VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| 3 stāsti par mīlu Alise Tīfentāle jeb Manipulācija ar pagātnes faktiem labākas nākotnes vārdā | |
| |
| ... un tad tu klusiņām beidz... jeb Glezniecībai ir nākotne Sēžam jaunās gleznotājas Almas Austrumas darbnīcā. Ir jauka pēcpusdiena, silta tēja un stiprs balzams. Alma ir parādījusi man savas jaunākās gleznas, esam par tām parunājušas, arī par daudz ko citu, gan mākslu, gan privātiem pārdzīvojumiem, un ir skaidrs, ka Alma grib kādam – jebkuram, kurš ir gatavs klausīties, – izstāstīt pilnīgi visu. – Ir jau dzirdētas tās teorijas par to, ka ar mākslu jānodarbojas tikai vīriešiem, sievietei jāstāv mājās pie plīts, apmēram tā. Es tā vienreiz domāju: cik vispār ir pasaulē slavenu gleznotāju – sieviešu? Artemisija Džentileski, Džordžija O’ Kīfa, Frīda Kālo, vēl dažas. Viņas gan guvušas ievērību ar to, ka bijušas izņēmumi no likuma, glezniecībā nodarbojušās ar politiku vai bijušas kāda mīļākās. Nedomāju, ka tam, ko viņas ir darījušas, bijusi kāda būtiska un paliekoša nozīme mākslas turpmākajā attīstībā. Man liekas, ka tas vispār ir tāds mīts, ka visi, kas nodarbojas ar glezniecību, ir kaut kādā ziņā vairāk apdāvināti, izredzēti par pārējiem. Patiešām ievērojamu gleznotāju pasaulē ir maz, un tie visi, kas, piemēram, mācās akadēmijā ar lielām ambīcijām, neko nekad tā arī nesasniegs. Tu paskaties, kādi izskatās tie vīrieši – mākslinieki, kas mūždien staigā pa akadēmiju vai vazājas no kafejnīcas uz darbnīcu un atpakaļ: netīras rokas, vecas drēbes, iedomīgs skatiens un noplukuša suņa siluets. Ja viņus saķemmētu, nomazgātu, pabarotu un samīļotu, varbūt arī kāds no viņiem izskatītos pēc īsta prinča. Bet viņi neizskatās ne pēc kā, nav spējīgi gandrīz ne uz ko un nezin kāpēc uzskata, ka viņu māksla kādam ir baigi vajadzīga un glābs pasauli. Man ir spēcīga pārliecība, ka māksla vispār ir lieka, kur nu vēl glezniecība – tas ir tāds narcistisks, autoerotisks process, kurā tu iegrimsti viscaur, kad ir pienācis iedvesmas brīdis, un tad tu ar to nodarbojies, piepildi sevi, savas citādi neizdzīvojamās ilgas, un tad tu klusiņām beidz. Un viss. Var jau to rādīt citiem, var arī mēģināt pārdot, bet es domāju, ka lielo atklājumu, glezniecisko revolūciju vai iekarojumu laiks ir sen beidzies. Tehnika vairs nav aktuāla – tā prasa laiku, pacietību, zināšanas, pieredzi un domas, un neviens skatītājs jau nav gatavs kaut ko tādu saņemt, baudīt. Kāpēc tad es vispār ar to nodarbojos. Nu, tas jau nav pat jautājums, tādai replikai kaut kur bija jāparādās, citādi tu domāsi, ko es te visu laiku nolieku tos nabaga gleznotājus un pati tikai mālēju vienā gabalā. Nav tā, pat ne tuvu. Glezniecība ir manas dzīves lielākā kļūda – kā es lasīju nesen vienā sieviešu žurnālā, sievietes, kuras ir iemācījušās pašas sevi kvalitatīvi apmierināt, nemaz nevar sasniegt orgasmu ar vīrieti. Vecāku izvēles dēļ visus pusaudzes un jaunības gadus nodarbojos ar šo kvalitatīvo pašapmierināšanos, un tad, kad sapratu, ka esmu uz nepareiza ceļa, jau bija par vēlu. Nu ko man tagad savos trīsdesmit