VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Trīs soļu programma: dievišķā inspirācija, augstākā realitāte, spainis galvā jeb Platons, Hēgelis, Ābols, Zitmanis un citi patiesības meklētāji Alise Tīfentāle | |
|
Platons apgalvoja, ka māksla tikai imitē formas, kas savukārt ir perfektās idejas slikta kopija. Bet mākslinieks ar dievišķas (vai daimoniskas) iedvesmas palīdzību var radīt labāku patiesības kopiju, nekā mēs redzam lietu pasaulē. Tādā gadījumā mākslinieks ir tāds kā iedvesmots pravietis. Tāpēc māksla ir bīstama - dzejnieki un dramaturgi jāpadzen no ideālās valsts, mūzika un glezniecība jācenzē, lai pasargātu ideālās sabiedrības ideālos pilsoņus. Vai Otto gleznas ir labāka patiesības kopija par taustāmo realitāti? Vismaz īstajā dzīvē nekā tāda nav (un labi vien ir!) - gleznās materializējas tas, kas notiek mākslinieka galvā, un subjektīvi tas ir patiesāk par to, kas notiek ārpusē. Vai kāds būtu jāpasargā no Otto gleznām? Viss atkarīgs no skatītāja humora izjūtas. Kurš teicis, ka patiesībai jābūt nopietnai? | |
| |
| Ar Platonu nereti tiek salīdzināti Hēgeļa secinājumi par estētiku un mākslu. "Ir gadījums, kad Hēgelis, šķiet, ir pretrunā Platonam, jo, viņaprāt, mākslinieciskā imitācija nevis atrodas divus līmeņus zemāk par Ideju, bet gan līdzās tai, ārējo realitāti pazeminot statusā līdz trešajam līmenim. Bet platonisma loģiku Hēgelis saglabā: "Māksla atbrīvo fenomenu patieso saturu no šīs ļaunās, pārejošās pasaules parastā izskata un piešķir tiem augstāku aktualitātes līmeni, kas dzimis no gara." Salīdzinājumā ar parasto realitāti mākslai piemīt "augstāka realitāte un patiesāka eksistence". Tajā, līdzīgi kā domāšanā, mēs meklējam patiesību." (Basançon A. The Forbidden Image. - Chicago and London: The University of Chicago press, 2000. - P. 171) Meklējot Otto gleznās to, kas varētu būt dzimis no gara, atrodam to, kas dzimis no Volta Disneja, Roberta Rodrigesa un "Simpsoniem".
Tie paņēmieni, kas der Mikimausam vai Tomam un Džerijam bērnu uzjautrināšanai, itin labi der arī pieaugušo nodokļu maksātāju uzrunāšanai tāpat kā "Dienvidparks", "Simpsoni" un Sin City. Gleznu motīvi ir galvenokārt erotiski, un te nu arī patiesība: tie piesaista uzmanību, jo cilvēks daudz vairāk sevi nodarbina ar fiziskās eksistences jautājumiem, nevis ar domām par pēcnāves dzīvi vai atbildību mūžības priekšā. Savukārt Hēgeļa filosofiju pārzinoša vācu valodas doktora kandidāte, potenciālā Otto gleznu pircēja, privātā e-pastā raksta par augstākās realitātes konfrontāciju ar vienkāršā skatītāja utilitārajām vēlmēm: "Izrādījās - Otto ir visai ievērojams mākslinieks. Ja reiz viņa gleznas reprodukcija ilustrēja "Izklaides" rakstiņu par jauno un talantīgo gleznotāju izstādi. Gleznas nosaukums "Tu slikti izskaties". Mani uzrunāja ne tikai nosaukums, bet arī krāsu kombinācija - zils, sarkans. Lieliski iederēsies mana nesen iegādātā provinces dzīvokļa zilajā istabā (trīs sienas pelēkzilas, viena tumši zila). Un tēma: klusā daba ar vīrieti, kam spainis galvā. Mans saldā balsī izteiktais mājiens - "Otto, gribu šo gleznu pirkt, vienalga, cik maksās" - neguva atsaucību, jo gleznu, redz, pirkšot varbūt pat kāda banka. Kompensācijai saņēmu dažādu citu darbu "jepedziņus", izvēlējos sev tīkamākos, tomēr arī pat pēc atkārtotiem lūgumiem cenas piedāvājums nesekoja. Lai pagaidot, būšot vēl, un septembrī arī izstāde. Secināju: Otto cer, ka izstādē visus viņa darbus nopirks bagāta atraitne, turklāt adoptēs arī viņu pašu. Par izstādes nosaukumu man tādēļ patiess prieks. Savu sapņu gleznu tomēr ieraudzīju atkārtoti - kādā bankā, atstutētu pret sienu. Darbinieki, kuru telpās glezna esot tikusi izvietota, lūguši to novākt. Gleznas tālākais liktenis man nezināms." | |
