VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Grafikas attiecības ar laiktelpu Latvijā Zanda Jankovska, mākslas kritiķe | |
| Laikmets, dienas, kuras pavadām kopā ar līdzbiedriem, ir kā manipulācija ar vārdiem, cenšoties vārdos nosaukt to, kam šodienā īsti apzīmējumu nerodam. Vizuālās estētikas laukā vairs nedarbojas kompass, kad cenšamies runāt par ko konkrētu, tiešu, precīzu. Varbūt valoda kā medijs ir tas, ar ko vissarežģītāk operēt šajā laikmetā, lai gan teksts pavada katru sperto soli. Tomēr šoreiz izvirzīts uzdevums runāt nevis par valodu un tās iespējām, bet gan par grafiku. Kas ir grafika? Pirmo reizi tas tika formulēts 20. gadsimta 60. gados līdz ar sietspiedes centieniem pilnībā nostiprināties grafikas arēnā; to tagad pazīstam kā Vīnes definīciju. Tās ietvaros tika definēts, ka par grafikas darbu uzskatāms darbs, kas ar mākslinieka “rokas pieskārienu” novilkts no klišejas, noteiktā tirāžā, parakstīts. Bet vai šī definīcija vēl joprojām ir spēkā? Vai ar jēdzienu “grafika” mēs vēl aizvien saprotam tikai to, kas ir novilkts no klišejām? Vai tas ir tēlotājas mākslas veids, kas aptver zīmējumu un uz to balstītus iespieddarbus – estampus, norādot, ka grafikas galvenie izteiksmes līdzekļi ir līnija, gaismēna un melnbalto laukumu attiecības? Par grafikas attīstību kopumā nav iespējams gausties, jo Latvijas kontekstā tās fiksācija laikā un telpā ir tikpat fragmentāra, cik pārējām vizuālās mākslas nozarēm, – to izsakot, rodas vēlme uz brīdi aizmirst par glezniecības eksistenci, kas tomēr ir suverēnākā nozare un pašlaik ne tik izšķīdusi mākslas terminoloģijas laukā. Var jau arī censties visu saslaucīt vienkopus un uzburt ainu kā fotokamerā noķertu panorāmisku mirkli no putna lidojuma. Bet vai šai fotokamerai ir objektīvs, kas darbojas kā subjektīvs? Šāds jautājums rodas, kad par vienu no skaidrākajām grafikas asinsainām pieņemam izstādi “Vielmaiņa”(1), jo brīdī, kad to apstiprinām par tagadnes grafikas spoguļa substanci, Vīnes definīcija šķiet kā 19. gadsimta kabarē priekšnesuma neizdevusies interpretācija 21. gadsimtā. | |
 Lita Liepa. Iegriezums dabā. Videoinstalācija. 2009 | |
| Neviens no vizuālās mākslas kokiem nav kļuvis tik sazarots un kupls kā grafika. Runājot par grafiku tradicionālā izpratnē, nav noslēpums – tai piemīt lietišķība. Šo piegaršu galvenokārt dod mūsdienu tehnoloģija, ar ko iespējams tiražēt, bet par tirāžu kā Austrālijas savvaļas zaķu efektu nav jārunā. Grafika kā poligrāfija, kā neierobežojams saziņas līdzeklis ir jānošķir no grafikas kā mākslas. Viens no grafikas nerakstītiem likumiem ir tās iekļaušanās noteiktās plaknes robežās. Starp estampa tehnikām uz pjedestāla parādās arī digitālgrafika, kas, paplašinoties tehnoloģiskajām iespējām, ļauj runāt par formas un tehnikas modifikāciju laikā. Digitāldruka ir tikai nākamais iespiedgrafikas solis. Līdzīgi kā tas notika aktiermākslā, kad brāļi Limjēri parādīja pirmo kinofilmu, – aktierim radās iespēja izvēlēties: darboties teātrī vai kino. Grafika ir nopietni sašķēlusies mākslā un lietišķībā. “Paradoksāli, bet grafikas