VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nospied pogu un gaidi zaļo cilvēku Alise Tīfentāle Liverpūles laikmetīgās mākslas biennāle no 16. septembra līdz 26. novembrim | |
| |
|
Omulīgs kungs izvelk no kabatas tādu jocīgu svilpi, iepūš tajā, atskan kādam mītiskam putnam piestāvošs ķērciens, un kungs ar vairākiem pavadoņiem dodas pastaigā. Līdz nākamajam svilpes ķērcienam pastaigas pavadoņi klusē, seko kungam un mēģina ieklausīties pilsētas skaņas ainavā. Ja kādu no viņiem uzrunā satikts paziņa, policists vai vienkārši apmaldījies garāmgājējs, pavadoņi klusē un parāda zīmīti, uz kuras rakstīts: "Es nedrīkstu runāt, es piedalos skaņas pastaigā." Atskanot nākamajam omulīgā kunga svilpienam, pavadoņi sāk tērzēt un apmainīties iespaidiem, lietojot tādas frāzes kā "skaņas ekoloģija", "akustiskie fenomeni" un citas. Šis nav fragments no kādas neizdevušās britu komēdijas, bet gan laikmetīgās mākslas skaidrošanas akcija. Omulīgais kungs nav nekāds garīgais guru, bet skaņas mākslinieks Fils Mortons, un viņa vadītā tematiskā pastaiga ar nosaukumu "Akustiskais skatiens" bija iekļauta Liverpūles laikmetīgās mākslas biennāles programmā kā viena no "speciālajām tūrēm", kurā mākslinieki darbojās kā biennāles gidi. Pilsētai, kuras vārds asociējas galvenokārt ar futbolu un bītliem, pavisam noteikti ir nepieciešama starptautiska laikmetīgās mākslas biennāle, kas mainītu šo proletārisko priekšstatu. It īpaši, ja pilsēta gatavojas kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu 2008. gadā. Šīgada Liverpūles biennālei (notiek ceturto reizi) bija izvirzīti tādi mērķi kā "integrēt mākslu Liverpūles pilsētā un reģionā", "izmantot lokālu, reģionālu un starptautisku platformu", "mainīt urbāno vidi, ņemot vērā intensīvos atjaunotnes procesus, kas notiek Liverpūlē", u.tml. Īsāk sakot, mākslas uzdevums šai biennālē bija demonstrēt veiklu dialogu ar pilsētvidi un iedzīvotājiem, mākslas valodā diagnosticēt pilsētas problēmzonas, kā arī būt tik demokrātiskai un pieejamai, cik vien iespējams. Gandrīz visi mākslas darbi radīti Liverpūlē, māksliniekiem uzturoties rezidencē, un arī saturiski daudzu darbu tēma vai motīvs ir pati Liverpūle. Daļa darbu bija skatāmi Liverpūles Tate galerijā, FACT un Open Eye galerijās, bet otra puse - izvietoti pilsētvidē saskaņā ar viena biennāles konsultējošā kuratora Manraja Hsu (Hsu, Taivāna) radīto terminu "arhipunktūra" (tradicionālās ķīniešu medicīnas jēdziens "akupunktūra" attiecināts nevis uz cilvēka ķermeni, bet gan arhitektūru - pilsētas "ķermeni", kas jāārstē, atbrīvojot ceļu radošās enerģijas plūsmām). Otrs biennāles kurators Herardo Moskera (Mosquera, Kuba) lieto frāzi "apvērstais koloniālisms", atsaucoties uz Liverpūles kā savulaik Britu impērijas ietekmīgas ostas pilsētas vēsturi un šodienas politekonomisko situāciju pasaulē, kad bijušo koloniju iedzīvotāji intensīvi "kolonizē" kādreizējās impērijas Eiropā. Biennāles kontekstā par jaunajiem kolonizatoriem var uzskatīt māksliniekus no Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas, Āfrikas un Āzijas, kuri radīja darbus Liverpūlē un kuri veidoja vairākumu no biennāles māksliniekiem. Galvenā plānotā auditorija šai mākslai no "ārpuses" bija paši liverpūlieši, jo daudzi darbi atrodas viņu ikdienas maršrutos un arī runā par procesiem, ar