VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Spēja redzēt tumsā Solvita Krese Šķiet, tajā pašā dienā, kad saņēmu uzaicinājumu rakstīt par Evelīnu Deičmani, biju sākusi pārlapot jau-nāko Texte zur Kunst izdevumu. Berlīnes mākslas scēnā bāzētā un starptautiski pamanāmā žurnāla otrajā lappusē ievēroju Latvijas jauno mākslinieku izstādes Crosskick reklāmu. Izstāde norisinājās vienā no nozīmīgākajām Berlīnes mākslas telpām - NGBK (Neue Gesellschaft für Bildende Kunst), un tajā līdzās citiem Latvijas jaunajiem māksliniekiem piedalījās arī Evelīna. Berlīne kļuvusi par Evelīnas otrajām mājām, kur pēdējo gadu laikā viņu var sastapt biežāk nekā Rīgā. Arī pašreiz viņa ir tur, un, komunicējot ar e-pasta palīdzību, es mēģinu uztaustīt, kā biogrāfisko faktu savirknējums, nejaušības un mērķtiecīga rīcība ietekmē radošas personības attīstības trajektoriju. | |
 Evelīna Deičmane. 2006 | |
| Biogrāfiskie pieturas punkti Rodas priekšstats, ka Evelīna ir ļoti centīga, mērķtiecīga un zinātkāra. Šī varētu arī būt frāze no Evelīnas skolas raksturojuma. Sākotnēji viņu ievēroju kā vienu no regulārākajām Laikmetīgās mākslas centra bibliotēkas apmeklētājām. Reizēm gan sajaucu Evelīnu ar viņas māsu, kura arī mēdz iegriezties centra lasītavā. Evelīna nāk no Latvijai neparasti lielas ģimenes, kurā, ticiet vai ne, visi ir mākslinieki. Tādēļ arī, jautājot Evelīnai par būtiskākajiem biogrāfijas pieturas punktiem, kas ietekmējuši viņas izvēli un attīstību, likās, ka mākslinieces "pasaules modelis" varētu balstīties uz trim "vaļiem" - ģimene, VKN (Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļa) un Berlīne. Cenšos noskaidrot - vai tas tā ir? Evelīna ziņo, ka Berlīnē ir labs laiks un parkā dzied putni. E-vēstules pielikumā - atbildes uz maniem jautājumiem. Evelīna Deičmane: Nu kā lai trīs vārdos raksturo šo manu vecāku "problēmu", ka neviens nestrādā bankā, neapgroza naudu. Vietu, no kurienes nāku, sauc Burtnieki. Mācījos Burtnieku vidusskolā un Valmieras mūzikas skolā. No maniem vecākiem tikai tēvs ir ieguvis māksliniecisko izglītību Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā. Ģimenē neesmu no tā jaunākā gala. Man ir vecāks brālis, divas jaunākas māsas un brālis. Biju pirmā, kas iestājās Rīgas lietišķās mākslas koledžā. Nevarētu teikt, ka kāds mani uz to apzināti virzīja vai ietekmēja. Vecāki man deva brīvu izvēli izglītībai, par ko viņiem liels paldies. Vienīgi pati izvēles iespēju īsti neredzēju. Tajā laikā mani interesēja zīmēšanas stundas, kurās tika dots uzdevums zīmēt "ko tu darīji brīvdienās" - vienīgā un iecienītākā tēma manai zīmēšanas skolotājai. Tā tas sākās. Pēc manas iestāšanās RLMK ik pēc gada koledžas pasniedzējiem nācās samierināties ar visu Deičmaņu ģimeni, izņemot vecāko brāli. Vecākais brālis radošo karjeru kā mūzikas skatuves scenogrāfs Losandželosā uzsāka tikai pirms pāris gadiem. Ļoti augsti vērtēju lietas, ko dara mani brāļi un māsas. Varētu teikt, ka radošo darbību mēs sākām gandrīz vienlaicīgi, bet dažādos virzienos. Domāju, ka ģimenē pavadītais laiks līdz brīdim, kad 15 gadu vecumā devos uz Rīgu mācīties un strādāt, mani ir daudz ietekmējis. Gandrīz droši varētu teikt to pašu par saviem brāļiem un māsām. | |
