VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Austrumeiropas smaids Margarita Zieda Berlīnē | |
| |
| No pērnā gada maija Vācija programmatiski ir ķērusies pie
iepazīstināšanas ar desmit jauno Eiropas Savienības valstu kultūru.
Izrādās, tas patiešām joprojām ir vajadzīgs. Lai arī vairāk nekā
desmitgade ir riņķī, kopš dzelzs priekškari un mūri krituši, taču
interese un zināšana par to, kas notiek austrumpus, reizēm šķiet
pieticīgāka nekā vēl deviņdesmito gadu sākumā. Personiskā pieredze
Berlīnē aizvien no jauna apliecina, ka vienkāršs vācietis ar vienu vai
divām augstākajām izglītībām par Latviju, piemēram, nezina neko vairāk
kā vien to, ka tā ir bijusī Padomju savienības teritorija. Kas bija
kara cēlonis Dienvidslāvijā, neatceras, lai to izskaidrotu nezinātājam.
Programma Kulturjahr der Zehn, ko latviski varētu tulkot kā
"Desmitnieka kultūras gads", līdz ar kaimiņu politisko un ekonomisko
pietuvošanos ir ķērusies vērsim otrreiz pie ragiem un ar visraibāko
iniciatīvu palīdzību mēģina savā teritorijā atklāt šo valstu kultūru no
jauna. Pārsvarā tie ir Rietumu kuratoru skatpunkti un darbu atlase, kas
šajā "kultūras gadā" strukturē Austrumeiropas kultūras ainavu, nereti
mierīgi aprobežojoties ar saviem jau esošajiem priekšstatiem un ij
nemeklējot pēc citiem. Tāpat kā presē, runājot par Latviju, deviņos
gadījumos no desmit tekstu ilustrēs Kolhoznieku nams un blokmāju grēda
vai vienā gadījumā – jūgendstila ansamblis, arī šeit izstāžu zālēs ļoti
labprāt vēlas redzēt kaut ko tādu kā Kaspara Gobas fotografētos "Purva
valsts" ļaudis, ja runa ir par Austrumeiropu. Tas līdzībās runājot.
Lai gan Gobas ļaudis, protams, "kultūras desmitniekā" jau ir pabijuši
– Berlīnes Mākslas akadēmijas pērnajā rudenī rīkotajā izstādē E.U.
Positiv. Tā ka Vācijas kultūras gada uzturētās runas par dialogu
– un šī ir valsts subvencija galu galā – nereti disonē ar
praksē novērojamo monologa formu. Rietumeiropas monologa par
Austrumeiropu. Arī Berlīnes Martin-Gropius-Bau īsi pirms Ziemassvētkiem atklātā fotoizstāde "Smaidiet, fotografēju!" (Bitte lächeln, Aufnahme!), kas turpināsies līdz 14. februārim, norisinās "desmitnieka kultūras gada" ietvaros. Izstādes kuratorus Aleksandru Tolnaju (Alexander Tolnay) un Manfrēdu Šmālrīdi (Manfred Schmalriede) Austrumeiropas fotogrāfijā esot interesējis kritiski distancēts skats uz izmainīto pasauli, kam labs sabiedrotais ceļā varētu būt ironija vai humors. Izstādes nosaukumu viņi vēlējušies attiecināt tiklab kā uz pašu fotografēšanas, tā uz politikas aktu – iestāšanos Eiropas Savienībā. Turklāt, viņuprāt, izstāde piedāvā arī lielisku spēles laukumu dažādu skata veidu dokumentācijai. Kuratorus interesējusi straight photography – tiešs skatiens uz cilvēkiem un ikdienas notikumiem, bez inscenējuma kameras priekšā un digitālas attēla apstrādes. 