VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Transbiotika. Pārejošās stabilitātes punkti Ainārs Kamoliņš, filozofs; Jānis Liepiņš, mikrobiologs Biotehnoloģiju mākslas izstāde | |
| Izstāde “TRANSBIOTICS. Pārejošās stabilitātes punkti” būs apskatāma no 14. līdz 20. jūnijam “kim?” un RIXC galerijā Spīķeros. Šī izstāde ir sadarbības auglis starp RIXC un kuratoru no Parīzes Jensu Hauzeru (Jens Hauser). Tas nozīmē, ka RIXC Latvijā likumsakarīgi turpina darbošanos tās laikmetīgās mākslas laukā, kura atrodas uz krustpunktiem ar dažādu tehnoloģiju un mediju izmantojumu, zinātni u. tml. Izstāde TRANSBIOTICS papildu nozīmi iegūs plašākā notikumu kontekstā, jo tā notiek festivāla “Māksla+Komunikācijas 2010” un konferences SLSA–EU 2010 ietvaros. Festivāla programmā tiks piedāvātas lekcijas, mākslinieku prezentācijas un būs iespēja apmeklēt performances. Pasākuma apmeklētājiem īpašu interesi varētu radīt arī biotehnoloģiju mākslas radošā darbnīca SymbioticA Austrālijas biomākslas laboratorijas mākslinieku vadībā. | |
Pols Vanūze. Relatīvā ātruma mērīšanas ierīce. 2002. Publicitātes foto | |
| Dažādu tehnoloģiju izmantošana, lai veidotu mākslas darbus, nav nesena parādība. Interesants ir arī jautājums, cik sena ir dzīvās matērijas izmantošana mākslas darbu radīšanā. Atsevišķi gadījumi fiksēti jau 20. gs. 30. gados, piemēram, Aleksandra Fleminga (Alexander Fleming) zīmējumi ar baktērijām un tajā pašā desmitgadē Edvarda Steihena (Edward Steichen) Ņujorkas mākslas muzejā izstādītie bruņniekpieši, kuru hromosomas bija dubultotas ar nesen atklāto vielu – kolhicīnu. Taču vēlākos gados līdz ar biotehnoloģiju attīstību parādās arī izstrādātāki mākslas darbi, kas aptver visus dzīvās dabas organizācijas līmeņus – no atsevišķām molekulām (DNS, proteīni), šūnām un audu kultūrām līdz pat veseliem organismiem (baktērijas, augi, dzīvnieki) vai pat nelielām ekosistēmām (piemēram, akvāriji). Pat neņemot vērā vēsturi, joprojām vērtējums par tehnoloģiju un dzīvā izmantošanu mākslas darba veidošanā ir dažāds. Iemesli tam drīzāk meklējami ārpus mākslas sfēras, jo vēl aizvien attieksme pret tehnoloģijām un dzīvo pārstāv pilnu spektru – no entuziasma pārpilniem līdz pat paranoiskiem viedokļiem. Domājams, ka spēja provocēt šādu viedokļu spektru ir viena no mākslas priekšrocībām, ja to salīdzina ar ekspertu pārspriedumiem dažādu institūciju robežās. Tas varētu izskaidrot vērojumu, ko izsaka viens no TRANSBIOTICS kuratoriem Jenss Hauzers, ka lielāku interesi par tehnoloģijām mākslā izrāda ārpus mākslas pasaules nekā tās ietvaros.