VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Latviešu stāsti Šeldas Puķītes blogs, 01.02.2012 "Stāstījums ir galvenais episkuma nesējs. Specifiski prozaiska parādība. Šiem eksperimentiem ar latviešu stāstiem, manuprāt, pamatā ir interese par laiku un to efektu, kādu tas atstāj uz cilvēku, kā tas viņu maina, kā slīpē. Laiks ilgstamībā. Tas, kas notiek ar cilvēku dzīves laikā." (Alvis Hermanis1) | ||||||||||
 Kadrs no Jura Poškus filmas "Kolka cool" | ||||||||||
| Jaunākā Jura Poškus filma „Kolka cool”, kas 2011. gada decembrī iznāca uz kino ekrāniem, kārtējo reizi apstiprināja „latviešu stāstu” meklēšanas tematisko līniju, kas pēdējā desmitgadē kļuvusi aktuāla dažādās Latvijas kultūras sfērās. Kurš gan īsti zin, kas bijis pirmais - „latviešu stāstu” fenomens kā tāds vai Alvja Hermaņa režisēto izrāžu sērija2, tomēr noliegt nevar, ka dažādu ietekmju vai sakritību rezultātā radusies augsne, lai veidotu šobrīd kultūrā notiekošā stāstīšanas fenomena interpretāciju. Ir dzirdēts apzīmējums, ka latvieši jau vairāk tādi estētiķi, kas mīl domāt par formu nevis konceptu, tomēr šis apzīmējums tikai daļēji atbilst patiesībai. Šīs un citu puspatiesību dēļ jo interesantāka šķiet sociālantropoloģiskā ievirze, kas novērojama šī brīža Latvijas kultūrā. Respektīvi, dažādos kultūras lauciņos notiek sevis un sev apkārt esošo cilvēku-latviešu preparācija. Atsevišķos kultūrlaukos kā dokumentālajā kino šī preparācija šķiet pašsaprotamāka, kamēr citos tas ir ienācis kā svaigums. Meklējot „olas vai vistas pirmtiesību” sākotni gribot negribot nākas domāt par Alvja Hermaņa vārdu, kas minams kā skaļākais „latviešu stāstu” tematikā. Ikdienā sekojot līdzi tam, kas notiek šī brīža Latvijas vizuālajā mākslā, esmu novērojusi, ka starp estetizējoši formālistisku un konceptuālāku novirzienu kaut kur pa vidu atrodas vēl trešais interešu lauks. Tajā darbojošos mākslinieku interesējošā tēma ir stāsts, kas ar noteiktu māksliniecisko rokrakstu vēsta vai meklē „vienkāršā” cilvēka identitāti. Latvijas gadījumā tas ir stāsts par vidējo latvieti, kas ir ikviens no mums pat, ja domājam, ka esam sevi ievietojuši vērotāju pozīcijā. | ||||||||||
 Liene Mackus. Dzintra. 2011 Foto: Liene Mackus | ||||||||||
| Kuri vizuālajā mākslā ir tie vārdi, kas 21. gadsimta mākslas kontekstā uzrunā savu skatītāju ar „latviešu stāstu” vai vismaz sociālantropoloģijai tuvinātu tematiku? Kā pirmie nāk prātā tādi vārdi kā Ivars Drulle, Katrīna Neiburga, Inta Ruka, Kristiāns Brekte, Evelīna Deičmane un daudzsološā jaunā tēlniece Liene Mackus. Minētajiem māksliniekiem garākā vai īsākā periodā ir bijis svarīgi ar savu darbu starpniecību izstāstīt kādu konkrētāku vai vispārinātāku „latviešu stāstu”. Stāsts var līdzināties dokumentālajam kino, smalkam humoram un kultūras pētniecībai ala Hermanis stilistikā vai dzēlīgai satīrai žurkas Kornēlijas3 gaumē. Šī manis izvēlētā cilvēku grupiņa nav vienādas lāses savos stāstos. Kamēr viens meklē latviešus, izmantojot vēstures avotus, avīžu rakstus un ierakstus (Ivars Drulle), mitoloģiju un nostāstus (Evelīna Deičmane), „rakņājas” pa citu somiņām vai atdzīvina pamesto telpu stāstus (Katrīna Neiburga), cits savukārt dalās ar saviem malā stāvētāja vērojumiem (Liene Mackus) vai veido savus darbus ejot gluži vai paparaci cienīgā uzbrukumā (Kristiāns Brekte). Nav divu vienādu stāstu, bet var meklēt līdzīgu redzējumu. Šajā ziņā sadarbība starp literatūru un teātri ir daudz ciešāka, transformējot stāstus lugas formā. Tā tas ir noticis ar Latvijas Nacionālajā teātrī uzvesto monoizrādi „Šampinjonu derība”4 pēc Laimas Muktupāvelas tāda paša nosaukuma romāna par latviešu sievietes gaitām Īrijā. Savukārt Jaunajā Rīgas Teātrī izrādē „Ziedonis un Visums” tiek izmantoti dzejnieka Imanta Ziedoņa teksti, lai runātu par mūsu sabiedrību. Jāsaka, ka pēdējo divu gadu laikā ir novērojama arī sadarbība starp teātri un vizuālo mākslu, izmantojot stāstus par māksliniekiem, lai veidotu gan mazo skatuvju izrādes („Pauļuks. Rāmji” Rež.: Inese Mičule, pirmizrāde 2010. gada 25. septembrī), gan mūziklus („Leo. Pēdējā bohēma” Rež.: Raimonds Pauls, Inga Ābele, Liāna Langa). Pieņemot, ka darbi, kas noteiktā šķērsgriezumā analizē un interpretē Latvijas kultūras un mākslas vēsturi, pieder pie latviešu stāstu stāstīšanas, var iepriekš minētās izrādes pieskaitīt pie šīs tēmas patērēšanas fenomena. Stāsta veidošanas meistarība atklājas tajā, kā tu tuvojies tēliem, lai pastāstītu būtiskāko. Dokumentālā filma ir tas kino, kas mēģina tuvoties latviešu stāstam visuzbrūkošākajā veidā, iekļūstot tā visslēptākajos kambaros. Spilgts piemērs ir 2005. gada Anda Miziša režisētā filma „Tārps” (pirmizrāde 2005. gada 6. septembrī) un Andra Gaujas filma „Ģimenes lietas” (pirmizrāde 2010. gada 23. septembrī). Kamēr mākslas filmas tiek veidotas par varoņiem, dokumentālais kino izvēlas atkailināt tos stāstus, kurus sabiedrība izliekas neredzam, bet kas eksistē kā skabarga mazajā pirkstiņā. Protams, arī mākslas filmas mēdz veidot stāstus, kas liek aizdomāties par katra indivīda, sabiedrības grupas un visas tautas identitāti, tomēr dokumentālās filmas patiesīgumu aizstāt ir grūti. Tādēļ šķiet vizuālajā mākslā darbojošies mākslinieki ik pa laikam pievēršas interaktīvo video veidošanai, lai pietuvotos cilvēkam tuvāk. | ||||||||||
 JRT aktieris Kaspars Znotiņš Imanta Ziedoņa lomā izrādē "Ziedonis un visums" Foto: Agnese Zeltiņa | ||||||||||
| Viena no māksliniecēm, kas regulāri izmanto dokumentālā kino paņēmienus, lai stāstītu, ir Katrīna Neiburga. Solvita Krese mākslinieces katalogā raksta, ka līdzīgi kā Prusta romānu galvenajam varonim piemīt daudzas rakstnieka personiskās iezīmes un stāstu veido dažādi paša rakstnieka biogrāfijas fakti, arī Katrīnas Neiburgas ir ļoti personiski. Tajos parādās viņas privātā telpa, dokumentāli kadri mijas ar fiktīvām epizodēm, kadrā reizēm pavīd pati māksliniece vai viņai tuvi cilvēki. [..] Ikdienišķa vide, sievietes klātbūtnes sajūta, sieviešu – taksometra vadītāju stāsti, sieviešu somiņu haosa arheoloģija, sieviete un viņas bērna savādā attiecību ķīmija…Lai arī Katrīnas darbi ir ļoti personiski, tajos atspoguļojas universālas kategorijas, kas saistās ar sievietes īpašo pieredzi un tās atbalsi sociālo lomu konstrukcijās.5 Mākslas medijs, kas spēj sacensties ar video dokumentēšanā ir fotogrāfija un tie, kas apmeklēja Alises Tīfentāles kūrēto izstādi „Privāts”6 varēja apskatīt mazāk vai vairāk estetizētas foto sērijas, kas mēģināja veidot cilvēku un to radītās vides stāstu dokumentāciju. Vilnis Vītoliņš ar superkrāsu kolorītu veidoja 100 dažādu cilvēku stāstus viņu istabu interjeros darbā „100 istabas”. Alnis Stakle savukārt fiksēja privātās ainavas naktī, radot mistiskāku, poētiskāku atmosfēru, kur stāstus nākas izdomāt mums pašiem. Vistuvāk dokumentālā kino stāstīšanas veidam bija pietuvojusies Inta Ruka ar melnbalto foto sēriju „Amālijas iela 5a”, fiksējot tās ielā dzīvojošos vienkāršos ļaudis. Var tikai apbrīnot kā māksliniekiem caur sastingušo kadru izdodas izstāstīt tik daudz. Pie liriskās dokumentalitātes atzara varētu pieskaitīt Kristiāna