VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Marks Rotko - grēksūdze audeklam [13.04.2010. 06:56] Dina Kāgane, psiholoģijas bakalaure Viņš kļuva par mākslinieku, jo glezniecību vēlējās pielīdzināt mūzikas un dzejas skaudrumam. Izmēģināja visdažādākos glezniecības stilus līdz nonāca pie sev piemērotā – emocionāli uzlādētiem taisnstūra krāsu laukumiem. | |
| Mākslas pētnieki Marka Rotko (Mark Rothko) darbus pielīdzina Nekam. Tas nav attiecināms uz gleznas vērtību vai saturu. Nekas – kā glezna bez tēliem. Kā pirmatnējais haoss, pret kuru ritualizētā veidā cīnījās cilvēki no senatnes. Kādas izjūtas izraisa Nekas, ja to pielīdzina pirmatnējam haosam? Bijību, bailes, satraukumu… Pat aizverot acis, sirdspukstu dunēšana ausīs atgādina par mūsu eksistenci. Ko iespējams sajust, vērojot mākslas darbu, kas nerunā skaidrā tēlu un ainavu valodā? | |
| Vientuļš un svešs Marks Rotko – amerikāņu mākslinieks, kurš piedzima Daugavpilī (tolaik, 1903. gadā tā bija Krievijas Impērijas sastāvdaļa), inteliģentā ebreju ģimenē, kurā netika uzspiesta reliģiskā audzināšana. Mazais Rotko bija jūtīgs un ļoti slimīgs bērns. Māsa atceras, ka viņš no sienām plēsis apmetumu un to ēdis. Ārsta diagnoze: kalcija trūkums organismā. Šī iemesla dēļ Marku nosūtu uz tuvējo ciemu un viņam dienā jāizdzer litrs piena. Rotko izauga par lielu vīru – ar plēsoņas apetīti un hipohondriķa iezīmēm – vienmēr norūpējies par sava ķermeņa veselības stāvokli. No ārsta teiktā: “Par Rotko mierinājuma avotu kļūst kalorijas un alkohols.” Politiskie un ekonomiskie apstākļi nebija labvēlīgi ebreju ģimenei – apzīmogoti kā “nelabvēlīga” šķira. Vai tāpēc, ka ebreji visos laikos izcēlušies kā naudas aizdevēji un nodokļu inspektori? Spējīgi lasīt vairākās valodās un veikli rēķināt? Savā ziņā “izredzētā”, bet “vajātā” tauta. Rotko vienmēr uz muguras nesa skolas somu, kas viņu pasargāja no antisemītiski noskaņoto vienaudžu mestajiem akmeņiem. Ģimenē tika stāstīts notikums par cara izdarībām: kazaki sadzina ciema ebrejus mežā un lika tiem rakt lielu kapu. Rotko šo melno bedri spēja tik dzīvi iztēloties, ka realitāte saplūda ar fantāziju. Viņu vienmēr vajāja četrstūrainā kapa atveids, kas vēlāk iemiesojās arī viņa gleznās – tumšs taisnstūra laukums. Tumša bedre - pretstatā gaismas pielietai bedrei. Sevī ieraujoša bedre - pretstatā gaismu atstarojošai bedrei. Cilvēka pasaule, kas ieslēgta taisnstūrī. Pārceļošanu uz Ameriku Rotko atminas kā nogurdinošu un neaizmirstamu. Bērnu māca bažas, vai viņi reiz vispār nokāps no kuģa krastā. Taču ierašanos jaunajā Zemē pavadīja sāpīga apkaunojuma sajūta. Savai pirmajai sievai Edītei Sahārai viņš bieži stāstīja, ka Amerikā ieradies ievīstīts brūnā kreklā: “Tu pat nespēj iedomāties, kā tas ir, būt ebreju bērnam, saģērbtam drēbēs, kuras Daugavpilī uzskata par piemērotām, bet nevis Amerikā.” No otras puses, jauno dzīvi Amerikā varēja salīdzināt ar ceļu pretī brīvībai un drošībai. | |
