VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ragnara Kjartansona līksmā "danse macabre" Alise Tīfentāle, mākslas kritiķe | |
|
Gaidot e-pastu no īslandiešu mākslinieka Ragnara Kjartansona (Ragnar Kjartansson, dz. 1976), ielūkojos literatūras un filosofijas portālā www.satori.lv (2009. gada februārī) un ar interesi pārlūkoju aizrautīgu diskusiju par latviešu literatūras iespējami niecīgo vai gluži otrādi - diženo potenciālu (diskutēja Pauls Bankovskis, Ilmārs Šlāpins un Nils Sakss). Vai mazā valstī var būt lieli rakstnieki? Vispārliecinošāk diskusijā izskanēja viedoklis, ka mūsu mazās valsts provinciālajā kultūras vidē nevarot rasties tāda literatūra, kas būtu kaut cik interesanta "lielajās kultūras valstīs" vai vispār jebkur citur. Par mūsdienu latviešu literatūru runājot, varbūt tā arī ir patiesība, bet tajā pašā laikā līdzīgas diskusijas nav iedomājamas citās kultūras jomās - gan Latvijas, gan citu "mazo valstu" mākslinieki, fotogrāfi, mūziķi, dizaineri nebūt nesūdzas par provinciālo izcelsmi un netraucēti gūst starptautiska mēroga panākumus. Un jāpieņem, ka māksliniekam no mazas valsts ir pat lielākas izredzes uz veiksmīgu karjeru nekā kādas laikmetīgās mākslas galvaspilsētas iedzīvotājam - kaut vai ņemot vērā mazākas lokālās konkurences apstākļus. Izcīnīt minūti ietekmīga kuratora nenoturīgās uzmanības daudz vieglāk ir Rīgā un Reikjavīkā nekā, piemēram, Londonā vai Berlīnē. Šī minūte māksliniekam garantē iespējas radīt jaunus darbus un iepazīstināt ar tiem starptautisku auditoriju. Piemēram, dalība Eiropas laikmetīgās mākslas biennālē Manifesta 7 (2008. gada 19. jūlijs-2. novembris) uzskatāma par nozīmīgu atskaites punktu gan šī raksta varonim Ragnaram Kjartansonam, gan latviešu jaunajiem māksliniekiem Evelīnai Deičmanei un Mikam Mitrēvicam: likumsakarīgi, ka tieši šie mākslinieki šogad pārstāvēs savu valsti prestižajā Venēcijas biennālē, kamēr "mākslas lielvalstu" jaunajiem māksliniekiem jānosirmo un jāsagaida klasiķa statuss, lai varētu sākt cerēt uz šo iespēju. Raksta sākumā pieminēto e-pastu arī sagaidīju - uz manu priekšlikumu piedalīties nelielā rakstiskā intervijā Ragnars atbildēja ar wow fantastic, lika sveicināt Miku Mitrēvicu, ar kuru iepazinies Manifesta laikā, un pavēstīja, ka atrodoties kaut kur Klinšu kalnos Kanādā. Tajā brīdī arī mūsu sarakste pārtrūka, jo acīmredzot Klinšu kalnos māksliniekam bija daudz lietderīgākas nodarbes. Itin labi varam iedomāties viņu kādas klints virsotnē kā Kaspara Dāvida Frīdriha "Klejotāju virs miglas jūras", kas negaidīti pagriežas pret skatītāju un daudznozīmīgi piemiedz ar aci. Mākslinieks savos darbos bagātīgi izmanto romantiķu izteiksmes līdzekļu arsenālu un notver skatītāju melanholijas un nostalģijas tīklā. Melanholija "ir kā drūma sintezatora partija saulainā dienā. Vai atceraties Deivida Linča filmas "Malholandas ceļš" mūziku?"1 jautā Ragnars un atzīst, ka bez melanholijas, nemiera, ilgām nevar tapt mākslas darbs. | |
 Ragnars Kjartansons (Ragnar Kjartansson). Dievs. DVD. Trīs kopiju tirāža. 30min. 2007. Pateicība māksliniekam, galerijai "Luhring Augustine" (Ņujorka) un galerijai "Galleri i8" (Reikjavīka) | |
|