un cik tur gados – iet grāmatvedības kursos, vai? Par tādām lietām daudz esmu domājusi, bet tur jau tas suns aprakts, ka nekas cits mani vairs nevarētu priecēt tik ļoti kā tā ņemšanās ar pigmentiem, lakām, audekliem, kartoniem, otiņām un molbertiem. Droši vien izklausās nožēlojami. Cerams, vismaz tas tā neizskatās, manas bildes diezgan bieži pērk, ir arī šādas tādas balvas – nu nē, nemeklē šeit, es taču tās neturētu savā darbnīcā –, es esmu īsta, diplomēta gleznotāja. Tas, manuprāt, ir tieši tāpat, kā mana vecmāmiņa par sevi varētu teikt: esmu beigusi Kaucmindes skolu, un esmu profesionāla mājsaimniece. Es klusējot māju ar galvu, mēs dzeram jau otro vai trešo tēju ar balzamu, ārā sen jau satumsis. Alma iededz galda lampu, kas tik sievišķīgi ietīta raibā zīda lakatā. – Zini, es te daudz lasu visādas dīvainas grāmatas, it kā meklējot pierādījumu savai bezizejas situācijai, savām tiesībām uz bezcerīgu eksistenci. Piemēram, lasīju Hitlera “Mana cīņa” – un starp daudz ko patiesi bezcerīgu tur bija rakstīts arī, ka “mūsu vīrieša ideāls ir vīrišķā spēka iemiesojums. Mūsu sievietes ideāls ir spēja dzemdēt mums jaunu, veselīgu vīriešu paaudzi.” Droši vien tas savā ziņā ir precīzi un pareizi, ar sirdi es tam pat varētu piekrist, ja vien nebūtu šīs egoistiskās un prasīgās glezniecības. Varbūt to var pielīdzināt apsēstībai ar datorspēli – nekas jau realitātē nemainās, vai tavs varonis mirst vai uzvar, bet tu esi tur iekšā, un nekas cits tevi neinteresē kā atkal apsēsties pie datora un spēlēt. Pirmo reizi šajā garajā vakarā Alma aizsmēķēja. – Bet tā vispār es dzīvoju pastāvīgā stand-by – gaidīšanas – režīmā un gaidu, kad kāds piespiedīs play podziņu. Dzīvot katru dienu kā pēdējo – tas skan tik skaisti un tik tālu no manis. Gandrīz katru dienu es tikai gatavojos: guļu gultā, lasu grāmatu, pa logu skatos saullēktu un saulrietu un domāju par to, ka rīt – tad gan. Tad es pieceļos, nomazgāju traukus, mīlu savu vīrieti, domāju par saviem vecākiem, paēdu pusdienas. Bet jebkurā gadījumā tas ir gaidīšanas režīms, es fiziski jūtu, ka “zvērs manī atpūšas” gluži kā tajā reklāmā. Un tad pienāk viens brīdis – vai tas ir garām braucošs auto, kāda svešinieka skatiens, kleita veikala skatlogā, grāmatā izlasīta frāze, nejauši noskatīts kādam citam domāts mana mīļotā vīrieša smaids –, kad, man tā īsti nemanot, play poga ir nospiesta. Tad es saprotu – viss, nekam citam vairs nav nozīmes, man jāskrien uz darbnīcu un jāglezno, lai vai kas. Tādā drudžainā apsēstībā paiet vairākas dienas, varbūt kāda nedēļa, un es jau atkal esmu atpakaļ, kaut arī vēl nopietni strādāju pie iesāktajām gleznām katru dienu, mazgāju otas, velku un gruntēju jaunus audeklus, runāju ar galeristēm un citiem derīgiem cilvēkiem. Tad ir izstādes atklāšana, draugi, kādreizējie akadēmijas kursabiedri, paziņas, pielūdzēji un gleznu pircēji man dāvina ziedus, skūpstus, vēlas kopā ar mani iedzert, bet es atceros tikai tās pāris dienas, kurās ar neveselīgu spīdumu acīs radīju dažas skices, ko vēlāk tāpat izmetu ārā. Turklāt es skaidri apzinos, ka ar