VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Lidosta “Rīga”. Barokālas atmiņas Pēteris Bankovskis, mākslas kritiķis Izstāde The Way 22.07.–03.10.2010. Starptautiskā lidosta “Rīga” | |
| Līdz 3. oktobrim starptautiskajā lidostā “Rīga” apskatāma laikmetīgās mākslas izstāde The Way. Izstādi organizējis laikmetīgās mākslas projekts “kim?”, precīzāk sakot – “darba grupa” šādā sastāvā: Zane Čulkstēna, Zane Onckule, Daiga Rudzāte un Ojārs Pētersons. Gan jau pasākuma nosaukums The Way nav tāpat vien no zila gaisa pagrābts. Protams, pirmā ienāk prātā banālā ceļa metafora. Tik banāla, ka konotāciju mudžeklī jau sen kalpo par cilvēces vārdiskās caurejas spēcīgu stimulatoru: visi šie “budistu” ceļi un heidegeru malkasceļi, krievu spēkavīri un mazs bērniņš kruscelēs. Taču bez visām banalitātēm, bez nīkšanas krustojumā (lidostā, šīszemes dzīvē) cilvēks nemaz nebūtu cilvēks. Tomēr daudz vairāk nozīmes nianšu vārdam the way ir citā sakarā, proti, runājot par veidu, veidiem, ieradumiem. Tāpēc var itin droši apgalvot, ka lidostā “Rīga” sarīkots kaut kas tāds, kur mūžīgi ceļinieki citiem mūžīgiem ceļiniekiem stāsta (rāda) veidu, rāda, kādā veidā viņi ir paraduši. Izstādes kartē, kas, liekas, pieejama interesentiem lidostā, lasāms pašlaik šaurās aprindās ļoti plaši pazīstamā Nikolā Burjo (Bourriaud) moto: “Kopīgais, kas piemīt visiem objektiem, kurus dēvē par “mākslas darbiem”, ir to spēja ienest cilvēka eksistencē jēgu – norādīt ceļus šajā haosā, kas ir realitāte.” Turpat atrodams arī “darba grupas” paziņojums. Tas ir tāds: “Izstādes pieteiktā tēma maksimāli papildina ekspozīcijas robežas, piedāvājot māksliniekiem tematiski teju bezgalīgu “diskusiju” telpu un iespēju pašiem kļūt par ekspozīcijas koncepta veidotājiem caur savu piedāvāto kustības virzienu, emociju, sajūtu, trokšņu, notikumu un stopkadru spektru.” “Stopkadru spektru” atstāsim nākamo gadsimtu arheologu ziņā, bet es uzreiz atrunāšos, ka “darba grupu” lieku pēdiņās ne tāpēc, ka man būtu kaut kāda ironiska vai citādi pastarpināti aizdomīga attieksme pret minētajiem laikmetīgās mākslas profesionālajiem darbiniekiem. Un arī ne tā iemesla dēļ, kādēļ Burjo citātā pēdiņās likti “mākslas darbi”. Burjo gadījumā pēdiņošana ir drīzāk intelektuāļa (kurš paštīksmīgi sapinies spriedelēšanā) izmisīga vēlme uz mirkli satvert kaut ko, kam pats un kolēģi nemitīgi liedz jelkādu stabilu identitāti. | |
 F5. Rīgas portāls. Objekts. 2010 | |
| Mana vēlme, iepēdiņojot izstādes veidotāju pulciņu, ir gandrīz vai pretēja. Ja tīk, varat to saukt kaut vai par institūciju kritiku. Proti, atraujot “darba grupu” no pamatteksta, es mēģinu izsist tai no kājapakšas kopš padomju laikiem labi pazīstamo, bezgalstabilo birokrātiskās kārtības ķeblīti. Būsiet taču lasījuši: “... pie ministrijas nodibināta darba grupa, kam uzdots izvērtēt iespējas nodibināt darba grupu, kuras uzdevums būs...” Nu, lūk, negribas ticēt, ka laikmetīgās