VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Inteliģentais grafiti Krišs Salmanis, mākslinieks Dana Peržovska lekcijas pieraksts ar piezīmēm | |
| Kad vaicāju Danam Peržovskim (Dan Perjovschi) par viņa veiksmes avotiem, rumāņu izcelsmes mākslinieks, kura radošajā biogrāfijā ērti iekārtojusies jau lielākā daļa ietekmīgāko mākslas pasākumu un vietu, atbildēja pieticīgi: “Veiksme ir relatīvs jēdziens. Es neesmu veiksminieks populārā izpratnē (ne mākslas žurnālu vāku, ne miljoniem vērtu darbu, ne supergalerijas, ne kataloga ķieģeļa biezumā). (..) Esmu vienkāršs, bez liela budžeta, varu ierasties jau pēc nedēļas, mani darbi nav jātransportē, jāapdrošina vai rūpīgi jāizplāno. Bet vissvarīgākā ir mana ironija...” Ja saruna būtu palikusi tikai elektroniskajā vidē, tas varbūt šķistu mazliet kaitinoši, kā dzirdot turīgos runājam par naudu. Bet, par laimi, Peržovskis tika uzaicināts viesoties Rīgā Laikmetīgās mākslas centra rīkotā festivāla Survival Kit trešā laidiena ietvaros. Daļa no viņa ieguldījuma bija lekcija – droši vien jau daudzos iepriekšējos priekšlasījumos noslīpēta runa, ko caurauda tik sirsnīgu un lipīgu smieklu šaltis, ka beigu beigās cilvēks gandrīz aizēnoja profesionāli. Šis priekšnesums bija gana izsmeļošs, lai piepušķošana pirms publikācijas šķistu lieka. Tādēļ, lūk, viņa stāstītais. “Mani uzaicināja sniegt lekciju. Kā parasti, es runāšu par sevi. Esmu mākslinieks, kas dzimis Rumānijā, un nāku no vides, kur bija ļoti vājas zināšanas par laikmetīgo mākslu. Šis fakts savienojumā ar komunismu diez vai uzskatāms par veiksmes recepti. Kopš tā laika esmu atradies nepārtrauktā procesā, lai pielāgotos kontekstam, bieži ar ļoti ierobežotiem līdzekļiem, minimāliem resursiem. Tādēļ man vienmēr jābūt “uz skatuves”. Ja neizstādies trīs mēnešus, tevis vairs nav. Es piedzimu 1961. gadā, tātad šogad man aprit 50. Piedzimu gadā, kad tika uzcelts Berlīnes mūris. Mūra vairs nav, es vēl turos. Politiskajam kontekstam ir bijusi milzu loma manā mākslā. 1993. gadā, īsi pēc lielajām pārmaiņām, kad apstākļi bija ļoti smagi un es biju ļoti nabadzīgs, viens veids, kā par to runāt, bija bodiārts. Tas bija lēti un radikāli. Bet man nepatika taisīt performanču mākslu kā pārējiem, tā vietā uztaisīju tetovējumu, kas ir ļoti garlaicīga performance. Tā ilga 20 vai 30 minūtes. Tas bija amatierisks tetovējums. Tolaik mums nebija tetovējamo mašīnu, tā vēl nebija modes lieta. Tad tetovējumu nebija pat TV superzvaigznēm, mūsdienās tie ir visiem. Toreiz tā bija izstumto pazīšanās zīme – zekiem un zoļļiem. Un tā man uz pleca tika ietetovēts manas zemes vārds. It kā es būtu tās īpašums. Ar šo performanci mēģināju iekarot telpu, nedaudz distancēties no savas valsts. Man parasti nepatīk pārstāvēt kādu, kas neesmu es pats. Ar šādu taktiku mēģināju atkarot pats savu ķermeni un ne tikai. Desmit gadus vēlāk tetovējums tika izdzēsts – atkal kā performance. Par tetovēšanu samaksāju aliņu cilvēkam, kas darbojās ar adatu, toties tā izņemšana maksāja 2000 eiro. Tas bija 2003. gadā Vācijā, Dienvideiropas mākslas izstādes In the Gorges of the Balcans ietvaros. Tai bija jāpilda tas pats uzdevums – jārada telpa starp mani un jauno kontekstu. Rumānija jau bija ceļā uz ES dalībvalsts statusu, tā bija iekļāvusies NATO, pēc 2000. gada situācija bija dramatiski mainījusies. Ar šo akciju es mēģināju atrast savu vietu sabiedrībā, kurā dzīvoju. | |
