VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Rūsiņš Rozīte. Ikara ceļš pretī saulei Šeldas Puķītes blogs, 02/2012 2. februārī projekts "Kafejnīcas lieta", kas tapis Laikmetīgā mākslas centra "kim?" un restorāna Kitchen sadarbības rezultātā, piedzīvoja jaunu epizodi, prezentējot latviešu mākslinieku Rūsiņu Rozīti (1943-1978) un viņa gleznu "Mākslinieka klusā daba" (1969) no Latvijas Mākslinieku savienības fondiem. Ar Rozītes personības un daiļrades izcelšanu šis projekts jau otro reizi pievēršas Latvijas mākslas un kultūras vēstures mantojuma revīzijai.1 | ||||||||||
| Ne reizi vien mākslas vēsturnieka darbs ir pielīdzināms detektīva amatam. Meklējot kādas konkrētas vēsturiskās tēmas pavedienus var uzdurties lietām vai personībām, kas iepriekš palikušas neievērotas vai neizakcentētas. Mākslinieka Rūsiņa Rozītes gadījums ir viens no šāda veida piemēriem, kas kārtējo reizi liek aizdomāties par Latvijas Padomju perioda mantojuma klāsta sadrumstalotību un necaurspīdīgumu2 un vārdiem, kas nepelnīti palikuši aiz strīpas, liedzot informācijas pieejamību plašākam interesentu pulkam. Nevar teikt, ka mākslinieks pēc savas nāves ir pilnīgi aizmirsts un šī būtu pirmā reize, kad Rozītes personība un māksla tiek akcentēta. Mākslinieka vārds ik pa laikam parādās presē dažādu ar kultūru saistītu cilvēku atmiņu vai mākslas vēstures jautājumu kontekstā, bet, piemēram, Pētergaiļa izdevumā „Latvijas mākslas vēsture” Rozītes uzvārdu neatrast. 2006. gadā Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūras programmas ietvaros tapa Inetas Puikevicas (Mag. art.) pētījums „Rūsiņš Rozīte” (Maģistra darba vadītāja Ingrīda Burāne). 1981. gada 26. novembrī (līdz 27. decembrim) tika sarīkota Rozītes piemiņas izstāde Mākslinieku namā, kuru iekārtoja mākslinieki Artūrs Ņikitins, Jānis Pipurs un Leonīds Mauriņš. Iznāca arī mākslas zinātnieces Ingrīdas Burānes sastādīts katalogs, bet 2010. gadā Laikmetīgā Mākslas centra rīkotajā izstādē "UN CITI virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960-1984" "Rīgas Mākslas telpā" tika izstādīta Rozītes glezna "Literāta klusā daba" (1968). Mākslinieks – personība Rūsiņa Rozītes vectēvs Eduards Rozīte bijis krāsu rūpnieks un tirgotājs – „Baltijas krāsu fabrikas” īpašnieks. Tāpat E. Rozīte bijis Latvijas Amatniecības kameras priekšsēdētājs, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras sekcijas un Rīgas namīpašumu biedrības priekšsēdis, Latvijas Bankas padomes un Rīgas biržas valdes loceklis, kā arī liels Latvijas Daiļkrāsotāju skolas atbalstītājs. Jāatzīmē, ka uz Latvijas Daiļkrāsotāju skolas bāzes tika attīstīta Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola.3 Savukārt Rozītes tēvs Videvuds Rozīte bijis arhitekts. Kāds tad īsti bija pats Rūsiņš Rozīte jeb R2 kā viņš pats sevi mēdza saukt? Mākslinieks, kas atmiņu stāstos itin bieži tiek minēts 60. un 70. gadu latviešu mākslas un bohēmas sakarībā bijis cilvēks orķestris, kas