VIZUĀLO MĀKSLU PORTĀLS
|
|
|
Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums
| Kriša Salmaņa personālizstāde "Uzticēšanās trauslums" 28.05.2012 - 27.07.2012 No 28.maija galerijā "Alma" skatāma Kriša Salmaņa personālizstāde "Uzticēšanās trauslums". | ||||||||||
| Atturīgs, melanholisks, intelektuāli pamatots un vizuāli filigrāns – tā varētu raksturot mākslinieku Krišu Salmani, kurš nešaubīgi ir viens no spožākajiem mūsdienu mākslas pārstāvjiem Latvijā. Izstādē apskatāms video darbs, kuru inspirējusi Kšistofa Kišlovska slavenā filmu triloģijā “Trīs krāsas: Zilā. Baltā. Sarkanā”, instalācija “10 metriem” un objekts "Uzticēšanās trauslums". Mākslinieks beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, no 2009. līdz 2010.gadam studējis Ķelnes Mediju mākslas akadēmijā. Darbi atrodās Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja un Igaunijas Mākslas muzeja kolekcijā, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā, Centrālās un Austrumeiropas video mākslas arhīvā. | ||||||||||
| ||||||||||
| Uzticēšanās ir nedrošs mehānisms. Tāpēc arī tituldarbs iecerēts tik trausls. Teorētiski papīra lapa pie griestiem var turēties, kamēr neizslēdz ventilatoru, bet praksē tā var izkustēties dažādu, arī neidentificējamu iemeslu dēļ. Kaut kur tiek atvērts logs, vai kāds ienāk telpā un mainās gaisa plūsma, vai ventilatoram viena lāpstiņa ir neprecīza. /par darbu “Uzticēšanās trauslums”/ ... Attiecību smalkumi nogurdina. Gribas kaut ko skaidru un vienkāršu, tādēļ kādreiz tiek dota priekšroka virsstundām darbā vai nolīšanai garāžā pie racionālām problēmām, vienkāršiem instrumentiem un precīziem izmēriem. Bet arī tur var rasties jautājumi. Cik precīzi ir precīzi? Vai uz milimetra atšķirību var piemiegt acis? Atkal sākas izsvēršana, vismaz intuitīvā līmenī. Tāpēc būtu lieliski, arī ja 10 metru garās līmlentes tiešām izrādītos vienāda garuma. No vienas puses tā būtu vilšanās pēc atšķirību sološajām ievada tēzēm par visuresošo līdzsvara trūkumu, no otras puses - vismaz kaut kas, uz ko nedomājot var paļauties. /par “10 metriem”/ | ||||||||||
| ... Trīskrāsu video neradās kā vienas domas ilustrācija. Man patīk atvērtība, ar ko šis darbs atšķiras no maniem līdzšinējiem darbiem, bet tā ir arī biedējoša. Vismaz pašam bija interesanti par to domāt. Te pārdomu piezīmes: Trīs punktu atbalsts esot visdrošākais. It īpaši tas novērojams, ja virsma ir nevienmērīga - kā bruģis, smiltis vai iztēle. Kukaiņi staigā, trīs kājas pārceļot, kamēr pārējās trīs stabili atsperas pret zemi. Mērnieki lieto trijkājus un tāpat arī oratoriem patīk trīsvienības. No Cēzara trikolona “Veni, vidi, vici” līdz Brigaderes triloģijas nosaukumam kodolīgiem trīs vārdu savienojumiem piemīt īpašs spēks un mākslinieciskas pabeigtības efekts. Tie garantēti iedarbojas uz klausītāju emocijām, pat ja dažkārt ar prātu saprotam, ka tajos kaut kas nav kārtībā. Viens no pacilājošākajiem, devīze "Brīvība, vienlīdzība, brālība", ir ne tikai joprojām aktuāls, bet arī problemātisks. Tāds tas esot bijis jau no sākta gala. Ja par brīvības nozīmi ir iespējams vairāk vai mazāk vienoties, tad par vienlīdzību ir jautājumi - kādā ziņā un kā priekšā ir šī vienlīdzība -, savukārt trešajai pozīcijai ir bijuši pat vairāki varianti un dažkārt tā pavisam dzēsta. Varbūt tieši šīs sarežģītības dēļ Kišlovskis izvēlējās franču trikoloru par totēmu savam slavenākajam filmu ciklam. Tajā netrūkst sarežģītu attiecību un lielu emociju plašā spektrā, ieskaitot bailes no paša emocijām. Binošas varone saka: “Es negribu nekādas mantas, nekādas atmiņas. Ne draugus, ne mīlu. Tie visi ir slazdi.” Kā būtu dzīvot bez emocijām, bez formas, ar saturu vien? Pats režisors esot teicis, ja filmas būtu finansējusi nevis Francija, bet kāda cita valsts, tad arī atsauces būtu bijušas pavisam citas. Tomēr filmas būtu palikušas tās pašas. Vai tas nozīmē, ka zils-balts-sarkans tikpat pārliecinoši varētu būt melns-sarkans-dzeltens (vai varbūt kādā veiksmīgākā paralēlajā pasaulē sarkans-balts-sarkans)? Atceroties emocijas, ko raisīja šo filmu noskatīšanās, krāsu kodi negribot izvirzās priekšplānā. Zilā lustra pirmajā filmā un it īpaši sarkanie akcenti pēdējā atstāja uz mani satriecošu iespaidu. Ar laiku atmiņas par filmā attēlotajiem notikumiem pilnībā izplūda, palikuši vien šie atsevišķie vizuālie tēli. Vai tas bijis tikai grims, lipīga devīze, viegli nomaināms kostīms? Vai varbūt "Zilā" nemaz nebija zila, "Baltā" - balta un "Sarkanā" – sarkana, un es tikai iekritu veikla retoriķa izliktajās emociju lamatās? Vai redzamais ir vienkārši noformējums kaut kam citam, svarīgam un neatkarīgam? /par darbu “Zilā. Baltā. Sarkanā. Kšistofa Kišlovska filmu triloģijas krāsu analīze”/ Krišs Salmanis | ||||||||||
| Galerija "Alma" Rūpniecības iela 1, Rīga p., o., t., c., pt. 12.00–18.00 sestdien, svētdien slēgts www.galerija-alma.lv | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
