VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Roze gotikas dārzā Imants Lancmanis Gotika - tas ir laiks Eiropā starp 12. gadsimta vidu un 16. gadsimta sākumu, iemiesojums tam, ko mēdz dēvēt par tumšajiem viduslaikiem, un vienlaicīgi - spilgts mākslas brīnums, Rietumu kristīgās civilizācijas augstākais radošais uzplaukums. | |
 Lapa ar rožu krūmu Mateusa Plateariusa medicīnas sacerējumā. 15. gs. manuskripts. Krievijas Valsts bibliotēka Sanktpēterburgā | |
| Gotika ir idejisku un māksliniecisku abstrakciju laiks. Tā ir racionāla, ja domājam par celtniecības nepārspētiem tehniskajiem brīnumiem, un iracionāla, ja apskata tās tieksmi uz rotāšanu, reliģisko pārņemtību un noslieci uz mistiku. Tāpat arī gotiskajā ornamentā, kur vienlīdz nozīmīgs ir arhitektoniskais masverks, ar cirkuli un lekālu konstruēts ģeometrisku figūru salikums, naturālistiskais "dadža ornaments", smailu arabesku tīklojums, kas atvasināts no antīkās mākslas, tomēr īsti gotisks ar nervozo, dzelkšņaino sapīšanos un vienmērīgo viļņošanās ritmu.
Gotikas laikā iekrīt arī daļa no krusta kariem, šī bēdīgā piemēra maldu ceļiem, kādos cilvēkus var novest pārprasta ticības izpratne un nespēja dievišķo ideju saskaņot ar savām vājībām. Baznīcas un katedrāles, kas pacēlās gan pilsētās, gan tālos laukos, apliecināja, ka galvenais dzīves mērķis bija kalpošana Dievam, taču arī feodāļu pilis un bagāto pilsētnieku rātsnami centās neatpalikt radīšanas un pašapliecināšanās laukā. Tieši pilsētās patriciešu kultūra bija pamats spožai glezniecības un dekoratīvās mākslas attīstībai, un, piemēram, Brigē gotikas laika pilsēta paveras kā brīnumains, pasaku grāmatas ilustrācijām līdzīgs celtņu un visa veida mākslas izpausmju kopojums. Rīgā vienīgi malējais no "Trim brāļiem" Mazā Pils ielā 17/19, ar pakāpju zelmini rotātais nams, spēj dot attālu nojautu par gotikas laika pilsētu dekoratīvismu. Latvijā, kur gotika saglabājās visilgāk, kā sniega kaudze dārza stūrī, kas tikai palēnām izkusa renesanses kultūras saulē, Rīgas Doms, Pētera baznīca vai Jāņa baznīca rāda dažādus gotiskās arhitektūras attīstības posmus, ko apvieno smailarka kā velves konstruktīvais un mākslinieciskais elements. Pētera baznīcā, paceļot acis uz altārtelpas velvēm, arī mūsdienās var apjaust to pacilātību, tieksmi augšup, kas vadījusi viduslaiku rīdziniekus viņu ticības apliecinājumā Dievam. Logi ir tik šauri un augsti, pīlāri - tik slaidi un vertikālos profiles sadalīti, ka statenisko līniju augšuptiece jūtama gluži fiziski: visas spēka līnijas strāvo uz debesīm. Rīdzinieku dievbijīgais celtniecības pasākums nāca ne bez zināmas godkārības devas. Tam kalpoja arī greznie altāri, gleznas, skulptūras, sudraba un zelta dievgalda trauki, taču Latvijā gotikai nežēlīgā veidā punktu pielika reformācija. Pēc 1524. gada Rīgas baznīcu grautiņiem Latvijā gandrīz vairs nav gotikas mākslas, ir tikai gotiskās arhitektūras paliekas. 