(1) Šādas transdisciplināras mākslas novirziena baudīšanai ir nepieciešama minimāla interese ne tikai par mākslā notiekošo, bet arī par norisēm zinātnē un teorētiskajās diskusijās. Tādējādi šie darbi piedāvā iespēju kritiski reflektēt par tēmām, kas parasti ir ekspertu kompetences ietvaros. Līdz ar to transdisciplinārā māksla kļūst par mediju, kas reizē gan izglīto skatītāju, gan arī kontekstā var uzdot polemiskus un specifiskus jautājumus, ar kuriem ikdienā parasti nodarbojas speciālisti: tehnoloģiju un cilvēku attiecības, kas ir dzīvais un vai dzīvajam pašam par sevi ir vērtība, kādas ir iejaukšanās robežas dzīva organisma procesos utt. Protams, spriedumi par šādiem jautājumiem ir atšķirīgi. No tā, vai mēs iedomājamies biotehnoloģijas kā tādas, kas radītu vai nu skaistāku un dažādāku pasauli, vai arī potenciāli nihilistisku pret dzīvību, ir atkarīgi arī spriedumi par šo mākslas novirzienu. Paranoisku vīziju piedāvā Pols Viriljo (Paul Virillio): “Pēc visiem lielajiem mākslas periodiem, pēc visām izcilajām skolām kā, piemēram, klasiskās un baroka, pēc mūsdienu ekspresionisma – vai mēs tagad nevirzāmies uz to lielo transģenētisko mākslu, kurā katra aptieka, katra laboratorija uzsāks pati savus “dzīves stilus”, pati savas transhumānās modes? Himeriska eksplozija, kas būtu tā vērta, lai izstādītu kādā nākotnes Jauno realitāšu salonā – vai pat Eigēniskās mākslas muzejā.”(2) Savukārt pozitīvāku un ironiskāku skatījumu piedāvā čehu izcelsmes filozofs Vilems Flusers (Vilém Flusser). Viņš salīdzina biologus nevis ar Aušvices ļaunajiem ģēnijiem, bet gan ar Disneja iemiesojumiem, kas padarīs pasauli krāsaināku, interesantāku un daudzveidīgāku.(3) Kopumā speciālistu viedoklis, šķiet, ir mēreni labvēlīgs attiecībā uz “virtuves bioloģiju”, proti, amatieru zinātni. Amatieru vai mākslinieku iesaistīšanās šajos procesos ir skatāma līdzīgi kā, piemēram, programmētāju entuziastu devums datorzinātnei.(4) Pamatotāki iebildumi rodas ētisku un drošības apsvērumu dēļ, ko varētu radīt šāda prakse. Pārāk liela paranoja par drošību var izraisīt arī traģikomiskus gadījumus kā, piemēram, 2004. gadā, kad FIB arestēja vienu no Kritiskā mākslas ansambļa (Critical Art Ensemble) dalībniekiem Stīvu Kurcu (Steve Kurtz) un apsūdzēja bioterorismā. Tiesa, izstādē pārstāvētie darbi diez vai radīs līdzīgas pakāpes morālo paniku. Drīzāk tie ir aplūkojami kā piemēri radošai un interesantai biotehnoloģijas metožu izmantošanai mākslā. Jāpiebilst, ka diemžēl ASV likumdošanas dēļ, kas aizliedza izvest no valsts teritorijas mākslas darbu, nebūs iespējams redzēt vienu populārākajiem biomākslas pārstāvjiem (un arī šī termina izveidotājiem) Eduardo Kacu (Eduardo Kac) un viņa darbu Edunia – transgēnu petūniju, kas satur vienu paša Kaca gēnu. Taču būtiskāks ir apsvērums, ka jebkura izstādes apmeklētāja refleksijas par mākslas darbiem saistās ar ētisku un teorētisku domāšanu par dažādiem ar dzīvo un tehnoloģijām saistītiem jautājumiem un stimulē neprofesionāļu diskusijas, kas formā ir citādākas nekā institucionalizētas apspriešanas, izmantojot, piemēram, ētiskus principus, kuri bieži vien tiek piemēroti līdzīgi kā likumi. Izstādes TRANSBIOTICS centrā ir dažāda veida tehnoloģiju iespēju uzrādīšana. Pēc izmantotajiem līdzekļiem izstādes mākslas darbus varētu iedalīt trīs lielās grupās: darbi, kas tapuši, pateicoties “virtuves bioloģijai” (Endijs Greisijs, Terike Hāpoja); tie, kas ir tehnoloģijas (Zane Bērziņa ar Džeksonu