 Otto Zitmanis. Ēd, dēliņ, kartupeļi garšīgi. 2006. Audekls, akrils. 80x120 cm | |
|
Hēgeli un Platonu savos teorētiskajos rakstos citējis arī mākslinieks Ojārs Ābols. Pretēji Hēgeļa kategoriskajam uzstādījumam Ābols 1979. gadā rakstīja: "Mākslas darbs nevēlas paziņot intelektuāli korektu patiesību, un skatītāji to arī neprasa. Mākslas darba patiesība ir tās atklātumā." (Ābols O. Topi tas, kas tu esi // Uz mūsu nemierīgās planētas. Ojārs Ābols / Sast. G. Repše. - Rīga: Neputns, 2006. - 10. lpp.) Vai arī: "Mākslas darba patiesīgums ir tā patiesīguma atklāsme, kas ienāk mūsos nevis kā fakta konstatējums, bet kā "patiesības fundamentālākās jēgas" atvasinājums." (Ābols O. Tēla dimensijas // Turpat. - 17. lpp.) Dzīves patiesība un tās fundamentālākā jēga var būt formulēta abstraktos spriedumos, kā arī manifestēties pavisam sadzīviskās un ikdienišķās norisēs. Patiesību var sasniegt gan mūks - askēts, gan tirgonis un muitnieks, ja vien meklē. Meklēt var visur. Otto Zitmaņa gleznās patiesība meklēta vīrieša un sievietes attiecībās, rotaļīgā un pašironiskā formā, kā mākslinieciskos paņēmienus izmantojot komismu, pārspīlējumus un akcentētu naratīvu. Metaforiskās un dekoratīvās deformācijas nebūtu jāsalīdzina ar, piemēram, Lisjēna Freida eksistenciāli nopietno glezniecību, kurā līķa pazīmes ar vieglu roku piešķirtas pat supermodelei karjeras plaukumā. Otto realitātes deformāciju izmanto kā līdzību, lai atklātu vienīgi viņam saskatāmo. "Briesmīgās sievietes, kas redzamas viņa darbos, liek tikai minēt, kas norisinās autora galvā. Skaidri pateikt nevar, jo Otto izvēlējies anekdotisku vēstījuma un karikatūrisku tēlojuma stilu," saka mākslinieks un kritiķis Vilnis Vējš. Attēlota nevis konkrēta sieviete un konkrēta situācija, bet gan priekšstats par sievieti "kā tādu". Otto gleznās darbojas arhetipiski bīstamā, seksuāli agresīvā sieviete - allaž puskaila, apakšveļā vai ar noslīdējušām kleitas lencītēm. Viņas potenciālā vara pār vīrieti tiek samazināta, uzsverot viņas bezspēcību un vājumu, šim nolūkam Otto izmanto līdz histērijai sakāpinātas emociju izpausmes (ieplestas acis, atiezti zobi), kā arī pievieno vienu otru spēku neitralizējošu atribūtu, vai tās būtu Playboy zaķa ausis, smieklīga pātadziņa vai nazis, ar ko sacirst beigtu vistu (kaut gan zemapziņas pētniekiem būtu skaidrs, ka runa ir pavisam par ko citu). Par ko tad galu galā Otto runā savās gleznās? "Ne vienmēr no latviešu mākslinieka var gaidīt deklarāciju, un ne vienmēr gleznā domāts tas, ko vēlāk tur saskatīs citi. (..) Mākslas patiesība nav viegli izpazīstama un identificējama - kā "divreiz divi ir četri", kas nekad nemainās. Mākslas patiesība atjaunojas katru dienu, un mēs pūlamies to atsegt sev un apgaismot ar mūžam mainīgās pasaules spīdumu. Mēs šo patiesību atvasinām sevī, un tā izriet no dzīves patiesības lielās jēgas," rakstīja Ojārs Ābols. (Turpat. - 22. lpp.) Arī anekdotē slēpjas daļa no "lielās jēgas"! Otto Zitmanis (dz. 1980) kopš 2000. gada piedalās izstādēs ar gleznām un fotogrāfijām, pirmā personālizstāde "Atraitne un septiņas aitas" - 2006. gada septembrī-oktobrī galerijā "Māksla XO". Saņēmis Latvijas Mākslinieku savienības balvu par profesionāli pārliecinošu jaunā mākslinieka sniegumu izstādē "Rudens 2000". 2004. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. | |
| Atgriezties | |