Brektes izstādi „Rīgas madonnas”7, kas tapusi kopā ar mākslas zinātnieci, kuratori Ievu Kulakovu. Projekta ietvaros tika uzmeklētas sievietes, kas nodarbojas ar prostitūciju, lai rezultātā izstādē veidotu šo sieviešu stāstu sēriju. Blakus tekstam un sieviešu veidotajām fotogrāfijām varēja apskatīt šo ielu madonnu portretus akvareļtehnikā. Darbi tapuši Brektem neraksturīgā smalkā, liriskā manierē un paņem skatītāju ar šo cilvēcisko, pat skaisto stāsta stāstīšanas paņēmienu pietiekami nepatīkamas tēmas kontekstā. Pirmo reizi par tēlniecību šī brīža Latvijas vizuālās mākslas ainā neaizdomājos „latviešu stāstu” sakarībā, bet gan mazās formas popularitātes pieauguma kontekstā. Vairāki mākslinieki savas idejas ir izvēlējušies realizēt izmantojot plastilīna vai kartona leļļu namiņam līdzīgas rotaļas. Šobrīd šādi strādā Ivars Drulle, Andris Prigičevs, Olga Šilova, Elīna Poikāne un Liene Mackus. Ar retiem izņēmumiem jaunie mākslinieki šobrīd redz lielākas iespējas izstāstīt sev aktuālo, izmantojot mizanscēnas, nevis spēcīgas monumentālas formas. Pat tajos gadījumos, kad varam runāt par klasisku lielformāta tēlniecību, jāsaka, ka dominē pamazinājuma forma bez patosa. Patoss ir zudis gan teātrī, gan mākslā. Ja arī pagātnes „purpura apmetnis un zelta ābols” vēl kur parādās, tad ne mazāk un ne vairāk kā postmodernisma spēlītes. Tas dzen tādus režisorus kā Dž.Dž.Džilidžers un tēlniekus kā Ginters Krumholcs uz priekšu pa citātu glamūrīgajām kolāžām. Protams, ir vēl vecā kaluma mākslinieki. Attiecībā tieši uz tēlnieka Ivara Drulles veikumu Pēteris Bankovskis izsaka domu, ka mākslinieka darbi stāsta par to, cik diskrēta – mazos kambarīšos sadalīta – ir tagadnes cilvēka iespēja spriest, cik neiespējama ir sevis atpiņķerēšana no „informācijas” malstrēma, kurā kuļas šolaiku civilizācija.8 Plastilīns, kas tiek vai netiek pārliets plastikā un izstādīts mazu dzīvoklīšu vai siltumnīcu (Lienes Mackus darbi) imitējošās kastēs pats par sevi var arī būt tikai rotaļa un apjukums informācijas pārsātinājumā, tomēr tur ir kas vairāk. Stāsts ir vēstījums īsā formā, kas var pateikt tik pat daudz, cik vairāku simtu lapaspušu biezs romāns. Ivars Drulle stāstot par savu tēvu, par Latvijas un tās cilvēku vēsturi nedaudz humoristiskā veidā meklē gan pats savas saknes, gan nācijas identitāti. Tāpat mākslinieku interesē cilvēka psiholoģija ekstrēmās situācijās, kas parādās gan, piemēram, darbā „Magda Gēbelsa un viņas 6 bērni”, gan darbā „Kas man pārdurs vēnu?” domājot par novecošanu un tā nestajām pārmaiņām. Mazāk stāstoša, drīzāk situāciju kadrējoša ir Liene Mackus, tomēr viņas vērojumi tik pat interesanti un uzrunājoši kā Drulles. Literatūrā „latviešu stāstu” ievirze atgādina Dainu Tēva Krišjāņa Barona aizrautīgo interesi par latviešu tautasdziesmām un pedantisko to vākšanu un apkopošanu. Realitātes un fantāzijas sapludinājums meklējot savu un nācijas identitāti vai ļaujoties liriskam vērojumam, populārs kļūst jau pagājušā gadsimta 90. gados, kad aizsākas Krišjāņa Barona tautasdziesmām vākšanai līdzīgās metodes pielietošana literatūrā. Uz literatūras skatuves sevi piesaka rakstnieces Nora Ikstena9 un Gundega Repše10, bet vēlāk ar savu romānu „Šampinjona derība” (Izdevniecība "Daugava", 2002) par latviešiem Īrijā viņām pievienojas arī Laima Muktupāvela. Tādā veidā var runāt par stāstīšanas tēmām un veidu, kam turpinājums vērojams arī šobrīd tādos darbos kā, piemēram, Andras Manfeldes „Zemnīcas bērni”, kas stāsta par Sibīrijā izsūtītajiem latviešiem, autores tuviniekiem. Minētās autores ir piedalījušās arī nesen iznākušā stāsta krājuma „Mēs. XX. gadsimts” (Izdevniecība "Dienas Grāmata", 2011) tapšanā, kurā rakstnieces katra iejūtas citā latviešu 20. gadsimta likteņlaikā. Pavisam cits autors - Atis Klimovičs savukārt izstāsta vēsturi caur konkrētu cilvēku likteņstāstiem savā grāmatā „Personiskā Latvija” (Izdevniecība "Dienas Grāmata", 2011). | ||||||||||
