VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pasaka par izdevniecības dzīvi. Guna Kalniņa | |
|
Krājums “Pasakas par bērnu dzīvi“ (izdevniecība “liels un mazs”, 2005) ir unikāls projekts – tas lec ārā no priekšstatiem par to, ko pieņemts izdot grāmatās: tajā vienos vākos ir lasāmas 72 Latvijas bērnu sacerētas pasakas. Bērnu, galvenokārt skolas vecuma, sarakstītās pasakas ir dabiski arhetipiskas un tikpat dabiski laikmetīgas – šīsdienas priekšmetiem, attiecībām, frāzēm un klišejām pilnas. Nosaukumu var locīt šā un tā – jo tās ir arī bērnu pasakas par mūsu dzīvi un tajās parādās dzīve ar bērniem. Citēt var no jebkuras vietas, jo, kā dzīve ar pasakām saslēdzas mūsu bērnu prātos, tas nav ne prognozējams, ne atdarināms: “Viņi salika visas mantas kopā, un šajā mirklī parādījās viņu tēvs, kurš bija priecīgs par to, ka dēli izpildījuši viņa pēdējo vēlēšanos un vēl atraduši ceturto brāli, par kuru pat tēvs neko nezināja. Pateicībā par to viņš pateica dēliem bankas kontu, kur glabājās viņa nauda. Dēli to godīgi sadalīja un dzīvoja laimīgi. Bet vislielākā bagātība bija tā, ka viņi atrada savu brāli.” (Autors Nauris Vonda no Nirzas) Nav pārliecības, ka tā ir bērnu grāmata, – bērniem jau labāk dot lasīt klasiku, ja grib nesabojāt viņu gaumi. Savukārt pieaugušie drīzāk izvēlēsies visu ko citu, bet ne jau to, ko sarakstījuši skolēni, skolotājas vai bibliotekāres mudināti. Tomēr tie, kas šo nelielās izdevniecības marginālās literatūras izdevumu kādas nejaušības dēļ dabūjuši rokās, tieši tā arī lasa – nesalīdzināmu emocionālā amplitūdā un greizsirdīgi personiski svarīgu. Un pārrunā ar saviem bērniem un vecākiem. Jau vairāk nekā gadu izdevniecība “liels un mazs” piedāvā prasīgiem lasītājiem labas bērnu grāmatas, un galvenā redaktore Inese Zandere kopā ar māksliniecisko redaktori Ūnu Laukmani nesamērīgu uzmanību pievērš pašcieņas pilnam grāmatas iekārtojumam un vizuālajam noformējumam. “Pasakas par bērnu dzīvi” vienlaikus ir mākslas projekts, kurā pieci mākslinieki, sastādītājas aicināti, ilustrējuši katrs vienu nodaļu. Pateicīgi dažāds ir bijis ilustrējamais materiāls, un arī redzams, ka iecere bijusi meklēt jaunus māksliniekus un jaunus ceļus ilustrācijā – Katrīnas Neiburgas fotogrāfijās darbojas bērnu ēnas, Andra Vītoliņa gleznas bērnišķīgi droši reproducētas – atstutējot tās pret tilta margām vai kur citur saulainā vietā. Otto Zitmanis, vienas “savas” pasakas iespaidots, uzbūvējis robotiņu un atspoguļojis tā darbību ainās. Drīz pēc Pasakām apgāds izdeva Ineses Zanderes grāmatu bērniem “Limonāde”. Un tā ir tieši tik vecmodīgi mīļa, kā šis gandrīz aizmirstais vārds. Grāmatā ir trīspadsmit dzejoļi – dungojami vai skandējami. Mākslinieks Edmunds Jansons melnbaltajos zīmējumos ne tikai stilizējis īstos limonādes dzeršanas laikus – pirms gadiem 25, bet arī rūpīgi iezīmējis savās ilustrācijās gan raksturīgo peldbikšu piegriezumu, gan “17. Jūnija” kantaino cepumu rakstu, padarot nelielo grāmatiņu par vienotu mākslas darbu. 2006. gada sākumā tajā pašā “kabatas” apgādā izdoti Ineses Zanderes sacerētie un Kristiāna Šica uzzīmētie “Pingus Posta piedzīvojumi”. Tā ir pasaka par skābos kāpostos atrasto bērnu, kam tāpēc neiet dzīvē tik saldi kā pārējiem – saldajos kāpostos atrastajiem. Puisēna Pingus dzīve neuzkrītoši iezīmēta kā Jēzus dzīves pirmā trešdaļa – no dzimšanas līdz pubertātes sākumam – 12 gadiem, ar visiem trim Austrumu gudrajiem tirgus sievu izskatā. Apbrīnojami un jautri ir sekot līdzi, kā mākslinieks Šics lasa tekstu. Šī grāmata ir ārkārtīgi audzinoša kā vērības, nepaļaušanās klišejām un fantāzijas brīvības paraugs. Kas tur īpašs, varētu domāt, dzejniece nav pat aiztikusi latviešu sakāmvārdu “sarkans kā biete”, bet zīmējumā redzam, ka tā sieva ieguvusi kanoniskā Baltazara nēģeriskos vaibstus un ādas krāsu, kāda taču ir daudz precīzāks bietes tonis. Un tālāk tramvaja kontrolieris kā nāve bez izkapts, jo no šiem diviem ir vienādi bail. Kristiāna Šica darbam maz kopīga ar amerikāņu komiksu, jo viņš konsekventi savu darbu sauca par grafisko stāstu. Tad jau vairāk līdzības ar franču tradīciju, kurā cieti vāki un liels formāts bilžu rindas grāmatām nav nekas neparasts. Svešzemju ilustratīvā materiāla jūra ar Egmont marku, kas mūsu bērniem gāzās virsū atmodas laikā kā pa atvērtām slūžām, šajā grāmatā ir konceptuāli apieta ar lielu līkumu. Tad jau drīzāk ietekmes jāmeklē tālākā vēsturē Edgara Folka zīmējumu grāmatās, piemēram, “Kaķi”, kur lielu prieku attēlu pētītājiem sagādāja pat rūpīgi iezīmēti divi santīmi un bruģa, tāpat kā “Pingus Posta piedzīvojumos” pazīstami īstenības sīkumi, kas neļauj uztvert zīmējumus bezpersoniski. Latvijā vēl tikai bilžu grāmatu par Lāčplēsi es varu atcerēties, kas būtu līdzīgi veidota – ar kadrējumu un tekstu. Pēc tam gan ilgus gadus bijis klusums šajā žanrā. Un nu jauns mēģinājums – atšķirīga pieeja no visām iepriekšējām. Izdevniecībai “liels un mazs” varbūt ir konkrētāk formulēta definīcija sava darba virzienam, bet nu jau var saskatīt, cik precīzs ir tās nosaukums – bērnu grāmatas pieaugušiem un viņu bērniem. | |
| Atgriezties | |
