VIZUĀLO MĀKSLU PORTĀLS
|
|
|
Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums
| Izstāde "Berlīne-Rīga. Partitūras nenoteiktām vietām” Elza Zīda, Laikmetīgās mākslas centrs 11.04.2013 - 08.05.2013 Laikmetīgās mākslas centrs (LMC) atklāj izstādi "Berlīne–Rīga. Partitūras nenoteiktām vietām”, kas apskatāma Kaņepes Kultūras centrā, Skolas ielā 15. Izstāde apvieno sevī dažādus laika nogriežņus un pārkāpj gan telpiskās, gan teritoriālās robežas. | ||||||||||
| ||||||||||
| „Berlīne-Rīga. Partitūras nenoteiktām vietām” piedalās tādi mākslinieki kā Valdis Āboliņš, Kristīne Alksne, Evelīna Deičmane sadarbībā ar Paulīni Reki, Ulrihs Fogls, Ivars Grāvlejs, Benjamins Grēbers, Inga Ģibiete, Romans Korovins, Maija Kurševa sadarbībā ar Edgaru Jurjānu, kā arī somu performanču mākslas grupa T.E.H.D.A.S. Izstādes ietvaros Kaņepes Kultūras centrā norisināsies arī filmu seanss, diskusijas un citi notikumi. "Izstādes uzmanības centrā ir divu ģeogrāfisku un kultūras vietu – Rīgas un Berlīnes satikšanās laikā un telpā, un mākslinieciskās stratēģijas, kas turpina paplašināt un pētīt mākslas robežas, un izspēlēt „partitūras nenoteiktām vietām”, kas eksistē gan fiziskā telpā, gan iztēlē,” stāsta izstādes kuratores Ieva Astahovska un Antra Priede. Starptautiskā izstāde "Berlīne–Rīga. Partitūras nenoteiktām vietām” šodienas radoši konceptuālus dialogus veidos mākslinieki no Rīgas un Berlīnes, savukārt laikā izvērsto nogriezni – retrospektīvs atskats uz plašākai publikai mazzināmo, taču vēsturiski nozīmīgo personību Valdi Āboliņu (1934–1983), kuram bija būtiska loma laikmetīgās kultūras ienešanā un iedvesmošanā gan Rīgas, gan Berlīnes mākslas dzīvē 20. gs. 70. un 80. gados. "Partitūras” ir atslēga, kas savieno izstādē aktualizēto mākslas plūsmu laikā un telpā, sasaista šodienu ar pagātni, sapludina šķietami nošķirtas kultūrtelpas un vietas atmosfēras. Partitūra ir gan skaņdarba pieraksts, gan koncepts, kura izpildījums ik reizi var ienest jaunu izteiksmi, improvizāciju un radošumu. "Atvērtas partitūras” bieži bija darbu pamats 20. gs. avangarda mākslā nozīmīgajam Fluxus kontekstam un autoru lokam (piemēram, Jozefam Boisam, Nam Džun Paikam, Džonam Keidžam u.c.). Šādu fluxustisku partitūru ieraudzīšanu šodienas mākslā iedvesmojis konkrēts notikums – pirms kāda laika izstādes veidotāju uzmanības lokā nonāca Rietumvācijā dzīvojušā mākslinieka un mākslas dzīves organizētāja Valda Āboliņa (1939–1984) radošais mantojums, kas atkal-aktualizēja viņa personību un lomu laikmetīgās kultūras iepludināšanā Latvijā – tobrīd Padomju Latvijā, kuru no brīvas informācijas plūsmas šķīra Dzelzs priekškars. Savukārt Vācijā Valda Āboliņa vārds saistās ar agrīno Fluxus norišu organizēšanu Āhenē 60. gados un kreisi orientētās Jaunās Tēlotājmākslas biedrības (NGBK) Berlīnē vadīšanu no 70. gadu vidus līdz savai pāragrajai nāvei 1983. gadā. Kopējais izstādes izejas punkts ir saistīts ar tādiem Fluxus idejas raksturojošiem elementiem kā starptautiskums, starpdisciplinaritāte, spēle, eksperimenti, vienkāršība, saikne ar ikdienas dzīvi, tās lietām un vidi, robežu pārvarēšana. Izstādes darbi nebalstās vēsturiskā Fluxus formu atkārtojumā, bet atrod ar to jaunus saskarsmes punktus, radot savstarpējus dialogus, paralēles, tīklojumus un slāņus, kas pārklājas viens otram pāri – kā partitūras nenoteiktām vietām pār Rīgu un Berlīni. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