 Andris Eglīts. Glezna no sērijas "Zemes darbi". 2011 | ||||||||||
| Ne mazāk būtiska loma ir dienasgrāmatas formātam un tās izpausmei internetā, kas tiek dēvēta par blogošanu. Sociālo tīmekļu fenomens ir vēl viena forma, kas kļuvusi par neatņemamu mūsdienu sabiedrības sastāvdaļu. Publiskās dienasgrāmatas formātu aizņemas gan žurnālisti, gan literāti, lai apmierinātu sabiedrības interesi pēc jaunas, daudz personīgākas informācijas izklāsta. Protams, nevajag jaukt ar dzelteno presi, kas ir pavisam cits stāsts. Domājot par vizuālās mākslas stāstu par latviešiem prātā nāk vēl divi atšķirīgi mākslinieki – gleznotājs Andris Eglītis un Imants Lancmanis. Kamēr viens meklē latvieša ainavu, otrs shēmo vēstures mantojumu „holandiska sirreālisma” manierē. Kāpēc noslēguma sadaļā šos kungus minu? Redz, es atļaušos skaļi domāt, ka tieši šie mākslinieki strādājot pie sev tuvām lietām paši ir kļuvuši par daļu no tautas identitātes – dabas un vēstures. Stāsts rada cilvēku, piemēram, Imants Ziedonis kļūst par „Latvijas kultūras retumu” (citāts no izrādes „Ziedonis un Visums”), bet Ilmārs Blumbergs par kosmisku mistifikāciju. Latviešu stāsti ir ļoti personiski un jūtīgi, tajos gandrīz vienmēr ir sasaiste ar dabu un vēsturi. Distancējoties no nacionālās identitātes atklājas kailais cilvēks, kas caur labi izstāstītu stāstu spēj uzrunāt ne tikai savējos, bet arī cittautiešus. Kā nekā mēs savā būtībā visi esam vienādi, lai gan pasaules paradokss slēpjas tajā, ka nav divu vienādu lāšu. Ir pagājuši trauksmaini nestabilie 90tie, un „treknie gadi”, atstājot mūs „kabatās” visvērtīgāko, mūsu atmiņas, paaudzēs nodotos stāstus un personības. 1 Zole, Ieva. „Vēl nav nolasītas.” Teātra Vēstnesis, 2005./2006. gads, nr. 4/1. – 130. lpp. 2 Atskaites punkts varētu būt 2004. gada 12. oktobris, kad pirmizrādi piedzīvoja izrāde „Latviešu stāsti”. Izrāžu sērijas noslēgums bija „Kapusvētki”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 2010. gada 28. augustā Jaunajā Rīgas Teātrī. 3 Latvijas Nacionālā teātra projekts, kas kļuvis par Latvijas politikas un kultūras satīriskas interpretācijas radītāju jau gadiem ilgi. Pēdējā izrāde ar nosaukumu „Teātra žurka jeb Kornēlijas inovācijas” Edmunda Freiberga režijā tika izrādīta 2010. gadā. 4 Monoizrāde „Šampinjona derība”. Rež.: Rūdolfs Plēpis. Pirmizrāde 20.04.2007. 5 Krese, Solvita. „Personiski par Katrīnu Neiburgu”/Katrīna Neiburga. Personīga izstāde. Katalogs. – Rīga: Rīgas Kultūras aģentūra un Rīgas mākslas telpa; Laikmetīgās mākslas centrs, 2008. 6 Latvijas mūsdienu fotomākslas izstāde notika Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls no 20.08. -18.10.2009. 7 Izstādi „Balstīts uz patiesiem notikumiem” varēja apskatīt mākslas galerijā Alma no 25.10.-17.12.2010. 8 Bankovskis, Pēteris. „Tēlnieks malstrēmā”/ Studija. 2011. gads, nr. 79. – 18. lpp. 9 Piemēram, romāns „Dzīves svinēšana” 1998. gadā, stāstu krājums „Dzīves stāsti” 2004. gadā un esejas „Sīlis spoguļstiklā” 2006. gadā un „Šokolādes Jēzus” 2009. gadā. 10 Piemēram, romāns „Ugunszīme” 1989. gadā, „Ēnu apokrifs” 1996. gadā un „Alvas kliedziens” 2002. gadā. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
