VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tās dullās Paulīnes dēļ jeb Gotiskie motīvi 20. gs. mākslā Alise Tīfentāle Jebkuru vizuālās mākslas fenomenu aplūkojot, allaž rodas vēlme izsekot tā iedvesmas avotiem, cēloņu un likum-sakarību ķēdei, kas mudinājusi autoru izvēlēties tieši šādu motīvu, izteiksmes līdzekli vai citātu. Kāpēc kaut kas kļūst aktuāls un vajadzīgs tieši šobrīd? Piemēram, kāpēc 21. gs. sākuma mākslā neizbēgami ir šausmu stāsti, māņticība, erotizēts vai estetizēts vardarbības kults, armagedona, apokalipses un pasaules gala gaidīšana - visi autentiskie gotikas laikmeta kultūras parametri? Tos vēl papildina atskaņas no 19. gs. konstruētā jaunā gotikas viļņa, kas autentiskajai gotikai piedāvāja jaunu attīstības virzienu, kombinējot to ar okultisma, romantiskas melanholijas, nāves un ciešanu ekstrēmas estetizēšanas praksi. No kurienes tas viss, un kāpēc tas ir svarīgi šodienas cilvēkam? | |
 Vims Delvuā. Katedrāle | |
| Nakts pie cūkas sāniem, sarunājoties ar svētajiem
Vispārpieņemts ir viduslaiku posmu vēsturē dēvēt par tumšo. Sava daļa patiesības šajā Petrarkas jau 14. gs. izteiktajā frāzē ir - protams, tolaik nebija elektrības un dzīve nebija nekāda gaišā arī pārnestā nozīmē. Vidējie sadzīves apstākļi Eiropā viduslaikos būtu nāvējoši viesim no mūsu higiēnas, svara vērošanas un cilvēktiesību laikmeta. Taču viss ir relatīvs - šodien tieši tādos apstākļos dzīvo milzīga cilvēces daļa, un viņu vēsturē, iespējams, tieši 21. gs. sākums vēlāk tiks ierakstīts kā tumšie laiki. Viduslaiku agrīnajā posmā lielākā cilvēku daļa Eiropā dzīvoja laukos, kas nozīmēja mitināšanos zem viena jumta ar mājlopiem, beztiesiskumu un cīņu par izdzīvošanu ar nelabvēlīgiem laikapstākļiem un vēl nelabvēlīgākiem kaimiņiem, kungiem un vienkārši caurbraucošiem sirotājiem un tā tālāk. Nežēlība, valdnieku patvaļa un māņticība lielos apjomos (kas radusies, senākajiem pagānisko tradīciju slāņiem savietojoties ar virspusēji apgūtiem kristietības jēdzieniem). Cilvēki regulāri sazinājās ar mirušajiem, katrs otrais - arī ar Dievmāti vai vismaz kādu svēto. Visapkārt milzīgas, necaurstaigājamas mežonīgu mūžamežu teritorijas, kurās retumis atrodami slikti ceļi. Informācijas apmaiņa un komunikācija galvenokārt iespējama tikai viena ciema ietvaros. Vienīgās "kultūras saliņas" - klosteri, kuros uzplauka intelekts, praktiskās zinātnes, mākslas un teoloģija, kā arī baznīcas - sociālās dzīves centri, gaismas un skaistuma mājvietas, kaut nedaudz strukturētas dzīves uzturētājas (baznīcas svētki kā vienīgais laika sakārtošanas instruments). Par to, kāda varēja būt viduslaiku cilvēka domāšana, ikdiena un pasaules uztvere, izsmeļoši raksta franču vēsturnieks Žaks Legofs (Le Goff, dz. 1924) darbos "Laiks, darbs un kultūra viduslaikos" (Time, Work and Culture in the Middle Ages), "Viduslaiku iztēle" (Medieval Imagination), "Naudu vai dzīvību: ekonomika un reliģija viduslaikos" (Your Money or Your Life: Economy and Religion in the Middle Ages) u.c., pievēršoties galvenokārt 12.-13. gs. cilvēkam, savukārt holandiešu vēsturnieks Johans Heizinga (Huizinga, 1872-1945) darbā "Viduslaiku rudens" (The Autumn of the Middle Ages) sniedz krāšņu un daiļrunīgu liecību par iespējamo sadzīves realitāti 14.