VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nacionālā mākslas galerija Viļņā – process un sadarbības tilti Irēna Bužinska, mākslas zinātniece | |
 Lietuvas Nacionālā mākslas galerija. Foto: Raimondas Urbakavicius | |
|
Gandrīz gadsimtu mēs lepojāmies ar to, ka Rīgā 1905. gada 15. septembrī darbību uzsāka Baltijā pirmais mākslas muzejs speciāli tam uzceltā ēkā. Tagad abas kaimiņvalstis ir mums priekšā, jo 21. gs. sākumā mūsu kopīgo kultūras telpu bagātinājušas divas jaunas muzeja ēkas. 2006. gada 17. februārī atklāja KUMU - Igaunijas mākslas muzeju, ko Tallinā uzcēla pēc somu arhitekta Pekas Vapāvuori projekta. Šodien KUMU iemantojis popularitāti un pat dedzīgie šī muzeja celtniecības pretinieki ir pārliecinājušies, ka tas bija pareizs Igaunijas valdības lēmums - novirzīt daļu no alkohola tirdzniecībā iekasētā akcīzes no-dokļa kā finansējumu oriģinālai muzeja jaunbūvei. Arī lietuviešiem nebija šaubu, ka 21. gs. sākumā Eiropas Savienības dalībvalsts galvaspilsēta nav iedomājama bez mūsdienīga mākslas muzeja. Uzzinot, ka 2009. gadā Viļņa būs viena no Eiropas kultūras galvaspilsētām, viņi pasākumu programmā laicīgi paredzēja arī Nacionālās mākslas galerijas atklāšanu, kas notika pavisam nesen - 20. jūnijā, neilgi pirms Lietuvas valsts tūkstošgades svinībām. Nacionālā mākslas galerija atrodas Viļņā, Nēres upes labajā krastā, arhitektu Ģedimina Baravīka (Gediminas Baravykas, 1940-1995) un Vītauta Vieļus (Vytautas Vielius, dz. 1933) 20. gs. 60. gados projektētajā, bet tikai 1980. gadā uzceltajā Lietuvas PSR Revolūcijas muzeja ēkā. Muzejs pārtrauca darbību pēc Lietuvas valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gadā; tobrīd vēl apmierinošā stāvoklī esošo ēku 1993. gadā nodeva Lietuvas Mākslas muzeja bilancē un pieņēma lēmumu te iekārtot Nacionālo mākslas galeriju, kurā tiktu parādīta lietuviešu mākslas attīstība 20. un 21. gadsimtā. Vajadzēja vēl desmit gadus, līdz Lietuvas valdība 2002. gadā pieņēma nākamo stratēģisko lēmumu par finansējuma piešķiršanu muzeja ēkas plašai rekonstrukcijai, lai mākslas darbu saglabāšanai un eksponēšanai radītu starptautiskām prasībām atbilstošus apstākļus. Tā šajā Viļņas pilsētas daļā, kur notiek administratīvā un biznesa centra - iespaidīgu augstceltņu "Manhetenas" - intensīva veidošana, tika iezīmēta vieta arī kultūras un mākslas institūcijai. | |
 Lietuvas Nacionālās mākslas galerijas interjers. Publicitātes foto | |
| Ēka rekonstruēta pēc arhitektu Audrjus Buča (Audrius Bučas), Darjus Čaplinksa (Darius Čaplinksas) un Ģintara Kugiņa (Gintaras Kuginis) projekta. Būtiski, ka rekonstrukcijas projekta detalizētu apspriešanu un arī visu celtniecības procesu bija iespēja uzraudzīt pašiem topošās galerijas saimniekiem - Lietuvas Mākslas muzeja (Nacionālā mākslas galerija ir šī muzeja sastāvā kā atsevišķa nodaļa) darbiniekiem, kas savlaicīgi izstrādāja koncepciju, plānojot noliktavas telpas 46 tūkstošiem eksponātu, pastāvīgās ekspozīcijas iekārtošanu 10 zālēs, konferenču zāles izveidošanu, paredzot divas izstāžu zāles, pedagoģiskās izglītības telpas, informācijas centru, grāmatu veikalu un kafejnīcu. Kopš 2002. gada pie Nacionālās mākslas galerijas projekta strādāja Dr. Lolita Jablonskiene, kas līdz tam vadīja Mūsdienu mākslas informācijas centru Sorosa fonda paspārnē. Viņas kā laikmetīgās mākslas kuratores un kritiķes pieredze lieti noderēja ne vien darbā pie muzeja koncepcijas, bet arī iepērkot jaunākās paaudzes - 20. gs. 90. gados un 21. gs. sākumā radītos mākslinieku darbus galerijas kolekcijai. Tagad Lolita Jablonskiene kļuvusi par Nacionālās mākslas galerijas vadītāju - vecāko kuratori, kuras pārziņā ir galerijas nākotnes programmas un plāni. 