tikpat trīsošu sirdi būtu ķērusies pie darba, ja būtu mācījusies tamborēšanu vai daiļdārzniecību vai jebko, – tam nav nekāda sakara ar glezniecību kā manifestu, revolūciju, kreatīvu agresiju. Tā ir glezniecība kā labi apgūts amats, mans vienīgais glābiņš un piepildījums, un tādā formā glezniecībai vienmēr būs nākotne, jo man liekas, ka tādi kā es ir lielākā daļa mākslinieku. Katra diena kā svētki jeb Laba gaume sintūrā Staņislava Lema 1982. gadā izsapņotā sintūra (sintētiskā kultūra – integrēta, mākslīgi radīta un maksimāli uzlabota eksistences vide, kura nepārtraukti rūpējas par pilsoņu labklājību, novēršot opozīcijas radītos bojājumus sistēmā, apgaismojot, izglītojot pilsoņus un palīdzot viņiem ar padomiem un iepriekšēju ļaunu nodomu paredzēšanu un neitralizēšanu, kā arī mudinot uz patērētāju bakhanālijām likuma robežās) nereti liekas tikai nedaudz pārspīlēta parafrāze par normālu patērētājsabiedrības pastāvēšanas stāvokli. Jau Bodrijārs apgalvoja, ka utopija ir sasniegta, pateicoties masu medijiem, datoriem un video. Ja neņem vērā, cik bieži datortehnika un programmas atsakās nekavējoties izpildīt dotās komandas un cik bieži video un masu mediji garlaiko, nevis izklaidē vai informē, tad varbūt esam nonākuši pie secinājuma, ka mūs ne ar ko nav iespējams pārsteigt. Neviena nākotnes prognoze nešķiet pietiekami šokējoša, neticama vai aplama, lai izraisītu anestēzijas, amnēzijas vai afektācijas stāvokli. Viena versija par salīdzinoši tuvās nākotnes cilvēku – iespēja dzīvot, tverot garāmslīdošus impulsus, jo jēdziens “iet uz darbu” vai “pelnīt iztikai” ir aizmirsts. Mūžīgs vaļasprieks, sevis veltīšana un iegremdēšana lietās, domās, vizuālos un citos kairinājumos, kas attiecīgajā mirklī šķiet aktuāli, tā noliedzot arī Kirkegora minēto neiespējamo draudzību un laulību. Baudīšanas kultūra – viss laiks veltīts tikai mirkļa izjūtu tveršanai, baudīšanai un sekojošai reminiscencei, īsta sintūras paradīze. Ēdiens, dzēriens, vizuālā māksla, mūzika, kino, sarunas, literatūra – jebkas, sākot ar šķietami prozaiskām un ikdienišķām norisēm un beidzot ar vienreizējiem, unikāliem artefaktiem, ir acumirklīgas, nepiespiestas un neobligātas estētiskas baudas objekts. Katra diena kā svētki, kā īpatnējas mīlestības svētki, ja pieņem, ka estētiskais novērtējums, ko apzīmē vārds “skaistais”, savieno vairākus vērtējuma aspektus – atziņu, ka objekts ir īsts, ka mēs to mīlam un vēlamies tā vai citādi iegūt. Māksla sintūrā var droši pastāvēt – kā šīs baudītāju la dolce vita elementāra sastāvdaļa, nepieciešams un patērējams objekts, kas apmierina estētiskās vajadzības. Triviāls, banāls, veclaicīgs, neaktuāls – tādas ir daudzas lietas, kas varētu ietilpt šajā pagaidām absurdi ieskicētajā estētisko vajadzību kategorijā, bet tādām tām jābūt, un to “skaistumu”, iespējams, varēs atkal pilnvērtīgi saskatīt un “laist apgrozībā” tikai pēc postmodernistiskās sabiedrības apsēstības ar uzšķēršanu, psihopātiju, perversijām, neirozēm un medikamentu/terapijas kulta. Saulriets jūrmalā ir tikpat skaists kā pirms 100 un droši vien