| |
| Šeit jūs redzat 1985. gadā no Zemes mākslīgā pavadoņa uzņemtu Eiropas fotogrāfiju. (Rāda naksnīgu Eiropas attēlu, kas nosēts ar dažādā spožumā izgaismotām pilsētām) Tas, ko jūs redzat kā melno caurumu pie Melnās jūras, – tā ir mana zeme. Es uzaugu deficīta kultūrā. Trūka naudas, nebija, ko ēst, nebija tualetes papīra, grāmatu, zināšanu, pases. Kā bērns es to nemanīju, vecāki parasti cenšas savas atvases no tā pasargāt. Bez tam sešdesmitajos pie varas vēl bija liberālie komunisti. Tuvojoties astoņdesmitajiem, viss juka un bruka. Diktators materializēja savu totālās kontroles sapni, uzceļot vienu no lielākajām ēkām pasaulē, kamēr es sāku tapt par mākslinieku. Mācījos vispārējā mākslas skolā no 10 gadu vecuma, tad mākslas vidusskolā, pēc tam mākslas akadēmijā. Tie bija divpadsmit kluso dabu gleznošanas gadi. Mācījos teikt patiesību laikā, kad sabiedrība balstījās melos. Tā nu es uzaugu ar neuzticību pret ideoloģiju. Čaušesku pils ir manas zemes pagātne, tagadne un nākotne. Diktatora pils kļuva par parlamentu; kas reiz bija diktatūras simbols, nu simbolizē demokrātiju. Šīs ēkas aizmugurē tika izveidots Nacionālais laikmetīgās mākslas muzejs, tās priekšpusē tiek rīkoti popkoncerti. Katrai rokzvaigznei gribas nofotografēties uz milzīgās būves fona. No tautas ciešanu simbola tā pārvērtās par visa spektakulārā iemiesojumu. Lielākā ēka uz planētas tūlīt aiz Pentagona... Rumānija ir viena no retajām pasaules zemēm, kuras diktators tika nošauts. Vairākums pārējo mirst dabiskā nāvē, baudot politisko patvērumu ļoti bagātās valstīs. 1968. gadā Nikolajs Čaušesku bija uz žurnāla Time vāka, jo iestājās pret krievu iebrukumu Prāgā. Rumānija bija vienīgā Varšavas pakta valsts, kas neatbalstīja iebrukumu, un viņu uzskatīja par ļoti tolerantu un progresīvu personību. Četrdesmit gadus vēlāk viņu nogalināja paša tauta. Kā gan tas, kas sākās tik labi, varēja beigties tik nelāgi? Čaušesku izveidoja totālās kontroles sabiedrību. Ja mākslinieks vēlējās izstādīt savus darbus kādā galerijā, bija jāpārliecina trīs cenzūras komisijas – kolēģu mākslinieku, pilsētas kultūras pārvaldes un, visbeidzot, komunistiskās partijas komisiju. Mēģinot izvairīties no komunistiskās realitātes, es sāku veidot serialitātē balstītus grafiskus attēlus, kas būtībā bija ne ar ko nesaistītas lietas. Cilvēcisku būtņu ornaments. Nekādas kompozīcijas, nekādas krāsas, nekā. Vienam darbam, kas sastāvēja no 50 000 portretiem un tika radīts 1993. gadā, bija pievienota videokamera, kura to nemitīgi skenēja un projicēja portretus uz ekrāna. Darbs bija par komunistisko uzraudzības sistēmu, bet tas vienlīdz labi atbilst arī kapitālistiskajai situācijai. Taču šādas lielformāta instalācijas padarīja neiespējamu ceļošanu. Svars, apdrošināšana, transports – tas viss pārsniedza manas iespējas. Tā nu es sapratu, ka, turpinot darbu šādu masīvu instalāciju jomā, es iesprūdīšu pats savā kontekstā un mana zeme nevarēs mani eksportēt. Izlēmu sākt zīmēt tieši uz sienas. 