2009. gada 10. jūlijā Viļņā neilgi pēc galerijas atvēršanas Lolita Jablonskiene atbildēja uz "Studijas" jautājumiem. "Studija": Vissirsnīgākie apsveikumi, uzsākot darbu jaunatvērtajā Nacionālajā mākslas galerijā Viļņā! Pirmais jautājums par tevi pašu - kā izdevās apvienot laikmetīgās mākslas kuratores darbu ar administratores pienākumu izpildīšanu. Tas tomēr bija pietiekami ilgs laiks, kad abas šīs darbības jomas bija jāapvieno. | |
 Lolita Jablonskiene. Lietuvas Nacionālās mākslas galerijas direktore | |
|
Lolita Jablonskiene: Es tiešām sāku karjeru kā kuratore un iekļāvos Lietuvas Mākslas muzeja darbā ar 2000. gadu, kad beidza pastāvēt Sorosa Mūsdienu mākslas informācijas centrs kā neatkarīga institūcija. Man jau bija vairāk nekā desmit gadu ilga kuratores pieredze, kas arī prasīja lielu atbildību, kaut vai veidojot, piemēram, Lietuvas mākslas reprezentāciju Venēcijā 1999. gadā. Tomēr strādāt ar lielu jaunas institūcijas izveidošanas projektu bija gluži kas cits. Man bija ļoti interesanti - būt klāt, to iesākt. Turklāt man nebija nekādu šaubu, cik tas ir svarīgi. Es tajā saskatīju jēgu, jo, neraugoties uz to, ka Viļņā atrodas Ķēstuta Kuizina vadītais Laikmetīgās mākslas centrs, kur notiek daudzas interesantas starptautiskas izstādes, pilsētā visu laiku bija jūtams modernās un laikmetīgās mākslas muzeja trūkums. Galerijas koncepcija tika apstiprināta 2002. gadā, tātad ir pagājuši septiņi gadi. Paralēli es nodarbojos ar intensīvu kuratores darbu, atbildot, piemēram, par Lietuvas paviljonu 2005. gada Venēcijas biennālē (tika pārstāvēta ASV dzīvojošā lietuviešu mākslinieka Jona Meka daiļrade). Tā kā šīs divas radošās karjeras līnijas - administratīvie un kuratores pienākumi - manā dzīvē gājušas ļoti tuvu un paralēli. Protams, pēdējos gados administratīvie pienākumi ir neizmērojami pieauguši. Taču administrēšana bijusi arī nopietns intelektuāls darbs. Kopā ar kolēģiem mēs strādājām pie pastāvīgās ekspozīcijas idejas un struktūras. Jāatceras, ka mūsu ēka ir patiešām liela - tie ir 10 000 m², no kuriem 2000 m² izvietota Lietuvas 20. gs. mākslas ekspozīcija. Tad vēl 1000 m² aizņem galvenā izstāžu zāle. Mums ir plašs vestibils, kur arī iespējams sarīkot nelielas mākslas izstādes vai eksponēt atsevišķus priekšmetus. Muzeja ēka sastāv no vecās un jaunās daļas. Tā ir impozanta arhitektūra. Es pati vadīju divus lielu izstāžu projektus, ko Viļņā kā Eiropas kultūras galvaspilsētā bija un vēl ir iespēja redzēt 2009. gadā. Tā bija izstāde "Krāsas un mūzikas dialogi. Mikalojus Čurļoņa un viņa laikabiedru māksla" (20.06.