12. gadsimta vidū Eiropas arhitektūra atrāvās no romānikas smagnējības un tumsas, mācījās slieties uz debesīm. Gotisko katedrāļu smalkās rotājumu mežģīnes tapa tikpat netverami trauslas kā lūgsnas, kas kāpa augšup no šīm katedrālēm, bet rūpīgi izstrādātās gleznas, kuras rādīja gandrīz vai vienīgi pamācošus Bībeles stāstus, ik brīdi cilvēkiem atgādināja par dievišķo roku, kas tos vada. Gotikas mīļākā krāsa bija ultramarīna zilais, debesu un Dievmātes krāsa, uz kuras tik skaisti izskatījās zelts. Mākslinieks, kas gleznoja, veidoja skulptūras vai darināja miniatūras, veica savu darbu kā svētu misiju; tā bija kalpošana. Laimīgs laiks, kad Zeme vēl atradās Visuma centrā un veids, kā Dievs to pārvalda, visiem bija tikpat skaidrs kā kādas pilsētas administrācija. Ticība un tikums bija vienkārši, skaidri un neapgāžami jēdzieni, toties netikums un noziegums tiešā veidā vēra vārtus uz elli. Tomēr gotikas laiks nenozīmē tikai dievbijību un bailes no sātana. Dzīve ritēja kā visos laikmetos, pilna ar savām ierastajām prasībām, ar cilvēku paradumiem un vājībām. Gotikas laiks tām tikai piedeva citu ietērpu, vienalga, vai runa bija par interjera dekoru, ēšanas kultūru vai ģērbšanās modi. Mode ar maziem izņēmumiem vienmēr ir bijusi absurda un centusies cilvēku padarīt grotesku, tomēr nekad vēl šis uzdevums nav veikts ar tādu apņēmību kā gotikas laikā, 15. gadsimtā, kad gotiski vertikāla izstiepuma ideāls lika valkāt apavus ar metru gariem purngaliem, uz galvas sliet koniskas cepures vai augstu ragu nestus plīvurus, izrobot piedurknes un kopīgo tērpa krāsu raibumu novest līdz pēdējai galējībai; cilvēka figūra šķita kā mākslinieciski pilnvērtīga stafāža gotikas stila dekorācijās. Viduslaiki mīlēja simbolus un tiecās visu izskaidrot, kaut gan atziņas parasti nāca no sholastikas un teorētisku prāta konstrukciju apcirkņiem. Teoloģija kļuva par dīvainu fantāzijas rotaļu. Naivi viszinīgos pārspriedumus par Svētās Trīsvienības dabu, eņģeļu spārnu krāsu un sīki klasificētu elles iemītnieku sistēmu no Dieva zaimošanas grēka glābj vienīgi patiesi dievbijīgā aizrautība, ar kādu gan garīdznieki, gan teoloģijas profesori metās neizzināmu lietu izzināšanā. Mākslinieki savukārt bija spējīgi jo ticami uzburt jebkuru, arī vistranscendentālāko parādību. Nekad vēl cilvēce nav skaistāk izrotājusi savu nezināšanu, kā tas bija gotikas laikā. Viduslaikos tapušās Apokalipses un Pastarās tiesas ainas, elles apcirkņu attēlojumi ir tikpat taustāmi un konkrēti, cik miesiski un reāli tiek rādīti eņģeļi, svētie, Dievmāte, Kristus un pat Dievs Tēvs. Viņi gleznās stāv blakus gluži sadzīviskām ainām, un nīderlandiešu mākslinieku Madonnas sēž kādā Briges vai Gentes dzīvojamā istabā uz gotiska torņa krēsla, kādos tolaik glabāja naktspodu un kam blakus noliktas koka tupelītes, kamēr sienas nišā var apskatīt ūdens bļodu, vāzi ar puķēm un visu citu, kas vien iespējams Nīderlandes patricieša glīti iekārtotajā mājā. Jo bieži netālu no Dievmātes pazemīgā pozā noliecies erceņģelis Gabriels, lai paziņotu prieka vēsti Ecce ancilla Domini ("Lūk, Tā Kunga kalpone!"), un rokā viņam ir lilija. Vai arī tā ir ieliktā vāzē uz grīdas. Lilija, cēlais un baltais šķīstības simbols, ir senākais Dievmātes atribūts. Vasarā, ieejot ikkatrā katoļu baznīcā, gaisā uzreiz būs jūtams maģiskais, nedaudz smacējošais liliju aromāts, ko izdveš ziedu pušķi uz altāra Dievmātes gleznas priekšā. Taču Dievmāti pavada ne tikai gaišais lilijas tēls. Viņas otrais atribūts, viņas attēlsimbols jeb badge, kā teiktu angļu heraldiķi, ir roze. Pēc leģendas tas pats erceņģelis Gabriels nopinis Jaunavai Marijai no 165 rozēm trīs rožu kroņus: vienu baltu - priekam, vienu sarkanu - sāpēm un vienu no zelta - viņas slavai. Šī ir savdabīga leģenda