mākslas projekta “kim?” visnotaļ cienījamo priekšstāvju kuratoriālā doma darbotos totālā birokrātiskā stila iekļautībā (inclusion). Kur – tādā iekļautībā – vienkārši piedienas “pētīt” mākslinieku sadarīto diskursīvās prakses muliticentriskā topoloģiskajā tīklā, rizomu un situatīvo devianču heteronomijā. Nē, es palieku cerībās, ka latviešu slimīgais “austrumeiropeiskais, posttotalitāri traumatiskais” funktieris iepretī mirušās Vakareiropas žagām tomēr ir vēl veselā saprāta skarts. Gribas ticēt, ka vēlīnā “padomju” laika saldskābā letarģija vismaz pāris paaudzēm šeit ir atstājusi (pareizāk būtu teikt – iekonservējusi ziemai) pa kripatai prāta un gara spēju. Tāpēc arī pēdiņas. Vai iepriekšteiktajam ir kāds sakars ar izstādi, vai tā tikai tāda izrakstīšanās? Tad jau redzēsim. Ak vai, Nikolā Burjo, Relational Art izgudrotāja un apoloģēta, teiktais izstādes kuratoru izvēlētajā moto, man šķiet, itin nemaz nav ņemams nopietni. Jo, ja pieņemam, ka izstādītie objekti ir “mākslas darbi”, tad, lai ko tie lidostā meklētu un darītu, nekādu jēgu eksistences haosā ienest tie pat netaisās. Tātad vai nu tie nav “mākslas darbi”, vai arī Burjo izteikums pats ir bezjēdzīgs. Drīzāk patiess šķiet otrais pieļāvums. Jo diezgan grūti pieņemt, ka realitāte ir haoss. Kādam smagi slimam šizofrēniķim varbūt. Bet arī diezin vai: cilvēkam, kuru (tas tikai tāds piemērs) caur viņa rokaspulksteni izspiego citplanētieši, sajūtas un rīcību nosaka (vai, vai!) pat pārāk striktas likumības. Tāpat arī mums, pārējiem. Un vismazāk haotiska ir lidosta. Jā, no malas kāds romantiķis savā cildenajā pesimismā var teikt, ka cilvēki tur bezjēdzīgi plūst, klaiņo, dzer kafiju, košļā bulciņas, skatās pulksteņos, brīžiem skrien, brīžiem gulšņā un vispār līdzinās skudrām vai pat tārpiem. Taču mēs neesam romantiķi, bet gan reālisti un labi zinām, ka nav daudz tādu cilvēka rokām darinātu (man-made) sistēmu, kurās būtu tāda kārtība kā lidostā: viss te ir izrēķināts, simtiem reižu pārbaudīts, neskaitāmos cirkulāros un noteikumos atrunāts. Jā, var sacīt, ka šī kristāliski aukstā strukturētība ir naidīga atsevišķu indivīdu taktiskiem (arī te bez romantisma neiztikt!) nodomiem, tādiem kā smēķēšana, kur pagadās, nemitīga ieroču un sprāgstvielu nēsāšana apkārt un citi. Bet bez taktiku spontanitātes pastāv arī cilvēciskā stratēģija, proti, ik personā reizē ar dzīvo dvēseli ieliktā pavisam vienkāršā programma: nodzīvot no dzimšanas līdz likteņa (Dieva) lemtajai stundai, nevis krist par upuri tehnoloģisku kļūmju vai garāmgājēja iegribu dēļ. Jā, lidosta ir absolūtās kārtības valstība tajā “absolūta” izpratnē, kas katrreiz atbilst cilvēku inženiertehniskajai sapratnei un tiem priekšstatiem, ko uzskata par patiesiem mēģinājumos izzināt indivīdu un grupu tā saukto personības un attiecību psiholoģiju. Līdz ar to, ienesot lidostā “mākslas darbus”, faktiski kārtībā tiek ienestas haosa zīmes, norādes un pamācības, ka cilvēkam