-15. gs. Eiropā. Kur ir pirmā gotiskā katedrāle? No šodienas skatpunkta raugoties, ir visai grūti iedomāties, kā tādos brutālos apstākļos varēja rasties gotiskās arhitektūras gluži vai histēriskā vertikalitāte, ažūrie, vieglie un smalkie ornamenti un krāšņās vitrāžas. Gotikas perioda sakrālās celtnes apmeklētājs arī šodien aiztur elpu, nolūkojoties uz gaismas spēli vitrāžu "rozēs" un ekspresīvajās arhitektoniskajās detaļās, ciļņos un citos dekoratīvos elementos. Gotiska katedrāle varbūt pat ateistā izraisa mistisku savas niecības apziņu. Vai tas būtu brīnums? Savā ziņā noteikti. Bet tā iedvesmas avoti meklējami tajā pašā tumšajā mežā, no kura savulaik iznākuši šī brīnuma autori. Eksperiments brīvam brīdim - saulainā vasaras dienā ieiet pa šauru stigu neizcirstā, mežonīgā egļu mežā, kādu Latvijā atrast nav grūti, un palūkoties uz augšu. Nevaldāma vertikalitāte, ažūri, viegli un smalki ornamenti, krāšņas gaismas spēles un mistiska savas niecības apziņa. Viss turklāt atrodas vieglā kustībā, majestātiskās egļu zaru arkas pāri galvai veido brīžam draudošas, brīžam pacilājošas formas. Smalkie rotājumi un ornamenti akmens mežģīnēs - it viss noskatīts nekur citur kā varenā, cilvēka neskartā mežā, un gotiskajā arhitektūrā akmenī iemūžināts emocionāli atvērta cilvēka ekstātiskais apbrīns par trauslajiem dabas rakstiem, kuru daudzums un mērogs tomēr nospiež uz ceļiem. Šajā laikā cilvēks vēl nav dabas pavēlnieks, pagānisma tradīcijas vēl dzīvas un daba izraisa bijību un bailes. Tieši mežs ir gotikas laikmeta protokatedrāle. Kārtīga Viduseiropas meža koku zaru kustība sastingusi akmenī, vitrāžās iekalta nemierīgā saulstaru ņirboņa caur skujām. Groteskās, sadomazohistiskās mocību ainas gotisko baznīcu interjeros - ikdienas dzīves realitāte, kam jāatgādina par to, kāds sods sagaida grēcinieku (nav vēl pienācis universālas lasītprasmes laiks). Vitrāžas - Dieva mūžīgās un dzīvās gaismas vājš atspulgs, iztēli rosinošs un spēcīgs vizuālais impulss, "viduslaiku DVD ekvivalents", kā tās nosaucis britu rakstnieks Filips Ours (Hoare). Gotiskās celtnes ir attiecīgā laikmeta Eiropā valdošās garīgās kultūras ilustrācija - tāpat kā 20. gs. beigu kultūras simbols ir smagnējas, totāli funkcionālas un minimālistiskas betona, metāla un stikla biroju ēkas, lielveikali un laikmetīgās mākslas muzeji. No baznīcas līdz šausmu filmai Fizisku ciešanu naturāls attēlojums un tam tik pretēji - augšup, prom no zemes - vērstās logailas un arkas ir gotikai raksturīgais pretrunu savienojums, kas vēlāko gadsimtu māksliniekiem raisījis romantiski nostalģiskas pārdomas par nekad un nekur nebijušiem laikiem. 18.-19. gs. romantiķu klasiskā iedomu ainiņa, fiksēta ne vienā vien gravīrā, gleznā un romāna ilustrācijā - gotiskas baznīcas drupas, priekšplānā daudz cietuši kapakmeņi, fonā mēnesnīca, un uz to visu skatās, piemēram, nelaimīgi iemīlējies jauneklis bālu seju, kurš saskaņā ar tipiska romantiskā laikmeta romāna sižetu tūlīt izdarīs kaut ko neprātīgu (piemēram, sadraudzēsies ar sātanistiem - kā rīkojās galvenais varonis arī šodien populārā holandiešu izcelsmes franču rakstnieka Jorisa Karla Heismansa (Huysmans, 1848-1907) romānā "Lejā" (La-Bas, 1891)). Tā 19. gs. romantiķi ar vieglu roku gotikas tradicionālo pretstatu pāri ar morāli audzinošu jēgu - zemes dzīves nožēlojamība pretstatā debesu valstības dievišķajai apskaidrībai un skaistumam - pārkombinēja jaunā, izklaidējošā literatūras un mākslas žanrā. Tā galvenais