VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par cildenumu, Karkunova skolu un viltotu fotogrāfiju Alise Tīfentāle Reālisms ir patiesi fascinējoša parādība. Iespējams, tieši tas padara laikmetīgo mākslu saprotamu un pieejamu plašai publikai. Tikpat labi varētu arī pieņemt, ka tas šodien kļuvis par dekoratīvās mākslas paveidu, kas apmierina noteikta sabiedrības slāņa ilgas pēc kaut kā skaista un saprotama betona un stikla dzīvokļa dzīvojamā istabā. Tomēr šāds apgalvojums Latvijas laikmetīgās mākslas kontekstā ir visai bezspēcīgs, it īpaši, ja runājam par nekomerciāliem mākslas projektiem, kuru mērķis ir mākslinieka pašizpausme. Šajā aspektā viens no interesantākajiem fenomeniem ir mākslinieka - pēc akadēmiskās izglītības scenogrāfa - Viļņa Vēja konceptuālā pieeja glezniecībai. Viņš radījis vairākas lakoniski melnbaltu gleznu sērijas, kuru tapšanas veids un vizuālā stilistika attiecināma uz reālismu: "Aptieka" (Laikmetīgās mākslas centra projekts "re:publika" un Ivonnas Veihertes galerija, 2003), "Pielaikošana" (kopā ar fotogrāfu Gati Rozenfeldu, galerija "Daugava", 2003), "Apvienotie tēli" (2002), portretu sērija "Portreti un akti" (galerija "Daugava", 2001), ainavu cikls "Rīga-Jūrmala" (Ivonnas Veihertes galerija, 2000). "Man nebija nolūka rādīt cilvēkiem glezniecību. Es gribēju rādīt Jūrmalas šoseju. Tādēļ attēli ir melnbalti. Es gribēju ainavām piešķirt vairāk cildenuma, tādēļ darināju tās ar roku, otu un akrila krāsām," - tā Vilnis rakstīja izstādes "Rīga-Jūrmala" bukletā. Vairāk cildenuma? Hmmm... Privāta saruna ar Vilni Vēju - īsti atbilstoši šodienas dzīves ritmam - risinājās elektroniskās saziņas telpā, nevis kādā gaumīgi iekārtotā salonā, kur fonā skanētu klusināta mūzika un viesiem tiktu pasniegti smalki dzērieni un uzkodas (šo idealizēto sarunas darbības vidi gan esmu noskatījusi no Marģera Zariņa romāna "Viltotais Fausts jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata", 1973). Rezultāts - versija par to, kādi motīvi vada mākslinieka roku, radot reālistisku gleznu, un mēģinājums noskaidrot, vai šodienas reālisms glezniecībā būtu nosaucams par viltoto, pārlaboto vai papildināto fotogrāfiju. | |
 Vilnis Vējš. Ministru kabinets. 2001 | |
| Alise Tīfentāle: Man patīk termins "mimētiskais reālisms" (t.i., "precīzi kopējošais reālisms"), jo tas skan zinātniski un ar to var samulsināt. Pirms pāris gadiem pat biju sarīkojusi mājas viesības ar šādu nosaukumu, vai atceries? Bija ielūgti visādi smalki viesi, pāris īstus reālistus un mākslas zinātniekus ieskaitot, bet skaidrs, ka mēs runājām par pavisam ko citu. Šoreiz varam netraucēti atgriezties pie tēmas. Nediskutēsim par to, kā reālismu definē dažādi autori mākslas teorijas uzziņu literatūrā, bet gan mēģināsim saprast, kas tad ir reālisms šodienas laikmetīgās mākslas situācijā. Piemēram, man nereti pirmais, kas ienāk prātā, dzirdot pieminam reālismu, ir pēc fotogrāfijām gleznotas gleznas. Simtiem autoru visā pasaulē, daži no viņiem jau pieskaitīti klasiķiem (Gerhards Rihters, Vija Celmiņa u.c. - sk. profesora Eduarda Kļaviņa rakstu), un viens vienīgs paņēmiens - gleznā pārvērsts momentuzņēmums, ainavas, klusās dabas fotogrāfija vai inscenēta fotogrāfija. Tev arī ir kāds sakars ar reālismu - Tu esi radījis vairāku melnbaltu gleznu ciklus, kas laikam taču būtu attiecināmi uz reālismu (un Laikmetīgās mākslas centra izveidotajā laikmetīgās