VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Gotikas inversija Mārtiņš Slišāns Gotika: 1) Rietumeiropā pazīstams arhitektūras stils no 12. līdz 16. gadsimtam ar virsotnē lauztu arku, arī šādi veidotiem logiem un gariem pīlāriem; 2) 18. gadsimta beigās populārs literatūras stils ar darbību vientulīgās, baisās vietās. Tā šis vārds definēts "Longmana mūsdienu angļu valodas vārdnīcā". Kāds tam sakars ar 21. gadsimta kino, kas neatbilst ne vienai, ne otrai definīcijai un lielā mērā darbojas ārpus žanru un virzienu shematiskā rāmīša? Lai to saprastu, vērts nedaudz ielūkoties kustīgo bilžu vēsturē, kura jēdzienu "gotika" piemēroja jaunam laikmetam. | |
 "Frankenšteins" | |
| Doktora Kaligari kušetīte Vientuļas pilis, traumētas sejas un sirdis, pilnmēness (vēlams, bet nav obligāts) un drebuļus uzdzenoša skaņu palete, kā arī cilvēki, kuru izkropļotās dzīves pēkšņi izverd baigus noslēpumus. Tādas ir gotiskā kino klišejas. Cik lielā mērā tās atbilst īstenībai? Kā jau katrai klišejai, tām ir savi pirmtēli, kas izskatās svaigi, pat aplūkoti mūsdienu gaismā vai drīzāk tumsā, jo kino un gotikai piestāv tumsa. Vistiešākās saiknes ar gotikas ienākšanu kino un pašdefinēšanos šausmu estētikas žanrā rodamas ekspresionisma ziedu laikos - 20. gs. 20. gadu Vācijā, kad pēckara sakropļotajā valstī izteiksmi rada stāsti, kuri vēl pirms nedaudziem gadiem uz ekrāna nebūtu iedomājami. Tas bija vācu kino ziedu laiks. Kinematogrāfa attīstības eksplozija sakrita ar modernisma virzienu sprādzienveida uzvilnījumu. Tā rezultātā 1919. gadā radās viens no smalkākajiem gotisko šausmu ekrāna stāstiem, kas savu svaigumu saglabājis līdz mūsdienām. "Doktora Kaligari kabinets" (rež. Roberts Vīne) piedāvā atmosfēras dominanti pār saturu, vispārinātu dekorāciju arhitektūru, kurā valda izkropļota perspektīva, kā arī arhetipiskus varoņus - pirmkārt, trako zinātnieku, otrkārt, transā esošu cilvēku, kurš dzīvo dubultu - cirka arēnas un somnambuliska slepkavas - dzīvi, treškārt, ievainojamu un iekārojamu jaunu sievieti. Filmas nosaukumā ietvertais "kabinets" saistāms ar freidiskās psihoanalīzes uzvaras gājienu, kam vistiešākā saikne ar gotisko kino, kura tematiskā aploce ar sapni, ārprātu un traumatiskiem noslēpumiem ir pateicīgs analīzes objekts. Tas ir laiks, kad gotiskais šausmu žanrs rada nepārspētus paraugus. 1922. gadā top Frīdriha Vilhelma Mūrnava neatkārtojamais "Nosferatu": sevi piesaka viens no efektīgākajiem visu laiku kino vampīriem. Pliks olveida pakausis, spicas sikspārņveida ausis un zobi kā gruzīnu kinžala smailes. Oriģinālo vampīru pirmtēvu gan pazīst tikai izglītotākā kino skatītāju daļa, bet masu apziņā iedzīvojies grāfs Drakula, kura pirmo uznācienu Toda Brauninga 1931. gada tāda paša nosaukuma filmā atveidoja Bēla Lugoši. Aristokrātiska izcelsme, labas manieres, melns apmetnis ar sarkanu oderi, oriģinālā zobu forma - tas viss nākamo gadu desmitu laikā uz ekrāna pavairots neskaitāmas reizes, līdz izdzīvot vairs spējis tikai parodijas formā. Šis tēls aktierim bijis tik tuvs, ka, pēdējos mūža gadus nodzīvojis savu filmu fantāzijas pasaulē, viņš arī apglabāts ar Drakulas apmetni. Tomēr šausmu galerijas klasisko tēlu rinda, kurā iekļaujams gan Frankenšteins, gan Mūmija, gan dažāda veida un kalibra vilkači un zombiji, ir