-23.08.), un oktobra sākumā atklāsim nākamo izstādi, ko veidojis Viktorijas un Alberta muzejs Londonā un kas veltīta "aukstā kara" laika mākslai. Tagad, kad galerija jau ir atvērta, man jāatrod pieeja, kā panākt līdzsvaru, jo patiešām grūti iedomāties savu administratīvo darbu bez radoša kuratora pienākumiem - bez tā es nevarēšu strādāt. Tomēr galvenais intelektuālais darbs mums visiem ir jāveic jau pašlaik, kad jādomā par nākamā gada izstādēm un darbību tālākā perspektīvā, jo šis gads, kad Viļņa ir Eiropas kultūras galvaspilsētas statusā un galerija nupat uzsākusi darbību, protams, ir īpašs. Taču mums visai drīz būs jāsaskaras ar darbu iepriekšējos apstākļos - ar ļoti limitētiem cilvēku un finanšu resursiem. "Studija": Teiktajā jau daļēji atbildēts uz nākamo jautājumu. Nav nekāds noslēpums, ka katrs muzejs meklē savu seju, mēģinot pozicionēt sevi kā unikāla iestāde. Piemēram, KUMU ne tikai pieteica sevi kā muzejs un sabiedrībai atvērta iestāde, bet viņu ambīcijas ir redzamas arī citā jomā - viņi vēlas būt nopietna pētnieciska institūcija, kas nodarbojas ne vien ar Baltijas valstu, bet arī ar Austrumeiropas reģiona mākslas vēstures pētniecību, par ko liecina viņu rīkotās daudzās zinātniskās konferences un izdotie zinātnisko rakstu krājumi. Saprotu, Lietuvas mākslas eksponēšana un popularizēšana ir jūsu galerijas absolūta prioritāte, tomēr - kādu nišu kā muzejs vēlaties apgūt, esot šajā Eiropas kultūras reģionā? L.J.: Kad rakstījām mūsu galerijas koncepciju, mums jau tad bija jāformulē darbības misija. Esmu piedalījusies dau-dzās konferencēs, lasījusi ļoti daudzu muzeju misijas. Esmu daudz par šo misiju domājusi - tas tikai no malas šķiet viegli un pašsaprotami. Jā, KUMU pretendē iekarot savu nišu Eiropas ziemeļos, uzsverot saistību ar tuvējiem kaimiņiem. Cik noprotu, topošais Laikmetīgās mākslas muzejs Rīgā centīsies būt lielākais Baltijas valstīs. Varšavā arī notiek darbs pie Modernās mākslas muzeja, kura atvēršana plānota 2016. gadā, un tas savukārt tieksies iekarot savu vietu, fokusējoties uz Centrālo Eiropu. Šādus misijas lozungus izdomā un deklarē ikviens muzejs. Man tomēr bija vēlme nepiesaistīt sevi pie konkrētiem lozungiem, jo tas ļoti sasien rokas un kājas un tad jācenšas misiju precīzi piepildīt, īstenot šo skaļo saukli. Man likās svarīgi atgādināt būtisko, raksturojot mūsu specifisko situāciju. Vispirms mēs esam muzejs, kas darbojas Lietuvā. Tad vēl ir svarīgi, ka atrodamies Viļņā un strādājam tajā mūsu pilsētas daļā, kur iepriekš tikpat kā nebija nekādu kultūras iestāžu. Tātad esam muzejs valstī, pilsētā un tajā īpašajā pilsētas daļā, kam nav bijis iepriekš fiksētas, stabilas, nemainīgas identitātes, jo tieši šeit notiek straujas pārmaiņas, kustība un attīstība. Mēs esam unikāla mākslas iestāde, kas var atspoguļot šo pārejas perioda dinamisko kustību, apkopojot kontrastu simboliku. Pati mūsu ēka ietver šos kontrastus. To projektēja 1966. gadā - vienlaikus ar Viļņas Izstāžu zāli, tagadējo Laikmetīgās mākslas centru. Ēkā kopš 1980. gada darbojās Lietuvas PSR Revolūcijas muzejs, kura pamati un daļa nesošo konstrukciju ir arī saglabājusies galerijas vecajā, radikāli rekonstruētajā daļā. Jaunā galerijas daļa atgādina par jauno tehnoloģiju laikmetu. Mums apkārt ir milzīgi kontrasti: iespaidīgas jaunuzceltas augstceltnes - daudzas bankas, viesnīcas, biroju ēkas, milzīgs tirdzniecības centrs; labiekārtota arī Nēres piekraste atpūtai. Līdzās, iespējams, atradīsies Gugenheima-Ermitāžas muzeja filiāle, kuras projektu veidojusi pasaulslavenā arhitekte Zaha Hadida. Tas viss liecina par pilnīgi jaunu uztveri, dzīvesveidu un stilu. Taču aiz mums ir arī pavisam kas cits, un tie ir tikpat kā dziļi lauki - vienstāva vecas koka būdiņas un ļoti pieticīgi, pat skarbi sadzīves apstākļi. Šādus kontrastus domājam