kuriem liverpūlieši saskaras. Savukārt skatītājam no "ārpuses" neatliek nekas cits kā nedaudz atsvešināti uztvert visu pilsētu kā izstāžu zāli, bet pašu biennāli - kā gudri veidotu starpdisciplināru pētījumu par Liverpūli. Varētu diskutēt, vai māksla te pazemināta statusā par tādu kā tūrisma reklāmas ideju ģeneratoru vai pilsētas vēsturiskās un mūsdienu identitātes analītiķi, bet jebkurā gadījumā laikmetīgajai mākslai taču nepieciešams kāds uzdevums. Tikpat labi šis uzdevums varēja būt ārstēt pilsētu (Ķīnā dzimušais, Francijā un Vācijā dzīvojošais mākslinieks Jans Dzječans (Yang Jiechang, dz. 1956) strādāja ar pilsētu kā akupunktūras speciālists ar cilvēka ķermeni, gigantiskas dziedējošas un enerģiju atbrīvojošas adatas iedurot slimajās - pamestajās, sabrukumam lemtajās - Liverpūles vēsturiskā ķīniešu kvartāla ēkās). Jebkurā gadījumā skatītājs no ārpuses, meklējot un pētot mākslas darbus, iepazinās arī ar Liverpūli, tās kultūras mantojumu, būvlaukumiem un dažiem vietējiem, kas nebūt nav maz. No intīmā uz universālo Emocionāli iedarbīgākie allaž ir darbi, kas mērķēti tieši skatītāja sirdī, apejot prātu. Taivānā dzimušais, ASV dzīvojošais mākslinieks Lī Minvejs (Mingwei, dz. 1964) instalācijas "Atmiņu audums" veidošanai bija aicinājis Liverpūles iedzīvotājus aizdot eksponēšanai savus bērnības suvenīrus un relikvijas, papildinot katru priekšmetu ar stāstu par to. Kaut arī ideja, vārdos izteikta, izklausās samērā necila, paša darba emocionālais iespaids bija spēcīgs. Skatītājs tika konfrontēts ar nelielām, slēgtām koka kastītēm - atmiņu zārciņiem, kurus citu pēc cita varēja atvērt, aplūkot saturu un izlasīt īpašnieka atmiņas. Mīļās krustmātes 1969. gada Ziemassvētkos dāvātā lupatu lelle Elēna lūkojās skatītājam pretī no kastes, klusi vēstot par būtisko - par mīlestību, par ģimenes saitēm, par tradīcijām un bērnības atmiņām. Tāpat netiešā veidā bija iespējams uzzināt arī par dažādu laikmetu modi, sadzīves paražām utt. - reāla novadpētniecība un vienlaikus humāna sentimenta leģitimēšanas līdzeklis. Šim projektam izveidota mājaslapa internetā: www.fabricofmemory.co.uk. Čīles mākslinieks Mario Navarro ( dz. 1970) instalācijā "Divas istabas" konfrontē augsto tehnoloģiju un zinātniskās fantastikas izvirzīto cilvēka kā datu, fiziskās realitātes un starpplanētu telpas valdnieka tēlu ar trauslo, ievainojamo un nepilnīgo cilvēka fizisko ķermeni. Pilsētas bibliotēkas apaļajā zālē ar augstu kupolu un īpatnēju akustiku (negaidītās vietās atbalsojas čauksti un čabināšanās) mākslinieks bija ievietojis plēves telti kā no zinātniskās fantastikas filmām. Teltī - krēslu kolekcija, kurus veidojuši Liverpūles iedzīvotāji, kas pēc smagām traumām un smadzeņu operācijām zaudējuši atmiņu un redzi, kļuvuši daļēji paralizēti, zaudējuši spēju veikt atsevišķas darbības, regulāri pārcieš lēkmes utt. Krēsli bija papildināti ar dažādiem neveikliem uzlabojumiem, lai viss nepieciešamais būtu rokas stiepiena attālumā, un katru no tiem pavadīja cietušā dzīvesstāsts. Objekti simbolizēja šo cilvēku "nepilnīgo", neveikli pielaboto un nefunkcionējošo dzīvi un kārtējo reizi atgādināja par cilvēcīgo un universālo: miesas un gara trauslo savienību, kurā visniecīgākajām līdzsvara izmaiņām ir traģiskas sekas. Viens no biennāles iespaidīgākajiem darbiem - turku