VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Šarlotes Remplingas loģika Berlīnes 56. starptautiskajā kinofetivālā Margarita Zieda | |
|
Ceļu pa sarkano tepiķi cauri skatītājiem britu aktrise Šarlote Remplinga veica smiedamās – izkāpjot no melni spožās mašīnas tērpta tumši violetā, eleganti aizdejojot pa koši sārto strēmeli cauri stikla durvīm un izzūdot Berlināles pils gaismās. Uz Berlīnes 56. kinofestivālu viņa bija atbraukusi bez jelvienas filmas, taču ar prezidentes pienākumiem, kuros ietilpa vadīt žūriju, sadalīt “Zelta lāčus“ un ”Sudraba lāčus”. Un Šarlotes Remplingas apvienotās komandas septiņu praktiķu pieņemtie lēmumi pārsteidza visus, kas teicās sev esam spējīgi ko profesionāli prognozēt. Francijā dzīvojošās britu aktrises vārds saistās ar nekonvencionālo kino. Septiņdesmito gadu vidū viņa kļuva par skandalozu zvaigzni, spēlējot Lilianas Kavani filmā “Nakts portjē” holokaustu pārdzīvojušu sievieti, kura, karam beidzoties, turpina to izspēlēt tālāk – sadomazohistiskās attiecībās ar SS virsnieku, viņas agrāko mocītāju koncentrācijas nometnē. Kad filmu Itālijā aizliedza, Remplingu tas neko daudz neuztrauca, jo viņai pilnīgi noteikti gribējās strādāt spēcīgi provokatīvos darbos, filmās, kas “skatītājam ietriecas tieši galvā”. Šarloti Remplingu ir filmējuši Lukīno Viskonti, Vudijs Allens, Nagisa Osima, jaunu ievērības vilni aktrisei sagādāja Fransuā Ozona filmas “Sieviete smiltīs” un “Peldbaseins”. Taču izpratni par kino viņa teic ieguvusi, filmējoties “Nolādētajos” pie Viskonti: “Man tolaik bija 22 gadi, un viņš man palīdzēja saprast, kas ir kvalitāte un ka runa, veidojot filmas, nav par to, lai tavam darbam būtu komerciāli panākumi.” Transseksuālais ekspresis Šarlotes Remplingas vadītās žūrijas balvu sadali savā ziņā var aplūkot kā mēģinājumu atgriezt pasaulē kārtību. Un lēmums – par labākajām festivāla filmām atzīt dāņu un irāņu darbus, kurus kā pretendentus uz galvenajām balvām, šķiet, bija iedomājies pavisam retais, – lasījās pirmām kārtām jau tieši tā. Kā žests, kas raidīts krietni tālāk pasaulē – karikatūru naida caurēstajā starpkontinentālajā telpā. Tieši šajā – mūsdienu pasaules telpā Šarlotes Remplingas komanda konstruēja Berlīnes kinofestivāla utopijas. Turklāt nevis kā jābūtību, kas varētu būt brīnišķīga, taču nav iespējama, bet ņemot un īstenojot tās. Tūlīt un uz vietas. Kā šajā – savienojot “pretinieku” zemes kopīgā kultūras uzvarā. Un vienlaikus pavēršot tās katru ar seju pret sevi – abas šīs filmas liek abstrahēties no starptautiska mēroga batāliju analīzes, piespiež ielūkoties pašmāju dārziņā, pašu sabiedrības saceltajās barjerās, kas cilvēkus izstumj no kopīgās dzīves. Dāņu režisores Pernilles Fišeres-Kristensenas debijas spēlfilmā “Ziepene” (En Soap) un irāņu režisora Džafara Panahi futbola komēdijā “Viņpus spēles laukuma” (Offside) ir vairāk vienojošā, nekā šajās šķietami tik atšķirīgajās sabiedrībās varētu likties esam. Uz pašnāvības robežas balansējošais transseksuālis, kas dāņu filmā dzīvo, aizbarikādējies no sabiedrības, savā vientuļajā dzīvoklī, nemaz jau tik ļoti neatšķiras no tām irāņu sievietēm, kuras sabiedriskajā dzīvē netiek uzskatītas par pilnvērtīgiem tās locekļiem, esot tām, kas viņas ir. Lai varētu piedalīties nacionālajos svētkos – noskatīties futbola sacīkstes, šīm irāņu sievietēm būtu jākļūst par “transseksuāļiem”. “Viņpus spēles laukuma” rāda “atmaskotu” par vīriešiem pārģērbtu sieviešu bariņu, kas brutāli izgrūsts aiz stadiona vārtiem pasaules futbola čempionāta kvalifikācijas spēļu laikā, kurā viņas ir mēģinājušas ielavīties, lai justu līdzi savējiem. Patriotes pēc spēles