tikai ārēji redzamais gotiskā stila kino apvalks. Īstās šausmas gotiskais kino atrod... ģimenes klēpī. Darbības vides vientulīgums tikai pastiprina atklājamā noslēpuma bīstamību un romantisma auru. Alfrēda Hičkoka klasiskais darbs "Rebeka" (1940) pēc Dafnes di Morjē tāda paša nosaukuma romāna definē paradigmu šī tipa gotiskajam lasījumam uz ekrāna. Tas bija leģitīmais gotikas veids, kas iepretim tā sauktajām B kategorijas drebuļfilmām ilgu laiku bija plašas publikas akceptēts. Iešana uz 50. un 60. gadu slavenās britu studijas Hammer Pictures (kompānijas nosaukuma semantika - "Āmurfilmas" - runā pati par sevi) ražojumiem par Drakulas līgavu un kārtējo Frankenšteina traģisko uznācienu tomēr neskaitījās laba gaume. Lai gan arī šiem varoņiem netrūka uzticīgas publikas, tomēr plašāku akceptu tās neguva, līdz B filmas kļuva par Holivudas masu kultūras dominanti 70. gados. Spīlberga un Lūkasa uznāciens uz pasaules kino skatuves signalizē arī jaunu laiku gotiskajam kino. Vides nosacījumiem vairs nav nozīmes, un cilvēcisko seju šausmu adeptos nav iespējams atpazīt. Šausmu valsis vakuumā Ridlijs Skots ("Gladiators") piedāvāja jauna tipa gotiskās reminiscences filmā "Svešais" (Alien, 1979), ko turpināja Džeimss Kamerons ar "Svešajiem" (1986) un Deivids Finčers ("Cīņas klubs") ar "Svešie" 1993. Ridlijs Skots audzis britu kultūras sfērā un teicami pārvalda tās vizuālā mantojuma tumšo, grafiski ekstrēmo pusi reizē ar romantiķiem raksturīgo melanholiju, kas piemīt arī gotiskajiem varoņiem. Viņa izpildījumā vientuļā pils kļuvusi par kosmosa kuģi, kas peld Visuma bezgalīgajās tāles, bet atbaidoši pievelkošo šausmu elementu šai vidē rada "svešais" - būtne, kam asiņu vietā ir sērskābe. Toties ievainojamā un iekārojamā sieviete Sigurnijas Vīveres izpildījumā, izejot baiļu loku, stāsta gaitā kļūst par cīnītāju. Zinātniskās fantastikas žanrs ievieš arī savveida nebūtnes un saista ar tām seksualitātes momentus, ko līdz šim spēja personificēt tikai cilvēks ar miesu un asinīm (pat ja tās bija no cita cilvēka kakla dzertas). Ridlija Skota "Svešo" var traktēt arī kā sublimētu seksuālo baiļu kompleksu. Šeit jāņem vērā arī tas, ka aptuveni pēdējo filmas trešdaļu Vīvere uz ekrāna pavada krekliņā un bikini biksītes, nosmērējusies ar eļļainiem šķidrumiem, kas ir tipisks ekspluatācijas žanra paņēmiens. Romanci ar nebūtnēm nākotnes laikā Skots piedāvā savā labākajā filmā "Pa asmeni skrejošais" (Blade Runner, 1982), kuras definēšanai bija jāatrod jauns žanriskais apzīmējums - future noir: klasiskās film noir atmosfēras un detektīvsižeta apvienojums ar post-apokaliptisku nākotnes laika vidi. "Pa asmeni skrejošais" ir vienīgais dimantskaidrais šī žanra tīrradnis. Visi filmas varoņi, izņemot izbēgušu robotu grupiņu, ir vientuļnieki vizuāli grandiozā pilsētvidē, kas grimst tumsā un piesārņotās atmosfēras izraisītā pastāvīgā lietū. "Pa asmeni skrejošais" ir viens no nedaudzajiem sava laika darbiem, kurā parādās mūsdienu kino raksturīgā nozīmju un iespējamo traktējumu daudzveidība. Viena no versijām pieļauj, ka galvenais varonis - robotu mednieks (Harisons Fords) - arī pats ir nedzīva būtne. Tomēr, turoties pie klasiskās attiecību shēmas un pieņemot, ka viņš ir cilvēks, mēs nonākam situācijā, kurā Forda varonis iemīl "silikona ielejas" brīnumu - mākslīgu sievieti, kas pats par sevi ir pietiekami daiļrunīgs fakts postmodernā diskursa ietvaros. | |
