās labajā pusē) bija novietots mazs ekrāns, uz kura tika projicēti dabas tuvplāni: kustīga ūdens virsma, kustīga lapotne. Kā lasīju katalogā, mākslinieks darba formu, materialitāti un struktūru iepriekš neplāno. Instalācija rodas izstāžu zālē, ņemot vērā telpas faktorus un bieži turpinot radīt darbu vēl pēc izstādes atklāšanas. Māksliniekam bija izdevies ievilkt "īsto" pasauli "ideālajā" konstrukciju pasaulē. Lielākoties mākslas darbi prasa uzmanību, veido savu pasauli, uzskatu un tēlu nogriezni, kas skatītājam ir jāaprij, jāuzsūc, jāieošņā, bet darbā, ko radījis šis brazīliešu mākslinieks, mani aizkustināja personiskās konstrukcijas atvērtība, tāpat kā koks aiz loga, es biju šīs instalācijas dalībnieks, es biju brīva šīs konstrukcijas sastāvdaļa. Zīmīgs ir Lisabonā dzīvojošas Mozambikas mākslinieces Anže-las Ferreiras (Angela Ferreira) 2008. gada darbs Model # 3 for Propoganda Stand, Screen and Loudspeaker Platform Celebrating a Post-Independence Utopia ("Modelis Nr. 3 propagandas stendam, ekrānam un skaļruņa platformai, svinot postneatkarības utopiju"). Māksliniece visai precīzi realizējusi Gustava Kluča projektu "Pasaules darbaļaudis, savienojieties!" (Workers of the World Unite) - skici propagandas kioskam, kas radīta 1922. gadā (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Z-7842). Gustavs Klucis ticēja labākas pasaules iespējamībai, viņš ticēja, ka ar propagandas darbu var veidot jaunu sabiedrību. Eiroafrikāņu māksliniece visticamāk netic sava vēstījuma misijai, viņa uzšķērž un preparē savu neticību. Utopija ir izdzīvota, izsvinēta, un palikušas tikai pēcsvinību paģiras, kas tiek apraudātas, apcerētas, analizētas. Mozambikas mākslinieci, dzīvojot demokrātiskajā Eiropā, visticamāk negaida Gustava Kluča liktenis - neko savai nabaga tautai, tās cilvēkiem viņa nevar līdzēt un uz tiem pašiem grābekļiem, kur Klucis, arī neuzkāps. Visus izstādes darbus nespēšu aprakstīt, pat ja redaktore dotu man gana vietas. Pieminēšu vēl vienu darbu - brazīliešu mākslinieka Rivanes Neienšvandera (Rivane Neuenschwander) 2005. gada instalāciju Anonymous Drawing Made With Altered Typewriter ("Anonīms zīmējums, veikts ar pārveidotu rakstāmmašīnu"). Izstādes telpā bija izvietoti galdi ar rakstāmmašīnām. Apmeklētāji varēja rakstīt savas vēlēšanās, vajadzības un uz papīra burtu vietā parādījās punktiņi, tikai punktiņi. Man tas šķiet skaists atgādinājums par cilvēciskajām vēlmēm, sapņiem un vajadzībām, kas ir tik dažādas, īpašas un neparastas, bet, pārtulkotas enerģētikā, paliek līdzvērtīgas. Nezinu, vai var piedēvēt lielu vērienu šai 28. Sanpaulu biennālei. Toties Sanpaulu pilsētai vēriena ir atliku likām. | |
| Atgriezties | |