 Evelīna Deičmane. Zupas ēdēja. 2007 | |
|
Solvita Krese: Vai tev sākotnïji bija pārliecība, ka vēlies mācīties tieši VKN un ne citā nodaļā? Vai Ojārs Pētersons ir viena no tavām lielākajām autoritātēm? Kas veido VKN īpašo atmosfēru? Kas ir tās būtiskākās lietas, kuras tu esi iemācījusies, vai atziņas, pie kurām esi nonākusi, mācoties VKN? E.D.: Bija liela apņemšanās, bet tā īsti negribējās. Neredzēju tam jēgu, bet likās, ka ir jādara. Man ir pāris autoritāšu VKN, un Ojārs noteikti ir viena no tām. Tas reizēm ļoti traucē. Domāju, ka VKN atmosfēru veido Ojārs, Līga (Marcinkeviča - S.K.), studenti un nodaļas pasniedzēji. Man grūti komentēt šībrīža atmosfēru, jo ciemojos tur reti. Jāpasaka Ojāram, lai biežāk rīko ballītes. Atziņas, pie kurām esmu nonākusi, mācoties VKN? Ciest par to, ko tu dari! Bet vispār es sevi nenomoku ar atziņām. Reizēm liekas, ka esmu kaut ko sapratusi. | |
 Evelīna Deičmane. Gadiem tuvojoties | |
|
S.K.: Kāpēc izlēmi braukt prom? Kāpēc Berlīne? Kas ir atšķirīgs, dzīvojot tur? Kas mainījies tavā radošajā virzībā Berlīnes perioda laikā? Kur jūties komfortablāk - te vai tur? Kāpēc? Ko jaunu esi izdomājusi vai sapratusi? E.D.: Berlīnē vīns ir lētāks un var gulēt zālienos kails, bet, lai to darītu, draugu kompānija ir jāsarunā jau nedēļu iepriekš. Ja nopietni, tad iemesls prom braukšanai bija nemiers. Gribēju tikt prom no Rīgas. Aizbraucu, personisku iemeslu vadīta. Tajā laikā Berlīne bija vienīgais piedāvājums, kur kā apmaiņas programmas students no VKN varēja doties. Ceļoju turp un atpakaļ jau trīs gadus. Iestājos oficiāli Berlīnes Mākslas universitātē un nesen, martā, pabeidzu divu gadu studijas. Pret Berlīni man ir spēcīgas un dalītas jūtas. Ir gājis dažādi. Šobrīd nevaru iedomāties kādu citu vietu, kur dzīvot un strādāt, izņemot atgriezties Latvijā. Vajadzēja laiku, lai iedzīvotos, un domāju kādu brīdi vēl šeit pavadīt. Šeit ir citādāk. Nevarētu teikt - labāk vai sliktāk. Domāju, ka radoši ko sasniegt vai panākt Berlīnē ir grūtāk nekā Latvijā. Nav noslēpums, ka Berlīne ir vieta, kur dzīvo un strādā daudzi radoši un talantīgi mākslinieki no dažādām valstīm. Tātad lielāka konkurence. Manas radošās pieredzes attīstībai šeit Berlinē liela nozīme ir bijusi konkrētiem cilvēkiem. Berlīnē vairāk uzmanības sāku veltīt skaņai. Kā arī darba profesionālam un tehniskam izpildījumam, kas būtībā ir galvenais, ko māca Berlīnes Mākslas universitātes eksperimentālo mediju nodaļā. Tomēr tehniski realizēt darbu man Berlīnē ir sarežģītāk nekā Rīgā un tas prasa ilgāku laiku, lai gan šeit visi uz tikšanos ierodas precīzi un nav atvērti pārmaiņām. Jāatzīst, ka iepriekš Rīgā darītais un apgūtais man ir ļoti noderējis, un domāju, ka Berlīnē manī mainījies ir ļoti daudz kas, ieskaitot humora izjūtu. | |
 Evelīna Deičmane. Elpot aizliegts. 2006 | |
|