1995. gadā, rīkojot izstādi Ņujorkā, sagrafēju sienu un katrā mazajā kvadrātiņā iezīmēju mazu sejiņu. Darbs prasīja mēnesi. Atklāšanas viesi saņēma dzēšgumijas un tika aicināti izdzēst zīmējumus. Un viņi ķērās pie darba! Ar aizrautību. Tas bija 1. decembris, Rumānijas nacionālā diena, kā arī AIDS diena Amerikā, bet šo sakritību es ievēroju tikai vēlāk. Tas bija pirmais darbs, kurā izdzēšana, pazušana kļuva par darba sastāvdaļu. Kādu nedēļu pēc revolūcijas Rumānijā mēs visi bijām draugi. Bijām uzvarējuši. Bet ko tālāk? Valsts sašķēlās, un mēs uzsākām demokrātisku kautiņu. Es tagad smejos, bet tas bija traģiski. Tas, kas notika ielās, bija caur un cauri fenomenāli. Katrs demokrātiskās kustības milimetrs manā zemē tika izcīnīts ielās. Viss, kas tolaik norisinājās galerijās, bija supergarlaicīgi. Nespēja konkurēt. Mums bija pašiem savs Tjaņaņmeņas laukums ar studentu protestiem pret neokomunistu valdību, ko apspieda no cita reģiona ievesto ogļraču paramilitārās vienības. Pie mums nebija krievu spēku, ko vainot, mēs bijām okupējuši paši sevi. Tā kā galeriju dzīve nešķita interesanta, es sāku sadarboties ar pirmo neatkarīgo nedēļas žurnālu Rumānijā (un iespējams arī, ka pēdējo). To vadīja intelektuāļi, un es to izmantoju kā galeriju. Tā kā teksti bija ļoti izsmalcināti, mans uzdevums bija padarīt žurnālu pievilcīgāku. Man bija jāilustrē rakstītais, tomēr zīmējumiem bija jāspēj runāt arī pašiem par sevi. Sāku 1991. gadā un turpinu zīmēt iknedēļas ilustrācijas līdz šobaltdienai. Tādēļ, ja man jautā par mākslinieka politisko iesaistīšanos, – šis ir mans darbs ar sabiedrību. Uzskatu žurnālu par sabiedrisko telpu. Izdodu arī pats savu avīzi, ko reizumis saucu par savu “astoņu lappušu galeriju”. Man patīk šis formāts. Tas ir ļoti pastāvīgs šodien un ļoti pārejošs rīt. Žurnāla veidotāju grupa bija ļoti redzami politikā no 1990. līdz 2000. gadam, tad viņi zaudēja ietekmi kā daudzi citi intelektuāļu kolektīvi visā Eiropā. Savā ziņā viņi ieguva brīvību. Viņu sākotnējais uzdevums bija pozicionēt Rumāniju Eiropā, tagad man šķiet, ka viņu uzdevums ir būt par miera ostu bulvārpreses sabiedrībā. Visur kaut ko pārdod, viss ir spektakulārs. Nekam vairs nav ne kripatas intelektuāla satura. Pat Facebook ir intelektuālāka par presi. Kamēr nonācu no avīzes līdz sienai, pagāja desmit gadi. Tagad zīmēju visdažādākajās vietās, sākot ar lielisko MACRO Romā, beidzot ar pagrabu Kišiņevā, Moldovā, no melnām sienām kā Lionas biennālē līdz baltām sienām kā Pompidū centrā Parīzē. Strādāju raupjās telpās, kā Zollverein Rūrā, Vācijā, un baltajos kubos, kā Portikus Frankfurtē. Dažreiz zīmēju uz stikla (Bloomberg space Londonā). Šie zīmējumi