VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Inta Celmiņa Laima Slava Dzimusi 1946. gada 7. janvārī Rīgā 1957–1964 – mācās Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā 1964–1969 – studē Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā Kopš 1969. gada glezno ar eļļu uz audekla un piedalās izstādēs 1969–1976 – pasniedzēja Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā 1976–1988 – vecākā pasniedzēja Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas katedrā 1988–2003 – brīvmāksliniece Kopš 2003. gada – gleznošanas, zīmēšanas, kompozīcijas un koloristikas pasniedzēja Starptautiskās praktiskās psiholoģijas augstskolas Datordizaina fakultātē Personālizstādes Latvijā, Zviedrijā, Francijā, ASV Ieguvusi balvas Latvijas un Baltijas gleznotāju skatēs 1984. gadā – Francijas Salona sudraba medaļa izstādē “Tradīcijas un meklējumi” Parīzē | |
|
Inta Celmiņa ir gleznotāja. Māksliniece, kuras darbi mums pirmām kārtām saistās ar krāsas satuvināti tonālu triepienu ritmos izvilinātu tumsas gaismu, brīvi komponētām, dziņu un jūtu vējos irstošām sieviešu figūrām un – princesēm. Jā, tām pēdējām var būt saistība arī ar zirgiem un putniem, tomēr nepārprotami skaidrs, ka Intas darbi dzīvo īsti uzsvērtā, izkoptā sievietes prāta un jūtu pasaulē, un tas nebūt nenozīmē sīkumainu sadzīvisku detaļu izgrabināšanu vai valšķīgu ķiķināšanu. Ja runājam par “meiteņu labākajiem draugiem” (briljantiem, protams), tad arī greznošanās prieks vienīgi retumis paspīd kādā gleznas stūrītī, jo nozīmīgāks ir noslēpums. Noslēpuma pastāvīgā klātbūtne. Varbūt tieši to arī varētu nosaukt par sievišķības kvintesenci Intas Celmiņas darbos. Intā pašā ir kaut kas no pirmmātes noslēpuma glabātājas pašapziņas, staltās stājas un raganiskās gudrības (tai jau pēc būtības piederas kā nātru krekls, tā cēlmetālu un dārgakmeņu spožums), bet viņas “raganu katls” ir krāsa, glezniecības viela. Rozentālskolas socreālistiskā pamatizglītība; Mākslas akadēmija ar vēl sastapto vecmeistaru klātbūtni un jau brīvāku glezniecības pasniegumu; pedagoga darbs lietišķās mākslas vidusskolā, kur valdīja Imanta Žūriņa no tautas mākslas paraugiem izlolotā tonālā kolorīta kults, – tāds ir ceļš uz 70. gadu jauno mākslinieku izstādēm. Inta Celmiņa tad pievērš uzmanību ar savu pirmo atklājumu – “gaismas tumsā” meklējumiem lielu formātu gleznās, kuras aizpilda tonāli tuvu, bet dažādi virzītu triepienu klājieni. “Krūmi”, “Pauguri”, “Ābele”, “Pilsēta” utt. Brūni melnie, pelēkie un zaļie toņi – tā ir viņas krāsu gamma. Šķietami silta, tomēr drīzāk – vēsa. Katrā ziņā – atturīga. Viss notiek ļoti disciplinēti un ar iekšēju distanci. Šķiet, ka Inta šeit pēta sevi kā zem mikroskopa un sakārto ainavu, lai krāsas plastisko apjomu strukturējumā kā lokatoru tīklā notvertu to vienīgi precīzo skaņu, kas atbalsojas viņā pašā. “Tolaik mans ideāls bija glezna, kas darināta ar vienu krāsu, vienu toni, bet forma panākta, mainot vienīgi triepienu virzienu.” Protams, tā ir jaunības sevi apjēgt kāre plus Žūriņa skolas pieredze un impulsi. Kontrastējošu krāsu akcentu ienākšana jau temperamentīgākās, taču joprojām ritmizētu triepienu kaskādēm būvētās kompozīcijās – to varētu uzskatīt par nākamo iezīmīgo pavērsienu. Piemēram, “Koncerts” (1979), “Trio” (1978). Ir skaidrs, ka iemesls gleznai tiek meklēts intīmi pārdzīvotā noskaņā, īpašā dvēseles stāvoklī, un mūzikas klātbūtne ir tā visa nepārprotams simbols, taču nevar nepamanīt, ka notikusi savveida atvēršanās. Iepriekš tik stingrā ap savu “es” novilktā robeža tiek pārkāpta, lai ļautos jauniem, vēl nenoformulētiem impulsiem. Un jā – šie akcenti ir silti, pat kaismīgi: dzelteni baltais, sarkanais. Varbūt ir vērts atcerēties, ka padomju Latvijas apstākļos tieši Intas Celmiņas paaudze bija tā, kas atklāti sāka izvēlēties dažādus ceļus, kā būt māksliniekam, ne vairs vienīgi tīro gleznotāja, tēlnieka vai grafiķa taku (lūk, kaut vai Atis Ieviņš blakus portretā!). Arī tīro glezniecību par savu mediju izvēloties, privātās balss meklējumi dalījās konsekventi klasisko, tradicionālo vērtību – krāsas un gleznieciskas formas – runātspējas virzienā (Helēna Heinrihsone, Inta Celmiņa, Vija Maldupe, Juris Baklāns, Ivars Heinrihsons u.c.) un citu