Radošās koordinātas Viena no pēdējā laikā pieprasītākajām Latvijas māksliniecēm, kura aicināta piedalīties vairākās prestižās mākslas skatēs (2. Maskavas biennāle, 2007; Sidnejas biennāle, 2006), iekļaujas tā dēvētajā trešajā konceptuālisma jeb Latvijas jaunās mākslas vilnī1, ko pārsvarā veido pēdējā dekādē Valsts Mākslas akadēmiju absolvējušie "vizkomieši". Evelīnas darbu atslēgu varētu meklēt "romantiskā konceptuālisma" jēdzienā, kas pašreiz ir samērā plaši diskutēta tēma Eiropas mākslas teorētiķu vidū2 un ko varētu interpretēt kā konceptuālās mākslas tradīciju, kura atbrīvo mākslu no šauri intelektuālas izpratnes un paplašina tās emocionālo dimensiju. Minimālisti un konceptuālisti reducē mākslu uz tās formai piedēvētu faktualitāti (piemēram, Donalds Džads) vai uz ideju (Jozefs Košuts), kas tiecas sterilizēt mākslu no tās psiholoģiskā aspekta, bet "romantiskais konceptuālisms" attiecas kritiski pret instrumentalizētu saprātu un meklē izeju estetizētā subjektivitātē. Konceptuālisma pozīcija pieprasa uzdot mākslas darbam jautājumu "Kas ir māksla?" un uztvert mākslas darbu kā analītisku priekšlikuma formu vai arī uzlūkot mākslas procesu kā šaha maču, kurā katram māksliniekam dota iespēja veikt pāris kustību vēstures spēles laukumā. "Romantiskā konceptuālisma" tendence, aizstājot intelektuālo refleksiju ar subjektīvu emocionalitāti, tiecas depolitizēt konceptuālo mākslu un attālināties no institucionālajā kritikā, identitātes jautājumos, vietas specifikas pētījumos, sociālajā un politiskajā kontekstā balstītas mākslas prakses. Evelīnas darbos konceptuālā pieeja mijas ar subjektivitātē un eksistenciālās noskaņās balstītām izjūtām, kuru materializēšanai viņa izmanto dažādus medijus. Būtiska Evelīnas darbu sastāvdaļa ir tumsa. Tumsa, kas aptur skatiena ierasto trajektoriju un pieprasa atšķirīgu skatpunktu vai liek mainīt skatīšanās veidu. Tumsa nav tikai uztveres nosacījumu pētīšanas nosacījums. Tā nav arī romantisma tradīciju caurvijošā tumsa - slēpto dziņu un plosoša nemiera metafora. Tumsa Evelīnas darbos kļūst par vielisku vidi, kurā apmaldās saprāts, pielavās bailes un rosās iztēle. Tumsa kā ietvars un reizē kā matērija, kas piepilda darba konceptuālo čaulu. Naktī fotografētie kapu krusti (izstāde "Daba. Vide. Cilvēks", VMM izstāžu zāle "Arsenāls", 2004) šķiet izstarojam mistisku gaismu. Tie kā melanholiskas epitāfijas atgādina memento mori un samērā burtiski ilustrē Rolāna Barta tēzi, ka katrā fotogrāfijā ir nāves atgādinājums.3 Videodarbā "Gadiem tuvojoties" no tumsas tuvojas pusmūža sieviete, kas vēl pirms brīža šķita gados jauna būtne. Projekciju iekļauj spoguļkonstrukcija, kas, daudzskaitlīgi pavairojot attēlu, nojauc robežas starp šķitumu un īstenību, radot skatītājam ilūziju, ka arī viņš ir notiekošā līdzdalībnieks, un atkal atgādinot: "Tas notiks arī ar tevi." (Izstāde "Jukas", VMM izstāžu zāle "Arsenāls", 2005.) Vai arī instalācijā "Pazust sapnī" skatītājs tiek aicināts doties tumšā telpā (izstāde "Jukas"), kur blāvas spuldzītes gaisma ļauj nojaust telpas aprises un bērnu istabai piederīgas lietas, kam mainīts ierastais mērogs - mazītiņa gultiņa, milzīgs rotaļu lācis, klucīši vai rotaļu ierocis. Tas atdzīvina atmiņas, bērnu dienu vīzijas un bailes apmaldīties apziņas tumšākajos labirintos. Pati māksliniece saka, ka tumsa vajadzīga, "lai saprastu, kas ir tas, ko redzu. Tumsā ielūkoties, meklējot eksistenciālas koordinātas. Tumsa, kad iztēle, bailes un ziņkārība ir daudz spēcīgāka par spēju loģiski un saprātīgi spriest." 