mākslas kolekcijas www.camp.lv mākslinieku sarakstā Tavs vārds ir tieši blakus Bruno Vasiļevska vārdam). Šos darbus Tu arī gleznoji, vadoties pēc fotogrāfijas. Atklāj, lūdzu, kaut ko no savas "virtuves" - kā risinājās Tavs teorētiskais domu gājiens, un kādu mērķi Tu sev izvirzīji, strādājot pie šiem gleznu cikliem? Vilnis Vējš: Nebija ienācis prātā, ka reālismu varētu primāri asociēt ar fotogrāfijas atdarinājumu, pēc manas saprašanas mākslinieks reālists cenšas attēlot dabu. To, ko redz ar aci. Fotogrāfija ir tikai sānsolis, shortcut, lai gan savās pretenzijās neadekvāti uzblīdis. Kāpēc attēlot redzamo - tas tiešām ir fundamentāls jautājums. Reālistiskam attēlam ir tikpat stiprs pievilcības spēks kā, piemēram, melodijai. Kad bērnībā taisījos kļūt par mākslinieku, vecaistēvs (bijušais inženieris un fizikas skolotājs) man bieži jautāja - vai māki uzzīmēt cūku tā, ka var pazīt? Dievs, nebūdams mazais bērns, patiešām ir devis cilvēkiem dažādas spējas attēlot. Cits var, un cits nevar, viens var labāk par citiem. Par to lieliski var pārliecināties, kad studenti zīmē ģipša kubus un bumbas, - kādam tas iznāk labāk par citiem, un tas ir tik acīmredzami, ka nav pat nepieciešams iedziļināties, ko nozīmē "labāk". Man šķiet būtiski, ka spēju un mākas atšķirības hierarhiskā sabiedrībā ļauj vieglāk nodalīt māksliniekus no nemāksliniekiem un vienoties, kas ir māksla. Tāpat kā mākslas iedalījums skaidrās disciplīnās - glezniecība, grafika, tēlniecība un tamlīdzīgi. Es atceros, ka Pionieru pils tēlniecības pulciņā Vija Mikāne brīnījās - vienam bērnam labi izdodas apaļskulptūras, bet galīgi neveicas izveidot medaļu, un otrādi. Tiesa, dabas studijām mākslinieka tapšanā vairs nav izšķirošas nozīmes. Aktuālā ideoloģija uzsver katra un visu vienlīdzīgo kreativitāti, tāpēc Dieva (dabas) dāvanas netiek piesauktas, bet vēl nesen tika. Lietišķās mākslas vidusskolā mācījos zīmēšanu pie Vitālija Karkunova - četrus gadus vairākas stundas dienā (šodien, kad mākslinieku CV rotā pat tikai trīs dienu gari kursi vai meistardarbnīcas, tā liekas neticama pieredze). Par šo skolotāju pastāv leģenda - viena no nedaudzajām Latvijas mākslas pedagoģijā. Neiedziļinoties (lai gan kādam mākslas vēsturniekam būtu vērts iedziļināties, bet viņi no tik sarežģītām lietām nekā nesaprot) var teikt, ka Karkunovam tiešām bija versija par reālismu - viņam bija metode. Neesmu šo lietu izmeklējis, bet ticami, ka tā atvasināta no krievu akadēmisma un peredvižņiku tradīcijām. Katrā ziņā atšķirību starp viņa un citu pedagogu audzēkņiem nevarēja neredzēt. Tieši "īstenības fotografēšanu" viņam pārmeta Mākslas akadēmijas speciālisti. Paralēli es saskatīju, kā atšķiras manas spējas no, piemēram, kursabiedru Roberta Koļcova un Ivara Hermaņa (tagad ģitārista) talantiem. Rozentālskolā, no kuras rekrutējās lielākā daļa Mākslas akadēmijas studentu, bija citi principi. Kādi tie ir - to es nesapratu nākamajos sešos akadēmijas gados un nesaprotu joprojām. Protams, es redzēju kursabiedru Rituma Ivanova un Andreja Ameļkoviča izcilās spējas. Tomēr sliecos domāt, ka Latvijas Mākslas akadēmijai ar reālismu vienmēr ir bijušas tikai formālas attiecības. Tāds tur nekad, vismaz pārskatāmā pagātnē, nav iemājojis. Zinu, patrioti man nepiekritīs, bet akadēmijas kanons mana apzinīgā mūža garumā bija kā neskaidras izcelsmes biezputra - varbūt kādreiz kāds aizstāvēs doktora disertāciju