par katoļu rožukroņa izcelšanos, jo lielajā rožukronī ietilpst 165 pērles un pēc katrām desmit nāk viena lielāka un atgādina, ka desmit reizes noskaitītai Ave Maria jāseko Pater noster, tā sakārtojot lūgšanu ritmu. Nepavisam nebija viegli nonākt līdz rozes reabilitācijai un tās ielikšanai kristīgo vērtību skalā, kur nu vēl tapt par vienu no Dievmātes simboliem. Senajā Grieķijā roze bija šķīstas mīlas simbols, baltu un sarkanu rožu vainagi bija laulības dieva Himenaja atribūti un tika lietoti kāzu dienā un naktī. Dzejniece Sapfo pirms 2600 gadiem rakstīja: "Roze ir visu ziedu acs un visas zemes greznums." Romas impērijā roze bija Veneras puķe un aizvien vairāk asociējās ar miesas baudām un dzīru pārmērībām, kur viesi grima rožu ziedlapiņu kupenās. Tas pirmajiem kristiešiem lika riebumā novērsties no šīs puķes, grēcīgas izlaidības simbola. Patiesi, vajadzēja būt gara lidojumus mīlošam viduslaiku teologam, lai spētu piemeklēt bībelisku pamatojumu rozes ienākšanai Dievmātes dārzā. Šī afinitāte ir visai divdomīga, un tā ir Zālamana Augstā dziesma, mīlas lirikas šedevrs, kas tikai ar grūtībām tika pielāgota Dievmātes kultam. Šim nolūkam izmantotas pāris rindas dziesmas 4. nodaļā (4, 12.-16. p.): "Mana līgava, mana māsa ir kā aizslēgts dārzs (..)" Savukārt 2. nodaļas pirmais pants, kurā runā Sulamīte, skan: "Es esmu Šaronas roze un ielejas lilija." Piedevām dažādos tulkojumos Sulamītes teiktais ir interpretēts atšķirīgi, rozes vietā minētas citas puķes vai arī roze likta teikuma beigās kā "ielejas roze". Bet tas nav galvenais. Kristus māte Marija tika saistīta ar "aizslēgtā dārza" ideju, norādot uz viņas šķīstību un nevainīgo ieņemšanu no Svētā Gara kā vienu no galvenajām kristietības dogmām. "Aizslēgtais dārzs" bija paradīzes idejas teorētiskais atspoguļojums, toties iemiesojums dzīvē nāca no romiešu peristila dārziem un persiešu stingri simetriski komponētajiem, mūru ietvertajiem dārziem ar strūklaku centrā: strūklaka parādījās kā mūžīgās dzīvības avots cilvēkiem, kas bija izstumti no īstās, bībeliskās paradīzes. | |
 Jans van Eiks. Dievmāte no Gentes altāra ar liliju un rožu kroni galvā. 1432. Sv. Bavo baznīca Gentē | |
|
Domājams, ka šai idejiskajai manipulācijai ar rozi pamatā bija ne tik daudz teoloģiski apsvērumi kā vēlēšanās piesaistīt Baznīcai skaisto ziedu, kas citādi saglabātu savu kaitīgo pagānisko iedabu un kalpotu ļaužu samaitāšanai. Etiopijas kristīgo baznīcu tuvumā jau 4. gadsimtā tika stādīta rosa richardii, kas tāpēc ieguva rosa sancta (svētās rozes) vārdu. Gan 4., gan 5. gadsimtā rozes tēls tika pievienots svēto mocekļu leģendām. Par svētās Dorotejas simbolu kļuva balta roze, un leģenda vēstīja, ka viņas bende pievērsies kristietībai pēc tam, kad ziemas vidū viņam pasniegtas trīs rozes un trīs āboli no paradīzes dārza. Tīringenes svētā Elizabete (1207-1231), kura mēdza nabagajiem iznēsāt maizi, bailēs no skopā vīra pārmetumiem bija samelojusi, ka viņas nestajā grozā nav nabagu dāvanas. Un raugi - vīra atsegtais maizes grozs pēkšņi izrādījās pilns ar svaigi grieztām rozēm. Šādas skaistas un aizkustinošas leģendas rāda mīlestību uz rozi, kas vienmēr pavadījusi šo ziedu, kuram vairāk nekā jebkuram citam visos laikos piedēvēta zīmes, jēdziena loma. Svēto simbolam parasti izvēlējās balto rozi, kuras krāsa asociējās ar šķīstību, toties