attīstību mūsdienās bremzē tās tiražējamība, agrāk tā deva iespēju iegādāties mākslas darbu plašam pircēju lokam, bet mūsdienās mākslas darba pircējs meklē un skatās ekskluzīvu mākslas darbu, kas, vēlams, radīts vienā eksemplārā. Iespēja pavairot mūsdienās, raugoties no mākslas tirgus viedokļa, drīzāk ir tāds kā mīnuss, nevis pluss,” – tā par grafikas izplatību izsakās grafiķis, mecotintas pārstāvis Guntars Sietiņš. Mūsdienās, kad mehāniskais laiks vairs nedarbojas attiecībā pret reālo, kad minūte un sekunde šķiet kā sašaurināta telpa, grafikas karstākajā punktā nonāk tas, ka izteiksmes līdzekļu arsenāls ir ļoti paplašinājies, radot problēmu apstāklī, ka vecā alfabētiskā secība šajā stāstā vairs nefunkcionē. Krustcelēs līdzās klasiskajām grafikas tehnikām – litogrāfijai, ofortam, mecotintai, augstspiedumam, sietspiedei – nostājušies laikmetīgie mediji. Tā, ko mēs saucam par Latviju, nav vienīgā “planēta” Zemes sistēmā. Kustība norisinās bez inerta vektora apzīmējuma. Lai saprastu, kas pašlaik notiek Latvijas grafikā, jārespektē tas, kas norisinās starptautiskajās grafikas izstāžu zālēs un ko tās pieprasa un akceptē. 15. Tallinas grafikas triennālē un Ljēžas Starptautiskajā laikmetīgās grafikas biennālē (Beļģijā), kuras notiks nākamajā gadā, dalībniekiem tiek piedāvātas neierobežotas izmantojamo materiālu iespējas – no klasiskajām grafikas tehnikām līdz digitāldrukai un video –, jaunos medijus nodēvējot par eksperimentālajām tehnikām grafikā; toties 2. Pinangas starptautiskajā grafikas izstādē (Malaizijā), kas notiks gada nogalē, kā arī 7. starptautiskajā Somijas miniatūrgrafikas triennālē tiek pieprasīti tradicionālajās tehnikās radīti darbi, iekļaujoties noteiktos izmēros. Ir līdzsvars. Jaunais un jau pagātnē nostiprinātais tiek apstiprināts. Tomēr ar skatu uz to turpinājumu Guntars Sietiņš saka: “Lietas būtu vēlams saukt īstajos vārdos, videomāksla ir videomāksla, instalācija – instalācija, glezniecība – glezniecība, bet ir starppozīcijas, kurās mūsdienās strādā mākslinieks. Jebkurš tehnisko līdzekļu arsenāls ir tikai instruments, lai paustu savas idejas un radītu vizuālās mākslas darbu. Raugoties no šādām pozīcijām, šauru grafikas izstāžu pastāvēšana ar laiku varētu tikt apdraudēta. Katru gadu notiek pietiekami daudz starptautisko izstāžu, taču vienas otras izstādes darbība ir pārtrūkusi, piemēram, Bredfordas biennāle, Osakas triennāle. Ļubļana un Tallina elastīgi mainīja izstādes formātu, akceptējot pilnīgi visas jaunās tehnoloģijas paralēli klasiskajām grafikas tehnikām. Tomēr ir izstādes, piemēram, Spānijā un Itālijā, kur krampjaini pieturas tikai pie klasiskajām tehnikām. Viņi pat nevēlas redzēt sietspiedi – jau akceptētu grafikas tehniku, par ko vairs neviens nestrīdas. Dažreiz, atšķirot katalogus, aina ir ļoti skumja, it kā tu būtu atšķīris 70. gadu katalogu. Līdz ar to šādi nosacījumi atbaida jaunus cilvēkus, un to šajās izstādēs var labi redzēt. Mūsdienās ir grūti atrast kādu jaunu mākslinieku, kurš vairākus mēnešus sēdētu pie viena darba, kā to darīja viduslaiku gravieri. Tā