Ragnara Kjartansona darbs - instalācija un performance "Šūmaņa mašīna" (Schumann Machine) daudziem skatītājiem bija viens no spilgtākajiem biennāles Manifesta 7 iespaidiem. Biennāles atklāšanas dienā pēc kārtējo oficiālo atklāšanas un pateicības runu noklausīšanās Itālijas mazpilsētas Rovereto bijušās tabakas fabrikas iekšpagalmā visi klātesošie mērķtiecīgi devās uz pagalma tālāko galu, kur bija izvietota "liesmojoša" dekorācija - gluži kā novecojušā atrakciju parkā vai amatierteātra uzvedumā. Uzzīmētajā uguns sienā pavērās mazītiņas durtiņas, un mākslas mīļotāju pūlis mēģināja iespraukties negaidīti niecīgā, aptumšotā telpā. Tikai pārdesmit skatītāju satilpa pēc svaigas skaidu plāksnes smaržojošā kabinetā - improvizētā salonā, kur pianists un solists izpildīja Roberta Šūmaņa romantiskās dziesmas no 1840. gadā komponētā cikla "Dzejnieka mīla" (Dichterliebe) ar Heinriha Heines vārdiem. Solists izrādījās pats Ragnars, bet pianists - Īslandē populārs mūziķis Dāvids Tors Jonsons (Davíd Thór Jónsson, dz. 1978). Skatītājs acumirklī varēja sajusties, kā muzejā vai laiktelpas cilpā (t. i., "Šūmaņa mašīnā") nokļuvis: ārpusē palikusi spožā saules gaisma un visai bezrūpīgais laikmetīgās mākslas izstādes atklāšanas gars, tā vietā skatītājs tika konfrontēts ar sen aizgājušā romantikas laikmeta fenomenu. Pāris soļu attālumā no skatītājiem, fotogrāfiem, televīzijas operatoriem mākslinieks Šūmaņa sirdi plosošajā melodijā izdziedāja dzejas rindas par tumšām ilgām, asarām, mežu plašumiem un nesasniedzamu mīlestību. Kaut arī gigantisko liesmu dekorācijas "Šūmaņa mašīnas" ārpusē, šķiet, reklamēja kādu sagrabējušu karuseli vai vismaz joku par to, iekšpusē nekā smieklīga nebija. Ragnara performance nebija parodija par šķietami novecojušu sentimentu un apsēstību ar romantisko mīlestību, drīzāk tā bija patiesi mašīna nokļūšanai citā dvēseles stāvoklī. Jo "Bēdas uzveiks prieku" (Sorrow conquers happiness) - tā ir frāze, ko Ragnars atkārtoti izdzied četrdesmit minūtes pēc kārtas videodarbā "Dievs" (God, 2007), turklāt kā īsta kabarē zvaigzne - uz rozā atlasa priekškara fona un orķestra pavadībā. Šo Ragnara darbu kurators Daniels Birnbaums izvēlējās Turīnas triennālei (2008. gada 6. novembris-2009. Gada 1. februāris). "Šūmaņa mašīna" un arī citi Ragnara darbi neiespējamā veidā balansē uz komiskā un traģiskā robežas. Atsauces uz cildenām un pārcilvēcīgām ciešanām, patosa pilnu jūsmu par nesasniedzamām virsotnēm un romantisku ilgošanos pēc debešķīgas mīlas, šķiet, šodien nav uztveramas pilnā nopietnībā un pat mūsdienu operas uzvedumos tiek traktētas ar zināmu ironiju. Arī mākslā pārliecīgs dramatisms netiek uztverts adekvāti - piemēram, 2005. gadā, kad performances klasiķe Marina Abramoviča pagarinātā septiņu stundu versijā Gugenheima muzejā Ņujorkā2 atkārtoja savu 1975. gada performanci "Toma lūpas" (Lips of Thomas; performances laikā māksliniece ar žileti iegrieza sev uz vēdera piecstaru zvaigzni, dedzināja ievainojumu ar karsta gaisa plūsmu, kaila gulēja uz ledus blokiem utt.), kādā brīdī no skatītāju puses atskanēja sauciens: "Hei, tev taču tas nav jādara vēlreiz!" Ragnars atsaucas uz Marinas Abramovičas un Krisa Bērdena darbiem, viņš piemin Vāgnera Gesamtkunstwerk ideju un šveiciešu mākslinieku Dīteru Rotu kā Überkunstler un tajā pašā laikā pamanās atzīt "apsēstību ar melošanu vai izlikšanos".3 Tas ir izskaidrojams - Ragnars bērnību pavadījis teātrī, kur strādājuši viņa vecāki, un pats bijis uz skatuves kopš pusaudža gadiem (paralēli performanču mākslinieka karjerai viņš bijis savulaik Īslandē populāras rokgrupas Trabant solists). Iespējams, Ragnara darbi ir aktuāli tādēļ, ka viņš piedāvā jauna veida izeju: situācijā, kad vēl pavisam nesen tik izplatītā "cīnītāju" un "aktīvistu" māksla izrādījusies nespējīga mainīt ne kāda indivīda pasaules uzskatu, ne dzīves kvalitāti trešās pasaules valstīs, ne vispār ko citu, ir nepieciešams jauns ceļš, kā jēdzīgi pārdzīvot visu privātajā dzīvē un pasaules procesos notiekošo. To varētu veidot pašcieņas pilna, rezignēta Weltschmerz jeb pasaulsāpe - bez liekas ironijas un liekām cerībām, toties ar sentimenta pilnu skatienu uz idealizētu cildeno pagātni (vai