Graciozie stiepļu pinumi Stella Pelše, mākslas zinātniece |
| Kristapa Ģelža veidotais triju koka un metāla objektu kopums, kam dots nosaukums ”Trīs grācijas” (1990), patiešām attāli atgādina variācijas par sievišķīgo formu proporciju dažādību, arī par ideālajiem un ne tik ideālajiem apkārtmēriem. ”Tā ir nianšu māksla. Tas ir jautājums par atklāto un slēpto formu, par formas poētiku. It kā acu priekšā ir kaut kas pavisam reāls un triviāls un tomēr vēl kaut kas vairāk. Var pieņemt, ka nianse ir starpība starp diviem gandrīz līdzīgiem lielumiem. Šī starpība ir reāla un nemateriāla. Varbūt šoreiz tā ir starpība starp priekšmetu kā izstādes objektu un to pašu priekšmetu kā realitātes faktu. Starp pieredzē zināmu realitāti (koka stumbrs, iepakojuma kārba, sievietes ķermenis, krusa) un tās parādīšanos citā materiālā.”1 Tā Ivars Runkovskis komentējis ”realitātes faktu” (ko konkretizēt palīdz darbu nosaukumi) smalko pārvēršanos abstrahētos mākslas faktos. Objekti eksponēti Helsinkos, galerijā Anhava (1991), kā arī Rīgā, galerijā ”Kolonna” (1992). Katrs objekts sastāv no izliekta metāla drāšu sieta, ko satur augšējā un apakšējā daļā stiprinātas koka pamatnes. Aptuveni vidusdaļā (katrai vienībai citā augstumā un atšķirīgi noformēts) ievietots koka gredzens, veidojot atšķirīgas silueta formas. Darbam piemīt Ģelža 90. gadu sākuma mākslai tipiskā, abstraktajai tēlniecībai un minimālismam radniecīgā interese par vienkāršām formām un stiepļu pinuma izmantošanu (”Stumbrs”, 1991; ”Valodas stunda”, 1992; ”Jāņa sēta”, 1992; ”Sarkanais teniss”, 1994). Analoģiju meklējumos jānorāda uz amerikāņu minimālista Roberta Morisa (Robert Morris) objektiem, piemēram, tērauda stiepļu veidolu ”Bez nosaukuma” (1967–1986, Vašingtonas Nacionālā mākslas galerija), kurā taisni leņķi kombinēti ar liektām plūdlīnijām, bet objekts kā trīsdimensionāls telpas ”aizņēmējs” vienlaikus sevī satur tukšumu – iekšējo telpu. Saskaņā ar Morisa atziņām ”formas vienkāršība nenozīmē pieredzes vienkāršojumu. Unificētas formas nemazina attiecības, bet sakārto tās. Unificētās formas dominējošais, hieratiskais raksturs darbojas kā konstante, bet visas atsevišķās mērogu, proporciju utt. attiecības tāpēc netiek atceltas. Drīzāk tās tiek ciešāk un nedalāmāk saliedētas.”2 |
| Kristaps Ģelzis. Trīs grācijas. Koks, metāls. 1990 |
| No grieķu mitoloģijā pazīstamajām trim daiļavām aizgūtais Ģelža darba nosaukums iezīmē mākslas vēsturē aprobētu sižetu, apliecinot saikni ar eiropeiskā kultūras mantojuma problemātiku. Vēsturiski šo būtņu interpretāciju klāsts sniedzas no renesanses klasiķu Rafaēla un Sandro Botičelli meistardarbiem līdz neskaitāmiem salonisku akadēmistu ražojumiem par skaistuma tēmu. Tās laikmetīgākās versijās netrūkst ekspresīvu deformāciju un neglītuma, bet Ģelzis šo grāciju galeriju papildinājis ar strukturāli skaidriem, tektoniski lakoniskiem objektiem, kas iemieso mitoloģiskos tēlus 20. gs. mākslas valodas abstrakti ģeometriskajā un dizainiski perfektajā dialektā. Pats mākslinieks šo savu 80.–90. gadu mijas interesi aprakstījis šādi: ”Tur redzama mana jaunā pieeja, pats domāju, ka staigāju starp mākslu un dizainu. (..) Es šais savos darbos vairs neskatos uz ideju, es uz lietu skatos ar pirkstu galiem. Ideja nāk pašās beigās, ar viņu darbs it kā jāsavelk kopā. (..) Bet sietam, tāpat kā zīmulim, ir saistība ar to, ka esmu pēc izglītības grafiķis. Stiepļu pinums – tas ir rastrs. Tiklīdz to saliec, tas pats savā struktūrā sāk veidot formu, tumšā/gaišā attiecības. Tas man šausmīgi patīk.”3 Ažūrais, grafiski izteiksmīgais materiāls ļāvis Ģelzim radīt vienlaikus telpiskus un dematerializētus veidolus ar izteiksmīgām gaismēnu spēlēm.
1 Runkovskis, Ivars. Formu mīklas jeb aicinājums līdzdomāt. Latvijas Jaunatne, 1992, 16. okt.
2 Notes on sculpture by Robert Morris. In: Minimal Art: A Critical Anthology. Ed. by Gregory Battcock. Berkeley and Los Angeles: University of California Press, 1995, p. 228.
3 Bankovskis, Pēteris. Nākotne ir džungļi [Pētera Bankovska saruna ar mākslinieku Kristapu Ģelzi]. Literatūra un Māksla, 1992, 23. okt. |
| Atgriezties | |
|