uzdevums vairs nebija reliģioza eskeipisma skaidrojums, un gotikas mākslinieku didaktiski attēlotais zemes dzīves posts ieguva jaunu nozīmi - tīksmināties par dažādos vārdos sauktiem un dažādos veidolos attēlotiem tumsas spēkiem un to varu, savukārt gotikas pie Dieva traucošās vertikāles vietā 19. gs. tā sauktajā gotiskajā literatūrā ienāca melanholiska vai maniakāla apsēstība, nelaimīga iemīlēšanās un kristīgās morāles nosodītais skumju gars, neracionālas un traucējošas ilgas pēc kaut kā neiespējama. Sižeti ar noslēpumainiem vīriem melnos apmetņos, bālām daiļavām, dzīviem miroņiem un vampīriem, darbības vieta - kapsētas, pilis, baznīcas, pagrabi un spoku kuģi. Lūk, Vāgnera opera "Klīstošais holandietis" (1843). Lūk, Mērijas Šellijas romāns "Frankenšteins" (1818), Šarlotes Brontē "Džeina Eira" (1847), Roberta Lūisa Stīvensona "Doktors Džekils un misters Haids" (1886), Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetne" (1891), Henrija Džeimsa "Skrūves pagrieziens" (1898) un Brema Stokera "Drakula" (1897), kurā arī tika definēta pašlaik tik pašsaprotamā Drakulas dzimtene - Transilvānija Rumānijā. Vampīru un maģijas atmosfēra - Viktorijas laika sabiedrības neirožu sublimācijas veids - kopš tā laika savu aktualitāti nav zaudējusi. 20. gs. sākumā šīs tradīcijas nevainojami turpināja vācu ekspresionisms - leģendārajās kinofilmās "Doktora Kaligari kabinets" (1919), "Nosferatu" (1922) un citās. No daudzajiem Drakulas un vampīru sižetu agrīnajiem sekotājiem jāmin pēc Stokera klasiskā romāna motīviem režisora Toda Brauninga uzņemtā filma "Drakula" (1931). Tās galvenās lomas atveidotājs ungāru izcelsmes amerikāņu aktieris Bēla Lugoši (Lugosi, 1882-1956) bija lomai tik piemērots, ka varēja spēlēt gandrīz bez grima, un ar to arī kļuva par leģendu šausmu kino mīļotāju aprindās. Savukārt par mūsdienu gotiskās subkultūras oficiālo sākumpunktu tiek uzskatīta grupas Bauhaus dziesmas "Bēla Lugoši ir miris" (Bela Lugosi's Dead) nākšana klajā 1979. gadā. Kā šī īpatnējā 20. gs. subkultūra attīstījusies tālāk - par to Ronalds Briedis esejā "Divdesmitais gadsimts beidzies - sākas deviņpadsmitais..." (82.-85. lpp.), bet mēs atgriežamies pie likumsakarību ķēdes un mēģinām notvert gotikas atblāzmu laikmetīgajā mākslā. | |
 Izima kaoru. Hasimoto Reika Milk tērpā. 2006 | |
|
Ofēlija, Kurts Kobeins un citi skaisti līķi Nāves fetišs jeb tanatofilija, kas ir viens no mūsdienu "gotiskās" literatūras, kino un mākslas raksturlielumiem, tāpat kā depresīvi romantiskais skats uz dzīvi un interese par visu okulto un paranormālo, savā ziņā uzskatāms par paradoksu un anahronismu valdošajā tehnoloģiju un racionālisma laikmetā. Tieši tikpat paradoksāli (un postmodernisma kontekstā - pašsaprotami), piemēram, Umberto Eko ir padarījis viduslaiku bibliotēku par aizraujošu darbības vidi. Loģiski, ka mūsdienu pārtikušās Rietumu pasaules iedzīvotājs ir noguris no progresa un ilgojas pēc kaut kā neracionāla, mistiska un neizskaidrojama. Pēc kaut kā, kas nav vienkārši klasificējams RIGIBOR kredīta procentos un EXCEL tabulās. Un viņš to atrod no meža un tumsas nākušajā gotikā - precīzāk, 19. gs. radītajā mītā par gotiku, kuru kā iedvesmas avotu izmanto neskaitāmi šodienas mākslinieki. Par vienu no atskaites punktiem varētu uzskatīt gotiskās šausmu filmas mīlīgo parodiju - izstādi "Apokalipse - skaistums un