 "Nosferatu" | |
|
21. gadsimts - aiz postmodernā robežas Visas iespējamās gotikas tēlu sistēmas reinkarnācijas jau ir notikušas. To pierādīja arī 90. gadu pirmās puses lielbudžeta atkārtotie šausmu galerijas tēlu atkalinscenējumi no tādu slavenu režisoru puses kā Frānsiss Fords Kopola ("Drakula", 1992) un Kenets Branags ("Frankenšteins", 1994). Tikai dažus gadus vēlāk digitāli atkalatdzīvināta "Mūmija" kļūst par kases magnētu. Vizuāli vērienīgi gotisko tradīciju pārstāv vienīgi Tima Bērtona lielekrānam iedzīvinātais "Betmens" (1989, 1992). Šķiet, ka dinozaura miesas sasniegušas maksimālo apmēru, bet smadzenes vispār izžuvušas. Ko darīt tālāk? Meklējam svaigas asinis un svaigas idejas. Līdzīgi kā ar citiem stila veidiem, gotiskais izšķīst daudzu žanra hibrīdu dzīslās. Kino ir miris un atkal cēlies augšup. Ilūzijas un realitātes attiecības vairs nav vecmodīgi šizofrēniskas, kur skatītājam galu galā tiek dota iespēja nodalīt reālo no ireālā. Realitāte ir īsta un viltota vienlaicīgi, bet nokļūt līdz patiesībai autoru neinteresē. Būtisks ir katarses moments, bet tas neved pie viennozīmīga atrisinājuma. Psiholoģisms un bailes ir būtiski, bet jau kā spēles - stāsta risināšanas veida, nevis tā atklājamās realitātes daļa. Šķiet, ka stāsts un tā stāstītājs ieciklējies pats sevī. Autors nevēlas izzināt, kas ir patiess un kas - neīsts, un neļauj to darīt arī skatītājam. Filmas montāžas tehnika iegūst gandrīz vienlīdzīgas tiesības ar tās saturu. Alehandro Amenabars, kurš pirms pāris gadiem saņēma "Oskaru" par labāko ārzemju filmu "Jūra no iekšienes" (Sea Within, 2005), pēc šiem noteikumumiem jau sāka spēlēt krietni agrāk. Tā bija Amenabara pirmā filma pēc kino skolas pabeigšanas - "Atver acis" (Obre les ojos, 1997), kas tika atzīmēta ar diplomu Berlīnes starptautiskajā filmu festivālā un piesaistīja sapņu fabrikas uzmanību jaunajam autoram. "Atver acis" ir paraugs ieciklētam stāstam ar nepārtraukti augošu spriedzi. Filmas galvenais siržu lauzējs cieš avārijā un sakropļo vienu sejas pusi, iegūstot līdzību ar citu romantisko gotiskā tipa varoni - Operas spoku. Tikai šai gadījumā par darbības vietu kļūst viņa dzīve un pārsvarā nelielā dzīvoklīša telpās iespundētie notikumi. Lai gan darbība risinās arī citās varonim zīmīgās vietās, tomēr būtiskākais notiek iekšpus maskas - notikumi, kas risinās viņa galvā. Gotika vairs nav telpas velvēs, bet dvēseles lauzītajos stūros. Arī laikam - naktij - un tumsai vairs nav nozīmes: pusdienlaiks vai rīts tukšās un klusējošās ielās ir tikpat simptomātisks kā pusnakts un vilku kaucieni. Noslēpums ir, mēs uzzinām tā šķietamo risinājumu, bet pilnīgi pārliecināti par tā patiesīgumu arī nevaram būt. Par pilnīgu stila inversiju gan varam runāt tikai pagaidām vienīgajā un gotikai arī tuvākajā Amenabara filmā, kas tapusi otrpus okeānam. Filma "Citi" (The Others, 2001) ir stāsts par vientuļu māti (Nikola Kidmena) un diviem bērniem, kuri sirgst no īpatnējas slimības - viņiem ir alerģija pret saules gaismu. Tāpēc ģimenīte ievācas vientulīgā namā, kurā logi pastāvīgi ir ciet. Tipisks gotikas stilā veidots stāsts - vientuļa skaistule pilī. Drīz mazā meitenīte sāk stāstīt mātei, ka