 Mark Rothko. White Center. 1950. © National Gallery of Art, Washington, DC. | |
| Jaunības vecumā Rotko uzrakstīja dzejoli par savu neizmērojamo atsvešinātību no pasaules, jo pasaule neatbilst viņa iedomu tēliem. (Rotko = raudoša māte; pasaule = mirušais bērns): Es apraudu Kā māte apraud savu bērnu. Viņa to satiks Un šobrīd var sevi mierināt Ar domām par Paradīzi. Taču es mierinājuma nerodu Un es apraudu savu bērnu- Bērnu no sapņa- Manas pasaules atveidu – skaistu un brīvu! Pieaugušais mākslinieks Rotko bija vientuļš vīrs, jo izvēlējās profesiju, kas uz mūžu viņu nodalīja no savas ģimenes. Profesiju, kas pati par sevi iemieso vientulību. Savā studijā Rotko izslēdza pasauli no apziņas un gleznoja. Telpu pildīja krēslaina gaisma un mūzikas skaņas, visbiežāk – Mocarts. Rotko izvēlējās gleznot lielformāta darbus: “Gleznojot mazu attēlu, cilvēks nostājas ārpus savas pieredzes; taču gleznojot liela izmēra darbus, cilvēks nokļūst iekšpus un nevar tos vairs pakļaut savai gribai.” Strādājot pie sienu gleznojumiem dārgam Ņujorkas restorānam, Rotko aizklāja 4 no 8 milzīgajiem studijas logiem, telpā radot krēslainu atmosfēru. 3 no studijas sienām (23 pēdu augstumā) viņš noklāja ar ģipša plāksnēm. Pie griestiem tika piestiprināts trīsis, kas ļāva regulēt gleznas pamatnes augstumu. “Manā studijā valdošā atmosfēra liek domāt, ka es gleznoju nevis restorānam, bet gan katedrālei.” Studijā atradās krēsls, kurā Rotko sēdēja un vēroja audeklu. Vienā rokā cigārs, otrā – piepildīta viskija glāze. Spējš impulss un Rotko pieceļas, lai uz audekla atstātu krāsu laukumu. Krāsu triepieni tiek uzlikti straujām kustībām. | |
 Marks Rotko savā studijā. 1953. Foto: Henry Elkan | |
| Studija atradās ārpilsētā, tālāk no Manhetenas dzīvokļa un citu mākslinieku studijām. Gleznas priekš (vai varbūt pret?) bagātiem ļaudīm tika radītas rajonā, kas apdvests ar trūkumu, izsalkumu un pamestību. Ziemas mēnešos viņš studijā ieradās ģērbies vecā mētelī, kas tika nomests uz grīdas, un izdilušā melnā platmalē. Viņš drīzāk izskatījās pēc lēto alus bāru kvartāla iemītnieka un nevis izsmalcinātā “Four Seasons” restorāna apmeklētāja. Dvēseles stāvokļi Rotko savas gleznas dēvē par “dvēseles stāvokļa portretējumu”. Rakstu krājumā “Mākslinieka realitāte” Rotko raksta: “Dažādu nokrāsu gaisma un ēnas, kā arī kontrasti starp tām, izraisa noskaņu pirms vēl ir izteikts vārds vai izdarīta darbība. Noskaņojums vai garastāvoklis gleznā ienes cilvēcību. Mākslas darbs paceļas virs cilvēcības robežām un sasniedz mītisko realitāti, jo garastāvoklis (kā subjektīvais faktors) apvienojas ar gaismas pasauli (kā objektīvo faktoru).” Tieši emocionālais lādiņš Rotko gleznas padara īpašas un atšķirīgas. Glezna bez konkrētiem tēliem ir “tīra” un atklāj krāsu daudzskanīgo valodu. Pat ja emocionālais ziņojums, ko saņemam no gleznas, ir neskaidrs, tas tomēr atnāk. Kā atpazīt savas emocijas? Ļaujoties iekšējās balss aicinājumam. To, cik