sarkano rozi kristiānisma atribūtu krājumam izdevās piesaistīt ar aizgūtas formulas palīdzību. Senajiem grieķiem patika domāt, ka roze cēlusies no jūras putu lāsēm Veneras dzimšanas brīdī, savukārt arābu leģenda vēstīja, ka rožu sākums meklējams sviedru lāsē no Muhameda pieres. Līdz ar to loģiska bija nākamā leģenda - Kristus asins piliens licis uzplaukt sarkanu rožu dārzam Golgātas krusta pakājē. Tas bija emocionāli un skaisti. Francijas karalis Luijs IX Svētais lika saviem bērniem katru piektdienu nēsāt rožu kroni par piemiņu Pestītāja ērkšķu kronim. Jau Kārlis Lielais, 794. gadā izdodot ediktu par puķēm, kam jāaug katrā no ķeizariskajiem dārziem, pēc lilijas, hierarhiski paša pirmā zieda, licis ierakstīt rozi, bet svētais Bernārs no Klervo abatijas, kurš miris 1151. gadā, daudz darījis, lai rozi pārvērstu par oficiālo Dievmātes simbolu. Viņš rakstīja: "Marija bija balta roze savas nevainības dēļ, sarkana savas žēlsirdības dēļ, balta ar savu tikumību, sārta ar netikumu apspiešanu." Gotikas mākslā Dievmātei blakus var redzēt rozi un liliju. Mārburgas Sv. Elizabetes baznīcas portālā pusi no portāla timpanona klāj vīnogulāji, kas ilustrē Kristus teikto "Es esmu vīna koks, un jūs tie zari", bet otru pusi sedz simetrisks rožu tīklojums, kurš pieder Dievmātei. Jans van Eiks Gentes altārī Dievmāti attēlojis ar valdnieces kroni, kurā pamīšus liktas baltas lilijas un sarkanas rozes. Stefans Lohners un Martins Šongauers ir devuši nepārspējamus gotiskās Dievmātes attēlojumus dārzā, kur rožu krūmu krāšņumu akcentē zelta fons. Tikai viduslaiku cilvēka mīlestība uz nosacītībām un dīvainām prāta konstrukcijām spēja no debesu sfērās mītošās Dievmātes hortus conclusus nonākt pie miesisko baudu "aizslēgtā dārza", kas saistījās ar bruņinieku piekopto daiļās dāmas kultu. Protams, arī tas ir mūru ietverts hortus conclusus, un bruņinieks, kas cenšas tajā iekļūt, alegoriski atspoguļo mūžīgo mīlas tēmu un tās noslēgumu. Roman de la rose ir franču gotiskās literatūras darbs, kas visspilgtāk iemieso viduslaiku cilvēka divdabību, kurš, pilnīgi pakļaudamies Baznīcas dogmām, tomēr atrada drosmi, ja ne gluži tām pretoties, tad vismaz darīt to, ko viņam lika daba, un pat uzdrošināties par to runāt publiski. Pretrunu jo daiļrunīgi pasvītro apstāklis, ka "Rozes romānam" ir divi autori. Šo viduslaiku mīlas poēzijas slavenāko sacerējumu 13. gadsimta 30. gados iesāka Gijoms no Lorisas, bet tikai 13. gadsimta 70. gados pabeidza Žans no Mēnas. Pirmais autors platoniskā daiļās dāmas kulta ietvaros apcer savu nebeidzamo - un neveiksmīgo - ceļojumu uz "aizslēgto dārzu" un Greizsirdības pili (to apsargā Naids, Nodevīgums, Nelietība, iekāre, Skopums, Skaudība, Grūtsirdība, Vecums, Liekulība un Trūkums), lai mēģinātu plūkt iekārojamo rozi, bet Žans no Mēnas ļauj varonim dārzā iekļūt un iegūt daiļo dāmu. Šis autors neslēpa savu nicinājumu pret sievietēm un nebaidījās no gluži atklātām seksa tēmām, kam tālaika apstākļos vajadzēja izskanēt visai skandalozi. 14. gadsimta pazīstamā dzejniece Kristīne de Pizāna sašutumā par Žana no Mēnas uzbrukumu dāmu godam uzsāka protesta kampaņu, kurā viņai palīdzēja Parīzes universitātes rektors Žans Šarljē un Orleānas hercogs. Pēdējais dāmu goda aizstāvībai 1402. gadā pat dibināja Rozes ordeni, bet Kristīne de Pizāna sacerēja "Rozes stāstu" (Dit de la rose), kas tika uzvests Orleānas hercoga namā. Pēc tam kad ap 1500. gadu "Rozes romāns" no dzejojuma, kur katrai divrindei veikli piemeklētas atskaņas, pārtapa prozas variantā, jaunais teksts vēl atklātāk ļāva runāt par divdomīgām lietām. Vēlās gotikas pasaule bija mainījusies, un šai evolūcijai krustmāte bija itāļu zemēs lēnām briestošā renesanses kultūra. "Aizslēgtā dārza" mūri sabruka, un "atvērtais dārzs" kļuva par neslēptu baudu dārzu, kurā atkal atgriezās Venera. | |