ikdienā satiek spokus un stājusies kontaktā ar raganu. Nams ar baigajiem trokšņiem sāk uzdzīt šermuļus... Uzticīgais skatītājs seko notikumiem, kas sagaida galvenos varoņus. Tikai beigās atklājas, ka ekrāna stāstu vērojam no apgrieztās perspektīvas - namā patiesi mīt nedraudzīgi gari, bet tie ir mūsu stāsta galvenie varoņi: māte ar diviem bērniem! Tie ir viņi, kas stājušies kontaktā ar mājas jaunajiem fiziskajiem iemītniekiem, kuri galu galā spoku namu pamet, un atklājas patiesi gotiskā romāna cienīgs noslēpums - simpātiskā māmiņa ar spilvenu nosmacējusi savus bērniņus, tāpēc nespēj rast mieru aizkapa valstībā. It kā fiziski materiālā ekrāna stāsta forma būtu tikai fantoms, kas vēstī par iekšējās dzīves notikumiem. Tie risinās mūsu acu priekšā, bet, plaši atvērtām acīm skatoties, mēs redzam tikai fikciju. Notikusi gotiskā stila inversija - mirušos uzskatām par dzīviem, bet dzīvos par mirušiem, šķietami bīstamais izrādās nekaitīgs, bet ārēji nevainīgais slēpj baisu bezdibeni. Tomēr šķiet, ka vislabāk gotikas reālo status quo uzrāda šīgada klusais "Oskaru" pretendents režisors Giljermo del Toro (arī spāņu izcelsmes) ar filmu "Pāna labirints" (2006). Tas ir krustojums starp padomju partizānu filmu, kas notiek Spānijas kalnainajos mežos 1944. gadā, šausmu kino un bērnu pasaku. Spriežot pēc "Pāna labirinta" panākumiem, var teikt, ka skatītāja uztvere ir mainījusies. Auditorija šo žanra hibrīdu norijusi kā odziņu, pat neaizdomājoties par tā absurdumu. Slavenais suspense meistars Hičkoks teica, ka lielākās šausmas neslēpjas notikumā, bet visā, kas norāda uz drīzo vardarbību. Klasiskajā gotiskā stila paradigmā svarīgs bija mērķis, romantiskās šausmas bija šīs mērķtieces atmosfēra. "Pāna labirints" rāda jaunu attīstības spirāles loku - tas ir procesa kino, vēl viens ekspluatācijas kino paņēmiens: Del Toro "izkaifo" vardarbības brutalitāti, mērķtiece ir pakārtota, dodot vietu un laiku šausmu atmosfēras izgaršošanai. Turklāt vizualitāte - vēl viens stāsta formālais elements, līdzīgi kā montāža Amenabara "Atver acis", - ieņem vēstītāja, saturiskajai funkcijai tuvu pozīciju. Formas paņēmieniem gūstot virsroku, gan žanra elements, gan stāsta saturs zaudē tradicionālās pozīcijas. Vizuāli "Pāna labirintā" notikusi transformācija, kas šausmu estētikas slāni pārvērtusi auga rizomai līdzīgā nenoteiksmes virsmā. Labirinta monstri vairs nav veidoti pēc pozitīvisma laika melnbalto varoņu principa labs/ļauns vai postmoderni kosmiskās realitātes noteikumiem, kur atrauta šausmu pasaulīte peldēja kosmiskajā vakuumā. Labirints aktualizē panteismu, bioloģiski tuvu saikni ar dabu, kuru vitalizē ezoteriski rituāli. Tā, piemēram, viens no pārbaudījumu ceļā sastopamajiem monstriem ir anatomikuma cienīga figūra - kā murgā deformēts sapnis, kas pieņem bezintelekta būtnes formu ar kanibālisma instinktu. Plaukstās ievietojami redzes orgāni - acis - kalpo bezsmadzeņu būtnei, kura vēlas tikai aprīt. Tā redz, iekāro un aprij bez domas procesa klātbūtnes. Kā patērētājs, kurš nešķiro, ko lieto, jo nav spējīgs to darīt. Arī gotika kļuvusi tikai par vienu no daudzveidīgās "ēdienkartes" daļām, kas, iemīcīta starp citiem stiliem, elementiem un žanriem, uzrāda jaunlaiku kino skatītāja vēlmju apmierinājuma recepti. | |
| Atgriezties | |