Tanu) un eksperimenta (Pols Vanūze, Evelīna Domniča ar Dmitriju Gelfandu) radošs izmantojums mākslā. Eksperiments Izstādē TRANSBIOTICS būs apskatāmi darbi, kuru labākai novērtēšanai vēlama interese par zinātni un tehnoloģijas izmantojumiem. Iespējams, Pols Vanūze (Paul Vanouse) ir viens no pazīstamākajiem māksliniekiem, kas piedalās izstādē. Viņš piedalās ar diviem darbiem – “Relatīvā ātruma mērīšanas ierīce” (2002) un “Apslēpto figūru protokolēšana” (2007–2009). Abu Vanūzes darbu koncepcija skar jautājumu, cik lielā mērā mūsu priekšstati par DNS ir kultūras konstrukts un kāds pamats ir dažādiem redukcionismiem, kas, piemēram, dzīvā īpašības pilnībā atvedina uz maģiskām īpašībām apveltīto DNS. Pirmajā darbā tiek radītas fikcionālas sacīkstes starp vienas ģimenes locekļu dažādiem gēniem, lai noskaidrotu ātrāko un veiksmīgāko gēnu. Otrs Vanūzes darbs uzrāda, ka DNS it kā ir ietverti attēli. Abos darbos Vanūze biotehnoloģiju iespējas izmanto rotaļīgi. Pirmajā skatītājs var noticēt, ka DNS ātrums spēj raksturot šī DNS “īpašnieku” vai pat vērtību. Kāpēc gan ne, ja uzskatām, ka cilvēka īpašības iespējams reducēt uz DNS? Izstādītajā darbā dažādu ģimenes locekļu DNS paraugi ir ar atšķirīgu garumu, tāpēc tie agarozes gēlā pārvietojas dažādi (īsākie ātrāk, garākie lēnāk); rezultātā skatītājiem rodas ilūzija par DNS fragmentu sacīkstēm, kaut gan iznākums jau ir stingri determinēts iepriekš – finiša līniju sasniegs tieši īsākie DNS fragmenti. “Apslēpto figūru protokolēšana” arī aplūko priekšstatu, ka unikālais DNS nospiedums (DNA fingerprint, to izmanto kriminālistikā vai paternitātes noteikšanā) var raksturot noteiktas dzīvas būtnes īpašības. Mākslas darbā unikālais DNS nospiedums iegūst daudzveidīgas formas: no skaitļiem un simboliem līdz pat politiski iekrāsotiem vēstījumiem – Če Gevaras attēlojumam (pēdējais gan ir tikai ieceres līmenī). Taču attēlojums ir relatīvs atkarībā no izmantotajiem līdzekļiem, un šādi Vanūze dekonstruē ierastos priekšstatus, kādam īsti ir jāizskatās nospiedumam. “Apslēpto figūru” radīšanā izmantota mākslīgi veidota plazmīda (sevī noslēgta, ārpus baktēriju šūnas hromosomas pavairoties spējīga DNS molekula, ko plaši izmanto molekulārajā bioloģijā), kas apstrādāta ar dažādiem restrikcijas enzīmiem (proteīni, kas atpazīst un šķeļ specifiskas DNS sekvences). Tādējādi plazmīda ir sašķelta vairākos dažāda izmēra gabalos, kas elektroforēzē (DNS un arī proteīnu sadalīšanas metode porainā vidē, piemēram, agarozes gēlā, elektriskā lauka ietekmē) veido skaidri redzamas zonas. Izvēloties dažādus enzīmus, plazmīdu iespējams sagriezt tādos gabalos, kas elektroforēzes laikā veidos atpazīstamus rakstus, zīmējumus vai simbolus. Vēl viens darbs, kas ilustrē eksperimentu ar mākslinieciskiem līdzekļiem, ir Evelīnas Domničas (Evelina Domnitch) un Dmitrija Gelfanda (Dmitry Gelfand) instalācija “Līpošais omniverss” (Mucilaginous Omniverse, 2009). Instalācija ir fizikāla eksperimenta mākslinieciska ilustrācija, kur makropasaulē tiek demonstrēts mikropasaules fenomens – daļiņas / viļņa duālisms.