arī 2000 un vairāk gadiem tāpat kā tā attēlojums jebkurā medijā, bet cinisma, citātu mānijas un masu izklaides pseidokultūras vizuālā žargona samaitātā uztvere liedz to baudīt, izjust katarsi, sastopoties ar skaisto. Māksliniekam, lai saņemtu Tērnera balvu, ir jārada visa eksistējošā, visa dzīvā un īstā noliegums, absolūts tukšums un haosa/ absolūtās, iznīcinošās kārtības metafora. Antiestētiskā pozīcija ir loģiska dominante mākslā postmodernistiskajā vidē, kas pretendē uz ikdienišķu sakārtotību, funkcionālu dekorativitāti, kapitālisma tradīcijās balstītiem privātīpašnieciskiem privātās estētikas izlēcieniem. Ideja par “labu gaumi”, kas pašlaik bieži vien ir noteicošā mūsdienās notiekošo mākslas procesu vērtēšanā un popularizēšanā, sintūrā droši vien nepastāvētu, jo katram indivīdam būtu neapstrīdamas tiesības baudīt to, kas nu kurā brīdī piesaistītu uzmanību, un pati sintūras vide veicinātu šādu veselīgu egoismu, jo tas savukārt dara indivīdu laimīgu un neliek sevi salīdzināt ar citiem. Vizuālās mākslas īstais izaicinājums sintūras apstākļos – jaunu, no iepriekšējām atšķirīgu jutekliskuma un izjūtu sfēru meklējumi ne tikai estētikas, bet arī ētikas teritorijā ar zinātniskām, pseidozinātniskām, medicīniskām un citām metodēm, kas it kā atrodas tālu no mākslas. Šādas tendences laikmetīgajā mākslā jau novērojamas kopš 90. gadu beigām paralēli gan antiestētikas manifestācijām, gan vairāk vai mazāk ironiskām “skaistā” metamorfozēm. Vēl citi mākslas attīstības ceļi potenciālajā absolūtās sintūras vidē: jauni un ar saturu (ētiku, morāli u.c.) nesaistīti absolūtā, vizuālā skaistuma meklējumi, kam varētu vairs nebūt nekāda sakara ar vēl joprojām savā ziņā aktuālajiem antīkajiem ideāliem; dokumentālā un intīmā pētījumi (fotogrāfija, mājas video kā ikdienišķa procesa fiksējums, kas padarīts neierobežoti publisks ar māksliniecisku uzdevumu), ar ko pašlaik nodarbojas britu māksliniece Treisija Emina (piemēram, projekts “Cilvēki, ar kuriem esmu pārgulējusi”), jaunais britu fotogrāfs Ričards Bilingems (viņš fotografējis savu tēvu alkoholiķi un māti bezdarbnieci sadzīves vidē) un daudzi citi. Sublimācijas piecminūte Grīneveja stilā jeb Vai mākslai jāsilda? Māksla var būt viss un visur, šai cilvēka darbības sfērai robežas vairs nenosaka šaurais mākslas darba radīšanas “tehnikas” jēdziens, to nevar iedalīt un izkārtot muzeja zālēs ar piezīmi “audekls, eļļa”, “mecotinta”, “bronza” un tamlīdzīgi. Mākslas darbs var būt efemera, netverama klātbūtne (skaņu ainava), (pseido)zinātnisks atklājums, faktu interpretācija, funkcionējoša tehniska iekārta vai pats mākslinieks. Fiziskās izpausmes formu bezgalīgās iespējas atkal un atkal uzdod jautājumu, kas tad īsti mākslai būtu jādara ar tās skatītāju – vai jāizklaidē, jāpārsteidz, jāpamāca, jāiepatīkas, jānosoda. Atbilde katram sava. Piemēram, Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas students, pārliecināts par glezniecības pārdabiskajām spējām ielūkoties cilvēka būtības dziļākajos slāņos, apgalvo, ka mākslai ir jāsilda, tai jārada laba sajūta