VIZUĀLO MĀKSLU PORTĀLS
|
|
|
Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums
| Daigas Krūzes, Ingas Melderes un Agneses Krivades darbu izstāde "Kamolītis" Una Meiberga, "Kalnciema kvartāls" 05.07.2012 - 01.08.2012 2012. gada 5. jūlijā Kalnciema kvartālā atklāj mākslinieču Daigas Krūzes, Ingas Melderes un rakstnieces Agneses Krivades kopīgi veidoto izstādi "Kamolītis". | ||||||||||
| ||||||||||
| Izstādē redzama Daigas Krūzes jauktā tehnikā izpildīta zīmējumu sērija un Ingas Melderes veidota un apgleznota porcelāna objektu grupa. Abu mākslinieču darbi veidoti kā ilustrācija Agneses Krivades īpaši izstādei rakstītai pasakai „Par 7 dāmām un 7 mazajiem sunīšiem”. 3 autoru kopdarbs aicina skatītāju piedalīties tādā kā interaktīvā spēlē, kuras noteikumi ir pavisam vienkārši. Tiek dota pasaka jeb stāsts un personāži – 7 dāmas un vecītis. Viss, kas spēlei nepieciešams, ir atrodoties izstādē iedarbināt iztēli, lai izdomātu sev tīkamo pasakas notikumu gaitu. Daiga Krūze (dz. 1980) māksliniece, beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu, dzīvo un strādā Rīgā. Daiga Krūze izvirzīta Purvīša balvai 2008. gadā par personālizstādi "Kontaktpersona", kas bija skatāma Rīgas pilsētas izstāžu zāles "Rīgas mākslas telpa" Intro zālē. daigakruze.com Inga Meldere (dz. 1979) māksliniece, beigusi LMA restaurācijas nodaļu, dzīvo un strādā Helsinkos un Rīgā. Regulāri piedalās izstādēs Latvijā un ārvalstīs. Agnese Krivade (dz. 1981) žurnāliste un tulkotāja, Vidzemes augstskolā ieguvusi bakalaura grādu sabiedriskajās attiecībās. Autore literatūras kritikām par latviešu un cittautu dzeju un prozu. Prozas darbi iekļauti dažādos latviešu stāstu krājumos. 2007. gadā izdots pirmais dzejoļu krājums „Bērnība”. Dzīvo un strādā Briselē un Rīgā. Kalnciema kvartāls atrodas Kalnciema ielā 35, Rīgā. Tā ir vieta kultūras pasākumiem, zemnieku un amatnieku tirdziņiem un citām sabiedriskām norisēm. www.kalnciemaiela.lv www.facebook.com/kalnciemaiela Izstāde apskatāma Izstāžu mājā otrdienās, piektdienās no 16.00-22.00, sestdienās 12.00-22.00. | ||||||||||
| ||||||||||
| Agnese Krivade "Pasaka par 7 dāmām un 7 mazajiem sunīšiem" Reiz Rīgā dzīvoja 7 dāmas. No tāluma likās, ka visas ir vienādas, bet, ja pienāca tuvāk, katra bija citādāka. Visām gan bija gaiši mati, bet pirmajai bija balti, kamēr pēdējai – gandrīz vai brūni. Tāpat arī visām bija kurpes ar papēžiem, bet pirmajai papēdis bija tāds, ka gandrīz nevar paiet, kamēr pēdējai – tāds, ka gandrīz nevar redzēt. Tāpat bija arī ar nagiem un visu pārējo. Tāpēc viņas bija labas draudzenes, kam vienmēr bija par ko runāt, vienmēr varēja teikt otrai to, kas pašai nav. Piemēram – „Es nesaprotu, kā jūs varat ar tādiem nagiem!”, vai arī – „Nu, es jau nestaigāju ar tādiem papēžiem”. Kādu dienu dāmas izdomāja, ka viņām vajag mazos sunīšus. Viņas nolēma satikties, sataisīties, iedzert šampanieti un iet visas kopā uz veikalu. Ne tikai tāpēc, ka tas būtu labs pasākums, bet tā arī varētu