(5) Uz vibrējošas šķidruma virsmas, kur vibrācijas ģenerē nelieli paša šķidruma pilieni, sākas šo pilienu kustība. Interesanti, ka šīs parādības matemātiskais apraksts ir analogs kvantu pasaulē pazīstamajam daļiņas / viļņa duālismam. Vēl aizvien ir neskaidri iemesli, kāpēc mikropasaules fenomena matemātiskais apraksts ir pilnībā adekvāts pilieniem uz vibrējoša šķidruma virsmas, kuri ir redzami ar neapbruņotu aci. Instalācijā tiek izmantota silikona eļļa īpašu pilienu konfigurāciju radīšanai, kas ietekmē izmaiņas darba muzikālajās, elektroniskajās skaņās. Tiesa, jāatzīmē, ka šis darbs ir vismazāk saistīts ar biotehnoloģijām. Tomēr domājams, ka Latvijas publika ir nedaudz sagatavota šāda darba baudīšanai, sevišķi tāpēc, ka jau ir salīdzinoši neliela lokālā pieredze ar mākslinieku fizikas un skaņas attiecību pētījumiem, un redzamākais pašmāju pārstāvis varētu būt Voldemārs Johansons, kura izstāde Concord norisināsies paralēli izstādei TRANSBIOTICS. | |
Endijs Greisijs. Tālie dati. 2009. Publicitātes foto | |
| Virtuves bioloģija Endija Greisija (Andy Gracie) darbā “Tālie dati” (Deep Data, 2009) apvienoti kosmosa izpētē no Zemes sūtītie objekti ar tālā kosmosa vides elementiem, kas pētīti 30 gadus ilgā laikposmā. Greisijs aktualizē jautājumu – ko mēs varam saprast ar ekosistēmu? Proti, kādas ir ekosistēmas robežas. Instalācijā tiek radīti apstākļi, kas nav dabiski sastopami uz Zemes, un tādējādi tiek kritiski aplūkots jautājums, vai tiešām telpa ārpus Zemes ir uzskatāma kā nošķirta no mūsu ekosistēmas. Šajā gadījumā tehnoloģijas veido saikni ar citām vietām Visumā, un no turienes nākošie dati kļūst par instalācijā esošo organismu ekosistēmas daļu. Ir būtiski atzīmēt, ka tehnoloģijas, kas tiek izmantotas instalācijā, radītas mājas apstākļos. Tīklā ir brīvi pieejama biotehnoloģiju rokasgrāmata, kas ļauj mājas apstākļos veikt vienkāršus eksperimentus.(6) Tiek izstādīta vide (barotne), kurā atrodas magnetobaktērijas, kam pievienoti magnētisko signālu devēji. Paši signāli, ko pārraida šīs iekārtas, tiek veidoti no datiem, kurus savās “ekspedīcijās” savākušas kosmiskās zondes Voyager un Pioneer. Tā kā magnetobaktērijās esošās magnetīta daļiņas orientējas magnētiskā laukā, arī baktērijas kustas atbilstoši dotajiem magnētiskajiem signāliem. Somu māksliniece Terike Hāpoja (Terike Haapoja) izstādē piedalās ar diviem darbiem, ko līdzīgi kā Greisija instalāciju arī varētu raksturot kā “virtuves bioloģijas” izpausmi mākslas sfērā. Viņas darbā “Pēctecīgums” (Succession, 2008) ietilpst četru minūšu ilgs videomateriāls, kurš uzņemts deviņās dienās un kurā redzama no cilvēka sejas ādas ņemtu baktēriju koloniju attīstība. Šī ir, iespējams, izstādes poētiskākā instalācija, kur uzsvars drīzāk likts uz māksliniecisku efektu, nevis uz pašu tehnoloģiju radošu izmantošanu. Darbs aktualizē māksliniecei būtisko jautājumu par organismu un tā robežām. Seja tiek uzlūkota kā visums, kurā dzīvo dažādi patstāvīgi