par tā robežām un pildījumu. Katrā ziņā reālisms tajā aizņem niecīgu vietu. Tikai ārkārtīgi talantīgi mākslinieki Latvijā māk attēlot to, ko redz. Tāpēc tik sarežģītas ir latviešu mākslinieku attiecības ar reālisma uzplūdiem pasaules mākslas galerijās - mēs tā vienkārši nemākam. Latvieši māk modelēt attēlu apgūtās programmas ietvaros - portrets, sēdoša figūra, stāvoša. Lielākoties statiski, plakani un dekoratīvi, to jo koši redz salonu piedāvājumā. Konkrēti es specifiski gleznieciskajās lietās biju visai nespējīgs un savus akadēmijas pasniedzējus (izņemot kompozīciju pie Andra Freiberga) pat īsti neatceros. Uz manu pašnovērtējumu studijas akadēmijā atstāja tik graujošu iespaidu, ka tikai desmit gadus pēc tās beigšanas uzdrošinājos gleznot (cikls "Rīga- Jūrmala") Telpa, gaisma un apjoms - tas bija vienīgais, kas mani interesēja, un tas izrādījās pat mazliet neparasti. | |
 Vilnis Vējš. Aptieka. 2001 | |
|
A.T.: Atskatoties uz mākslas vēsturi, reālismam ir bijušas dažādas nianses - tas var būt akadēmisks, tas var būt socreālisms, tas var būt hiperreālisms un fotoreālisms utt. Un arī Latvijas mākslinieki ir darbojušies visos šajos žanros. Kas, Tavuprāt, atšķir šos vēsturiskos (un, pieņemu, šodien vairs neaktuālos) reālismus no tā reālisma, kas ir aktuāls šodien? Kur slēpjas mākslinieka attieksmes, nostājas, motivācijas paradigmas maiņa? Vai viens reālisms var būt objektīvāks par kādu citu - ja pieņem, ka, piemēram, socreālisms manipulē ar skatītāja apziņu un kā īstenību piedāvā izsapņotu ideālu vai, piemēram, hiperreālisms savukārt uzsver tik precīzu, detalizētu īstenības attēlu, ka pats attēlotais realitātes fragments zaudē jēgu, kļūstot tikai par dekoratīvu elementu? Vai arī šo reālismu atšķirība meklējama tikai komentārā un patiesībā mēs runājam par vienu vienīgu realitātes attēlošanas principu? V.V.: Es atkal gribu runāt no pozīcijas, kas reti parādās kritiķu un mākslas zinātnieku apcerēs - it kā no "iekšpuses". Māksliniekam vienmēr ir izvēle - darīt tā vai šitā. Pat ne izvēle - kā teiktu narkologi, obsesīva tieksme. Gribas materializēt ainu, ko ģenerējusi iztēle. Māksliniekam ar reālista tieksmēm tas var būt spilgts realitātes iespaids, ko par katru cenu gribas dabūt uz audekla (kartona). Mēģināt izskaitļot, kāds reālisms šodien ir aktuāls, - tas nav labs impulss jaunradei, kaut gan daudzi ļoti cenšas tvert informāciju, kalkulēt konjunktūru, prognozēt tendences un tajā visā pozicionēties. Tomēr parasti uzvar iedzimtās noslieces, spējas, arī neizskaidrojama vilkme darīt to, kas izdodas labāk par citiem. Vai tieši otrādi - pārvarēt barjeras, sakaut savu nevarēšanu. Man ir aizdomas, ka nav tā, ka talantīgākie mākslinieki akadēmisma laikos rūpīgi modelēja apjomu, bet, parādoties impresionismam, metās attēlot gaismu un gaisu. Tie bija citi mākslinieki. Par tiem, kuru "softs" neatbilda vēsturisko lielo stilu prasībām, mēs nekā nezinām un neuzzināsim. Socreālisms savās labākajās izpausmēs prasa lielu meistarību (piemēram, tie virsnieki ar balodīšiem, kas muzejā), hiperreālisms - tāpat. Socreālismu "no iekšpuses" es nespēju saskatīt, lai ko teiktu Anita Vanaga. To raksturo ārpuse - ideoloģija. Hiperreālismu ierāmē mākslīgi pārveidota daba - fotokameras optika, mirkļa fiksācijas iespējas, palielinājums, atspulgi stikla arhitektūrā, mašīnu liektajās, spīdīgajās virsmās, kas vienkārši iepriekšējo reālismu