nemitīgi niez nagi izdarīt kaut ko tādu, ko viņam nav paredzēts darīt. Mākslinieki parasti aizbildinās, ka viņi vēloties provocēt sabiedrību, atmodināt domāšanu, nu, tādā garā. Vienlaikus nevienam no šiem provokatoriem, pat ja tie būtu paši brāļi Čepmeni vai kādi no ķermeņa šķidrumu cienītājiem, negribas, lai viņa domāšanu kāds atmodina, iegrūžot mugurā dunci vai aizlaižot Elisijā veselu boingu ar visu tā varonīgo pildījumu. Īsi sakot, laikmetīgās mākslas izstādēm lidostā nav vietas. Ka tas ir tā, nācās saprast arī kuratoriem, kad lidostas speciālisti atkal un atkal lika pārskatīt izstādāmo darbu sarakstu, atsakoties no jelkā, kas varētu neatbilst drošības noteikumiem vai varētu kaut kā tikt izmantots agresīvā, kārtību apdraudošā veidā. Tādējādi nevis māksliniekiem tika dota iespēja radīt ekspozīcijas “konceptu”, bet šī “koncepta” radīšanā vistiešākajā veidā piedalījās lidostas personāla atbildīgie pārstāvji. Vispār jau skaidri jāpasaka, ka pasākums par izstādi dēvējams ļoti nosacīti. Pirmām kārtām tāpēc, ka, lai kā arī būtu ar “konceptiem”, izstādes kā nolasāma māksliniecisku (nu, labi, jelkādu!) izteikumu kopuma nav. Par kādu gan kopumu iespējams runāt, ja objekti izvietoti dažādas pieejamības zonās un cilvēkam, kurš vēlētos apskatīt visu, dabūt kopiespaidu, tas nemaz nav iespējams. Turklāt neiespējami gan ielidojošam, gan aizlidojošam, gan tranzīta pasažierim, par dīku apmeklētāju vispār nerunājot. Man izdevās tikai tāpēc, ka pa priekšu gāja iepriekš sarunāta lidostas darbiniece – tāda bībeliska Miriama vai Debora, kam bija pravietes spējas, pateicoties speciālai caurlaidei un atļaujai. | |
 Trīna Tamma. Mākslas darbiem nevajadzētu... 2010 | |
| Otrkārt un galvenokārt, lidostās nav skatītāju kā tādu, kā sugas. Jā, bet tur taču apgrozās tik daudz cilvēku, jūs teiksiet. Taču vai viņiem rūp meklēt un atrast dažkārt no lidostas iekārtas priekšmetiem pagrūti atšķiramos mākslinieku darinājumus? Atbilde ir – nerūp gan. Varbūt kādam nejaušam dīvainim. Varbūt. Taču pārējiem pavisam noteikti interesi par mākslu vai atrakciju pilnībā izspiež norūpētība par savu vietu lidostas un gaidāmā lidojuma izkārtojumā; bieži, varbūt pat vienmēr, varbūt pat šķietami tik vienaldzīgo globālo klerku relaksētībā tā ir norūpētība un bažas par savu kailo dzīvību. Protams, tā ir “socializēta”, paslēpta, nomaskēta norūpētība, bet tā nu tas tur ir. Lidostās tā spriedze jūtama gaisā, smakās, trokšņos. Bet, ja nav izstādes, kas tad ir? Ir tāda pavisam savāda būšana: mākslinieki ar kuratoru un lidostas darbinieku palīdzību ir izveidojuši nesistematizējamu, no jelkādiem kopsaucējiem atbrīvotu gadījumu iespējamību. Gadījumu iespējamība – tas ir tā, ka gadījuma pēc, bet ne ar “Izstādes karti” rokās, tu – pasažieris, pavadītājs, kāds cits – nonāc vietā, kur tev ir iepējamība pamanīt (taču tikpat labi – nepamanīt) kaut ko tādu, kam, pēc tavām domām, tur nevajadzētu būt. Kaut ko