Andra Vītoliņa izstāde "Plastmasas vitamīni" Galerija "Alma" 08.09.2011 - 21.10.2011
No 8. septembra galerijā "Alma" apskatāma Andra Vītoliņa personālizstādē "Plastmasas vitamīni". Tie ir piecpadsmit jauni, izstādei divu gadu laikā tapuši darbi, kuros mākslinieks konceptuāli / vizuāli spēlējas ar savā pilsētā ieraudzītiem industriāliem paradoksiem, atrastiem būvniecības "brīnumiem" – pompozi uzsāktiem, pamestiem, utopiskiem objektiem, puspabeigtām daudzstāvu konstrukcijām. Kaleidoskopiska dinamika, lakonisms, vilinoši luminiscējošās akrila /eļļas krāsas veido tēlus par tempu, sadrumsatalotību, īslaicīgumu.
Andris Vītoliņš. Lielceļš uz debesīm. Audekls, akrils. 200x140cm. 2011
Andris Vītoliņš. Brīvā zeme. Audekls, akrils. Diametrs: 200 cm. 2011
Andris Vītoliņš:
"Neuzceltie objekti noārdās fantastiski ātri. Koki un zālē tos eleganti aprij pusgada laikā. Sirojoši bezdarbnieki noskrubina visu noderīgo, atrok kabeļus un izkomplektē konstrukcijas."
"Diletantisko arhitektu zvaigžņu stunda
Šeit ir kolosāla vieta! Tev nevajag nopietnu diplomu, lai kaut ko uzceltu, bet tev ir nopietni klienti, kas gatavi maksāt! Profesionalitātei nav nekādas nozīmes, galvenais ir politiskas un publisko attiecību manipulācijas, lai panākumi tevi sildītu. Vairums objektu būvēti novecojušo tehnoloģiju tradīcijās vēlāk pasūtītājiem sagādā milzum galvassāpes un tēriņus. Milzīgi gāzes apkures rēķini un kondicionieru pārpūle kompensē arhitekta un pasūtītāja ambīciju uzplūdus."
"Iešausim sev kājā!
Īsais ieskats pilsētu plānošanā.
Varētu šeit daudz ko komentēt, bet vieglāk plānotājiem ko ieteikt – iešaujiet sev kājā, un efekts būs sasniegts vēl ātrākā laika nogrieznī!"
Sīkumaini jautājumi, kas izrauti no pasaules konteksta neatrisinās mūsu problēmas.
Šāda prakse ir novērota pēdējos gadus.
Tipisks piemērs:
Stingri sodot visus alkoholiķus un urinētājus mēs atrisināsim problēmas pilsētā. Uz katru čurātāju pa policistam – urā!
Vai arī – uzceļot vienu tiltu, uzlabosim satiksmi!
Bet pasaule ir jāskatās kopumā, citādi tas ir kā sliktā orķestrī – mēs nopirktu Stradivārī vijoli un cerētu uz milzums panākumiem Romā. Sevis samainīšana sīkumos un nepārtraukta urķēšanās par sīkumainiem jautājumiem ir šādas sistēmas stūrakmens.
Mazā cilvēka upuri cīņā par izdzīvošanu.
Sekojot lētiem solījumiem par rožaini utopisko nākotni, vairums cilvēku ir gatavi gadiem ilgi cīnīties par izdzīvošanu.
Viņi ir gatavi katru dienu ciest, kratoties stundām ceļā, maksāt par benzīnu, doties tumsā uz savu apsolīto sapņu ciematu. Patērējot neskaitāmu laiku ceļā un ceļoties regulāri naktī, lai nokļūtu darbā, viņi ir ar mieru atteikties no veselīga seksa.
Viņi ir gatavi ņemt kredītus priekš tā, lai atlikušo mūžu nodzīvotu bezgaumīgas krāsas namiņos. Šie dīvainie cilvēki ir gatavi nopietnai cīņai ar alerģijām, ko veicina sintētiskās grīdas un plastmasas logi. Viņi ir gatavi audzināt bērnus degradētā vidē bez normālām ielām un infrastruktūras.
Mūsu nacionālais simbols ir drupas.
Drupas no 90-to sākuma, drupas un drupas no mūsdienām. Šie neuzceltie objekti noārdās fantastiski ātri. Koki un zāle tos eleganti aprij pusgada laikā. Sirojoši bezdarbnieki noskrubina visu noderīgo, atrok kabeļus un izkomplektē konstrukcijas.
Drupas ir šis sistēmas vizītkarte. Ierodoties galvaspilsētā no lidostas, mēs redzam – drupas. Atbraucot pa dzelzceļu, stacijas laukumā – drupas. Ceļojot pa valsti – visur drupas. Iebraucot Liepājā vai caurbraucot Saldu – drupas.
Arī šķērsojot valsts robežu – pamesto robežkontroles posteņu drupas.
Kakofoniskie plāni.
Man pēdējos gadus nācās klausīties utopiskas pasakas par šīs degradētās pilsētas gaišo nākotni. Par to, ka nez no kurienes Andrejsalā dzīvos 80'000 iedzīvotāju un tad vēl Lucavsalā 40'000, un arī Mežaparkā mums atradīsies vietas 20'000. Un tad vēl, kā redzat, Kopenhāgenā ir šitā un Parīzē tā. Ja kaut ko centos argumentēt, tad ātri vien mani nosauca par komunistu vai par traku mākslinieku. Šodien gan dižie plāni diemžēl ir novītuši un vairums darboņu nosvīduši. Bet fenomenāla ir šī sabiedrības atvērtība murgainām idejām un īstermiņa manipulācijām bez skatījuma ilglaicīgā nogrieznī.
Andris Vītoliņš (dz. 1975) aktīvi piedalās izstādēs un dažādos mākslas projektos kopš 1996. gada Latvijā, Austrum/Rietumeiropā, Āzijā. No 2009. gada studē doktorantūrā, ieguvis maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, bakalaura grādu vizuālās komunikācijas nodaļā, trīs gadus studējis dizaina nodaļā. 2004. gadā saņēmis žurnāla "Latvijas Arhitektūra" gada balvu par labāko debiju.
Jaunais, talantīgais autors pazīstams arī kā erudīts kulturologs un sociāli aktīvs mākslinieks. Pēc personālizstādes Rīgā viņš dodas uz Zalcburgu, lai piedalītos prestižajā Hangart 7 mākslas izstāžu projektā.
Mākslinieka darbi kolekcijās: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (Latvija), Baku Modernās mākslas muzejs (Azarbedžana), Hypothekenbank (Essene, Vācija), Swedbank (Latvija), DnB NORD banka (Latvija), privātkolekcijās Latvijā un Igaunijā.
Galerija "Alma"
Rūpniecības iela 1, Rīga
p., o., t., c., pt. 12.00–18.00
sestdien, svētdien slēgts www.galerija-alma.lv