skatītājam. “Intīma laime – tas ir mūsdienu avangards,” ar šādiem vārdiem Inga Šteimane pabeidz rakstu sēriju par Documenta (Forums, 2002, 23. augusts). Man šķiet, ka viens motīvs domu sakārtošanā par mākslu varētu būt patiesuma, īstuma meklējumi pretstatā publiskiem manifestiem, viedokļiem un tehnikas parādei. Protams, arī “īstuma” jēdziens ir nekonkrēts – varbūt tas ir privātais un intīmais, kas vispārināts līdz universālu priekšstatu un simbolu līmenim, varbūt tas ir fiziski īstais (asinis, asaras un sperma), varbūt tā ir nevienam citam neatšifrējamā individuālo murgu pasaule. Varbūt tas ir vairāk ētikas jautājums – vai skatītājam vispār kaut kas jāizjūt pēc mākslas darba aplūkošanas, vai šim abstraktajam “viņam” būtu jāizjūt labsajūta, jāpārdzīvo atklāsme vai jāmaina uzskati kādā jautājumā. Vispārināti runājot, māksla lielākoties nenodarbojas ar labestības kultivēšanu, vairāk tā cenšas būt par katru cenu provokatīva, novatoriska, izaicinoša, agresīva, pārsteidzoša, varbūt pat kaitinoša, jo jebkuras emocijas ir labākas par klusu piekrišanu vai mērenu vienaldzību. Tas saistīts ar mākslas darba radīšanas procesu, par ko gan var runāt tikai teorētiski, jo darbi visbiežāk top aiz slēgtām darbnīcas durvīm, toties jo vairāk iespēju salīdzināt atšķirīgus viedokļus. Versija: lielākajai daļai mūsdienu mākslas vienojošais ir tās radīšanas motīvs – sublimācija. Gluži kā Džordža Orvela klasiskajā “1984” – naida piecminūte, kurā var sublimēt visas uzkrājušās negācijas uzreiz, turklāt mērķtiecīgi virzīt tās uz savu vai sabiedrības, vai subkultūras ienaidnieku. Destruktīvas, ar Prozac vai Xanax neārstētas dusmas, pārliecība par netaisnību, personiska agresija, psihoterapeitiska pašdarbība, freidiska atriebība tēvam vai mātei, vēlēšanās nesodīti ironizēt par sabiedrības aktuālo stāvokli, bērnības pāridarījumu vai fantāziju atkārtota izdzīvošana, nepiepildāmas mīlestības enerģijas projicēšana – tie nereti ir galvenie motīvi kāda mākslas darba radīšanai (izņemot gadījumus, kad mākslas darbi izgatavoti pēc kārtējās biennāles kuratora pasūtījuma telpas aizpildīšanai vai personīgas iedzīvošanās nolūkos). Amatieriski psihoanalizējot vairākus labi zināmus mākslas darbus, gluži kā Grīneveja “Slīkoņu skaitīšanā” iespējams kataloģizēt pamazām izmirstošās apsēstības un mānijas, kuras motivē mākslas radīšanu, un vienlaikus padomāt par iespējamo turpinājumu/attīstību. 1. Mākslinieks – šamanis, rituāla meistars, valdzinātājs, pavedējs, gids ceļā uz transu, dīdžejs. Liela daļa klasiskās performances un videomākslas žanra darbu (sākot ar šveiciešu mākslinieku Rūdolfu Švarckogleru (1941– 1969), kurš fotokameras priekšā amputēja savu dzimumlocekli), arī mūsdienu mesiāniskā glezniecība ar tās pārlaicīgo pieskaņu (Gerijs Hjūms, Liks Tijmanss, klasicisma reanimētāju kustība Krievijā un spāniski runājošajās valstīs, arī Džons Karins u.c.) pārstāv unikāla roku darba žanru, kura radīšana arī ir bijis arhaisks, mistisks rituāls. 