vairs nenotiek. Bet tas neizslēdz to, ka mākslinieks var radīt brīnišķīgas, mūsdienīgas lietas, izmantojot klasiskās tehnikas, tādas kā linogriezums, oforts, litogrāfija.” Nele Zirnīte, kura kopā ar kolēģiem Gunāru Krolli un Vari Kraukli šīgada martā nodibināja Ofortistu biedrību (tajā pašlaik apvienojas desmit mākslinieki), par laikmetīgo tehnoloģiju ienākšanu starptautiskajās grafikas izstādēs izteikusies šādi: “Tas ir normāli, tas ļoti atdzīvina un kaut ko piedod klāt. Dažādi jau ir tie darbi – to kvalitāte. Var manipulēt ar vārdiem – jaunās tehnoloģijas darbojas kā atslēgvārdi, bet var būt netalantīgs un bezgaumīgs izpildījums. Ja runā par Tallinas triennāli, man ir ļoti žēl, ka tā izvērtās par ko tādu, jo uzskatu, ka viņiem vajadzēja saglabāt tradīciju. Piemēram, Japānā un Čehijā ir izstādes, kurās pieturas pie tradīcijas, viņi pat datordruku nepieņem, saglabājot tradicionālo grafikas tehniku līmeni. Man patiktu, ja tas būtu paralēli, nevis izstumtu tradicionālās tehnikas. Ir vērtības, ar ko nevajadzētu manipulēt. Video man arī patīk. Pie tam man pašai darbos, lai cik tie būtu statiski, visi tēli ir kustībā, visi ir kā apstādināti kadri.” Lai nu kā, rodas vēlme runāt arī par to, ko dažkārt negribas saukt par grafiku. Multimediālā grafika? Veidot shēmu un ar bultām norādīt – tradicionālā un netradicionālā / eksperimentālā grafika? Starpdisciplīna? Mākslas darbs kā grafiskās domāšanas auglis? Runājot par glezniecību Latvijā, šādi jautājumi nerodas, jo tā acīmredzot ir vistīrākā tradicionālā vizuālās mākslas nozare. Kādēļ ap grafiku un grafiķiem rodas tik daudz jautājumu? Lai gan ir gleznotāji, kā Helēna Henrihsone un Ritums Ivanovs, kuri izteikuši sevi arī grafikas darbos, taču neviens neapšauba viņu pozīcijas glezniecībā. Nākas secināt, ka jēdziens “grafika” mūsdienās ir visaptverošs, pārāk plašs. Var jau skriet maratonu apkārt stadionam un iztēloties, ka skrien nevis pa elipsi, bet gan pa kvadrāta līniju. Mākslinieks ir brīvs un brīvi rīkojas ar izmantojamo līdzekļu arsenālu, jo tīri cilvēciski nav iespējams noliegt laiku, kurā mēs kā fizisks ķermenis atrodamies ar spējām aptvert pastāvošo telpu. Nav iespējams sevi izraut no tagadnes konteksta, pavēlot dzīvot pagātnē, ja radošums liek nojaust par nākotnes vērtībām, kam vēl nav precīza formulējuma. Nav pieļaujams apstrīdēt esošo, kas noteiktā mākslas vērtētāju lokā ir jau apstiprināts un uzņēmis attīstības gaitu, bet ne brīvgaitu. Var jau par to arī nerunāt un domāt, ka grafika Latvijā neattīstās, cerot, ka pagātnes kanoni ir kā strukturizēts, nesatricināms panteons. Šīs spēles ar laikmetīgo un klasisko grafiku vērojamas galvenokārt jauno grafiķu izstādēs, kurās piedalās Kate Krolle, Lita Liepa, Katrīna Sauškina, Līva Rutmane, Diāna Boitmane, Inga Ģibiete, Linda Blanka, Andrejs Strokins, Eva Lilienfelde, Liena Bondare u. c., bet viss darbojas kā savstarpēji papildinošs elements. Tradicionālajās tehnikās ienāk jaunas izteiksmes formas, kā arī jaunajās tehnoloģijās tiek apspēlētas grafiskās kvalitātes. | |