tiks sodītas. Abas filmas rāda, kā pašu cilvēku saceltās barjeras sabiedrības iekšpusē liedz viņiem dzīvot laimīgi. Un abas filmas noslēdzas ar cerības klātbūtni. Uz pašnāvības robežas balansējošais dāņu puisis sastopas ar draudzību. Irāņu nacionālās komandas uzvaras priekā “noziedzīgajām” sievietēm tiek piedots, un viņas netiks sodītas. Cerības perspektīva raksturo visu Šarlotes Remplingas komandas apbalvoto filmu izlasi. Un tās klātbūtne attiecināma pat uz tādu filmu kā “Ceļš uz Gvantanamo”, šajā sakarā liekot domāt par jautājumu – vai kino reālo dzīvi spēj mainīt? Gvantanamo cietums kā mākslas darbs “Ceļš uz Gvantanamo cietums kā mākslas darbs” saņēma balvu par labāko režiju, “Sudraba lāci” dalot Maiklam Vinterbotomam un Metam Vaitkrosam (Mat Whitecross). Pēc šīs filmas festivāla zālē atskanēja vieni no visskaļākajiem un ilgākajiem aplausiem. Filmas ideju Maikls Vinterbotoms atrada avīzē – izlasot ziņu par trim britu pilsoņiem, kas devušies svinēt kāzas Afganistānā un nokļuvuši Gvantanamo cietumā. Vietā, ko amerikāņu valdība ierīkojusi Kubā ar mērķi “atvērt mutes” teroristiem. Līdzekļu arsenāls, ar kādiem tas notiek, arī ir iemesls, kāpēc šis cietums atrodas Kubā. Jo pašu mājās ASV šādu nometni legāli, neapejot cilvēka aizstāvībai izveidotos likumus, iekārtot nebūtu iespējams. Gvantanamo ir melnais caurums, kurā jebkura saite ar likumiem ir apcirsta un līdzekļus attaisno ne tikai mērķis, bet arī tas, ka darīšana šeit ir ar “sliktiem cilvēkiem”, kā filmas sākumā kodolīgi izsakās Bušs. Puišu trijotne izkļūst no cietuma tikai pēc divarpus gadiem, iejaucoties britu vēstniecībai. Vinterbotoms ir intervējis šos cilvēkus un, balstoties uz viņu stāstīto, attinis viņu ceļu atpakaļ. “Ceļš uz Gvantanamo” ir inscenētais dokumentālais kino, kurā reāli notikušās situācijas tiek izspēlētas vēlreiz un galvenos varoņus “spēlē” tie cilvēki, kuriem šīs situācijas ir nācies izbaudīt uz pašu ādas. Un nevis mākslas, bet Gvantanamo noteikumos. Arī pats filmā redzamais Gvantanamo cietums nav iztēles vai mākslinieciskās fantāzijas apstrādāts konstrukts, bet mēģinājums precīzi restaurēt to, kas šajā cietumā notiek, izejot no ieslodzīto stāstītā. Inscenētie kadri ir saplūdināti ar dokumentāliem materiāliem tik virtuozi, ka liek domāt – vai nu viss ir inscenējums, vai arī dokumentāls. No dokumentālā un žurnālistikas viedokļa tad arī filmai tika galvenie pārmetumi – tas, ka notikumi tiekot atspoguļoti vienpusīgi, tikai no vienas, proti, nevainīgi cietušo perspektīvas, bet gan jau esot arī tādi, kas tur atrodoties “par lietu”. Filmai tika pārmests tas, ka netiekot rakts dziļāk: kāpēc šie puiši tik saspīlētas ārpolitiskās situācijas laikā ir devušies tieši uz Afganistānu? Vai nu tik pilnīgi nevainīgi viņi tiešām esot? Filmai pārmeta arī melnbalti klišejisko dalījumu, kas jau līdzinoties amerikāņu administrācijas publiskajam līmenim, tikai apgrieztā formātā - labie musulmaņi un sliktie amerikāņi. Filmai tika izvirzītas arī estētiskas pretenzijas. Zinot, cik atšķirīgos žanriskajos formātos ir spējīgs izpausties šis mākslinieks, netaisot nevienu filmu līdzīgu otrai, “Ceļš uz Gvantanamo” esot licis vilties, jo Vinterbotoms vizinoties pa jau reiz iebrauktajām sliedēm. 