laikos dabā neeksistēja. Industriālā un informācijas laikmeta ideoloģija. Bet principā - mākslinieka lēmums uz plikas virsmas attēlot kaut ko un izvēle - ko un kā? - ir akts, kur beidzas mākslas komentētāju kompetence. Varbūt vairāk var pastāstīt smadzeņu pētnieki un teologi. A.T.: Loģiski - šīs jomas (un visas pārējās zinātnes) ir ļoti tuvu šodienas mākslai un arī tās saprašanas ceļiem. Kāpēc, Tavuprāt, reālisms šodien ir tik aktuāls? Vai skatītājs tajā atrod to, ko meklē mākslā, - savas materiālās, fiziskās eksistences spoguli? Vai tas ir lietu kults augstākajā formā? Apliecinājums tam, ka racionāli izskaidrojamā un ģeometrijas, optikas, fizikas u.c. likumiem pakļaujamā redzamā pasaule (pretstatā neracionālajai ideju-domu-fantāziju-reliģiska pārdzīvojuma pasaulei) ir visaugstākais? Vai arī gluži otrādi - tie ir kādas dziļākas nozīmes meklējumi aiz reālistu darbos attēloto lietu virspuses? Jo šķietami banālāks gleznas sižets (uzgleznots foto momentuzņēmums no jauniešu ballītes, piemēram - esam taču tādus redzējuši!), jo patiesībā lielāka mākslas "pievienotā vērtība"? V.V.: Par spīti tam, ka mūsdienu Rietumu ideoloģija, ko es no visas sirds atbalstu, cenšas "parādīt necilos un savaldīt varenos" (kā Marģeris Zariņš teica par krūšturiem), cilvēku tieksmei domāt vienā dimensijā nav pretindes. Kādam ir jābūt vislabākajam. Ja tas nav Dieva dots ģēnijs, lai būtu mediju radīta zvaigzne. Pat ja mākslinieku rada kuratori, mārketinga un PR speciālisti, gluži bez personas viņi iztikt nevar. Doma par totālu loteriju tomēr liekas atbaidoša. Tāpēc, man šķiet, reālisms dod vismaz kaut kādas iespējas orientēties - no miljoniem zīmēt gribētāju kādam kaut kas sanāk. Kāds tomēr iegulda laiku un fizisku darbu. Kāds pasniedzējs var saviem studentiem iemācīt kaut ko vairāk par saukli "esi radošs!". Lūk, tas ir pamats, lai būvētu piramīdu, kuras augšā nonāk nevis grupas un kopienas, bet viens konkrēts cilvēks, kam uzgavilēt. Cilvēki var kā senos laikos brīnīties - kā viņš to izdarīja? Protams, pieaugošās iespējas saņemt izglītību un finansējumu radošam darbam un prezentēt savu veikumu audzē lumpenisku ideoloģiju - fotogrāfijas, kas klejo tīmeklī, daudziem ir gandrīz vienīgā realitāte, kura formē priekšstatus par dabu. Reizē tas ir žests patērētāju virzienā - it kā mākslinieks neredz neko vairāk kā citi, it kā jebkuram saskatāmas lietas ir vispārējas uzmanības vērtas un, kas jau ir meli, to arī izpelnīsies. Tomēr es šeit saskatu optimistisku perspektīvu - atšķirībā no fotogrāfijas pretenzijām uz vadošās mākslas statusu, kas tiešām slīcina mākslas diskursu vienveidīgu spekulāciju ūdenī (ar visiem šiem "mirkļiem", "stāstiem", "pieredzēm", "izpētēm" un "fiksācijām"), zīmējums, glezna vai skulptūra saglabā kaut kādu stāju. Nobeigumā varu atklāt briesmīgu noslēpumu: patiesībā, gleznojot no fotogrāfijas, jāglezno tik un tā. Fotogrāfija atrisina tikai nelielu daļu no reālistiska attēlojuma specifiskajām problēmām - jā, tā pārvērš telpisku ainu plakanā, bet šo problēmu var atrisināt arī ar klasisku metodi: ar vienu aizvērtu aci, īkšķi un pindzeli. Līnija, krāsa, laukums, apjoms, telpa, gaisma un citi profesionāli uzdevumi prasa no mākslinieka ij spēju redzēt, ij prasmi pārvaldīt rokas kustības un pat regulāru treniņu. Un vēl - ilglaicīgu uzmanības koncentrēšanu, kas mūsdienās ir tik reta parādība, ka jāsaudzē. | |
| Atgriezties | |
