VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Māksla un dizains Zane Oborenko, Vizuālo mākslu teorētiķe Saruna ar Roberto Semprīni | |
 Roberto Semprīni. Klubkrēsls 'Flip'. Ražotājs - 'Bosal'. 2010. Foto: Mathieu Goradesky | |
| Roberto Semprīni (Roberto Semprini) ir starptautiski atzīts itāļu dizainers, kura darbi cieši saistīti ar mākslas pasauli. Tie pievērsuši uzmanību ar formu harmoniju un mijiedarbību gan ar konkrētiem mākslas darbiem, gan ar to konceptuālajām idejām. Sarunā, kas notika pēc šīgada Milānas dizaina meses, vēlējāmies uzzināt ko vairāk par dizaineru un viņa iedevesmas avotiem. Roberto Semprīni dzimis 1959. gadā Rimini un studējis arhitektūru Florencē. Drīz pēc studiju beigšanas (1989. gadā) viņš pārcēlies uz Milānu, kur paralēli darbam interjera dizainā regulāri raksta dizaina žurnālam MODO un sadarbojas arī ar citu valstu līdzīgiem izdevumiem: L‘Atelier (Parīze) un ARDI (Barselona). 1989. gadā Semprīni radīja krievu konstruktīvistam Vladimiram Tatļinam veltītu dīvānu “Tatļins”, kas ieguvis dizaina godalgas un nu jau kļuvis par ikonu. Tam seko virkne citu radošu un inovatīvu produktu, izcilākie no tiem iekļauti atsevišķu muzeju pastāvīgajās kolekcijās, piemēram, Londonas Jaunajā dizaina muzejā (New Museum of Design) un Monreālas Tēlotājas mākslas muzejā Kanādā (Montreal Museum of Fine Arts). Kopš 2000. gada Semprīni atkal dzīvo Rimini, kur 20. gs. sākuma kinoteātra telpās izveidojis interjera dizaina un arhitektūras studiju RM12, kas kopš 2006. gada darbojas arī kā mākslas galerija. Saikne ar mākslu un mākslas pasauli ir ļoti būtiska un fundamentāla visā Semprīni darbībā. Lielu ietekmi uz viņu atstājušas arhitekta Frenka Loida Raita idejas, kurš jau 1917. gadā izteicis vēlmi apvienot mākslu ar arhitektūru un padarīt māju par patiesu mākslas darbu. Semprīni veido interjera dizainu, kur telpas funkcionālie objekti kļūst par skulptūrām. Galvenie Roberto Semprīni iedvesmas avoti un skolotāji ir Mīss van der Roe, Pīts Mondrians, Anrī Matiss un Mario Mercs, bet viņus visu apvieno pašreiz galvenais Semprīni iedvesmas avots – daba un tās formas. | |
 Roberto Semprīni. Dīvāns 'Paolina'. Ražotājs - 'Partner & Co'. 2000. Foto: Mathieu Goradesky | |
| Zane Oborenko: Pēdējā laikā mākslas un dizaina pasaulē arvien vairāk redzam divas pieaugošas tendences: izteiktu šo divu disciplīnu – mākslas un dizaina – saplūšanu un miejiedarbību, bet otru tai pilnīgi pretēju – centienus noteikt un definēt skaidras atšķirības robežas. Kā tas ietekmē tavu darbību? Roberto Semprīni: Māksla un dizains kā divi neganti brālēni vienmēr ir viens otru savstarpēji ietekmējuši. Senāk māksla ietekmēja dizainu (lai atceramies kaut vai dizaina priekšmetus minimālisma, sirreālisma vai popārta stilā), bet šodien varbūt drīzāk māksla rada instalācijas, kas dzimušas, vērojot dizaina priekšmetus... Personiski mani vienmēr ir saistījušas emocijas, ko izraisa mākslas darbi. Pozitīvas