ietilpīgs mēdz būt emocionālais ziņojums, var pārbaudīt vienkāršā veidā. Izvēlieties kādu no Marka Rotko darbiem, ļaujiet sev saplūst ar to un tad uz papīra uzrakstiet visus vārdus, kas ienāk prātā. Savirknējot šos vārdus teikumos vai atsevišķās īsās rindās sanāk apcerējums vai dzejolis. Ir tādi brīži, kad jūtamies apjukuši vai arī neapzināmies pat to. Emocija, kas ir apzināta un izteikta vārdos, mūs atbrīvo. Kā piekļūt savām slēptākajām emocijām? Atbilde: caur mākslas darbu. Sameklējiet internetā pēc iespējas vairāk Marka Rotko gleznas (tās, kurās ir tikai krāsu laukumi bez tēliem) un tad intuitīvi izvēlieties to, kura visvairāk raksturo Jūsu šī brīža sajūtu. Ar acīm bieži vien ir daudz vieglāk “atrast” pareizos vārdus nekā ar prātu. Ļaujieties tam ziņojumam, ko Jums priekšā saka krāsas. Un tagad visu, kas iešaujas prātā, uzrakstiet uz papīra lapas. Būsiet pārsteigti, cik daudz sakarību var vilkt ar tikko uzrakstīto un Jūsu personīgo dzīvi. Uzrakstītajā ziņojumā ir visas Jūsu bažas, aizdomas, prieks vai satraukums. Atliek tikai to atšifrēt, pajautājot sev – kā katrs uzrakstītais vārds iederas manā dzīvē; kur es to jau agrāk esmu dzirdējis; kāpēc savas emocijas es izsaku tieši ar šo vārdu vai tēlu. Visas atbildes ir mūsos! Visas atbildes ir mākslas darbā! Reiz, kad Rotko tika jautāts: “Vai krāsa Jums nozīmē vairāk kā citi mākslasdarba elementi?” Viņš atbildēja: “Nevis krāsa, bet robežas starp krāsām.” Atklājas interesanta emociju gamma, ja pavēro krāsas, kādas Rotko ir licis vienā kompozīcijā. Tās ir attiecības starp krāsām. Gan psiholoģijā, gan terapijā krāsu izmanto kā dziedinošu elementu. Krāsa ir saistīta ar gaismas viļņa garumu. Evolūcijas ceļā mēs esam iemācījušies dažādi reaģēt uz noteiktas krāsas stariem. To nosaka gan fiziski, gan psihiski faktori. Krāsu sajūta spēcīgi ietekmē cilvēka organismu un psihi, jo krāsas uztvere no acs tīklenes tiek novirzīta uz dažādām smadzeņu daļām. Eksistē dažādi krāsu iedalījumi pēc to iedarbības veida. Vispopulārākais iedalījuma ir: siltās krāsas, kas aktivizē (sarkana, oranža, dzeltena, zeltaina); aukstās krāsas, kas mazina aktivitāti (zila, zaļa, dzeltenzaļa); jauktā grupa, kas veicina gremdēšanos apziņas dzīlēs (rozā, violetā); neitrālās krāsas (balta, pelēka, melna). Kāda ir Jūsu krāsu izjūta? | |
| Kas kaiš manai sirdij? Lielākais pasūtījums, ko Rotko jebkad saņēmis, astoņu mēnešu garumā – no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā noris darbs pie sienas gleznojumu sērijas, kas paredzēta izstādīšanai dārgākajā Ņujorkas restorānā Sīgrama ēkā (Seagram building). “Vieta, kur ēd un izrādās Ņujorkas bagātākie mērgļi. Ceru, ka uzgleznošu ko tādu, kas sabojās apetīti ikvienam kuces bērnam, kas tajā telpā ieturēs maltīti,” Rotko necieta, ja viņa gleznas pielīdzina dizaina objektiem. Tikpat naidīgi viņš izturējās arī pret mākslas kritiķiem: “Šie parazīti barojas uz mākslas rēķina.” Restorānam