2003. gadā viņš jau saņēma Berlīnes kinofestivāla galveno balvu par filmu “Šajā pasaulē”, kas arī esot bijis inscenētais dokumentālais kino. “No šī režisora varējām sagaidīt vairāk.” Vinterbotoms saka, ka filma esot veidota dokumentālā estētikā tikai viena iemesla dēļ – lai neļautu nevienā brīdī skatītājam aizmirst, ka runa ir par patiesu notikumu un par to, ka šis Gvantanamo cietums tiešām reāli ir. Un tas joprojām darbojas, arī laikā, kad tu skaties šo filmu. Tas darbojās arī tad, kad festivāla noslēgumā uz skatuves kāpa filmas komanda, trīs bijušos cietumniekus ieskaitot, liekot domāt par notiekošā sirrealitāti, tas būtu apmēram tā, kā kāds koncentrācijas nometnes dalībnieks pēc Otrā pasaules kara stāvētu uz skatuves prožektoru gaismā ar zeltīto “Oskara” statueti rokās. Un saņemtu aplausus par savu drausmīgo pieredzi. Bet uz jautājumu, vai Vinterbotomam un Vaitkrosam būtu bijis jāmeklē kāds estētiski rafinētāks piegājiens, jo tā taču ir māksla, kas te tiek vērtēta, Remplingas komanda nešaubīdamās atbild ar – nē, piešķirot šai filmai balvu kategorijā “labākā režija”. Dzīves mēmās zonas Festivāla “Zelta lāci” saņēma Bosnijas režisores Džasmilas Žbaničas debija spēles kino “Grbavica”. Arī festivāla galvenā balva tika piešķirta filmai, par primāro kritēriju principiāli izvēloties saturu, nevis īpašās estētiskās kvalitātes. Visaugstāk novērtējot to kino, kas runā par būtisko, kas mēģina caur filmu sākt runāt par to, par ko pašā dzīvē cilvēki vēl nav saņēmušies sākt runāt. Grbavica – tā saucas pilsētas daļa, kas atrodas pavisam netālu no režisores mājām. Kara laikā to bija ieņēmušas Serbijas un Melnkalnes armijas vienības, ierīkojot tur nometni, kurā tika spīdzināti civilisti. Šodienas Grbavica ir tipisks sociālistisko blokmāju komplekss ar veikaliem, bērnu rotaļlaukumiem un suņiem. Ar jauniešiem ielās. Daļa no viņiem ir serbu izvaroto sieviešu bērni. Filma “Grbavica” ir mēģinājums izrunāt neizrunāto. Stāsts risinās starp kādu pusaugu meiteni un viņas māti; nejaušs gadījums atklāj, ka meitene ir nevis kara varoņa, bet ienaidnieka – izvarotāja – bērns. Šis cilvēkattiecību stāsts, kurā nākas tikt pāri sāpīgiem psiholoģiskiem strupceļiem, ir mākslinieciska konstrukcija, kas tēmēta uz dzīvi, mēģinot tai likt beidzot runāt. Izrunāt no sevis ārā visu deformēto un saspiesto, nepaliekot klusēšanā, bloķējot sevi kaunā. Saņemot “Zelta lāci”, režisore pateicības vārdos izteica cerību, ka caur šo balvu filmai tiks pievērsta plašāka uzmanība un ka tā atgādinās pasaules kopienai, ka divi lielākie kara noziedznieki Radovans Karadžičs un Ratko Mladičs, kuru pavēles lika slepkavot un iznīcināt mierīgos iedzīvotājus – pēc plāna, masveidīgi –, joprojām nesodīti dzīvo tepat Eiropā. Pēc kara viņi vēl labu brīdi bija redzēti sēžam sporta sacīkstēs un laistām mājās rozes. Berlīnes kinofestivāla laikā pilsētā, laikmetīgās mākslas institūtā Kunstwerke bija apskatāma kuratores Katrīnas Dāvidas izstāde Contemporary Arab Representations. The Iraqi Equation. Arī tajā bija izstādīta, varētu teikt, tikai politika – filmas, žurnālistiski pētījumi, viedokļu dokumentācija par to, kas notiek šodienas Irākā vietējo redzējumā. Parādot, ka CNN formātam līdzās eksistē liela citu skatpunktu daudzveidība, pavisam atšķirīgi skatījuma leņķi, kas atklāj saturu, par kuru mēs, skatoties televīzijas ziņas, neko nezinām. Uz divām dienām Katrīnas Dāvidas projekts bija ieņēmis arī teātra kombinātu Hebbel am Ufer, uz visām trijām teātra skatuvēm notiekot lekcijām un filmām. Mēģinājumā saprast, kas šajā reģionā patiešām notiek. Kas pasaulē notiek. Un arī Šarlotes Remplingas komandas lēmumi Berlīnes 56. kinofestivāla balvu sadalē runāja skaidru valodu, neraizējoties par kontrargumentiem mākslas politizācijas sakarā, – kino nav vērtējams tikai pēc estētiskajiem kritērijiem. Ir būtiski, par ko tas runā. Ir svarīgi, kādās sarunās piedalās cilvēki, kuri par savu mediju ir izvēlējušies filmu. Un ko viņi ar tā starpniecību grib un spēj pateikt. | |
| Atgriezties | |