nav karikatūras vai grafiti, vai to sajaukums. Labāko definīciju dzirdēju no kādas vecas sieviņas, kas vēroja mani zīmējam uz sienas. Viņa teica: “Aaaaaā, beidzot kāds inteliģents grafiti.” Zīmējumus viegli pielāgot, man nevajag kunsthalli, esmu zīmējis uz tāfelēm, bet tie var būt arī griesti vai soli, uz kuriem sēžat. Tā nu esmu brīvs no telpas spiediena, kas sniedz autoritāti. Ceļot Sidnejas Nacionālo galeriju tūkstošastoņsimtkautkad, uz tās fasādes bija ieplānota bareljefu sērija, bet pietrūka naudas. Tā nu tukšajās vietās Sidnejas biennāles laikā es sataisīju savus zīmējumus. Tas zīmējumu stils, pie kura esmu nonācis, ļauj man pateikt visdažādākās lietas, pat “RIGAGA”. Šis piegājiens arī paģēr manu fizisko klātbūtni, kas nozīmē ceļošanu. Māksliniekus mūsdienās ir grūti noķert, viņi vienmēr rīko kādu lielu izstādi kaut kur citur. Es domāju, ka ikviens, kurš mani uzaicina, ir pelnījis manu laiku, manu fizisko klātbūtni. Tas ir nogurdinoši, mākslas pasaulē katrs grib būt pirmais, kurš tevi izrāda. Bet es gribu atgriezties, tādēļ mani projekti tiek izdzēsti. Tā ir kā vienošanās starp mani, kuratoru un publiku – telpa pieder mums visiem kopā uz zināmu laiku. Izzušanas praktizēšana ļauj atkārtoti interpetēt darbus. Ir vairākas standartsituācijas. Pirmā ir kā lielākā siena lielākajā mākslas muzejā pasaulē – MoMA Ņujorkā. Zīmēju dienām ilgi, līdz darbs bija pabeigts. Tā bija kā performance, jo apmeklētāji drīkstēja skatīties. Un, kad izstāde beidzās, siena tika aizkrāsota. Otrā situācija ir kā laikmetīgās mākslas telpā Kasteļo, Spānijas ziemeļos. Tur tika uzbūvēta siena, kas pēcāk bija jānojauc. Iznīcinot tu iegūsti brīvību. Dažkārt zīmēju visai publiskās vietās – ar krītu uz trotuāra, tā ka, uznākot lietum... Vai zīmējumi Rumānijas paviljonā 1999. gada Venēcijas biennālē. Tie tika veidoti uz grīdas, apmeklētājiem nācās tiem kāpt virsū, lai tos apskatītu. Tādējādi publika uzņēmās atbildību un kļuva par daļu no radošā procesa, pat ja tas bija iznīcinošs. Biennāles starptautiskajā paviljonā es savus zīmējumus nenostiprināju. Tā nu profesionāļi, kas ir trenēti redzēt, bet neskatās, pa daļai aizslaucīja zīmējumus ar saviem mēteļiem, atklāšanas laikā atspiežoties pret sienām. Liverpūles Tate filiālē lietoju citu stratēģiju. Tur man bija milzu siena. Es uztaisīju pāris zīmējumu iesākumam un ļāvu, lai turpina apmeklētāji. Izstāde ilga trīs mēnešus, un apmeklētāji zīmēja. Un zīmēja. Un zīmēja. Sākotnēji biju pagalam vīlies, jo, lai arī ap mums ir miljoniem inteliģentu cilvēku, tiklīdz viņiem savas domas jāpauž vizuāli, viņi sāk ražot patiešām neinteresantas standarta lietas, kā “Es mīlu Dženiju” vai “Ej d***t”, vai tamlīdzīgi. Uzskatu to par problēmu, jo vizuālā valoda ir mums visiem kopīga. Katrs sīkais māk zīmēt. Tad viņi sāk iet skolā, kur viņus māca, un viņi šo spēju zaudē. Bet laika gaitā, zīmējumiem slāņojoties citam uz cita, sāka izskatīties labi. Lielākā daļa bija cilvēka augstumā, taču daži pamanījās iekarot vairāk telpas, nākot kopā, lai