emocijas, jo dizainam noteikti ir jābūt terapeitiskam, tam jāiedzīvojas mājokļa vidē. Vienvārdsakot, tam jābūt tuvākam Anrī Matisa darbiem nekā Munka “Kliedzienam”. Z.O.: Neraugoties uz to, ka šim jautājumam piemīt tendence iesprostot radošu personu kādas definīcijas rāmjos, es to tomēr uzdošu – tu jūties vairāk mākslinieks vai dizainers? R.S.: Bez šaubām, dizainers, jo priekšmetiem, ko es zīmēju, noteikti ir jābūt funkcionāliem, jātiek ražotiem (sērijveidā vai ierobežotā tirāžā) un izplatītiem. Esmu dizainers, jo mans referents ir rūpniecība, turpretī māksliniekam tas ir galerijas vadītājs... nezinu teikt, kam klājas labāk! Šķietami mākslinieks ir brīvāks, taču būtībā arī tam ir jāpieskaņojas tirgus likumiem un publikai. Z.O.: Vai nekad neesi domājis, ka būtu bijis labāk būt māksliniekam? R.S.: Karjeras sākumā – jā, bet vēlāk atklāju, ka arī dizainā ir spēcīga radošā komponente, radošums, kas pilnīgākas izpausmes labad var un kam pat vajag likt uzsvaru uz rūpniecības tehnoloģiskajām un īstenojošajām iespējām. Z.O.: Lai varētu transformēt mākslas darbu par objektu ar praktisku izmantojumu, nepieciešamas īpašas spējas redzēt un uztvert to, kas ir ap mums. Pastāsti – kā šī spēja ir attīstījusies tev? R.S.: Domāju, ka tā ir caurcaurēm itāliska māksla – kompromisa māksla, kas aizsākusies jau līdz ar Makjavelli. Varbūt tā sakņojas mūsu katoliskajā visu atrisinošās piedošanas kultūrā, mūsu klimatā, ainavās, ēdienā. Tā ir māksla būt par starpnieku, izvairoties no spriedzes un tiešām sadursmēm. Itālija ir valsts, kurā mājo sešdesmit miljoni labu amatnieku, kas gatavo skaistas kurpes, skaistus apģērbus, skaistus priekšmetus, visam par pamatu ņemot neapstrādātas izejvielas, – vienalga, vai tā būtu skulptūra, raupjš audekls, kartupeļu maiss, pakalns, kurā stādīt vīnogas utt. u. tjpr. ... viss, kas mūs ieskauj un ko mums sniedz māte Daba, kura mūsu zemē ir tik dāsna. Z.O.: “Oriģinālu” konteksta izmaiņas un uztveres spēle, kas notiek tavos darbos, ir interesanta un bieži arī jautra. Vai tu domā par to, kur nonāks tevis radītās lietas? Vai tevi uztrauc to jaunais konteksts un attiecību procesi, kas veidosies starp tavu darbu un tā jauno vidi / īpašnieku? R.S.: Godīgi sakot, es par to nekad nedomāju, man patīk to nezināt un reizē atklāt pilnīgi nejauši. Vienu vakaru kādā Milānas restorānā es iepazinos ar Rikardo Skiki, kurš ir menedžeris tādām pornozvaigznēm kā Čičolīna, Eva Engera u. c., un viņš man jautāja, ar ko es nodarbojos. Atbildēju, ka esmu arhitekts, bet, lai viņš labāk izprastu manu darbu, teicu, ka esmu “tas, kurš dizainējis dīvānu “Tatļins””. “Tiešām?” viņš jautāja. “Bet vai tu zini, ka viens tāds sarkans stāv manā viesistabā? Varbūt tu man varētu palīdzēt to no jauna pārvilkt, jo Čičolīna (Džefa Kūnsa bijusī sieva) man to galīgi sadurstīja ar nagliņpapēžiem?” Vai, piemēram, reiz runājot ar Marku Kostabi, atklāju, ka šāds melns dīvāns stāv viņa studijas pašā vidū un ka viņš to izmantojis par iedvesmas avotu vairākiem darbiem. Zinu, ka trīs tādi ir Madonnai, pa vienam Ringo Stāram, Pedro Almodovaram un tā tālāk un tā joprojām... | |