tādu, kas iekustina ziņkārību, liek tuvoties. Tad, var gadīties, tu pamani arī anotāciju, var gadīties, ka izlasi, kas tur rakstīts, un saproti, ka tā ir kaut kāda māksla. Deviņdesmit un vairāk gadījumos no simta tu esi tāds, kam par mākslu, kur nu vēl “laikmetīgo”, ir nospļauties. Tu vienkārši parausti plecus un ej tālāk. Taču kāds kaut ko noteikti arī apskata. Izlidošanas zālē, kur jāstāv rindā uz “iečekošanos”, izkārti Kaspara Podnieka Drustu fotodarbi. Domājams, ka, tāpat kā lidostas “Rīga” darbinieki, arī šos darbus pamanījušie pasažieri ir mierā ar redzamo. Galu galā tur ir runa par dabu, un runas par dabu, par tās trauslumu “modernā cilvēka” sirdij liek pukstēt teorētiskā līdzjūtībā. Daudzi droši vien nodomā, ka tā ir kāda reklāmas akcija. Antas Pences un Ditas Pences angļu–latviešu sarunvārdnīca “Laimīgu taciņu” – mazas, ērtas brošūriņas – salikta plauktiņā kā izdales materiāls. Iespējams, ka šis ir vienīgais “izstādes” produkts, kas guvis plašu un dažādu interpretāciju. Iemesls ir vienkāršs: cilvēki lidostās, tāpat kā visur citur, dedzīgi paķer un aiznes līdzi jebko, par ko ir skaidrs, ka tas ir domāts bezmaksas līdznešanai. Daudzi iepriekš, protams, pabailīgi apskatās visapkārt, vai kāds gadījumā nevēro, kā viņi stiepj roku pēc kārotās mantas. Vārdnīciņa pati ir interesanta un asprātīga. Asprātīgs ir arī grupas F5 uztaisītais “Rīgas portāls”. Šaurā koridorā, pa kuru nereti elsdami pūzdami traucas tranzītpasažieri, iekārtotas ar aicinošu uzrakstu rotātas durvis, kuras atverot priekšā ir tikai celtnieku internacionālajā stilā uzmūrēts pamesta mistkastīga mūra fragments bez kāda cerību stariņa. Tāds praktisks joks. Iedomājos, kā, aiz stūra paslēpušies, jokdari rēc, vēderus turēdami, kad kāds sasvīdis ģimenes tēvs, kurš jau tā ir panikā, ka nepagūs uz nākamo lidmašīnu, bet bērniem vēl savajadzējies uz tualeti, paver šīs durvis un ārprāta niknumā atsprāgst atpakaļ. Jā, var sacīt, ka te nu mākslinieki patiešām ir piedāvājuši “diskusiju” telpu, par kādu televīzijas domburi, burkovski, pozneri un sobčakas var tikai sapņot. Citāda ir Līgas Marcinkevičas sagatavotā, tāpat kā māsu Penču vārdnīciņa līdznešanai domātā “Sauja zemes” – maisiņi ar Latvijas novadu zemi, ko prombraucēji var paņemt līdzi, dodoties svešumā. Te tiek uzrunāti cilvēki, kam vēl saglabājusies modernitātes cītīgi skaustā pieķeršanās dzimtajām vietām. Protams, runa arī par māņticību, par cerību, ka maisiņš ar atmiņu smiltīm kaut kā stabilizēs un normalizēs garu, kam lemts mājot ģeogrāfiski pārcilātās miesās. Un vēl – aizbraucējam ir iespējams paņemt līdzi nevis vienu, bet trīs saujas zemes, katram gadījumam. Šis ir tāds latvisks darbs, varbūt nevienam citam neuztverams. Izstādīti arī citi darbi. Piemēram, Kaspara Groševa “Te, tur, nekur”. Tā ir koka kastīte pie sienas, domājams, ka vairākums lidostas viesu to nekad nepamanīs, jo neatšķirs no tehniskas nepieciešamības kastītēm un