2. Mākslinieks – partizāns, ideālists, kas ar otu vai “peli” rokā skrien pakaļ svešiniekiem, pauž manifestus, vēlas glābt pasauli, nosprauž nesasniedzamus mērķus un no sirds pats tiem tic (sociālas tēmas risinošā māksla no Barbaras Krīgeres līdz Kītam Heringam, grafīti, simtiem interneta projektu, piemēram, www.irational.org un www.rtmark.com). 3. Mākslinieks – klauns (piemēram, Oļegs Kuļiks, Metjū Bārnijs, Stelarks), kurš ar transformētiem tradicionālās klaunādes elementiem (reizēm varbūt pat neapzināti) vienlaikus sublimē savas identitātes krīzes aspektus un arī pievērš auditorijas un mākslas kritiķu uzmanību jautājumiem, atbildes uz kuriem vai nu neviens negrib dzirdēt, vai arī tās atver jaunas robežas refleksijas un interpretācijas praksē. Ietverot klauna jēdzienā ideju par publisku grēku izpirkšanas, pašpazemošanās un paššaustīšanās akta pārdzīvošanu, šai kategorijai var pieskaitīt arī tos māksliniekus – šamaņus, kuru darbība vērsta uz katarses sasniegšanu reālu ciešanu klātbūtnē (Ene Līsa Sempere, Orlāna un citi). 4. Mākslinieks – pravietis (popārts, Demjens Hērsts, Mārtins Parrs, Roberts Mepltorps, Nena Goldina), kas nesmērē rokas ar sīkumiem, cenšoties ietekmēt publisko domu, bet pasniedz būtiskas, bieži vien līdz šim marginālas subkultūru iedvesmotas atklāsmes gatavā, mediju popularitātei un mākslas industrijai sagatavotā formā, kas tā arī tiek pateicīgi pieņemta un uzskatīta par pašsaprotamu. 5. Mākslinieks – zaimotājs un ķeceris, kas, sublimējot savas personīgās nelaimes un pieredzi, aizskar neaizskaramos tabu, izaicina uz sevi sabiedrības sašutumu, tā piepildot sevis iedomāto mākslinieka misiju. Viduslaikos par tāda rakstura domām vai sapņiem vien draudētu augstākā līmeņa spīdzināšana un publiska sadedzināšana uz sārta, bet mūsdienu demokrātijas atmosfērā var tikai slēgt izstādi un uzrakstīt negantu recenziju, kas būtībā vairo vojeristiskās sabiedrības interesi (Andress Serano ar urīnā iemērkto krucifiksu, Markuss Hārvijs ar bērnu sērijslepkavas Mairas Hindlijas milzīgu, no bērnu zīmējumiem veidotu portretu, Elizabete Olsone, kura fotografē “Svēto Vakarēdienu” kā transvestītu dzīres, jaunie ķīniešu mākslinieki Suņs Juaņs un Peņs Jui, kuri instalācijās izmanto nedzimušu bērnu līķus, u.c.). “Mīlēt vai ienīst” var būt vienīgā reakcija uz šādiem darbiem, taču arī sabiedrības tolerances un politizācijas līmenim ir būtiska nozīme (piemēram, kādreizējam Ņujorkas mēram Rūdolfam Džuljāni šokējošs šķita pat Tērnera balvu ieguvušais Kriss Ofili). 6. Mākslinieks – introvertais egocentrs (piemēram, Frānsiss Bēkons, Sindija Šērmena, Jajoi Kusama, Džoels Pīters Vitkins, Sema Teilore-Vuda), kura darbu centrā ir personīgas, intīmas dabas jautājumi. To risināšanai nepieciešamā enerģija rodama vienīgi naidā/mīlestībā pret sevi, nevis pret pastāvošo politisko iekārtu, mākslas industrijas noteikumiem, vispārcilvēciskiem morāles likumiem vai tamlīdzīgiem universāliem jēdzieniem, un tikai sevī arī tiek meklēta atbilde uz paša uzdotajiem jautājumiem. Viss Universs satilpst šo mākslinieku apziņā, un cīņa ar to arī ir vienīgi šīs apziņas iekšpusē. 7.??? (Vieta jūsu versijai.) | |
| Atgriezties | |