nav pienācis īstais brīdis, lai atkal būtu modē Gēte, Šillers un Sturm und Drang?) un zināmu devu refleksijas par šodienas ne pārāk cildeno realitāti (izkrāsotās kartona dekorācijas "Šūmaņa mašīnā", kabarē interjers darbā "Dievs" u. c.). Un tieši to piedāvā Ragnara Kjartansona darbi. "Es mīlu dzīvi, es mīlu tās izmisumu. Šo bezcerīgo situāciju, kurā mēs atrodamies. Weltschmerz varbūt ir vislabākais vārds, kā aprakstīt to, ko es vēlos pateikt. Tas raksturo visus māksliniekus, kuri mani saviļņo, - no Prinsa līdz Bergmanam un atpakaļ pie Gētes,"4 reiz teicis mākslinieks. | |
 Ragnars Kjartansons (Ragnar Kjartansson). Skandināvu sāpe (krēslas stundā). Izdruka. Piecu kopiju tirāža. 35x50cm. 2006. Pateicība māksliniekam, galerijai "Luhring Augustine" (Ņujorka) un galerijai "Galleri i8" (Reikjavīka) | |
|
Pasaulsāpe šajā kontekstā varētu būt kas līdzīgs poetizētam skatījumam uz cilvēka fizioloģiski determinēto un entropisko eksistenci. Ragnars min arī specifisko "skandināvu sāpi" (Scandinavian pain - tā saucas viena no viņa performancēm (2006)). Ar "skandināvu sāpi" varam saprast kārtējo precīzi nedefinējamo, bet uztveramo fenomenu, ko sastopam gan ziemeļnieku literatūrā, gan mākslā, Edvardu Munku un Ingmaru Bergmanu ieskaitot. Tajā ietilpst kaut kas no klusā izmisuma un eksistenciālām šausmām, kas cilvēku pārņem tumsā, aukstumā un vientulībā, - konstanta depresija, kura pārvēršas (sublimējas) pārlaicīgi skaistā un tikpat skumjā mākslā un dzejā. Ragnars savās performancēs ir parādījies gan kā bruņinieks teatrālās kartona bruņās, gan kā smalks Šūmaņa dziesmu interprets, gan kā nāve un pat velns - divu stundu garā performancē "Sātans ir īsts" (Satan is Real, 2004) viņš, līdz pusei ierakts zemē parciņā pie Dhondt-Dhaenens muzeja netālu no Gen-tes Beļģijā, spēlēja uz ģitāras blūza melodiju, atkārtoti dziedot frāzi "Sātans ir īsts. Viņš darbojas manā labā" (Satan is real. He's working for me). Citreiz Ragnars melnā uzvalkā un ar spožu izkapti rokā - Nāve - uzrunāja bērnus kādā bērnu vasaras nometnē. Bērniem nebija ne jausmas, ka viņi piedalās mākslas darbā, un viņi brīvi tērzēja ar laipno Nāvi (videodarbs "Nāve un bērni" (Death and the Children), 2002). Savas valsts lepnums - arī tā var justies liels mākslinieks no mazas valsts. Ragnars Kjartansons studējis mākslu Īslandes Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kādu laiku pelnījis naudu, strādājot reklāmas aģentūrā, bet mākslā lielākoties pievērsies performancei un muzikāli skatuviskām izpausmēm, ieskaitot rokzvaigznes atveidošanu ("Māksla ir apskaidrota vientulība - gluži kā makšķerēšana, savukārt mūzika ir kā futbols,"5 saka Ragnārs), un darījis vēl daudz ko pietiekami traku. Un nu 33 gadu vecumā mākslinieks ir sasniedzis ļoti daudz. Ragnaru pārstāv gan Reikjavīkas galerija i8, gan cienījama Ņujorkas galerija Luhring Augustine. Viņš saņem valsts stipendiju radošam darbam mākslā, dzer šampanieti, uzklausa kuratoru un mākslas zinātnieku komplimentus biennāļu un triennāļu atklāšanās un, iespējams, šī raksta tapšanas laikā Kanādas kalnos meklēja iedvesmu kārtējam pārsteidzoši sērīgam darbam Venēcijas biennāles publikas saskumdināšanai. Ar vairākiem Ragnara Kjartansona darbiem var iepazīties: http://this.is/rassi. (1) Cit. pēc: Corbetta, C. Everyone is Decadent These Days. Mousse, No. 15, 2008, p. 34. (2) Marina Abramoviča. Septiņi vienkārši darbi (Seven Easy Pieces). Ņujorka, Solomona R. Gugenheima muzejs. 2005. gada 9.-15. novembris. (3) Cit. pēc: Corbetta, C. Everyone is Decadent.., p. 34. (4) Cit. pēc: Jung, K. K. Somewhat Unreal. New York Arts Magazine, September/ October, 2006, p. 31. (5) Turpat. | |
| Atgriezties | |