 Paulis Liepa. Burn It! Kartons, augstspiede. 30x44cm. 2007. Publicitātes foto | |
| Bagātīgi grafikas klāstu reprezentēja Juris Petraškevičs, noorganizējot jau iepriekšminēto izstādi “Vielmaiņa”, kas pārstāvēja ne tikai plašu tehniskā risinājuma diapazonu, bet arī mākslinieku brieduma pakāpi. Vai grafiķis – kurators vēlējās ko attaisnot? “Gribējās parādīt, kādas šobrīd ir grafikas iespējas vai kādā diapazonā grafikā tagad strādā. Pašlaik tas, kas ir grafika, ir vairāk diskusijas objekts. Neapšaubāmi ienāk jaunās tehnoloģijas un jauni mākslinieki. Diapazons, kādā viņi strādā, ir ļoti plašs. Principi un metodes, kas tiek izmantotas, norāda, ka nozares savā starpā sintezējas. Grafika nav tikai maza Rīgas skatu bildīte, ko var nopirkt un piekārt pie sienas. Vai to vienmēr var saukt par grafiku? Aicināju gan māksliniekus, gan mākslas zinātniekus, lai nevis mēģinātu atbildēt uz šo jautājumu, bet liktu domāt; tas daļēji publicēts izstādes katalogā. Viens no aspektiem, kas arī tika minēts kritikās, – vai tā ir grafika? Man personiski liekas – vai tas ir tik svarīgi, kā to nosauc, bet tie principi tur ir izmantoti. Vairāk būtu jēga diskutēt par mākslas darbu kā tādu. Tad otršķirīgs jautājums būtu tehnoloģijas un kādos tehniskos veidos tas realizēts. Protams, bieži vien tas ir atkarīgs viens no otra un iet roku rokā, tādēļ izstādē es izvēlējos visplašāko diapazonu. Sākot ar ļoti klasisku grafiku – Jura Brieža gravīrām – un beidzot ar Kates Krolles video. Teorētiski varētu teikt, ka tā nav grafika, bet tai pašā laikā – kompozīcijas principi, grafiskā domāšana... Es domāju ne tehnoloģiskā, bet vairāk emocionālā un sajūtu ziņā: video varētu būt pakārtots emocionālai uztverei, mazāk darboties kā tehnoloģija. To var nevis pārmest, bet attīstīt un piestrādāt pie šo tehnoloģiju kvalitatīvas izmantošanas turpmāk,” – tā par nesen redzēto grafikas parādi saka Juris Petraškevičs. Ienākot jaunajiem medijiem, kas “sakusuši” ar grafiku, bieži vien tiek lietoti apzīmējumi “grafisks”, “grafiskā domāšana”. Kā tas atšķiras no, ja tā drīkst teikt, vienkāršā domātāja? Par grafisko turpina Juris Petraškevičs: “Tas vairāk ir vēsturisks jēdziens, priekšstats par zīmēšanu, grafikas tehnikām, tirāžu – tas var būt tas, kas atstāj iespaidu, strādājot arī citos medijos, kā arī zināma pieredze tuvplānam: grafika ir vairāk tuvumā skatāma, pētāma. Tāpat kā džezu es vairāk saistītu ar laikmetīgo mūziku, kurā tev jāieklausās. Nav tik svarīga tā literārā puse – pastāsts. Svarīgi ir sajust materiāla specifiku, pustoņus, gaismu. Tas pats arī Kates Krolles video – šī gaismas spēle, materialitāte. Uz aizsvīduša stikla var zīmēt ar pirkstu, un ar ko tas zīmējums atšķirsies no tā, ko zīmē ar zīmuli?” Tas nozīmē tikai to, ka realitāte un pieejamie materiāli vēl nav teorētiski aptverti, veidojot sfumato efektu terminoloģijā, bet, ja realitātes procesā, noteiktā mākslinieku un kuratoru lokā jauno tehnoloģiju lietojums grafikas izstādēs tiek akceptēts, tad tas jebkurā gadījumā netiek uztverts kā negatīvs process, ļaujot uzņemt pilnjaudas attīstības gaitu. Grafika, tāpat kā citi