šausmas laikmetīgajā mākslā" Karaliskajā mākslas akadēmijā Londonā 2000. gadā. Daļa tās dalībnieku visai precīzi turpināja 19. gs. aizsākto šausmu estētiku - jāmin Džeika un Dinosa Čepmenu "Elle", instalācija ar svastikas formā izvietotiem sakropļotu karavīru ķermeņu modeļiem. Gotiskā šausmu stāsta elementi saglabājas, tikai funkcijas citas - stāsts ir, bet morāle paša skatītāja rokās. Savukārt šogad Eiropas izstāžu zāles apceļo amerikāņu mākslinieces Sjū de Bēras (de Beer, 1973) jaunākais videodarbs "Paātrinājums" (The Quickening). Šausmu filmu estētikā veidotais darbs atklāj plašo gotiskās literatūras kultūrslāni, ko māksliniece izmanto: pirmkārt, tas ir jau minētais Heismanss, kura slavenākā romāna A rebours (1884) fragmentus lasa aizkadra balss. Otrkārt, tā ir filmas darbības vieta un laiks - Jaunanglija 18. gs. un atsauces uz Seilemas raganu prāvām. Treškārt, protams, neizbēgamais vēstījums par krišanu un nāvi. Līdzīgi darbojas vācu izcelsmes amerikāņu mākslinieks Kristians Jankovskis (Jankowski, 1968), kurš izmanto šausmu filmu principus savos videodarbos un instalācijās (Vitnijas biennālē 2002. gadā, Venēcijas biennālē 1999. gadā). Gotikas citātu kontekstā noteikti jāmin arī amerikāņu mākslinieks Benkss Violeta (Violette, 1973) - viņa skulptūras, instalācijas un zīmējumi atklāj ainiņas no slepkavību un pašnāvību vietām, apspēlē agresīvas rokmūzikas dziesmu tekstu iespaidu uz realitāti klausītāju galvās, estetizētā valodā runā par dusmām, vardarbību un šausmām. Kādā intervijā Violeta ir teicis: "Nāve ir plaša tēma. Sekss un nāve, vai tad ir vēl kas cits?" Zīmējumu smalkās līnijas rāda mums nežēlīgus un prātu zaudējušus pusaudžus, misticisma un okultisma simboliku, romantiskas drupas un ugunsgrēkus. Viens no Violetas darbiem - zīmējumu sērija par traģiskā un līdz galam nenoskaidrotā nāvē mirušo populārās mūzikas zvaigzni Kurtu Kobeinu, kura publiskais tēls lieliski atbilst gotiskā romāna bālā un cēlā cietēja parametriem. Savukārt izstādē USA Today Londonā, Saatchi galerijā, 2006. gadā bija skatāma Violetas instalācija - kādas misticisma apdvestas rokgrupas koncertskatuves imitācija, klāta ar sāli (atsaucoties gan uz Boisa konceptuālo attieksmi pret dažādām vielām, gan uz sālsstabiem Vecajā Derībā). Koncertu uz šīs skatuves neviens nav redzējis, tas ir bijis tikai klausāms, bet komentārs vēsta, ka grupas solists koncerta nobeigumā esot iegūlies melnā, spožā zārkā. Japāņu fotogrāfs Izima Kaoru (dz. 1954) savukārt pret gotisko tanatofiliju izturas visai rotaļīgi. Saskaņā ar labākajiem gotiskā romāna standartiem viņa uzmanības centrā - bālas, skaistas un mirušas sievietes tēls. Fotogrāfiju sērija "Ainavas ar līķi" (Landscapes with a Corpse, 1999-2004) iespējamo nāves faktu padara fascinējošu, fetišistisku un erotiski uzlādētu - modeles estētiskās pozās un dizaineru tērpos guļ uz grīdas tukšu noliktavu interjeros, uz ielas, pļavā, izgāztuvē utt., galvenokārt tomēr radot iespaidu par kādu seksuālu rotaļu. Kādā intervijā Kaoru teicis: "Sapratu, ka nāve ir daļa no dzīves, tā vienmēr ir tepat blakus. Iedomājos, ka slepkavības vai nelaimes gadījuma attēlojums varētu kļūt par spēcīgu un provocējošu motīvu modes fotogrāfijai." Tā kā neviens modes žurnāls Japānā šādas fotogrāfijas negribēja publicēt, Kaoru sāka izdot pats savu žurnālu un nokļuva starptautiskā mākslas tirgus apritē. 