mākslinieces Esras Ersenas (Ersen, dz. 1970) dokumentālā filma Perfect. Filmas galvenā varone ir kundze gados, īsta liverpūliete, kuras portretu veido viņas stāstījums videokamerai un viņas ikdienas darbības. Mēs redzam simpātisko, sirmo kundzīti mostoties, brokastojot, lasot grāmatu, satiekoties ar draugiem, iepērkoties, viņa stāsta par savu jaunību, par Liverpūli, saviem bērniem un mazbērniem, par savu dārzu un māju. Galvenais notikums filmā - kundze ir piekritusi piedalīties "brīnumaino pārvērtību" procesā: kā sieviešu žurnālos un TV šovos viņas sirmie mati tiek pārkrāsoti melni un izveidota moderna frizūra, piemeklēts tikpat moderns grims, apģērbs, apavi un rotaslietas. Daudz ko pieredzējusī sieviete iziet šo pārvērtību procesu ar pašcieņu un humora izjūtu, un skatītājs var arī sajusties neērti, skatoties, kā filmas varone mēģina nopietni izturēties pret neērtām augstpapēžu kurpēm un avangardiskiem, jauniešiem radītiem kostīmiņiem, kas ir absolūti nepiemēroti viņai. Sarunās kundze atzīst, ka viņa nebūt nav sajūsmā par šo jauno stilu un ka jaunā frizūra viņai nepiestāv, bet tā taču ir tikai frizūra u.tml. Ersenas filmai izdevies caur viena cilvēka pieredzi vispārināt visas Liverpūles problēmu - aktuālais jēdziens "reģenerācija", kas tiek lietots pilsētbūves un infrastruktūras attīstības kontekstā, šeit attiecināts uz sirmo kundzi, kuru skatītājs iepazīst tik tuvu. Filmas panāktā tuvība ar galveno varoni rada cieņu, neļaujot filmu uztvert komiski, un tāpēc Esras Ersenas Perfect ir tiešām perfekts laikmetīgās mākslas piemērs. Kopīgais šiem un vairākiem citiem Liverpūles biennāles darbiem ir introvertais skatījums, novēršoties no sociālajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem aspektiem, koncentrējoties uz bērnības atmiņām, slimības vēsturi, katra cilvēka kā universa pašpietiekamību. Zīmīgi, ka tas notiek bez vēlēšanās provocēt vai šokēt kā klasiskajos 70.-80. gadu feminisma iedvesmotajos darbos. Intīmais un personiskais te izmantots kā aicinājums atgriezties pie humānām vērtībām, pie cilvēka kā unikāla miesas, dvēseles un gara apvienojuma, kura iekšējie pārdzīvojumi ir tikpat būtiski kā sociālā mijiedarbība vai līdzdalība politiskās aktivitātēs. Mākslinieki runā par to, kas šodien draud pazust starp patērēšanu, darbaholismu, dataholismu u.c. neirozēm. Izeja no krīzes tiek meklēta, atgriežoties pie sava personiskā, ne iedomātā (publiskā, sociālā) ķermeņa, pieredzes, atmiņām. Māksla kā novadpētniecības projekts Mākslinieki paņem kādu faktu no vēstures vai laikrakstu ziņām un uzbūvē ap to savu mākslas darbu. Fakts kalpo kā attaisnojums šim darbam. Iespējams, tas sola vairāk nekā dod, jo māksliniekam taču nav nekādas atbildības pret savu skatītāju tādā ziņā kā, piemēram, muzeja ekspozīcijas vai žurnālistiskas izpētes autoram: viņš var rotaļāties un būt tikpat bezatbildīgs kā trīsgadīgs bērns. Tas arī reizēm raisa aizdomas pret tiem mākslas darbiem, kuri visā nopietnībā pretendē uz sabiedrības spoguļa, aktuālā komentētāja lomu, - tāpat kā Holivudas filma, kas, "balstīta uz patiesiem notikumiem", ir tikai izklaidējoša un izskaistināta fikcija, patiesības dramatizējums, pseidodokumentālie mākslas darbi tomēr nav īsti novadpētniecības projekti. Liverpūles biennāles uzdevums - mijiedarboties ar pilsētvidi - veicinājis daudzu mākslas darbu radīšanu, kuri patiesi robežojas ar novadpētniecību, tūrisma reklāmu vai dokumentālo kino. Daži piemēri - darbi, kas nepretendēja uz sociālu kritiku vai mesiānisku atklāsmi, bet izmantoja faktu izejvielas ar pietiekamu cieņu. Lielbritānijā nevar nepamanīt daudzpakāpju verbālās komandas un rīkojumus publiskajā telpā. Šie uzraksti reizēm visai konkrēti norāda vēlamo rīcību un loģiski pamato to, bet reizēm var arī samulsināt. Push the button and wait for the green man ("Nospied pogu un gaidi zaļo cilvēku") ir viens no absurdākajiem piemēriem. Ik uz soļa jāsastopas ar tādiem uzrakstiem kā "Dod ceļu", "Skaties pa labi", "Samazini ātrumu", "Visiem gājējiem jānogriežas pa kreisi", "Priekšā izmainīts krustojuma izkārtojums", "Lūdzam nekāpt pāri šai sētai, jo teritorija aiz tās netiek uzturēta gājēju lietošanai, bet gan ir atstāta savvaļas dzīvnieku rīcībā" un tā tālāk. Vietējiem šīs labi argumentētās pavēles ir pašsaprotamas, bet katrs iebraucējs tās ievēro. Par to - Taivānas mākslinieka Cuja Kuanjuja (Tsui Kuang-Yu, dz. 1974) videodarbs "Liverpūles Top 9!". Kārtīga britu TV dokumentālā raidījuma stilā ar nevainojami ģērbtu stāstītāju te parādīti dažādi Liverpūles pilsētvides elementi, kas izraisījuši iebraucēja izbrīnu. Piemēram, kļūdaini izplānota gājēju pāreja, dīvains rotaļlaukums, kas pārvērsts par velosipēdistu rampu, apaļu akmeņu bruģis, kuru iesaka izmantot pēdu masāžai, kā arī divdomīgā komanda "Nospied pogu un gaidi signālu" pie luksofora (filmiņā gājēji sāk dejot, kad sagaida signālu). Reģiona muzeja cienīgs ir austriešu mākslinieka Hansa Šabusa (Schabus, dz. 1970) darbs "Balasta dienasgrāmata" - vismaz, darba aprakstu izlasot, tāds iespaids radās. Šabuss atradis Liverpūles vēsturē intriģējošu faktu: 18.-19. gs. kuģi, dodoties no Liverpūles uz Ziemeļameriku, toreizējām britu kolonijām, kā balastu līdzi ņēmuši akmeņus no Mērsijas upes, no kuriem galapunktā atbrīvojušies. Tie tālāk izmantoti, bruģējot ielas pilsētās. Turklāt Liverpūle laikā no 1780. līdz 1807. gadam bijusi lielākais vergu tirdzniecības un transporta centrs šajā Atlantijas okeāna pusē. Hanss Šabuss apņēmies atrast balasta akmeņu paraugus tagadējās ASV ostas pilsētas Savanas ielās un dažus no tiem ar kuģi atvest atpakaļ uz Liverpūli. Kaut arī ideja un uzstādījums šķiet patiesi aizraujošs, jāatceras, ka autors ir mākslinieks, nevis vēstures pētnieks. Tādēļ pēc projekta apraksta izlasīšanas radusies interese un sajūsma ātri vien noplok, saskaroties ar pašu mākslas darbu. Skatītājam jādodas uz Liverpūles prāmju staciju un jāuzsāk saruna ar biļešu pārdevēju, kas pēc brītiņa atceras par mākslas darbu un no pagaldes izvelk grāmatu. "Tas arī ir tas darbs," viņa saka. Sējumā, ko izsniedz kasiere, fotogrāfiski dokumentēta akmeņu meklēšana Savanā un mākslinieka (ar akmeņiem mugursomā) brauciens ar kuģi pāri okeānam uz Liverpūli. Īpašs akcents - Šabusa atrastie kādreizējie balasta akmeņi sanumurēti no 1 līdz 11, katrs nosvērts, izmērīts visās dimensijās un precīzi uzzīmēts. Puse grāmatas lappušu atstātas baltas, pati grāmata ievākota salocītā kuģu satiksmes kartē, kur iezīmēts Šabusa nobrauktais maršruts Savana-Liverpūle. Vizuālo materiālu komentē daži bezpersoniski teikumi (citāti no internetā publicētām enciklopēdijām un vēsturisku