īsā mūža ietvaros paguva radīt ne tikai darbus glezniecībā un grafikā, bet arī noformēt grāmatas un veidot scenogrāfiju vairākām teātra izrādēm, piedāvājot lokālajai videi inovatīvas skatuves risinājuma idejas. Nerimstošais eksperimentētāja gars lika māksliniekam izmēģināt arvien jaunus mākslas veidus un izteiksmes formas. Rozīša draugu vidū bija rakstnieks Andris Jakubāns, psihologs Imants Plotnieks, aktieri Ints Burāns un Ārijs Geikins, Juris Strenga, Juris Laiviņš, kinooperatori Mārtiņš Jurjāns, Valdis Kroģis, režisors Andris Rozenbergs un citi. Kā atceras Leonīds Mauriņš, Rozīte esot piedalījies visās akadēmijas ballēs, bijis klāt visās teātra izrādēs un neskaitāmos pasākumos. "Vēl atceros Rūsiņa vispusību, brīnījos, kā viņš šajā daudzpusībā nesapinās. Būdams ļoti komunikabls, Rūsiņš tiecās draudzēties ar cilvēkiem no dažādām profesijām. Tas bija lepnums par plašo paziņu loku un reizē intuitīva nepieciešamība izzināt dažādas sfēras,"4 rakstīja Mauriņš. Valdis Villerušs: "R. Rozīte – tas ir jaunu ideju iemēģinātājs, mākslas kustības ģenerators un tieši šajā dzinējspēka koncentrācijā kā kultūrvēsturiskai personībai slēpjas viņa nozīme.”5 Savukārt V. Lapacinska vērtējot 1981. gadā notikušo piemiņas izstādi aprakstīja mākslinieku šādi: „Tie, kas sešdesmitajos gados apmeklēja mūsu Mākslas akadēmiju, bez šaubām atceras kustīgu, darbīgu, slaida auguma studentu, ģērbušos brūnā žaketē ar tikpat brūnu bereti uz vienas auss, tā akcentējot savu pārliecināto piederību mākslas pasaulei un savu pasauli mākslā”.6 Rozītes skolas gadi Rozīte apguva mākslas studijas Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā absolvējot skolu 1961. gadā vienlaicīgi ar Leonīdu Mauriņu. Abi turpina studijas Mākslas akadēmijā, Mauriņš gleznotājos, bet Rūsiņš grafiķos. Edgars Iltners ir viens no nedaudzajiem, ko iespējams dēvēt par R. Rozītes autoritāti, jo turpmākā jaunā mākslinieka radošā darbība un personiskā nostāja proponē izteiktu savas domāšanas patstāvīgumu un mērķtiecīgu savas identitātes pozicionējumu. Rozītes interesi raisa nobriedušas personības mākslā – Jānis Pauļuks un Boriss Bērziņš,7 kuru izteiksmes paņēmienu atblāzmas parādās arī Rozītes darbos. Akadēmija ir viņa māksliniecisko meklējumu pirmais būtiskais posms, kad tiek cītīgi studēta oforta tehnika un paralēli strādāts glezniecībā izmēģinot visdažādākās tēmas un izteiksmes veidus. Mākslas akadēmijā līdzās glezniecības nodaļā studē jau minētais Leonīds Mauriņš, tāpat Andrejs Ģērmanis un Dagne Melnāre, grafikas nodaļā Valdis Villerušs, bet scenogrāfos Ilmārs Blumbergs. 