varētu pacelt cits citu un aizsniegt vēl augstāk. Izdzēšanas ideju lietoju arī Parīzē, kur ik dienas ierados galerijā, lai izdzēstu vienu no zīmējumiem. Ja gadījās atnākt uz izstādes beigām, tad gandrīz nekas vairs nebija apskatāms. It kā es atdotu telpu galerijai tā, kā to biju saņēmis. Tādējādi dzēšana patiešām kļuva par daļu no mana leksikona. Iztiku varu nopelnīt, taisot ilustrācijas un zīmējumus šur un tur, tomēr, domāju, ja tavus darbus pērk, tad veidojas īpaša komunikācija starp pircēju, kurš izlemj ieguldīt naudu tavā darbā, un mākslinieku. Gregora Podnara galerijā Berlīnē noklāju visu grīdu ar linoleju un zīmēju uz tā. Ja viesiem kāds zīmējums iepatikās, es to izgriezu un pārdevu. Tā izzušana kļuva par panākumu zīmi. Vai spējat tam noticēt? Viņi pirka ko tādu. Šodien varat būt radikāli un slīpēti, bet tik un tā viņi atradīs veidu, kā jūs pārdot. Tas kļūst par nepārtrauktu pas de deux starp jūsu neatkarību un pasauli, kas zina, kā jūs iepakot, zīmolot un pārdot bez liekas kavēšanās. Ir arī pāris pastāvīgi darbi kā Moderna Museet Stokholmā, kur zīmējumus ievietoju garderobes skapīšos. Iemetot monētu, lai atvērtu skapīti, jums ir pašiem sava izstādīte. Tur ir 128 skapīši. Tāpat ļoti lepojos ar darbu, ko paveicu Prāgas Nacionālajā tehniskajā bibliotēkā. Reizēm es sūtu pastkartes. Kaut kad tiku uzaicināts uz Kosovu, bet nevarēju aizbraukt. Tagad ir tik vienkārši nokļūt jebkur pasaulē, bet tik grūti apciemot kaimiņus. Tā nu es viņiem ik dienas sūtīju zīmējumus pa faksu. Dažreiz viņiem nebija elektrības, vieni darbi tika cauri, citi ne. Faksa aparāts tapa par kuratoru! Trīs mēnešus pirms kādas citas izstādes es ik dienas nosūtīju pa pastkartei. Galerijā tās tika izstādītas vienā kaudzītē, un darbinieki katru dienu nomainīja virsējo. Vēl citā telpā nevarēju zīmēt uz sienām, to vietā man tika pagādātas tāfeles. Tās bija ārkārtīgi smagas un atslietas pret sienu. Zīmējumi nebija fiksēti, tādēļ ik reizi, kad ieradās pircējs, lai tos apskatītu, tie kritās vērtībā, rodoties skrāpējumiem. Bet esmu pateicīgs galerijām, jo nav viegli strādāt ar laikmetīgo makslu. Par spīti sarežģītajam darbam, tās man ļauj eksperimentēt.” Šajā brīdi diktofona bateriju mūžs aprāvās. Kamēr es domāju, ko nu iesākt, Peržovskis pastāstīja gan par savas sievas Lias mākslu, kas fokusējās uz Laikmetīgās mākslas arhīva kā datu bankas un institucionālās kritikas platformas izveidi, gan par viņu kopīgo darbu pie Zināšanu muzeja, ko ierīkojuši īpaši celtā, vienmēr atvērtā divstāvu namā. Uz jautājumu par allaž līdzi nēsātās skiču klades pildīšanos Rīgā, viņš atbildēja, ka zīmējumi rodas visur, bet parasti no izstādēs redzamajiem darbiem apmēram puse esot veco darbu jaunas interpretācijas. Vai nākamajās parādīsies arī kaut kas no Rīgā zīmētā? Pat ja tā notiks, mums būs jāpasvīst, lai to noteiktu. Peržovska māksla, kas veidojās ciešās attiecībās ar Rumāniju, nu ir kļuvusi visnotaļ globāla. Tā vairs nav piesaistāma vienai zemei, toties ir saprotama visās. | |
| Atgriezties | |
