VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Neredzamo procesu vizualizētājs Stella Pelše, mākslas zinātniece Topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcija: Genādijs Suhanovs | |
| Grafiķis Genādijs Suhanovs (1946–2005) nepieder pie Latvijas mākslas ainas pazīstamāko korifeju loka; viņa darbu iekļaušana topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā provocē arī jautājumu – vai šai gadījumā sastopamies ar nonkonformisma piemēru, kas robežojas ar disidentisku opozīciju padomju iekārtai? Vispārējā informācija šādu varbūtību acumirklī neapstiprina. Suhanovs mācījies Krasnodaras Mākslas skolā (1963–1968), kur ieguvis mākslinieka noformētāja izglītību; Latvijā ieradies 1973. gadā, bet no 1969. gada regulāri piedalījies grupu izstādēs (kopā vairāk nekā 150) gan Latvijā, gan ārzemēs. Kopš 70. gadu beigām sarīkojis deviņas personālizstādes Rīgā, vienu Berlīnē un trīs Toronto. | |
 Genādijs Suhanovs. Objekts Nr.3. No sudraba depozīta. Papīrs, autortehnika. 32x41cm. 1986 | |
| 2008. gadā rīdziniekiem bija iespēja redzēt divas mākslinieka piemiņas izstādes – izstādi “Debesu bruņurupuči” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Mazajā zālē un izstādi “Pasaules pilsonis Nr. 89532” Andrejsalā, cehā “Komutators”. Krāsaina litogrāfija, arī grafiskais dizains, akvarelis un porcelāna glezniecība bija Suhanova darbības jomas. Tomēr zīmīgi, ka ziņas par šo mākslinieku ir skopas; pamatfaktus var uzzināt enciklopēdijas “Māksla un arhitektūra biogrāfijās” trešajā sējumā un nedaudz arī periodikā un virtuālajā telpā. Viens no Laikmetīgās mākslas muzeja uzdevumiem noteikti ir izcelt tieši nepamatoti aizmirstās, no kultūrapziņas tīši vai netīši “izslēgtās” mākslas vērtības, kas caurkritušas caur oficiālo kanonu sietu. Nenoliedzami, darbošanās mākslas dzīves perifērijā bez oficiālas atzinības priekšrocībām varētu izrietēt no romantiskās mākslinieka autsaidera paradigmas, kas ietver “pareizi” sakārtotas dzīves ignorēšanu un mākslu kā vienīgo esamības jēgu. Pat vizuāli līdzinādamies pirmskara leģendārajam baskājim Voldemāram Irbem, dzīves pēdējā cēlienā Suhanovs kļuva pazīstams Rīgas mākslinieku aprindās kā “M6” kafejnīcā bāzētās bohēmas neatņemama sastāvdaļa(1) un universālās mākslinieku biedrības “Zaļais pūķis” dalībnieks(2). | |
 Genādijs Suhanovs. Biolauka vārti. Papīrs, krāsaina litogrāfija. 51x37,5cm. 1976 | |
| Tomēr dzīvesstāsts, lai cik spilgts, neordinārs vai dramatisks, pats par sevi nav muzejiska vērtība. Kas īsti ir atrodams Suhanova darbos, kurus visnotaļ labi iespējams klasificēt ar padomju laikā iecienīto stājgrafikas terminu, bet kuros eksperti acīmredzot saskatījuši no perioda meinstrīma atšķirīgu vēstījuma drosmi un meklētāja garu? Uzmanības vērta noteikti ir eksperimentālā pieeja litogrāfijai, izmantojot tušas mazgājumus, dažādas cietības zīmuļus, pildspalvu, velci, zelta un sudraba pigmentu piejaukumu u. c. metodes. “Viņa darbos ir informācijas un simbolu sakausējumi un slāņi. Gena bija zīmju tulks, arī pravietis, kura darbos pārlaicīgā mirdzumā ieplaiksnījās tas, kas par īstenību tiks atzīts un godā celts turpmākās paaudzēs.”(3) Šādu mākslinieka pravieša lomu saskatījusi jauniešu grupa, kas aizrāvusies ar Suhanova darbiem un personību. Arī pašam māksliniekam paticis par savu mākslu parunāt, turklāt neciešot no liekas kautrības: “Es labi orientējos visā mākslas vēsturē. Man viss ir savās vietās. Renesanse savā, baroks savā, ķīnieši savā... Jā, un es savā. Manā mākslā ir no daudz kā nedaudz. Es savulaik aizrāvos ar kubismu, abstrakcionismu, ģeometrisko minimālismu, avangardu. Reizēm gleznoju pavisam reālistiskus darbus.”