1966. gadā Rozīte piedalās 6. jauno mākslinieku darbu izstādē. Tāpat studiju gados pabijis Maskavā un Polijā, vēl 70. gadu sākumā apmeklē radošo nometni Gurzufā, bet neilgi pirms nāves 1976. gadā dodas uz Senežu – PSRS Mākslinieku savienības jaunrades namu Piemaskavā. Ar akadēmijas laiku ir saistīts stāsts par lielformāta gleznu „Karnevāls”, ko mākslinieks bija izlicis skolas darbnīcā vispārējai apskatei. Gleznu ieradās apskatīt Jānis Pauļuks, kura atdarināšana tika pārmesta Rozītem, lai apliecinātu cilvēku tuvredzību.8 Mākslinieka diplomdarbs sastāv no pieciem ofortiem ar nosaukumu „Latviešu strēlnieki”. Kā 1968. gada žurnālā „Liesma” raksta Andris Jakubāns, tad Rozītes diplomdarbā esot bijis ierakstīts „mākslinieks stājgrafiķis - pedagogs”. Pēc skolas absolvēšanas 1967. gadā, Rozīte paliek akadēmijā kā pasniedzējs vakara sagatavošanas kursos vairākus gadus pasniedzot zīmēšanu. Tāpat viņš lasa lekcijas par mākslas žanriem un mākslas teoriju VEF, Rīgas elektropiederumu rūpnīcā un skolās. Idejas un eksperimenti: Rozītes atstātais mantojums Lavierējot un apejot tematisko un formas cenzūru māksliniekam nekas cits neatliek kā veidot savu kodu valodu. Varēja jau strādāt „atvilktnei”, tomēr tādi mākslinieki kā Rozīte tiecās pēc publikas atzinības vai vismaz cilvēku reakcijas viņa radītā pienesuma sakarībā. Jāsaka, ka mākslinieka radošās darbības gadi sakrita ar PSRS politikas izmaiņām, kā rezultātā cenzūras striķi, it īpaši kas attiecas uz formu tika atlaisti brīvāk, tāpat aktīvāk sāka ieplūst informācija par aktuālajām norisēm Rietumu mākslā. Rozīte šo informāciju alkatīgi tvēra gan apmeklējot Ojāra Ābola veidotās lekcijas un lasot Jāņa Borga rakstus, gan piedaloties un apmeklējot izstādes kaimiņvalstīs. Rūsiņa Rozītes gleznas un grafikas darbi ir iekļauti Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijās, kā arī atrodami Latvijas Mākslas akadēmijas fondos, tomēr liela daļa darbu atrodas dažādās privātkolekcijās. Vislabāk, protams, kopainu par viņa daiļradi varētu iegūt, apskatot mākslinieka atstāto mantojumu vienotā personālizstādē. Šādas izstādes veidošana varētu būt apsveicams projekts, tomēr nebūt ne vienkāršs, jo liela daļa darbu sadzīšana rokās prasa gluži vai detektīva iemaņas. | ||||||||||
 Rūsiņš Rozīte. Klusā daba. Foto: Ansis Starks | ||||||||||
| Nozīmīgu mākslinieka mantojuma daļu veido glezniecībā sastrādātais, kur var atrast gan maigāk un grafiskāk izzīmētus portretus, gan komplicētākas figurālas ainas ekspresīvā izpildījumā. Vasarā notiek gleznošana, bet ziemai pietaupīts darbs pie grafikām. Rozītes visbūtiskāko mantojumu glezniecībā veido Rietumos paralēli esošajā minimālisma un konceptuālisma virziena idejām tuvinātās gleznas klusās dabas un ainavas žanrā. Studiju gados mācoties grafikas nodaļā Rozīte cītīgi pievērsās oforta tehnikas studēšanai. Vēlāk kā tuvu tehniku sev atrod linogriezumu, kur iespējams veidot sev mīļos ģeometrisko līniju rakstus un konstrukcijas. Rezultātā, bez diplomdarba, Rozīte turpina intensīvi strādāt grafikā, kā arī pievēršas plakāta mākslai, iegūstot pat godalgas. Šobrīd gan diemžēl nav zināms neviens viņa plakāts, kas būtu saglabājies. Idejas grafikas un glezniecības darbiem mēdzis aizņemties no paraugiem, ko veidojis grāmatu noformēšanā. Par lielāko uzdrošināšanos lokālā