4 "Elpot aizliegts".5 Iespējams, tas nav tikai darba nosaukums, bet teikums, ar kuru māksliniece sastindzinājusi savus modeļus, pārsvarā brāļus, māsas un draugus, kuri puskaili nekustīgi sēž kameras priekšā. Tumšajās fotogrāfijās ar grūtībām izdodas sazīmēt cilvēku aprises. Glancētajā virsmā atspīd pats skatītājs, nevilšus arī kļūstot par attēla sastāvdaļu un nojaucot tradicionālo skatītāja skatpunktu. Tiek piedāvāta iespēja uzvilkt speciāli pagatavotus melnus tērpus, kas aizsedz skatītāju "bildes skatienam". Fotogrāfijas papildinošajā videomateriālā var vērot pāreju no mijkrēšļa uz tumsu, ko papildina novakares īpašās slāpētās akustikas trokšņi. Savā ierastajā vidē sēdošie cilvēki nekustīgi raugās kamerā. Tumsa - redzēšanas un skatīšanās priekšnoteikums, kas var kļūt par eksistenciālu piedzīvojumu, provocējot tumsā sēdošos cilvēkus ielūkoties sevī, savos slēptajos apziņas apcirkņos un, iespējams, atklāt pārsteidzošas psiholoģiskas nianses. Runājot par "jaunajām vēsmām" savā darbībā, Evelīna piemin interesi par skaņu, kas rezultējas skaņas instalācijā "Diametrs" (eksperimentālās mūzikas festivāls "Skaņu mežs", Andrejsala, 2006). Ap savu asi rotējošs mikrofons "savāc" apkārtējo troksni un vienlaicīgi rada pats savu skaņu materiālu, kas tiek atskaņots ar telpā izvietoto skaņu sistēmu palīdzību. Eksperimentālā skaņas instalācija šķiet kā mēģinājums ne tikai aptaustīt telpu ar skatienu, kam jālaužas cauri tumsai, bet, pētot skaņas viļņu specifiku, apzināt tās iespējas. Skaņa tiek īpaši akcentēta arī Evelīnas jaunākajā darbā "Zupas ēdēja"6, kur karotes atsitiens pret šķīvi rada īpašu ritmu un pastiprina diskomforta sajūtu, kas rodas, raugoties videoprojekcijā, kurā zupas ēdēja, stāvot uz galvas, mēģina iemānīt mutē zupu. Māksliniece saka, ka ar kājām gaisā apgrieztā situācija komentē brīžiem nevajadzīgi sarežģīto veidu, kādā mēs mēdzam raudzīties uz ikdienas lietām. Būtībā jau visi Evelīnas darbi ir par vienkāršām lietām, skatīšanos, bailēm, nedrošību, par daudzām apslēptām lietām, ko, iespējams, vieglāk saskatīt tumsā. "Nākamais darbs būs pilnīgi citādāks. Tāds agresīvs," paziņo Evelīna, kad pirms dažām dienām es viņu aiz jakas kapuces notveru "Skaņu meža" pasākuma pustumsā. 1 Demakova H. Latvijas jaunās mākslas trešais vilnis // 2 Show.- Rīga, 2003. 2 Texte zur Kunst 2007. gada marta numurs veltīts šai tēmai. 3 Barts R. Camera lucida. Piezīmes par fotogrāfiju.- Rīga, 2006. 4 Evelīnas Deičmanes teksts katalogā "Elpot aizliegts" (Rīga, 2006). 5 Darbs "Elpot aizliegts" dažādās versijās izstādīts personālizstādē mākslas un kultūras centrā "Noass" 2005. gadā, izstādē (un)dressed. The body in Baltic photography Berlīnē 2005. gadā, Sidnejas mākslas biennālē 2006. gadā. 6 Izstādīts izstādē "Kotoptron. Spoguļa virsmas virziens" 2. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāles ietvaros 2007. gadā un izstādē Crosskick NGBK izstāžu zālē Berlīnē 2007. gadā. | |
| Atgriezties | |