parādīt mūsu galerijas izstāžu programmā. Pirmā izstāde, ko organizējot sadarbojāmies ar gandrīz divdes-mit Eiropas muzejiem, no kuriem saņēmām darbus, arī savā ziņā raksturoja šo kontrastu. Mikalojus Konstantīns Čurļonis ir mūsu nacionālais mākslinieks, un tomēr viņam nereti tiek piešķirts it kā savrupas, unikālas personības, izolēta ģēnija statuss. Mēs vēlējāmies mūsu vispazīstamākā mākslinieka daiļradi parādīt plašā, sabiedrībai mazpazīstamā starptautiskā kontekstā - tikpat spilgtu radošo personību (Vasilija Kandinska, Františeka Kupkas, Edvarda Munka) vidū, kuri ar savu radošo darbību, ietverot dažādus daiļrades aspektus, spoži pārvarēja robežas starp mākslu un mūziku, simbolismu un abstrakciju. To pašu principu izmantojām arī pastāvīgajā ekspozīcijā, veidojot zāles kā kontrastu un konteksta satikšanās vietas. Piemēram, 60. gadu zāle - "atkušņa" laika māksla, Lietuvas otrais modernisma vilnis. Mēs negribējām izolēt - negribējām radīt "geto" ārzemēs dzīvojošo mākslinieku reprezentācijai. Līdz ar to pirmo reizi mākslinieku emigrantu darbi - kur vien tas iespējams - ir līdzās to autoru darbiem, kuri strādāja padomju periodā, un tā ir mākslu satikšanās. Es ceru, ka visas šīs darbības jomas - mākslas process - tiek parādītas visā pilnībā un tas varētu kalpot konkrēta lozunga vietā. Jā, process mani interesē visvairāk. "Studija": Tagad katra izstāde ir ne tikai oriģināla koncepcija, bet arī darbs ar apmeklētājiem un sabiedrību. Kā varēsiet apvienot pašu zinātniskās un radošās intereses ar plašas sabiedrības un dažādu grupu vēlmēm? Nav nekāds noslēpums, ka šodien joprojām dominē tendence maksimāli atsaukties sabiedrības interesēm, pielāgoties tās nereti vienkāršotajām prasībām. Kā iet pretī apmeklētājam, vienlaikus saskaņojot to ar nepieciešamību radīt kvalitatīvus izstāžu projektus? L.J.: Kā ikvienam muzejam, saikne ar sabiedrību mums ir ļoti svarīga. Tā ir viena no galvenajām Nacionālās mākslas galerijas darbības prioritātēm. Tomēr es nedomāju, ka mums būtu jāmaina izstāžu programma, jāpazemina līmenis un kvalitāte, lai atsauktos sabiedrības interesēm par katru cenu. Mēs uzticamies savam skatītājam un vienlaikus ceram, ka viņu arī interesē un vilina radošs process, attīstība. Mēs esam atvērti, strādājam sabiedrībai, taču vienlaikus ceram, ka sabiedrību interesē jaunas zināšanas un kvalitāte, ko vienīgi mēs varam piedāvāt. Mums ir izveidota plaša izglītības programma. Turklāt ar to darbojas pieci cilvēki, tieši tikpat, cik kuratoru. Izglītības programmai esam piesaistījuši dažādu nozaru speciālistus - mākslas zinātniekus, kolekcionārus, māksliniekus, žurnālistus, lai apmeklētājam būtu iespēja iepazīt vienu un to pašu mākslas darbu, pamatojoties uz dažādu cilvēku skatījumu, zināšanām, attieksmi un viedokļiem. Mēs domājam katru mākslas darbu papildināt ar plašāku kultūras kontekstu. "Studija": Šo dažādo speciālistu sekmīgu sadarbību apliecināja arī galerijas atvēršanas izstāde. Kā zināms, tās sagatavošanā piedalījās "tīri" zinātnieki - Dr. Rasa Andrušīte-Žukiene (Rasa Andriušytė-Žukienė) no Kauņas Vītauta Dižā Universitātes, sadarbojoties ar Dr. Vojtehu Lahodu (Vojtech Lahoda) no Čehijas Zinātņu akadēmijas Mākslas vēstures institūta Prāgā. Darba grupā bija savs praktiķis - Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja direktors Osvalds Daugelis (Osvaldas