uzziņu krājumiem), kas vienā mirklī it kā noniecina vēsturisko izziņas materiālu un uzrāda šodienai raksturīgo virspusējību un nevērību pret zināšanām. Bet ko tad jūs gaidījāt, tas taču ir laikmetīgās mākslas darbs, nevis īsts pētījums. Vācijā dzīvojošā norvēģu māksliniece Sisele Tolosa (Tolaas, dz. 1961) darbā Outsidein pievērsusies Liverpūles smaržu un smaku pētīšanai. Tolosa strādā smaržas, valodas un komunikācijas saskares laukā kopš 1990. gada, viņa sadarbojusies arī ar modes namiem jaunu parfīmu radīšanā. Galvenā problēma, ko Tolosa savos darbos risina, ir verbālās izteiksmes neatbilstība tām sajūtām, kuras uztveram ar ožu. Liverpūlē māksliniece bija "ievākusi" aromātu paraugus, kas raksturīgi četriem pilsētas rajoniem, un sadarbībā ar Liverpūles dialekta speciālistu viņa piedāvāja veselu vārdnīcu - jaunvārdus, ar kuriem precīzi raksturot atrastos un no vispārējā fona nošķirtos aromātus. Japāņu mākslinieks Simabuku (Shimabuku, dz. 1969), kurš tiek dēvēts par "mūsdienu sirreālistu", Liverpūles biennālei bija izgatavojis videostāstu Shimabuku's Fish & Chips, par galvenajiem varoņiem izvēloties vienu no tradicionālajiem vietējiem ēdieniem - ceptu zivi ar ceptiem kartupeļiem. Darbā, kas nedaudz atgādina trako šveiciešu Fišli un Veisa rokrakstu, Simabuku vēsta par to, kā pirmo reizi zivs satikās ar kartupeli (burtiskā nozīmē) un kā starp tiem sākās romantiskas attiecības. Kā nu bez nāves pieminēšanas Ne jau visi mākslinieki Liverpūlē tikai jokoja. Speciāli biennālei darbus bija veidojuši arī vairāki mākslinieki, kuru rokraksts vizuāli un saturiski vienmēr nekļūdīgi pazīstams pēc eksistenciālās un svētsvinīgās noskaņas. Tā, piemēram, meksikāņu māksliniece Teresa Margoljesa (Margolles, dz. 1963) biennālē piedalījās ar diviem darbiem. Liverpūles Tate galerijā bija izstādīts iespaidīgs objekts - karsts metāla klucis, uz kura ritmiski krīt un acumirklī čūkstēdamas iztvaiko ūdens lāses. Kā jau no Margoljesas varam sagaidīt, šis iztvaikojošais un tātad mūsu ieelpotais ūdens (kā vēsta leģenda) ir no Mehiko morga, tajā mazgāti slepkavību upuru līķi pēc sekcijas. Tas ir Margoljesas īpaši iecienīts darba materiāls - vienā no viņas lielākajām personālizstādēm (Muerte sin fin, Modernās mākslas muzejs, Frankfurte, 2004) tas tika gan izsmidzināts telpā, gan izmantots burbuļu pūšanai. Otrs Margoljesas darbs "Par bēdām" ir gandrīz nepamanāms - Liverpūles krogu rajonā kādas vārtrūmes ietves segums veidots no smalkām stikla lauskām, kuras iegūtas no autokatastrofās cietušu automašīnu logiem. Izskatās estētiski, gaumīgi, pat viegli un vienlaikus klusi atgādina par ievainojumiem, ciešanām, nāvi - tas ir tipisks Teresas Margoljesas paņēmiens. Kaut arī savrups, darbs nevainojami iekļāvās kopējā biennāles uzstādījumā, jo mērķis lielā mērā bija veicināt Liverpūles iedzīvotāju un arī viesu mijiedarbību ar pilsētvidi un tajā paslēptajiem darbiem. Savukārt biennāli var uzskatīt par laikmetīgās mākslas procesa uzturēšanas un veicināšanas labu piemēru, jo pretēji vienam otram vairāk izslavētam notikumam Liverpūlē radītie mākslas darbi bija būtiski pašai pilsētai, nevis tikai prasmīgi uzrakstītu koncepciju ilustrācijas. Pateicos Valsts Kultūrkapitāla fondam par iespēju apmeklēt Liverpūles laikmetīgās mākslas biennāli. | |
| Atgriezties | |