 Vitrāžas roze ar Apokalipses ainām Sainte-Chapelle Parīzē, augšējā baznīcā. 13. gs. | |
|
Itālijā dzimstošajā renesanses vidē jau 1348. gadā šādu baudu dārzu, vēstot par savu varoņu piedzīvojumiem "Dekamerona" trešajā dienā, apraksta Džovanni Bokačo. Protams, tur zied arī rozes. "Pēc tam viņi lika atvērt mūru apjozto dārzu, kas atradās blakus pilij, iegāja iekšā un tūlīt jau pie ieejas ieraudzīja tik brīnišķīgu skaistumu, ka viņi ar lielāko uzmanību ķērās pie visa izpētīšanas. (..) šīs ejas, ko augšā pārklāja vīnogulāji, bet no sāniem ietvēra cirpti dzīvžogi, kas bija veidoti no baltajiem un sarkanajiem rožu krūmiem un jasmīniem." Dievišķās un laicīgās rozes divdabībai nāk klāt vēl viena - trešā. Tā ir pati vienkāršākā, bet svarīgākā - roze kā zieds, roze dārzā, roze, ko stāda, audzē, apbrīno, ko liek vāzē un kas ir dzīves rotājums. Rožu izplatībai Eiropā daudz deva krusta kari. Rundāles pils dārzā daudzi, redzot pie divām rozēm pieliktu plāksnīti ar gadskaitli "1097", varbūt domā, ka tā ir kļūda, bet rozes bija Pirmā krusta kara labdabīgās trofejas. Navarras karalis Tibo I, atgriežoties no Piektā krusta kara (1241), atveda no Svētās zemes rozi - rosa gallica, bet Drē grāfs Robērs no Otrā krusta kara paņēma līdzi rosadamascena. Vispirms klosteru dārzi bija tā vieta, kur attīstījās dārzu kultūra, kam rozes reabilitācija deva iespēja tās audzēt aizvien vairāk. Iemiesojums baznīcas un rozes - šo abu vārdu tiešajā, nevis vispārinātajā nozīmē - kopdzīvei ir leģendārais Hildesheimas rožu krūms, vienkāršā "suņu roze" (rosa canina), kas kopš 11. gadsimta aug un zied pie Doma apsīdas. Desmit metru augstais krūms pārdzīvojis pilnīgu sadegšanu 1945. gada 24. martā, taču, atbrīvots no katedrāles drupām, jau tajā pašā gadā izdzina 21 jaunu atvasi un sāka ziedēt, tā atdzīvinot drīzāk gotikas laikam piestāvošas leģendas un ticējumus. Mūki bija arī pirmie, kas izmantoja savus dārzus medicīnisku augu kultivēšanai. Pie tiem piederēja arī roze. Jau antīkajā senatnē rožu eļļu pieskaitīja afrodiziakiem, uzskatot, ka tā rada miesas un gara labsajūtu. Rožu ziedlapiņas tika lietotas pret iekaisumiem, tās lika uz acīm, lai darītu skaidrāku redzi, bet rožu sīrups derēja vēdera attīrīšanai un pat dzeltenās kaites dziedināšanai. Viduslaiku traktāti brīdina, ka rožu terapija vislabāk der "karsta temperamenta cilvēkiem, īpaši jauniem, siltajā gada laikā un siltajās zemēs" (Tacuinum sanitatis manuskripts Nacionālajā bibliotēkā Vīnē, 11. gs.), kā arī norāda, ka iedarbības neitralizācijai jālieto kampars. Šīs gudrības lielākoties nāca no Vidējiem Austrumiem. Rožūdeni lietoja gan medicīnā, gan parfimērijā un virtuvē. Arno de Vilnēvs, 13. gadsimta medicīnisku un gastronomisku traktātu autors, kritizējot pārmērīgu garšvielu izmantošanu franču kulinārijā, ieteica ceptiem putniem kā vienīgo