kvalitāšu – uzsvērta zīmējuma vai ornamentālas fantāzijas balstīta reālistiska vai sirreāla naratīva, bezkaislīgas fotogrāfiskas fiksācijas, paša gleznošanas procesa meditatīvas jēgas uzsvēruma utt. izpaudumos (Miervaldis Polis, Līga Purmale, Leo Mauriņš, Juris Dimiters u.c.). Būt “tīram” gleznotājam pēc visaugstākajiem šīs mākslas valodas kritērijiem un atrast šajā panākumiem jau vēsturiski tik bagātajā jomā savu vietu, savu balsi nozīmēja ne vien pievēršanos dziļi personiskajam un atteikšanos no politiskās konjunktūras, bet atteikšanos arī no sabiedriskās konjunktūras (mērķu glīta, profesionāli perfekta, saloniski dekoratīva pieticība). Pat mākslinieku vides konjunktūra ar tās ārējo formu un izteiksmes līdzekļu revolucionāras atjaunināšanas idejām aizslīd otrā plānā. Katrā ziņā Intas Celmiņas gadījumā runa ir par spītīgi konservatīvu tieksmi uz gleznu kā tradicionālu, klasisku vērtību, turpinot maksimāli izzināt krāsas valodas iespējas, un mākslinieku kā cilvēku, kas ar sava talanta un izvēlētās izteiksmes līdzekļiem risina eksistenciālus, visiem laikiem būtiskus, paša dzīvošanas procesa uzdotus jautājumus. Kad 80. gadu sākumā parādās pirmās “Princeses”, kaut kas līdzšinējā klasiskajā uzbūvē nojūk. Bērna zīmējuma izmantojums ienes konceptuālu disonansi. Dibifē vai Šesaks (Gaston Chaissack) to lietoja, attiecīgi pretstatot raupjam fonam – kā sienas faktūrai vai bērna rokas izkrāsojumu imitācijai. Arī Aija Zariņa savos darbos vēlāk līdzīga zīmējuma shematismu izmanto kā izteiksmes pamatu, kam pakļauta kopējā kompozīcija. Inta saglabā gleznieciski smalku, koloristiski bagātu, jūtīgu vidi, kurā bērna zīmējums (vai pareizāk – atgādinājums par to) izspēlē savu fantāziju stāstus. “Princese un Austra” (1981) vēl ir bērna portreta un bērna zīmējuma apvienojums, uzsverot divu redzējumu atšķirības. Un tad jau maisam gals vaļā – seko gleznieciski brīvu kompozīciju virkne (tā turpinās joprojām), kur bērna redzējuma shematiskais tiešums ņēmis virsroku, atbrīvojot no nepieciešamības rēķināties ar figurālās formas akadēmiskajām iemaņām, lai atvērtu ceļu krāsas izteiksmības vīzijām, kas ir pa spēkam vienīgi nobriedušai māksliniecei. Princeses – katra bērna (mazas sievietes) sapnis, naivi zīmēts un sirdsšķīsti iekrāsots. Taču vienīgi pieaugusi sieviete spēj saprast, cik tajā dziļu un trauslu jūtu, dzīvi noteicošu ilgošanos. Kā 80.–90. gadu posma etalondarbu Inta pati atzīst “Mēnessgaismu” (1990) – caurspīdīgu, trauslu princesīti noslēpumainā nakts ainavā. Tieši šis darbs arī tagad rotā Nacionālā muzeja kolekciju. Taču īstā gleznieciskā atbrīvotība iestājas, kad Inta uz papīra vai audekla sāk vilkt sievietes ķermeņa aprises. Te viņa jūtas absolūti brīvi un var vienīgi apbrīnot, cik nedaudz līnijām vai krāsu laukumiem var izteikt veselas jūtu brāzmas, netveramus dvēseles stāvokļus vai vienkārši sievietes ķermeņa esības pašvērtības prieku. To, ka viņas roka šeit spēj visu, ka ķermeņa (tieši sievietes ķermeņa) kustību noslēpumi ir viņas dabiska stihija, kuras varā pakļaujas jebkurš izteiksmes līdzeklis, visminimālistiskākais krāsas pieskāriens virsmai, atklāj viss jaunākais Intas Celmiņas paletē. Šobrīd starp māksliniecēm gleznotājām lielo kopizstāžu kontekstā pasaulē tiek izcelta Marlēne Dimā un viņas īpašā gaisīgā, vieglā gleznošanas tehnika, kas tajā pašā laikā ir dziļi un trāpīgi raksturojoša un sniedz precīzu portretisko līdzību, reizē būdama tēlaini skarba un iespaidīga. Jo tāda ir mākslinieces tēma – pastāvīgās nāves klātbūtnes apjauta. Pārlūkojot Intas Celmiņas kautrīgi atvilktnēs ieslēpto darbu kaudzi, ļoti izbrīnījos, kāpēc uz papīra radīto – zīmējumus, akvareļus, jauktā tehnikā, lietojot arī guašu, tušu un zīmuli, tapušo – viņa pati nopietni nevērtē. Viņas arsenālā Dimā lietotais paņēmiens parādījies jau 90. gados, tikai nevis portretējumos, bet figurālo saceru izklājumos, un apliecina ne vien virtuozu profesionālo varēšanu, bet arī gluži pretējo dienvidafrikānietes mākslai – sievietes ķermeņa vitalitātes mainīgo skaistumu, dzīves apliecinošo mistēriju, kurā sieviete ir gan līdzeklis, gan mērķis, gan viela kādas augstākas saceres rokās. Tieši “atvilktnes krājumā” atrastais lai veido šo portretu. | |
| Atgriezties | |