organismi. Tādējādi tiek aktualizēta 18. gs. dzīvojošā filozofa Gotfrīda Leibnica ideja, ka esošais ir piepildīts ar dzīviem organismiem. Līdz ar to kontinuitāte starp vienu ķermeni un citu vienmēr ir šo organismu pastarpināta. Otra Hāpojas interaktīvā instalācija ir “Dialogs” (2008). Šis darbs rotaļīgi stāsta, kā ar tehnoloģiju palīdzību iespējams dialogs starp augiem un cilvēkiem. Darbā izmantotā tehnika ir analoga iekārtām, ko lieto meža ekologi fotosintēzes mērīšanai. Tā kā augiem nav skaņas uztveršanas un veidošanas orgānu kā cilvēkam, varētu šķist, ka dialogs tradicionālā izpratnē nav iespējams. Taču augi ir fotosintezējoši organismi – tie no oglekļskābās gāzes un ūdens, izmantojot gaismas enerģiju, veido organiskās vielas; šajā procesā kā blakusprodukts izdalās skābeklis. Cilvēki savukārt elpojot izmanto skābekli un izdala ogļskābo gāzi. Māksliniece veido dialogu starp augu un cilvēkiem, izmantojot tieši šo abu organismu vajadzības. Instalācijā uz augu stumbriem ir izvietoti sensori, kuriem uzpūšot vai uzsvilpojot tiek nomērīta CO2 koncentrācija un ieslēgtas lampas, kas fokusētas uz auga lapām (kur gaismas iedarbībā noris fotosintēze). Ogļskābās gāzes koncentrācijai pakāpeniski samazinoties, sensoru reģistrētie dati tiek pārveidoti par svilpojošu signālu – tā augs atsvilpo pretim, un dialogs var turpināties. Jāpiebilst, ka Hāpoja latviešu skatītājam jau ir pazīstama – viņas videoinstalācija “Entropija” bija skatāma 2009. gadā RIXC galerijā. | |
 Zane Bērziņa, Džeksons Tans. E-statiskās ēnas. 2009. Publicitātes foto | |
| Tehnoloģija Latvijas pārstāve šajā izstādē ir Zane Bērziņa, kas kopā ar britu arhitektu Džeksonu Tanu (Jackson Tan) izveidojusi instalāciju “E-statiskās ēnas” (E-static Shadows). Šis projekts veltīts spekulatīvai elektrostatikas izpētei – statiskās elektrības praktiskam un poētiskam potenciālam mūsu ikdienas saskarsmē. Darbs sastāv no statiskās elektrības jutīgas membrānas, auduma un LED spuldzītēm. Membrāna reaģē uz vides statiskās elektrības lauka izmaiņām, un kā atbildes signāls tiek izslēgtas LED spuldzītes Darbs ir interaktīvs – skatītājs ar apģērba, frizūras, aksesuāru un ķermeņa uzkrāto statiskās elektrības lādiņu palīdzību iedarbojas uz LED spuldzīšu “gaismas sienu”, izslēdz tās un veido savu “e-statisko ēnu”. Tādējādi šī instalācija pievēršas interakcijai starp cilvēka ķermeni un materiālu, tekstūru un telpiskumu. Pārejošie stabilitātes punkti Aplūkojot izstādes piedāvājumu kopumā, redzams, ka to vieno apakšnosaukums “Pārejošās stabilitātes punkti”. Šī pārejošā stabilitāte var attiekties uz piedāvāto mākslas virzienu, kas darbojas viņpus stabilu akadēmisku institūciju ietvariem. Līdz ar to viens no tās sasniegumiem būtu zinātnes un zināšanu demokratizācija, kas būtu nosacīti neatkarīga no noteiktiem biopolitiskiem mehānismiem. Reizē tas arī apzīmē pašu mākslas darbu materialitāti, jo lielākoties tie ir īslaicīgi un nestabili un var pastāvēt tikai īpaši sagatavotās vidēs, bet dažkārt ir pat “mirstīgi”. Tomēr