Daugelis). Domāju, ka izstāde daudz ieguva ar mūzikas pavadījumu, jo komandā profesionāli darbojās arī lietuviešu komponists Šarūns Naks (Šarūnas Nakas). L.J.: Un vēl ir vērts minēt, ka mēs izstādes norises laikā demonstrējām mākslas filmas par Edvardu Munku un Arnoldu Šēnbergu. Ar filmām un videoprogrammu tiks papildināta arī "aukstā kara" laika mākslai veltītā izstāde. Mēs strādājam pie tā, lai varētu sarīkot attiecīgā perioda mūzikas koncertus. "Studija": Kādas lielas izstādes tiek plānotas nākamajos gados? L.J.: Diemžēl tik grandiozas starptautiskas izstādes mēs nevarēsim sarīkot katru gadu, jo tam ir vajadzīgs liels finansējums, taču ceram, ka izdosies katru otru gadu realizēt lielāka mēroga konceptuālu projektu. Ir ideja sarīkot kopīgu izstādi ar kolēģiem no Igaunijas, Latvijas un Skandināvijas, tādējādi izpētot modernisma savdabību un tā attīstības īpatnības šajā Eiropas reģionā - faktiski perifērijā. Būtu interesanti radīt izstādi par tehnoloģijām - no kino, TV līdz video un jaunākajām tehnoloģijām, pie tam aplūkojot mūsu reģiona mākslu vismaz Eiropas kontekstā. Tad vēl mēs noteikti veidosim pla-šākas lietuviešu mākslas izstādes ne tikai no galerijas krājuma, bet arī no citiem muzejiem, kur ir mūsu mākslinieku darbi. Mani ļoti interesē, kas glabājas Valsts Tretjakova galerijas kolekcijā, kuras daļa atrodas pavisam netālu - Kaļiņingradā. Domājam arī par to, ka mūsu pastāvīgā ekspozīcija visai regulāri tiks papildināta un mainīta, lai radītu intrigu un rastu jaunu dialogu starp mākslas darbiem. "Studija": Minēji dialogu. Kā veidojas dialogs ar Laikmetīgās mākslas centru - ilgu laiku tā bija lielākā un labākā izstāžu zāle Baltijā. L.J.: Mēs konkurēsim, lai piesaistītu centra apmeklētājus, jo mūsu mērķis - katru lielu starptautisku izstādi vaja-dzētu apmeklēt 20-25 tūkstošiem cilvēku. Tomēr ir arī būtiska atšķirība - mums ir sava kolekcija un liela atbildība par to. Pagaidām Lietuvā darbojas arī speciāla valsts finansēta mākslas darbu iepirkumu programma. Līdz ar to ir iespēja krājumā iegādāties mākslas darbus, kas jāparāda izstādēs. Centra plāni ir saistīti ar galvenokārt laikmetīgās mākslas izstāžu organizēšanu, bet mēs atbildam par visu 20. gs., un laikmetīgā māksla ir tikai viena daļa no mūsu kolekcijas, kam jāatrodas saistībā un dinamiskā dialogā ar kopīgo mākslas procesu. "Studija": Vai zināmā mērā nejūtaties atrauti no kultūras dzīves, kas jau izsenis rit Viļņas vecpilsētā - Nēres kreisajā krastā? L.J.: Gluži otrādi! Kā jau minēju, mani ļoti interesē process. Te iespēju ir daudz. Mums jārada izstādes un programmas, kas veido savstarpēju sadarbību - tiltus arī šajā Viļņas daļā. Netālu no galerijas visai savdabīgā 19. gs. elektrostacijas ēkā atrodas nesen atjaunotais Tehnikas muzejs. Viņiem ir interesanta ekspozīcija par Viļņu kā industriālu pilsētu. Netālu ir vēl viena kultūras iestāde - Planetārijs, par kura eksistenci Viļņā daudzi sen jau aizmirsuši. Līdzās ir vairākas klubu telpas, kurās pulcējas jaunieši, - līdz ar to iespējami dažāda līmeņa sakari un sadarbības projekti ar visām minētajām institūcijām. Mēs esam atvērti kontaktiem un sadarbībai - tas mūs programmiski visvairāk interesē. "Studija": Paldies par sarunu. Lai tev un Nacionālajai mākslas galerijai, kas atrodas tik dinamiskā procesā un attīstībā, izdodas īstenot plānus un ieceres! | |
| Atgriezties | |