2004. gadā viņa fotogrāfijas tika izmantotas Paris Photo reklāmai, un presē lasāms, ka slavenības pierakstoties rindā pāris gadu uz priekšu, lai taptu nobildētas "mirušas" (nu gluži vai "Tās dullās Paulīnes dēļ"!). Kaut kas starp Džona Evereta Mileja gleznu "Ofēlija" (1852) un Deivida Linča filmām - maksimāli estetizēta, sentimentāla un rotaļīga nāve, kuras eksistenciālo šausmīgumu nomāc romantiska jūsma un apsēstība. Beļģu mākslinieks Vims Delvuā (Delvoye, dz. 1965) popularitāti iemantojis ar tetovētām cūkām un īstas fekālijas ražojošu instalāciju "Kloāka", tikpat iespaidīgs ir buldozers, pašizgāzējs, cementa vedējs un betona maisītājs, izveidoti no smalkām, trauslām gotisku ornamentu formām. Zīmīgi, ka "Kloāku" franču mākslas kritiķe Katerina Franblēna (Francblin) analizējusi Mērijas Šellijas radītā Frankenšteina tēla kontekstā, piezīmējot, ka Delvuā ir ekonomisks un racionāls tāpat kā viss 20. gs. un uzņēmies reproducēt tikai vienu no galvenajām cilvēka funkcijām, nevis visu cilvēku kopumā (Francblin C. An Encounter Between Bataille and Doctor Frankenstein. - www.cloaca.be/essays). Buldozers kā gotiskā katedrāle - šis Delvuā darbs ir gotisks tikai savā formā. Mūsdienu efektīvās un ātrās būvniecības un vides totālās labiekārtošanas simbols pielīdzināts agrāko gadsimtu cēluma un garīguma simbolam - katedrālei. Te vietā arī runāt par postmodernismam raksturīgo autentiskuma zudumu - Delvuā pasūtījis šo darbu tehnisko izpildījumu kādai indonēziešu kompānijai, kura masveidā ražo afrikāņu maskas plašajam "antīko" suvenīru tirgum. Tikpat svarīga ir arī atsauce uz lietišķās mākslas (šajā gadījumā - darbarīku estētikas) mainīgo lomu - pirms industriālās revolūcijas katrs darbarīks bija mākslas darbs pats par sevi, turpretī šodien - vien funkcionāla, ergonomiska un peļņu nesoša iekārta, kam atņemta jelkāda estētiska nozīme. "Neuzvarams vīruss ir inficējis mākslas vēstures semantikas programmu un radījis sērijveidā kontrolējamu pseidovitālu pārpilnību," - tā par Delvuā raksta vācu mākslas kritiķe Birgita Zonna esejā "Cementa maisītāja krustojums ar barokālu kanceli taizemiešu buduārā" (Sonna B. When a Concrete Mixer Cross-breeds with a Baroque Pulpit in a Thai Boudoir. - www.cloaca.be/essays). Latvijas laikmetīgajā mākslā arī nav svešas atsauces uz danse macabre, gotiskās estētikas un tanatofilijas elementu izmantojums. "Studijas" lappusēs esam iepazinušies ar jauno mākslinieku Kristīnes Kursišas un Mika Mitrēvica darbiem (Studija.- 2004.- Nr. 36). Fascinācija ar tumsu kā metaforu, darbojošos personu un izteiksmes līdzekli tika izmantota mākslinieku grupas F5 instalācijā "Tumsas spuldze" 51. Starptautiskajā mākslas biennālē Venēcijā (2005). Tajā pašā laikā Latvijā Ojāra Pētersona skolnieku izstādē "Jukas" (Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas studentu izstāde "Arsenālā", 2005) draudīgu un vienlaikus nevainīgi rotaļīgu iespaidu atstāja Evelīnas Deičmanes instalācija "Pazust sapnī" (spokaina bērnistaba tumsā) un "Gadiem tuvojoties" (kinematogrāfiskā suspense tradīcijās veidots videostāsts par novecošanu), kā arī Ģirta Korpa multimediju instalācija. Kā 19. gs. gotiskā romāna principu tradīciju turpinātājus var aplūkot arī Ginta Gabrāna ezoterikā, okultismā, zinātnes atklājumos un mūsdienu māņticībā balstītos jaunākos darbus. | |
| Atgriezties | |
