VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Glezniecības skolotāju skate. Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēju darbu izstāde "Ardetak" LMA aulā no 28. februāra līdz 17. martam Inese Zelmane | |
|
Kopīgas LMA pasniedzēju izstādes akadēmijas telpās notiek salīdzinoši reti, kas bijis viens no izstādes tapšanas iemesliem. Otrs – šoruden gaidāmā LMA 85. gadu jubileja, kas rosina atskatīties, izvērtēt un iepazīstināt. Līdzās pastāvot tēmu, kā arī mākslinieciskās izteiksmes dažādībai, izstādes vienojošais elements bija glezniecība, kas, kā ierasts uzskatīt, ieņem stabilu, tradīcijām bagātu un atzinīgi vērtētu pozīciju Latvijas mākslas dzīves kontekstā, un akadēmiskā izglītība šai ziņā nav izņēmums, vai – kā tas patētiski izskanēja ekspozīcijas pieteikumā – “jau kopš Latvijas Mākslas akadēmijas dibināšanas laikiem, Glezniecība ir bijusi šī mākslas tempļa pamatu pamats”. Kā norādīja “Ardetak“ veidotāji, katrs autors pats atlasījis darbus izstādei, arī iekārtojums tapis kopīgi, bet par konceptuālo vadlīniju vispārināti uzskatāma “laba glezniecība” profesionāļu izpildījumā. Tādējādi ekspozīcijas “kodolu” veidoja Glezniecības katedras pasniedzēji, pieaicinot žanrā strādājošos arī no citām LMA nodaļām. Bet nosaukums “Ardetak”, kas, lai gan sākotnēji raisa nedaudz noslēpumainu skanisku asociāciju ar vārda “māksla” angļu tulkojumu art, ir spoguļattēlā lasāms vārds “katedra”. Šai sakarā zīmīgs arī izstādes ielūguma noformējums ar fotoattēlā aplūkojamo gleznotāju katedras galdu (precīzāk – to, kas atrodas zem tā, jo galda virsma skatienam slēpta) un krēslu rindām. Ne velti grieķu cilmes vārda “katedra”pamatnozīme līdztekus atvasinātajam vienā disciplīnā strādājošu mācībspēku apzīmējumam ir tieši krēsls, sols, no kā izriet plašāk pazīstamais paaugstinājums lektoram, pasniedzējam. Līdzīgi “Ardetak“ kā augstākās mākslas izglītības iestādes pārstāvju darbu skate paredz noteiktu reprezentatīvo funkciju pildīšanu, jau iepriekš nosakot izstādes iespējamo veidolu un atbildības latiņu paceļot gana augstu. Izstādē, kas izvērstu publicitāti vēl pirms atklāšanas izpelnījās ar nozaudēto un pēcāk atgūto Ivara Heinrihsona gleznu “Ornaments”, piedalījās LMA rektors Jānis Andris Osis un pasniedzēji – Aleksejs Naumovs, Ieva Iltnere, Vija Zariņa, Uno Daņiļevskis, Irēna Lūse, Imants Vecozols, Ivars Heinrihsons, Pēteris Postažs, Jānis Zemītis, Kristīne Rubene, Juris Jurjāns, Kaspars Zariņš, Edvīns Kalnenieks, Māra Vaičunas, Valdis Krēsliņš, Kristaps Zariņš, Andrejs Ameļkovičs un Normunds Brasliņš. Kā tas raksturīgi šādas ievirzes grupas izstādēm, līdzās pastāvot gana spilgtiem un mākslinieciski atšķirīgiem rokrakstiem, vienojošus elemetus, līdztekus jau minētajiem (žanrs – glezniecība, telpa – LMA, laiks – jubilejas gads), rast grūti. Autori, kas nenoliedzami pazīstami arī ārpus akadēmijas sienām – Latvijā un ārzemēs, izstādē bija pārstāvēti ar pāris pēdējo gadu darbiem, no kuriem virkne redzēti jau agrāk citu izstāžu ietvaros, piemēram, Ievas Iltneres “Vāverītes” vai jau minētā Ivara Heinrihsona glezna “Ornaments”. Dominējot eļļas un akrila tehnikā darinātiem darbiem, aplūkošanai tika piedāvāti arī atsevišķi pasteļglezniecības paraugi, kā Edvīna Kalnenieka “Akts Danajas pozā”. Atsevišķi darbi ietiekušies tālākā pagātnē, piemēram, Normunda Brasliņa “Divas sievietes” (1989) vai Jura Jurjāna “Lidojums” (1999–2000). Kamēr citi atsaucas gluži svaigām šībrīža aktualitātēm, kā plaukstošo Rīgas izklaižu vietu atainojums Irēnas Lūses darbā “Rīga naktī” (2006). Īpašu interesi izstādes kontekstā izraisīja autori, kuri savus darbus publiskai apskatei izliek salīdzinoši reti, kā arī interpretācijas par gleznotāju tēmu – piemēram, Imanta Vecozola “Mākslinieka Jura Jurjāna portrets” vai Vijas Zariņas gleznotais “Viltīgais smaids”. Kas attiecas uz pēdējo un ievadā piesaukto akadēmijas jubileju, no izstādes gaidīju vairāk personīgu atsauču vai tēmas interpretāciju, tā iezīmējot dotās kopā sanākšanas īpašo raksturu un nošķirot to no līdzīga satura ekspozīcijām citos apstākļos. Tā vietā, izstādot virkni spilgtu paraugu, skatītājs tiek iepazīstināts ar LMA glezniecības skolas dažādajām šķautnēm. Šāda pieeja ļauj runāt darbiem, kamēr vienojošus un/ vai vērtējošus akcentus iezīmēt var pats apmeklētājs. Bet skatītāju, kas aplūkojamo autoru radošajām gaitām laika gaitā sekojis gana cītīgi, tas varētu garlaikot. Kopumā korektā “Ardetak“ ekspozīcija piedāvāja plašāku iespēju vienkopus aplūkot LMA gleznotāju veikumu, un to, ka šāda izstāde ir vērtība a priori, liecināja apmeklētāju, tostarp pašu studentu, kāpināta interese. Te gan jāpiebilst, ka daļas pārstāvēto autoru spilgtāku glezniecisko sniegumu nācies vērot citu personālo un grupas izstāžu ietvaros ārpus akadēmijas telpām. Kādēļ tas tā, paliek rīkotāju ziņā, kamēr uzjautrināja un pārsteiguma momentu izstādē nodrošināja, domājams, apmeklētāju uz atsevišķu darbu malām atstātās atzīmes ar krītu, kādas pierasts redzēt akadēmijas studentu darbu skatēs, vērtējums – lielākoties teicams, bet pāris gleznojumu, tostarp J. A. Oša “Stīgojums”, saņēmuši norādi par iekļaušanu LMA fondos. | |
| Atgriezties | |
