VIZUĀLO MĀKSLU PORTĀLS
|
|
|
Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums
| Nosaukti Purvīša balvas 2009. gada 1. ceturkšņa nominanti Nataļja Sujunšalijeva, LNMM Reklāmas un informācijas darba kuratore Purvīša balvas neatkarīgo ekspertu darba grupa ir izvērtējusi 2009. gada pirmā ceturkšņa (janvāris - marts) notikumus Latvijas vizuālajā mākslā un nominējusi Purvīša balvas fināla atlasei, kas notiks 2010. gada beigās, piecus māksliniekus. | ||||||||||
| ||||||||||
|
Tie ir: Inta Ruka par personālizstādi „Amālijas iela 5a" LNMM; Voldemārs Johansons par eksperimentālo gaismas un skaņas instalāciju „Varavīksne tumsas valstībā" galerijā "K.Māksla?" Liepājā; Romans Korovins par fotogrāmatu un personālizstādi „Ziema - vasara, ziema - vasara - nāve", kas bija skatāma "Rīgas mākslas telpas" (RMT) Intro zālē; Arturs Bērziņš par personālizstādi „Bez nosaukuma (tautiskais romantisms)" RMT; Harijs Brants par zīmējumu sēriju („Vectēvs", „Šmule", „Mūķene", „Mūķene ar pumpi", „Dzelzs pelmenis", „Quest", „Plate") no personālizstādes „Zīmējums" galerijā "Māksla XO". Purvīša balvas septiņu ekspertu darba grupas sastāvā 2009. un 2010. gada periodā strādā mākslas zinātniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 20.gs. 2.puses - 21.gs. kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas "Arsenāls" vadītāja Elita Ansone, mākslas zinātniece, izdevniecības "Neputns" galvenā redaktore Laima Slava, mākslinieks, Latvijas Mākslas akadēmijas docents, Jauno mediju kulturas centra "RIXC" dibinātājs Raitis Šmits, mākslas kritiķe, žurnāla "Foto kvartāls" galvenā redaktore Alise Tīfentāle, laikraksta "Diena" kultūras žurnālists Jegors Jerohomovičs, mākslas zinātniece un kuratore Ieva Kulakova un Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Jānis Taurens. Intas Rukas personālizstāde „Amālijas iela 5a" guva vispārliecinošāko ekspertu novērtējumu. Raitis Šmits uzsver, ka šī izstāde „simtprocentīgi saskan ar Purvīša balvas nolikumā izvirzītajiem kritērijiem - mākslas darbs, kas dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp laikmeta dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām". „Fotogrāfiju cikls "Amālijas iela 5a", pateicoties mākslinieces meistarībai, rada savu pastāvēt spējīgu pasauli un ir pašpietiekams. Papildus apliecinājums darbu īstumam, manuprāt, ir mākslinieces stāsts par to, kā radās šis fotogrāfiju cikls, kas ir noklausāms internetā: http://www.youtube.com/watch?v=atYQoZlum-Y)," norāda R.Šmits. Jegors Jerohomovičs, nominējot I.Rukas izstādi, uzsver, ka „viņa fotografē cilvēkus tā, kā to nedara vai nespēj neviens cits. Intas Rukas fotogrāfijas sasniedz dokumentālās emocionalitātes augstāko pakāpi. Šī emocionalitāte, humānisms un cilvēku mīlestība, kurā arī slēpjas Intas Rukas mākslas spēks, ir dabiska un nesamākslota, jo viņas varoņi ir cilvēki, kuri dzīvo reālu dzīvi - savu dzīvi." „Pārdaugavas īpašā vide ar no Rīgas ainavas joprojām izzūdošajām, tomēr tik raksturīgajām koka mājām un tām tipisko sadzīvi bija pelnījusi sev pieminekli, un šī izstāde tādu sniedza. Būt estētiskai gardēdei un reizē demokrātiski atvērtai vērotājai - tas ir Intas Rukas lielais trumpis, kas šajā izstādē arī pilnībā bija likts lietā," norāda Laima Slava. Laima Slava par Voldemāra Johansona eksperimentālo gaismas un skaņas instalāciju „Varavīksne tumsas valstībā": „Interesants eksperiments, kas funkcionē arī tēla līmenī. V.Johansons savā veidā pieslienas tai pēdējos gados visai populārajai mākslinieku grupai (kuras zināmākais pārstāvis ir Dānijas islandietis Olafurs Eliasons), kas mākslas procesos iesaistījuši savas zināšanas fizikā, optikā u.c. ar dabas norisēm saistītās pētniecības nozarēs, pievērsušies atmosfēriskām parādībām, un iedarbojas uz cilvēka visām maņām, lai izstāstītu savu stāstu par redzamo vai neredzamo, taču absolūti reālo pasauli mums apkārt. Instalācija bija pietiekami sarežģīts veidojums, iespaidīgs un pārsteidzošs, tas izrādījās vēl nebijis un interesants piedzīvojums, kurā skatītājs kļūst par līdzdalībnieku." Alise Tīfentāle par Romana Korovina fotogrāmatu un personālizstādi „Ziema - vasara, ziema - vasara - nāve": „Šis kompleksais mākslas darbs (fotogrāmata, fotogrāfijas, video un instalācija) izaicina vizuālās mākslas konvencijas, mākslas valodā runā par tieši šobrīd svarīgo un pārsteidz ar nepastarpinātu tiešumu. Šis īpašais - tiešais un nesapucētais veids, kā kompleksā multimediju mākslas darbā paust šodienas cilvēka eksistenciālo pārdzīvojumu (kurš sakritības rezultātā 2009.gada sākumā atbalsojās globālās ekonomikas krīzes kontekstā, kad regulārajā „ziema - vasara, ziema - vasara..." ritmā ir iejaucies kāds negaidīts, brutāls un destruktīvs, elements), ir iemesls uzskatīt Korovina darbu par manu spilgtāko mākslas pārdzīvojumu 2009.gada pirmajā ceturksnī." Jegors Jerohomovičs: „Robežstāvoklis - ziema / vasara, dzīve / nāve, jēga / bezjēga - R.Korovina darbos atveidots viegli un nepretenciozi, ar labu humora, pat melnās ironijas devu. Mākslinieka bilžu stāsti ir kā nenofilmētas filmas scenārijs fotogrāfijās vai komikss - cilvēkus var atstāt aiz kadra, taču viņu klātesamība ir nenovēršama." Jānis Taurens par Artura Bērziņa personālizstādi „Bez nosaukuma(tautiskais romantisms)": „Tas ir viens no retajiem gadījumiem Latvijas mākslā, kad ar glezniecības līdzekļiem tiek realizēts konceptuāls pētījums par mūsu priekšstatiem par dabu un mākslas - īpaši Purvīša glezniecības - lomu mūsu realitātes uztveres veidošanā. Darbu uzsvērti „negleznieciskais" (salīdzinot ar tradicionālajiem priekšstatiem par glezniecību) raksturs akcentē glezniecības kā konceptuāla līdzekļa lomu, kas ir novitāte Latvijas mākslas kontekstā." Elita Ansone A.Bērziņu nominēja par „dabas atainojuma tradīcijas un uztveres pētīšanu, kā etalonu izmantojot Vilhelma Purvīša glezniecību, kas tiek uzskatīta par Latvijas dabas izteicēju". "Rosinoša ir ideja strīdēties ar „neapstrīdamo" klasiķi par viņa dabas tēla atbilstību realitātei. Mākslinieka jaunais „tautiskuma" un „romantikas" piedāvājums sameklēts nomaļās pelēkās purva ainavās, kas vairāk pretendē uz Latvijas īsto dabas tēlu. Bērziņa daiļradē ievērības cienīgā ir mazo formātu konceptualizēšana - kā brīvas telpas radīšana skatītāja uztverei," uzskata E.Ansone. J.Jerohomovičs: „Šī izstāde ir kamerstila projekts, askētisks eksperiments. Izstāde kā radošā laboratorija, kurā autors pieskaras vairākām tēmām - gan klasiskajai glezniecībai un tās mūsdienu interpretācijām, gan dabas aizsardzībai, ekoloģijai un „zaļajai" domāšanai, - savienojot tradīcijas un laikmetīgo skatījumu." Ieva Kulakova par Harija Branta zīmējumu sēriju no personālizstādes „Zīmējums": „Vectēvs", „Šmule", „Mūķene", „Mūķene ar pumpi", „Dzelzs pelmenis", „Quest", „Plate" vispirms piesaista uzmanību ar atsvešinātu, izdomātu tēlu prototipiem. Šie izdomātie tēli ierakstās uzbrūkošās reklāmas pasaules metodēs, tikai to mērķis ir cits. Proti, ja reklāmas pasaule aicina mūs piedalīties korporatīvajā patērētāju sistēmā, tad Harijs Brants mūs aicina apstāties, iedziļināties un atjaunot lietu kārtību sevī. Autora reālistiskā zīmēšanas metode liek noticēt šo tēlu esamībai un pakļauties to harizmai. Otrs ne mazāk svarīgs aspekts ir autora pārsteidzošā tehniskā profesionalitāte un gauži vai izmirstoša mūsu laika parādība - izvēlētās tehnikas tīrība - autors savu māksliniecisko izteiksmju diapazonu ierobežojis starp ogles melnumu un papīra lapas baltumu, atsakoties no visiem citiem specefektu kārdinājumiem." Purvīša balvas neatkarīgo ekspertu darba grupa tiksies un izvirzīs nominantus balvai reizi ceturksnī. Purvīša balva tika iedibināta 2008. gada janvārī ar mērķi regulāri un sistemātiski apzināt aktuālos notikumus un novērtēt izcilāko sasniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā, veicināt Latvijas mākslas procesa intensitāti, jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību, popularizēt Latvijas mākslinieku radošos panākumus gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām. Balva nosaukta latviešu glezniecības vecmeistara Vilhelma Purvīša (1872 - 1945) vārdā, kurš bijis ievērojams sava laika mākslinieks un mākslas pedagogs un guvis atzinību ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskā līmenī. Balva tiks piešķirta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kas dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām. Par balvas laureātu kļūs autors, kurš būs saņēmis augstāko ekspertu un īpaši izveidotas žūrijas vērtējumu. Balvas apjoms ir 20'000,- LVL (ieskaitot nodokļus). Līdz šim tā ir lielākā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā. Pirmo Purvīša balvu 2009. gada 11. februārī saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu „Solitude". Purvīša balvas konkursu mākslā organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja patronu SIA "Alfor", kas apņēmies piedalīties balvas organizēšanā vismaz tuvākos 10 gadus. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