120 izstādē apskatāmās fotogrāfijās Austrumeiropa uzaicinājumam smaidīt atsaucas rezervēti. Tiesa, pats šis uzaicinājums attiecas uz attēliem, kas tapuši četrdesmit gadu amplitūdā un ietver ļoti dažādas smaida gradācijas – no subversijas līdz sarkasmam, neuzbāzīgi un vienlaikus aktīvi izmantota groteska kā fiksētās dzīves kvintesence. Laika dimensija iestiepjas Františeka Dostāla fotografētajā septiņdesmito gadu Prāgā, kur tramvaja sliedes beidzas ielas vidū, atduroties pret laternas stabu, kur milzu skrūvju uzgriežņi, nostiprināti uz velosipēdista bagāžnieka, māj sveicienus kā dzelzs dūres, un savieno to ar Martina Kollāra jau 21. gadsimtā fiksēto cūkas braucienu uz Slovākijas šosejas, kurā ar sarkaniem lakatiem pārsegtā lopiņa galva un dibens traucas pretī nākotnei korridas vērša dramatismā. Nav ne humora, ne ironijas lietuviešu fotogrāfa Rimalda Vikšraiša no 1976. līdz 2001. gadam veidotajā ciklā "Nogurušā ciemata grimases". Attēlos fiksēta bezcerīga un neglīta dzīve, kuras visneglītākais elements un vienlaikus arī centrs ir cilvēks. Dzīve, kas līdzinās atkritumu izgāztuvei, nabadzība, kas piepilda šīs fotogrāfijas, – tie nav tik daudz materiāla, cik dvēseliska līmeņa nospiedumi. Līdzās zosīm, kaķīšiem, cūkām, dabai fiksētie cilvēki atklājas kā slimas būtnes ar vājām cerībām uz atveseļošanos. Un tā nav mazohistiski paškritiska diagnoze, kas lasāma Vikšraiša attēlos, bet drīzāk gan dokumentācija, kas izvairās no komentāra. Pārmaiņas Igaunijas urbānajā sejā pētījis fotogrāfs Marts Viljuss. Ar atkāpi laikā – 1989., 1998. un 2002. gadā fotografējot vienu un to pašu objektu un veicot vienu un to pašu attēla kadrējumu, Viljuss ir izveidojis triptihu, kurā piedalās simboliskā vispārinājuma dimensija. Tā, piemēram, koka vārtus pie mūra sienas ar notekcauruli nomaina šaušalīgi betona vārti, kuriem izzūdot paveras brīva telpa skatienam, un nekas jau tur tāds aizslēdzams nav bijis, tālumā redzamas mājas un gājēju celiņš. Melnbalto realitāti Viljusa fotogrāfijās nomaina krāsainā, kas paradoksālā kārtā izdzēš kolorītu, nākot vietā vēsai askēzei, dārzeņu kiosku ar leknu uzrakstu krievu valodā, kas raksturo namiņa funkcionālo saturu, aizstāj stikla arhitektūra, kādā mājo bankas, bet no kioska pāri palicis vien tukšs laukums. Telefona kabīnēm apjozto sienu nomaina noskretušu reklāmas lapeļu un afišu klājums, līdz tas viss tiek nomazgāts neitrālā atvērtībā. Baltā sienā. Vitālākā no izstādē pārstāvētajām Baltijas valstīm ir Andreja Granta Latvija – ar govju pulku jūras krastā un cilvēkiem pilnu laivu smiltīs pie Miķeļtorņa. Ar suni, kas ar spēku tiek rauts aiz kakla laukā no cilvēkiem bieza ūdens. Ar sirmu kungu zem Prince saulessarga plastmasas mēbeļu ieskāvumā, dzīvu mērkaķīti būrī un mīkstiem, gaisā iekārtiem pitoniem. Blīvā ainava pārraida ērmīgo lietu stāvokli "jaunajās teritorijās", kurās vienai zīmju sistēmai slāņojas virsū jau nākamā, radot dīvainas kombinācijas. Jaunu kultūras aprakstu. Bet cilvēks tajā neatrodas uz eksistenciāli zemākās robežas, vismaz Andreja Granta fotogrāfijās ne. Lai gan – turpat līdzās viņa poļu kolēģa Maceja Skaviņska pelēkajās postsociālistiskajās ainavās cilvēkus vieno nāvīgs nogurums. Tādi kā miruši cilvēki "uzsmaida" Rietumeiropai. Kuratori šo fotoizstādi dēvē par mentalitāšu parādi, kam labprāt pievienoties var, Maltas un Kipras attēlu sportiski reliģiozos sajaukumus vērojot, bet ko darīt ar biedējošajām grimasēm lietuviešu ciematiņa sejā? | |
| Atgriezties | |