 Roberto Semprīni. Dīvājns 'Tatlin'. Ražotājs - 'Edra'. 1989. Foto: Mathieu Goradesky | |
| Z.O.: 1992. gada Very Valentino reklāmas kampaņa ar dīvānu “Tatļins” noteikti ietekmēja tevis radītā objekta uztveri, un vai gan Fellīni būtu varējis iedomāties, ka viņa zīmējums kādreiz varētu tikt interpretēts kā dīvāns un par tādu kļūt (dīvāns Gradisca)? R.S.: Tālajā 1989. gadā dīvānu “Tatļins” prezentēja, apvilktu ar sarkanu samtu uz fona, ko veidoja sarkanas drapērijas ar lielu zelta zvaigzni. Bet reklāmas teksts vēstīja: “Revolūcija viesistabā”. Pēc tam nāca Valentino reklāmas kampaņa, kas sarkano krāsu izvēlējās kā Valentīno sarkano, nevis kā komunistu sarkano... Mēs visi esam patēriņa kultūras bērni, kā jau 70. gados teica ievērojamais itāļu intelektuālis Pjērs Paolo Pazolīni. 80. gadu beigas bija periods, kad daudz laika veltīju glezniecībai, strādāju ar revolūciju simboliem, izraujot tos no politiskā un ideoloģiskā konteksta. Tolaik es lielos formātos vienmēr uz zelta fona gluži kā krievu ikonās atveidoju Če Gevaras seju fashion skatījumā ar samtu un fliteriem, sarkanu samta zvaigzni un Swarovski kristāliņiem utt. To visu attēloju nedaudz nostalģiskā noskaņā, kas raksturīga Eiropas intelektuālim kāda laikmeta beigās, kuru tas tieši nav piedzīvojis (un labi, ka tā). Z.O.: Transformējot gleznotus mākslas darbus, kas ir bidimensionāli, tev jāizdomā arī trešā dimensija un praktiskums. Ar kādiem izaicinājumiem iznāk saskarties šajā procesā? R.S.: Šādā pārejā no divdimensionālā uz trīsdimensionālo, pievienojot arī priekšmeta funkcionālos uzdevumus, galvenais ir pa ceļam nezaudēt sākotnējo zīmi, tās arī ir vienīgās grūtības. Vēsturiski šādas pieredzes visspožāko piemēru ir demonstrējusi De Stijl grupa, kad Mondriana glezna pārtapa par trīsdimensionālu van Dūsburga scenogrāfiju vai par Rītvelda mēbeli. Z.O.: Kā tu sadzīvo ar nemitīgajām cilvēku gaumes maiņām un to, kas ir modē? Varbūt pozitīvi ir tas, ka dizainam atšķirībā no mākslas nav jāuztraucas būt pārāk komerciālam? R.S.: Dizainu es saprotu kā humanitāru disciplīnu, kas interpretē sociālās pārmaiņas un tātad cilvēka evolūciju. Lekorbizjē apgalvoja, ka “dizaina priekšmeti ir cilvēka ķermeņa protēze”. Dizainers, tāpat kā ikviens radošs cilvēks – vienalga, tēlnieks, mūziķis vai rakstnieks –, guvis pirmos panākumus, nedrīkst padoties Naudas dievam un kļūt par tirgus vergu. Bet domāju, ka ir normāli, ja karjeras laikā top daži darbi, kas ir komerciālāki par citiem, un nedaudzi īsti šedevri. Varbūt Pikaso ir vienīgais mākslinieks, kurš radīja tikai un vienīgi šedevrus: tik daudz panākumu, tik daudz naudas, tik daudz sieviešu, un šī iemesla dēļ ikviens mākslinieks grib būt kā Pikaso. Precizēšu, ka, runājot par radošumu, es visus novietoju vienā plānā – māksliniekus, dizainerus, rakstniekus, mūziķus utt. ... jo “darba iecere” visiem top vienādi. Z.O.: Vai iemesls, kādēļ izvēlies klasiķus kā iedvesmas avotu, ir mēģinājums ar jau sevi pierādījušu vērtību palīdzību cīnīties ar nemitīgajām gaumes maiņām? R.S.: Protams! Tās ir manas “laicīgās ticības dogmas”, drošās ostas, kurās var rast patvērumu un atbalstu, kad jūrā plosās vētra. Z.O.: Kādas sajūtas tu mēģini izteikt ar savu dizainu? R.S.: Kā Matiss nosauca kādu savu 1904. gada gleznu: Luxe, calme et volupté – “Greznība, miers un jutekliskums”. Z.O.: Ar sveķiem pārklāta rupjā sāls, kura izmantota grīdas pārklājumam virtuvē projektā Natyrally Mondrian, ko tu prezentēji šīgada Milānas mēbeļu mesē, ir viena no lietām, kura man palika visvairāk atmiņā. Tas, kas pārsteidz, ir ikdienā ierastu lietu un materiālu lietojums negaidītā kontekstā. Pārsteiguma moments ir fundamentāls izklaides elements, vai tu centies izklaidēt tos, kas apdzīvos tevis radīto vidi? R.S.: Tu lieliski esi uztvērusi manu “jauno materiālu” meklējumu būtību. Tas nav nekas cits kā necilu un mums jau labi pazīstamu materiālu atkalizmantošana (mākslā to sauc par ready-made). Pietiek necilam un tradicionālam materiālam pievienot mazlietiņ tehnoloģiskāka materiāla, kas ļauj mainīt kontekstu līdzīgi kā caurspīdīgu sveķu pārklājums sāls gadījumā, un, lūk, izgudrojums ir gatavs! Patiesībā es gribēju izklaidēties, vērojot, kā superšika skatītāja uz augstiem papēžiem, kas nākuši no Montenapoleona ielas, staigās pa sāļu jūru. Z.O.: Tavā Rimini studijā galerijā RM 12 tu un tavs dizains nonākat tiešā pretstatā viens ar otru. Vai ideja izveidot studijā mākslas galeriju radās no nepieciešamības pēc šādas konfrontācijas arī ikdienā? R.S.: Protams, RM 12 art & design ir laboratorija, kurā notiek nemitīga mākslas un dizaina konfrontēšana, bet, ja labi padomājam, – vai tad tieši tas pats ik dienas nenotiek arī mākslas kolekcionāru mājās? Z.O.: Kā tu uztver laikmetīgo mākslu, vai uzskati, ka tā varētu iedvesmot tevi nākamajiem darbiem? R.S.: Tā vienmēr ir bijusi iedvesmas avots, agrāk tā bija mana vienīgā iedvesmotāja, tagad mani iedvesmo viss – ikdienas dzīves sīkumi, ekonomika, koks mājas priekšā, manu divu bērnu zīmējumi, futbols utt. u. tjpr. Z.O.: Kas tevi iepriecina un – gluži pretēji – sagādā vilšanos šodienas laikmetīgajā mākslā un dizainā? R.S.: Dizainā dizaineri, kuri sevi uzskata par rokzvaigznēm, un attiecīgi uzņēmumi, kas viņus aicina pastrādāt pie sevis līdzīgi, kā rokzvaigzni mēdz noalgot uzdziedāt mājas viesībās... Produkti ir pārāk pavirši un līdzīgi gaisā pasviestiem konfeti, to mūžs ir pārāk īss, tie tikai lieki piesārņo zemi! Tas pats sakāms par mākslas jomu. Vienvārdsakot – mums vajadzētu censties radīt mazāk darbu un censties radīt tos labākus. Cīnīsimies pret patēriņa kultūru ar mieru, greznību un jutekliskumu! /No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere/ | |
| Atgriezties | |