piedevu lietot vīnu, sāli un rožūdeni. Konrāds no Mēgenbergas (1309-1374), dabaszinātnieks, teologs un morālfilosofs, savā sacerējumā Das Buch der Natur citu augu starpā apskata rozi no botāniķa viedokļa, kaut gan par īstu zinātni šajā laikā vēl runāt nav iespējams. Mežrozes zieda nevainojamā regulārā forma devusi pamudinājumu heraldiskās rozes tēlam, kas līdz pat mūsdienām saglabājis gotisko stilizāciju kā simetrisks pieclapis, kam ziedlapiņu starpās parādās smaili kauslapiņu izaugumi. Kā ikkatra heraldiskā figūra, roze atrodama daudzu dzimtu ģerboņos, taču šo simbolu nemirstīgu padarījis asiņainais Sarkanās un Baltās rozes karš Anglijā - Lankasteras un Jorkas namu sacensība par angļu karaļtroni. Pieķeršanās vienai vai otrai rozes krāsai varēja maksāt dzīvību, un vismaz jāpriecājas par šī bezjēdzīgā kara finālu, kad karalis Henrijs VII no Tjūdoru nama, 1486. gadā apprecot Jorku dinastijas princesi, pārtrauca bezjēdzīgo pilsoņu karu un karaļa emblēmas rozē lika apvienot balto un sarkano krāsu. Arī mūsdienās atskaņas no kādreizējā dinastiju naida un sekojošās izlīdzināšanās vēl redzamas trijos no Anglijas desmit heroldu badge: Lankasteras herolds nes sarkanu rozi, Jorkas herolds - baltu, bet Ričmondas heroldam pienākas sarkani balti skaldīta roze. 1096. gadā pāvests Urbāns II pirmoreiz pasniedza Rozes ordeni (rosa aurea), un kopš tā laika katru gadu gavēņa ceturtajā svētdienā pāvests tika iesvētījis zeltā kaltu rozi, lai to kā augšāmcelšanās simbolu pasniegtu šīs pasaules varenajiem, kas bija izcēlušies ar Dievam tīkamiem darbiem. Skaistā tradīcija saglabājās līdz 19. gadsimtam. Rozi kopā ar krustu sev kā ģerboni bija izvēlējies lielais reformators Mārtiņš Luters. Līdzīgs salikums kalpojis kā simbols Rozkrustiešu ordenim, kura idejas leģendārais Kristians Rozenkreicers attīstījis 15. gadsimta otrajā pusē, gotikas laikmeta beigās, lai tās no jauna parādītos 17. gadsimtā un dažādos variantos turpinātos līdz mūsu dienām. Sarkanu vai baltu rozi viduslaikos sev kā mistisku aizgādības zīmi izvēlējas alķīmiķi, un viņu traktāti nereti saucās "Filosofiskais rožu krūms". Roze ir klusēšanas simbols. Mūsdienās to zina brīvmūrnieki, bet senāk teiciens sub rosa (latīņu - zem rozes) bija pazīstams ikkatram un nozīmēja, ka runātais jāpatur slepenībā. Šo tradīciju viduslaiki bija pārņēmuši no antīkās pasaules - Amors bija pasniedzis rozi kā atzinības zīmi Harpokratam, kura klusēšana paglābusi no negoda Veneru, Amora māti. Tallinas rātsnamā saglabājies skaists gotisks sols, kura atzveltnes galu rotā liela kokā griezta heraldiskā roze: tur Tallinas rātskungi gāja netraucēti pārrunāt slepenas lietas. Rozes simetriski kārtotās ziedlapas ir pamatā arī skaistam gotiskās arhitektūras elementam - apaļajam logam jeb "rozei", ko katedrālēs parasti atrod virs rietumu portāla vai transepta galos. "Roze" tika aizpildīta ar vitrāžām, un šo logu mirdzums ne tikai pārstāv vienu no gotiskās mākslas simboliem, tas pieder pie visu laiku un zemju pārsteidzošākajiem mākslas brīnumiem. Rozei veltīti arī neskaitāmi mūzikas sacerējumi, tomēr visjaukāk rozes būtību izsaka Ziemassvētku dziesma: "Es skaistu rozīt' zinu, no sīkas saknītes (..)" Tā tapusi Vācijā 15. gadsimtā, vēlās gotikas krāšņākajā plaukuma brīdī. Gotika mūs pavada biežāk, nekā to iedomājamies. | |
| Atgriezties | |