mērogā minams darbs scenogrāfijas lauciņā. Mākslinieks 60. gadu beigās darbojies J. Raiņa Akadēmiskajā dailes teātrī pie tādām izrādēm kā Mati Unta „Kāda būsi, mana pasaule?”, Paula Putniņa „Kā dalīt zelta dievieti?” un Gunāra Priedes „Otīlija un viņas bērnu bērni”. Par Rozītes darbu teātrī kādā no intervijām savās atmiņās dalās Ilmārs Blumbergs: “Esam izgājuši cauri visādām attieksmju maiņām. Atceros, Rūsiņš Rozīte savulaik veidoja izrādi uz tukšas skatuves melnā samtā. Mākslinieciskā padome ar to nevarēja samierināties, galīgi nokritizēja. Viņš bija pirmais karavīrs, kas uzbrukumā ejot, krīt. Tagad nospēlēt izrādi melnā samtā liktos pavisam ikdienišķi, varbūt pat vecmodīgi. Tolaik tas bija izlēciens. Man jau bija daudz vieglāk. Bija taču Kurta Fridrihsona skatuves risinājums Dostojevska “Idiotam” - manuprāt, mūsu modernās scenogrāfijas stūrakmens, bija daži eksperimenti, kaut vai Rūsiņa Rozītes darbs. Pēc nokritizēšanas viņš gan ilgi neatgriezās scenogrāfijā.”9 Mākslinieka pirmajā personālizstādē 1969. gadā Dailes teātra telpās tika eksponētas tikai eļļas tehnikā darinātas gleznas (11 darbi). Pirms tam teātra telpās izstādes bija veidotas Lidijai Auzai un Uldim Zemzarim. Trīs no Rozītes personālizstādes darbiem – „Mākslinieka klusā daba”, „Literāta klusā daba” un „Matemātiķa klusā daba” veidoja nosacītu kluso dabu ciklu. Par šo izstādi „Padomju Jaunatnē” izsakās Rasma Lāce, pozitīvi novērtējot kompozicionālos risinājumus, minot mākslinieka tieksmi izmantot krāsu vairāk kā dekoratīvu elementu un, lai saasinātu uztveri tīšo perspektīves jaukšanu.10 Pats mākslinieks kādā intervijā avīzei „Darba balss” ir atzinis, ka priekš viņa klusajai dabai ir daudz plašāki rāmji, nekā, piemēram, portretam. Kā turpinājums profesiju klusajām dabām bija jauktā tehnikā izpildītā „Vēsturnieka klusā daba” (1969). Šajā pašā gadā uzņemts par Mākslinieku savienības grafikas sekcijas biedru. Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskajā institūtā 1973. gadā, kad jauno zinātnieku padome uzsāk tradīciju – rīkot pazīstamu mākslinieku izstādes, norit otrā R. Rozītes personālizstāde. 1974. gada izstādē Rudens R. Rozīte prezentē savu darbu „Ziemas nakts”. Kad mākslinieka darbi netiek pieņemti oficiālajās izstādēs, tad esot izstādījis „Skapī”. „Rūsiņš – tā bija apskaužama spēja domāt par mākslu un strādāt mākslā jebkuros apstākļos, kā arī milzīga varēšana atteikties. Atteikties no ļoti daudz kā – gan sadzīvē, gan mākslā. Viņš pats teica, ka esot minimālists. Rūsiņa pēdējo dzīves gadu darbos vērojama strauja un konsekventi izturēta tieksme pēc satura un formas skaidrības, vienkāršības, varētu pat teikt – atkailinātības. Viņš savos estampos un gleznās bez žēlastības iznīcināja jebkuru skaistu nejaušību un centās maksimāli precīzi realizēt savu ieceri.”11 Andris Jakubāns: „Rūsiņam piemita tikai īstiem māksliniekiem raksturīgs slinkums, viņš neiesāka bildi, pirms nebija izdomājis kādu kārtīgu „āķi”, lai katrs varētu uz tā uzķerties.”12 Ikars 70. gadu vidū vairums mākslinieku pievērsās kosmosa tematikai – nozīmīgam laikmeta aspektam. Arī R. Rozīte „pievēršas” šai tematikai, par ko liecina darba nosaukumi. Tās ir abstraktas kompozīcijas, kas dominē viņa pēdējo dzīves gadu darbu klāstā. Abstraktā izteiksme iegūst ekspresīvu raksturu, kā tas redzams vienā no viņa pēdējiem darbiem „Pieskāriens kosmosā” (1978), kur līniju ritms tiek iecentrēts gleznas kompozicionālajā struktūrā. „Cerība”, „Bezgalība” u. c. mēreni abstrakti, ar atsevišķiem ģeometriskiem elementiem, kā arī ekspresīvākā manierē izpildīti darbi jauktās tehnikās (akvarelis un līme, eksperimenti ar parafīnu, kolāžas u.c.) ir pēdējo gadu darbi, kuros mākslinieks kļuvis apcerīgāks, nedaudz noslēgtāks.13 Kādu noteiktu punktu R.Rozītes mākslinieka jaunradē iezīmē lielformāta darbs „Ikars”, kura tapšanas laiks – 1968.-1974. Mitoloģiskais tēls, kas padomju simboliskajā sistēmā tiek asociēts ar kosmonautikas tēmu. „Ikaru” viņš glezno un sev neraksturīgi pārglezno neskaitāmas reizes, pieblīvē darbu ar filozofisku domu, šķiet, pārvērzdams to par sava veida meditatīvu aktu. Taču koloristiski darbs ir samocīts.14 Interesants fakts ir arī saules kā elementa biežais izmantojums Rozītes kompozīcijās, kas kalpo gan kā akcents, gan kompozīcijas saturētājs un varbūt vēl kas vairāk. Mākslinieka dzīve apraujas negaidīti, 35 gadu vecumā traģiski aizejot bojā. Gluži nejauši Rozītes cīņa ar entajiem gleznas „Ikars” pārgleznojumiem kļūst par simbolu viņa paša intensīvi radošajai, līdz galam nepiepildītajai dzīvei, kas negaidīti apraujas, gluži kā Ikaram, kas tiecoties pēc saules pazaudē spārnus un krīt atvarā. 1 2011. gada 29. septembrī projekta ietvaros tika prezentēta Maijas Tabakas glezna „Valda Āboliņa portrets” (1979), izceļot un apskatot portretētā personību un darbību kultūras laukā. 2 Lielā mērā tas ir pateicoties Laikmetīgā Mākslas muzeja un fundamentāla visa Padomju perioda aptveroša izdevuma trūkumam. 3 Astahovska, I. Skola. Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas vēsture. – Rīga: Neputns, 2005. – 15. lpp. 4 Mauriņš, L. Atkal Rūsiņš// Literatūra un Māksla. 1981.g. 4. decembrī. 5 I. Puikevicas saruna ar V.Villerušu 2006. gadā. 6 Lapacinska, V. Koncepcijas. Cilvēka atklāsmes// Cīņa. 1982. Nr. 6. 7 Puikevica, I. Rūsiņš Rozīte. LMA maģistra darbs. Darba vadītāja Ingrīda Burāne. 2006. – 14. lpp. 8 Mauriņš, L. Atkal Rūsiņš// Literatūra un Māksla. 1981.g. 4. decembrī. 9 Bankovskis, P. Lielās mākslas maizi ēdot. Intervija ar Ilmāru Blumbergu. // Padomju Jaunatne. 1985. 4. aprīlis. 10 Lāce, R. Par Rūsiņa Rozītes izstādi. // Padomju Jaunatne. 1969. 5. oktobris. 11 V. Villerušs no R. Rozītes piemiņas kataloga. 1981. 12 1978. gad 30. jūnijā 13 Puikevica, I. Rūsiņš Rozīte. LMA maģistra darbs. Darba vadītāja Ingrīda Burāne. 2006. - 75. lpp. 14 Turpat; 76. lpp. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