tradicionālie mediji, piedzīvo attīstību. Ir novērojams, ka daļa tēlnieku darbojas performanču jomā, liekot trīsdimensionāliem ķermeņiem intuitīvi pārvietoties telpā. Tas pats notiek grafikā – līnija kā viena no tās izteiksmes pamatkvalitātēm sāk kustēties. Tomēr ar grafiku ir saistīts vēl viens problemātikas loks – vieta, kur realizēt ideju, ja apstājamies pie iespiedgrafikas. Grafika nav mobila, tā ir lokāla un piesaistīta vietai – tā ir vieta, kas nodrošināta ar presi, plāksnēm un citiem grafikai nepieciešamiem atribūtiem. Guntars Sietiņš: “Profesionāli mākslinieki šeit strādā cikliski. Nepastāv kolektīvas grafikas darbnīcas (izņemot Mākslinieku savienības darbnīcu), kurās ikdienā notiktu regulārs darbs. Mums, par laimi, šeit (Latvijas Mākslas akadēmijā – Z. J.) strādā studenti, tāpēc, ja ir kāda starptautiska izstāde, mēs varam piedāvāt jaunos māksliniekus, kas vai nu nesen beiguši akadēmiju, vai arī mācās vecākajos kursos. Varu nosaukt vairākus jaunos grafiķus, kuru darbi pēdējos pāris gados ir guvuši atzinību starptautiskajās izstādēs, piemēram, Paulis Liepa, Agnese Deičmane, Lāsma Pujāte. Piekrītu, ka skaitliski nav daudz mākslinieku, kuri regulāri strādā grafikā. Tas bija lieliski, ka izdevās sarīkot šādu izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, tur bija daudz jauno mākslinieku, no kuriem liela daļa vēl ir akadēmijas studenti. Bet jautājums ir, ko viņi darīs pēc pieciem gadiem, – vai viņi turpinās strādāt? Iepriekšējā “Studijā” lasīju interviju ar Tallinas grafikas triennāles kuratoru Saimonu Rīsu, kurš ir novērojis šādu vietējo īpatnību, kas attiecas ne tikai uz grafiķiem. Atbraucot uz Rīgu, ārzemju kuratoriem ir grūti atrast māksliniekus, kuri strādā regulāri un jebkurā brīdī var parādīt savus jaunākos darbus. Liela daļa arī t. s. profesionālo mākslinieku šeit strādā no viena projekta līdz otram.” Nav robežu ne globālajai mākslai, ne tās “lokalitātei” – grafikai. Sarežģīti ir apstrīdēt laikā notiekošo, protams, sajūtās ir vairāk vai mazāk skaidrs, ka nākotnē izlauzīsies tas, par ko mēs tagad diskutējam ar augsti paceltu galvu, skatienu vēršot uz pagājušo, bet rokas stiepjot uz nākotni. Nekas jau nezudīs arī no tradīcijas, nevar cerēt, ka atnāks grafikas ledus laikmets un tās fosilijas varēsim apskatīt mākslas muzejā. Viss ir līdzsvarā. Ir grafiķi, kuri strādā tradicionālajās tehnikās un nejūt nepieciešamību pēc pārmaiņām medijos, jo tik daudz ko var atklāt arī klasiskajā tradīcijā – gan tehniskajā, gan formu risinājumā; un ir otra daļa grafiķu, kas, izmantojot savu redzējumu uz pasauli kā grafisku koptēlu, lieto jaunās tehnoloģijas. Par mākslu jārunā kopumā, jārunā par tendencēm, kas iesakņojušās jau modernismā un ne tikai vizuālajā mākslā, bet arī literatūrā un mūzikā, mākslu saprotot nevis kā gatavu interpretācijas pasniegšanu, bet kā brīvu fantāzijas telpu un liekot skatītājam līdziesaistīties tās atklājumos. (1) Grafikas izstāde “Vielmaiņa” bija skatāma Latvijas Nacionālā māk¬slas muzeja Baltajā zālē no 2009. gada 1. oktobra līdz 8. novembrim. | |
| Atgriezties | |