stendiem. Ja nu kāds tomēr atšifrē, ka tas ir mākslas darbs, tad izrādīsies, ka, lai šo “audiomākslu” baudītu, ir nepieciešamas savas “austiņas”. Ne jau katrs tādas diendienā nēsā līdzi. Man vismaz nebija, tā ka neko nedzirdēju. Arī Raula Kellera “Melno leijerkasti” nedzirdēju, jo tā tieši todien neskanēja, laikam bija kaut kas salūzis. Citādi jau nekas – kārtīga melna kastīte ar kloķīti. Kas vēl? Jānis Filipovičs izlicis mazu glezniņu, kas, kad pienāk tuvāk, izrādās gatavota no atsperu tērauda kā rokas zāģītis – fuksītis, taču zobu vietā tam ir “klasiskais” Rīgas siluets. Otra šī autora glezniņa ir gleznota. Tajā redzama “lidmašīna”, kam abi gali vienādi – katrā galā pa pilota kabīnei, bet spārnu nav nemaz. Doktora Dūlitla pazinējiem tūdaļ atmiņā nāk “Grūdmūs-Velcjūs”. Katrīnas Neiburgas videogabals “Pa ceļam” skatāms televizorā, kam apkārt aplūkojami ugunsdzēsības ietaišu skapīši un vēl visādi tehniski krikumi. Iespējams, ka ir cilvēki, kam visur, kur viņi nonāk, pat lidostās, tīk skatīties televizoru. Kairas lidostā, piemēram, naktī var stundām vērot, kā mulla arābu valodā skaidro Korānu. Kristīnes Plūksnas darināto priekšmetu “Gaisa bedre” esot bijis iecerēts pakarināt pie griestiem, lai tā baidītu garāmejošos, taču tas netika atļauts. Tāpēc šis mazgabarīta lidojošajam šķīvītim līdzīgais veidojums stāv, ieslīpi piesliets kaktā. Vēl es redzēju Daces Džeriņas “Pats par sevi”, kas nodēvēts par mehānisku objektu. Tur ir šūpuļkrēsla zīmējums, kas patiešām rāda krēsla šūpošanos. Žilvins Landzbergs sataisījis no koka veselu baru vējdzirnaviņu, kas patiešām vējā griežas. Maijas Kurševas “Lauka pētījumi” ar animācijas un tāda kā pašrakstītāja palīdzību kaut ko stāsta par dārzniecības lietām, iespējams, ka tas kantoristu vidē populārās spēles “Ferma” iespaidā. Evelīnas Deičmanes “Pašportrets” man likās kā tāds anahronisks monologs no latviešiem visumā svešā sireālisma. Kas vēl? Bija vēl kaut kas, bet visu jau nevar atcerēties. Mēģinu iztēloties, ko un kāpēc no lidostas apmeklējuma es atcerētos, ja nebūtu turp devies ar īpašu nolūku un īpašā pavadībā. Ja nebūtu iepriekš brīdināts, ka būs jāskatās izstāde. Patiešām – ko es atcerētos? Tukšu fantas pudeli, uz kuras gandrīz paklupu? Kādu garāmsteidzīga elkoņa pēkšņu dunku ribās? Gribētos jau, protams, teikt – es atceros brīnišķīgo izstādi. Taču neteikšu vis. Iespējams, ka tagadnes māksliniekiem un kuratoriem ir nepārvarama vēlme būt sociāli aktīviem, veidot dialoģiskas un politoģiskas attiecības ar “sociumu”. Taču jāpiekrīt krievu kritiķim Grigorijam Revzinam, kurš atzīst, ka tādas attiecības nemaz nevar veidoties. Nevar tāpēc, ka šī māksla pauž nelielas grupiņas jūtas un nodomus, grupiņas, kura labi atceras, kas bija ieradies uz iepriekšējās izstādes atklāšanu, un mēģina izskaitļot, kas ieradīsies uz nākamo. Es uz šīm atklāšanām neeju jau sen. Varbūt tāpēc, ka vairs nedzeru remdenu baltvīnu. | |
| Atgriezties | |