domātās gleznas tā arī nenonāca pie “maksātāja”; Rotko atmaksāja izsniegto honorāru. Viņš savām gleznām vēlējās “piemērotāku” fonu, ko atrada, izveidojot vērienīgu izstādi Modernās mākslas muzejā. Tā apceļoja gan Londonu, Parīzi, Briseli, Bāzeli, gan Romu. 1960-tajos gados katra Rotko pārdotā glezna padarīja viņu bagātāku par 10 līdz 15 tūkstošiem dolāru. Izstādes atvēršanas dienā Rotko slēpa savu uztraukumu aiz kautrības maskas. Tikai vēlāk, kad viesi viens pēc otra nāca klāt, lai apsveiktu un izteiktu atzinību, Rotko atdzīvojās un sāka “kvēlot”. Pēc oficiālās daļas sekoja saviesīgā ar dzērieniem un uzkodām. Piecos no rīta Rotko ieradās drauga dzīvoklī un paziņoja: “Esmu izmisis, jo tagad ikviens var redzēt kāds viltvārdis es esmu.” Šajā teikumā Rotko ir ietvēris savas pretrunīgās izjūtas pret skatītājiem, gleznu pasūtītājiem un otas brāļiem. Tiklab pretrunīga bija arī viņa attieksme pret naudu un nabadzību; pret solījumiem un atbildību; pret vientulību un vēlmi atrasties sabiedrībā; pret pieticību un lielām ambīcijām. Viņš vēlējās radīt mākslu, kas nodrošinātu vietu Amerikāniskajā pasaules ainā. Sākotnējie mēģinājumi attēlot cilvēka ķermeņa formas vienmēr beidzās ar šo formu “izkropļošanu” – groteski radījumi, pa pusei dzīvnieki, pa pusei cilvēki. Masīvi ķermeņa stāvi tiek iesprostoti pilsētvides arhitektūrā. Dzīvošana savā lielajā un lempīgajā, bet viegli ievainojamajā miesā, izraisīja Rotko nemieru, un apjukumu. Līdz 1950-tajos gados viņš atrada sev jaunu formātu – gleznas, kas vairs neattēloja cilvēka ķermeņa aprises. Rotko atrada jaunu valodu, kas viņu aizrāva visus atlikušos 15 gadus. | |
 Mark Rothko. Untitled. 1953. © National Gallery of Art, Washington, DC. | |
| Marka Rotko biogrāfijas autors Džeimss Breslins vēsta, ka apmēram 2 gadus pirms nāves mākslinieka krāsu paletē bija iestājies “pelēkais periods”, kas tupinājās līdz pat viņa nāvei. Rotko sev dzīvību atņēma 1970. gada 25. februāra agrā rīta stundā. Mākslinieka nāve tika precīzi iegrāmatota: “Ķermenis guļ virtuvē uz grīdas, asins peļķē. Izlietnē tek ūdens. Bikses glīti salocītas un noliktas uz krēsla. Viņš nevēlējās radīt netīrību, ko kādam pēc tam būtu jāsakopj. Uz grīdas mētājas bārdas nazis.” Pēdējos gados Rotko gleznoja līdz 11 no rīta un tad nāca pats sarežģītākais uzdevums – kā aizpildīt dienas atlikušo daļu. Par spīti depresijai, dzeršanai, bažām par savu veselību, šķiršanos no sievas un dēla, Rotko palika cieši saistīts ar savu darbu. Pat viņa nāve līdzinās kādai no viņa gleznām – sarkanam taisnstūrim. Izmantotā literatūra Breslin James E. B., Mark Rothko: a biography - London: University of Chicago Press, 1998. Chave Anna C., Mark Rothko: subjects in abstraction - London: Yale University Press, 1989. Rothko M., The artist's reality: philosophies of art - London: Yale University Press, 2004. Rothko M., Writings on art - London: Yale University Press, 2006. | |
| Atgriezties | |