būtiskāks aspekts ir tas, ka izstādes uzmanības centrā ir noteikts metafizisks priekšstats, kas aplūko esošo kā pastāvīgi mainīgu. Dzīvā matērija ir tikai noteiktā punktā iegūta matērijas stabilitāte. Hipokratiskajos rakstos ir teksti, kuros aprakstīts dzīvais ķermenis, kas raksturots kā mikrokosms un atspoguļo makrokosmu (gan mikrokosms, gan makrokosms sastāv no četriem elementiem). Tādējādi nevar apgalvot, ka ķermenis ir nošķirts no apkārtējās vides. Apkārtējā vide ietekmē mikrokosma / ķermeņa darbību. Bet reizē tas paredz arī to, ka nav lēcienveidīgas pārejas no dzīvā uz nedzīvo. Elementu savienošanās, lai izveidotu dzīvu organismu, ir salīdzinoši īslaicīga parādība. Arī robežas starp dzīvo un nedzīvo ir īslaicīgas. Matērijas fragments iegūst noteiktas īpašības, pateicoties noteiktai matērijas konfigurācijai. Taču šī konfigurācija vienmēr ir atkarīga no mijiedarbības ar vidi, tā nav savrupa vienība. Kritiskāks aspekts ļauj arī apgalvot, ka ķermeņa un dzīvā robežas ir nenoteiktas, un tas savukārt ļauj, piemēram, runāt par tehnoloģiju (kas var funkcionēt kā vide vai dzīvā sastāvdaļa) un ķermeņa kopsaistību (uzskatāmākais piemērs teiktajam ir Stelarka radošā darbība). Šajā aspektā kontinuitāte ir nevis starp dzīvo un nedzīvo, bet gan starp funkcijām, ko pilda noteikts organisms. Tāpēc ir versijas, kas apgalvo, ka internets un citas tehnoloģijas ir nevis no cilvēka neatkarīga vide, bet gan viņa ķermeņa ekstensija. Vai, pareizāk sakot, vienmēr ķermenis bijis saistīts ar tehnoloģiju attīstību un ir bijusi pastāvīga saikne starp ķermeni un tehnoloģijām.(7) Viens no būtiskākajiem izstādes TRANSBIOTICS sasniegumiem ir tas, ka pirmo reizi Latvijā vienkopus būs izstādīti vairāki darbi, kas saistīti ar t. s. biomākslu. Līdz ar to skatītājam pavērsies dažādas agrāk mākslā maz izmantotas un vienlaicīgi arī ikdienā nepieejamas iespējas. Izstāde skatītājam ļaus iegūt nepastarpinātu pieredzi un zināšanas par biotehnoloģiju un zinātnes sasniegumu radošu izmantošanu mākslā. (1) Hauser, Jens. Observations on an Art of Growing Interest. In: Tactical Biopolitics. Ed. by B. Da Costa, K. Philip. MIT, 2008, p. 85. (2) Virillio, Paul. Art and Fear. London: Continuum, 2003, p. 61. (3) Flusser, Vilém. On Science. In: Signs of Life. MIT, 2007, p. 371–372. (4) Sk., piem.: Wolinsky, Howard. Kitchen Biology. EMBO Reports, 2009, Vol. 10, No 7, p. 684–685. (5) Par eksperimenta skaidrojumu pateicamies fiziķim Linardam Kalvānam. Pats eksperiments aprakstīts: Couder Y., Fort E. Single-Particle Diffraction and Interference at a Macroscopic Scale. Phys. Rev. Lett., 2006, 97, 154101. Cit. pēc: Couder Y., Boudaoud A., Protière S., Fort E. Walking droplets a form of wave-particle duality at macroscopic scale? Europhysics news, 2010, 41/1, p. 14–18. (6) Jermijenko N., Thacker E. Creative Biotechnology: A User’s Manual. Sk.: www.locusplus.org.uk/biotech_hobbyist.html. (7) Sk., piem.: Stiegler, Bernard. Technics and Time. Vol. 1. Stanford, 1998. | |
| Atgriezties | |