(4) Mākslinieku izteikumi, kā zināms, nav pēdējās instances patiesība viņu darbu interpretācijai, tomēr zināmu ieskatu tie dod. Spēja absorbēt milzumu visdažādāko iespaidu ir nenoliedzama. Suhanova darbu kopējā klāstā atrodama izteikti postmodernistiska citātu apspēle un transformēšana, kur par inspirācijas avotiem kalpojuši vecmeistaru šedevri (piemēram, “Transplantācija 1”, 1977; “Botičelli portrets, ļoti strīdīgs”, 1979, Swedbank mākslas kolekcija). Savukārt citi Laikmetīgā mākslas muzeja krājuma darbi šķietami imitē konceptuālisma eksakti pasauso rasējumu metodi, radot ko līdzīgu kartēm, shēmām, diagrammām un mistisku slepenu objektu plāniem (“Objekts M5:1. No bronzas depozīta. Variants”, 1980; “Kustīgais trijstūris”, 1990) vai atdarina uztveres psiholoģijā izmantotā Roršaha testa bilaterālo simetriju (“Figūra”, 1978). | |
 Genādijs Suhanovs. Objekts Nr.2. No sudraba depozīta. Papīrs, krāsaina litogrāfija. 45x45cm. 1975 | |
| Šoreiz aplūkojamajiem darbiem piemīt izteikti ezoteriska saturiskā ievirze, kas, kā zināms, vēlīnajā padomju periodā veidoja pieaugošu pretstraumi oficiālajam visspēcīgā zinātniskuma kultam un režīma sabrukuma laikā uzplauka krāšņā reliģiozitātes, misticisma un maģiska okultisma mikslī. No otras puses, atgriešanās pie saknēm, interese par senatnes zaudētajām gudrībām, kas (potenciāli) iešifrētas dažādu tautu etnogrāfiskajā mantojumā (ornamenta zīmēs utt.), bija daļēji piejaucējama arī kā oficiālā “tautiskuma” sastāvdaļa. Tomēr šīs intereses sākotne pavisam noteikti meklējama jau 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma modernistu aizrautībā ar primitīvo mākslu. Modernisma impulsu konglomerāts veidots kā abstraktu, ģeometrisku un amorfu, neregulāru elementu salikums enigmatiskos kontekstos. “Biolauka vārti” (1976) izceļas ar stabilu, kvadrāta formās un diagonālēs balstītu kompozīciju, kurā jūtama rasējumam tipiskā līniju precizitāte. Centrālais patoss – padarīt redzamu neredzamo (šveicietis Pauls Klē, kas arī bija aizrautīgs enigmatisku zīmju un hieroglifu lietotājs, 1920. gadā publicētajā “Radošajā kredo” rakstīja: “Māksla neattēlo redzamo, tā padara redzamu”), proti, objektus un procesus, kam nav īsti striktu zinātnisku pierādījumu, toties tos apliecina jo plašs īstu vai iztēlotu pieredzējumu un novērojumu klāsts. “Enerģētiskā fibula” (1981) savukārt portretē apļveida formu blīvējumus, ko caurvij cirkuļa ģeometriskā precizitāte, līniju un laukumu pārslāņojumi, kuri atgādina Austrumu kultūrās pazīstamās mandalas. Nosaukums arī norāda uz bronzas laikmeta plakanspirāļu saktām kā tiešāko saikni ar realitāti. Formas nav simetriskas, taču to sarežģītības pakāpe un precīzais izpildījums neviļus saistās ar kāda smalkmehānikas brīnuma atsegumu. Kontrastējot ar bohēmista tēlu, Suhanova darbi katrā ziņā nav tikai spontānu impulsu vai vīziju fiksējumi, tos vieno kvazizinātniska, eksakta aizrautība, kurā mākslinieks labprātīgi uzņemas inženiera rasētāja lomu ar mērķi konstruēt ko nebijušu. (1) Daģis, G. Visi mākslinieki ir dzērāji: Vakariņas ar Genu. Rīgas Laiks, 1999, maijs, 65. lpp. (2) Šī “biedrība” saistās ar mākslas vēsturnieku aprindās cirkulējošiem eksāmenu kuriozu nostāstiem. Kāda studenta atbildē 20. gs. sākuma modernisma aizsācēju pulciņš “Zaļā puķe” reiz transformējies kā “Zaļais pūķis”, uz ko pasniedzēja Aija Brasliņa atbildējusi, ka tā jau gan esot tāda universāla mākslinieku biedrība. – No sarunām ar Aiju Brasliņu ap 20.–21. gs. miju. (3) Lange, K. Kreilis, D. Pasaules pilsonis jeb aizmirstās nākotnes pēdas. No: http://andrejsala.lv/33/1500/. (4) Daģis, G. Visi mākslinieki ir dzērāji, 65. lpp. | |
| Atgriezties | |