būt drošs, ka nenopērk visas vienādus sunīšus. Jo tad draudzība būtu vējā. Dāmas bija izdomājušas katra citu sunīti. Viena gribēja franču sunīti, otra – angļu sunīti, trešā – krievu sunīti, utt. Tā dāmas sapucējās un gāja uz vislabāko sunīšu veikalu Rīgā. Ieiet veikalā, bet tur pārdevējs viņām saka: „Mazie sunīši pašlaik ir beigušies, bet varu jums piedāvāt, teiksim, kanārijputniņus vai žurkas.” „Žurkas!!!!!!” visas dāmas reizē iespiedzās un metās bēgt. Skrēja, rokās sadevušās, ko kājas nes. Pārskrēja pār sarkano, pār dzelteno, pār tramvaja sliedēm, skrēja un skrēja, līdz bija skrējušas jau 7 stundas. Tad bailes no žurkām kļuva mazākas, bet bēdas par sunīšiem – lielākas, un, jo bēdīgākas dāmas bija, jo lēnāk skrēja, un pēkšņi ieraudzīja, ka ir jau izskrējušas no pilsētas. Viņas visas bija pilsētas dāmas un mežā kāju nespēra, bet tagad saprata – ja nav sunīšu, tad var arī iet mežā. Tā viņas raudādamas iet pa mežu, iet un iet, bet te pēkšņi pretī nāk vecs, mazs vecītis un prasa: „Ko tad jūs tik smukas un tik bēdīgas?” Tā un tā, dāmas izstāstīja, sunīšu veikalā nav, ies mežā. „Nebēdājiet nenieka”, teica vecītis. „Ņemiet šo zelta kamoliņu un izmetiet miglā. Kur kamoliņš ripos, tur būs jūsu laime. Bet vispirms jums ir jāaiziet pie upes un jānoliek tur savas kurpes un visa kosmētika, un jānolīmē liekie nagi. Dāmas piegāja pie upes, visu izdarīja kā likts un aizmeta kamoliņu miglā. Nepagāja ne 7 minūtes kā piebrauca laiva, kurai pa priekšu peldēja kamoliņš. Dāmas iekāpa laivā, un upe viņas nesa, bet kamoliņš – veda. Te viņš locījās starp zivīm un zalkšiem, te vijās starp kokiem, te līda pa zirnekļu tīkliem un lapsu alām. Dāmas te brauca ar laivu, te gāja pa krastu, putni viņām nesa ēdienu un lika mutē – te graudiņus, te tārpiņus, te ogas. Lietus viņām izmazgāja matus, vēji saplosīja kleitas, atauga spalvas uz kājām un dāmas arvien vairāk cita no citas kautrējās. Tad viņas aiz kauna uzlika meža maskas, pielika krūmu matus un ierullējās bērzu mizās. Kad dāmas bija jau gājušas 7 gadus, 7 mēnešus un 7 nedēļas, viņas ieraudzīja, ka kamoliņš ir ieripojis ligzdā, kur gulēja 7 oliņas. Katra dāma paņēma vienu oliņu, aizgāja katra savos krūmos un sāka perēt oliņu. Pēc 7 dienām no oliņām izšķīlās... __ ... kas? Mēs to nezinām, bet, ja jūs zināt, tad, lūdzu, pasakiet. Zinām vien to, ka dāmas atnāca atpakaļ un zīmīgi smaidīja, un vairs ne par ko nekaunējās un nebēdājās. Viņas nekad par to nerunāja, bet nekad arī neaizmirsa. Patiesībā jau tagad viņas izskatījās pēc 7 rūķīšiem, nevis dāmām. Viņām vairs nevajadzēja ne mazos sunīšus, ne ko, gribējās tikai iet pa mežu, tīties tāsīs, ēst graudus, tārpiņus un odziņas. Tāpēc viņas nometās rāpus, šķīra ar pirkstiem sūnas un meklēja, kur palicis zelta kamoliņš. Tajā brīdī no sūnām iznira vecītis. „Nē!” viņš teica. „Nemaz nedomājiet. Tagad jūs iesiet atpakaļ uz pilsētu, dzīsiet saknes asfaltā un laidīsiet ogas Daugavā”. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
