VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Radīts Francijā / Fait en France Irēna Bužinska Laikmetīgās mākslas darbu kolekcija no Francijas Nacionālā laikmetīgās mākslas fonda un Reģionālajiem laikmetīgās mākslas fondiem Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" no 2007. gada 29. maija līdz 24. jūnijam. | |
 Izstādes kurators Filips Pigē | |
| Festivāla "Francijas pavasaris" programmā ir vairākas laikmetīgās mākslas izstādes, tomēr tieši šī kolekcija, izstādes kuratora Filipa Pigē (Philippe Piguet) vārdiem runājot, ir ne vien "mūsdienu mākslas hibrīda slavinājums", bet arī veiksmīgs tālredzīgas un mērķtiecīgas valsts kultūrpolitikas apliecinājums pēdējos piecpadsmit gados. Francija var kalpot par paraugu daudzās kultūras jomās - katra prezidenta darbības laikā valstī tiek uzcelta jauna bibliotēka vai muzejs ne vien Parīzē, bet arī citos reģionos. Tādējādi Francijā tiek domāts par to, lai kultūras un mākslas vērtības būtu izvietotas ne tikai galvaspilsētā. Tieši šī iemesla dēļ 20. gs. 90. gadu sākumā tika dibināti Reģionālie laikmetīgās mākslas fondi, kuru uzdevums ir veidot nozīmīgas kolekcijas, iepērkot darbus gan no franču, gan citu valstu māksliniekiem. Tikpat svarīga fondu darbības joma - regulāra laikmetīgās mākslas izstāžu organizēšana reģionos un iespēja kolekcijas parādīt ārzemēs, veicinot laikmetīgās mākslas popularitāti un sekmējot savas valsts tēla nostiprināšanu.
Izstādei "Radīts Francijā " atlasīti 30 autoru 50 mākslas darbi no Francijas Nacionālā laikmetīgās mākslas fonda Parīzē (saīsinājumā franču valodā - FNAC) un septiņiem reģionālajiem laikmetīgās mākslas fondiem (saīsinājumā FRAC) Ildefransā, Šampaņā-Ardēnos, Provansā-Alpos - Rivjērā, Korsikā, Elzasā, Franškontē un Bretaņā. Mākslas darbu atlasi veica neatkarīgais kurators, mākslas kritiķis Filips Pigē kopā ar bulgāru mākslas zinātnieku Bulgārijas Nacionālās mākslas galerijas direktoru Borisu Danailovu. No 17. aprīļa līdz 13. maijam izstāde "Radīts Francijā" tika parādīta Sofijā. Tam, ka vispirms izstāde pabija Bulgārijā, atkal ir sava vēsture. 1993. gadā Pilsētas ārzemju mākslas galerijā pēc toreizējā galerijas vadītāja Borisa Danailova iniciatīvas tika sarīkota plaša Francijas mūsdienu glezniecības izstāde. Ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kuru laikā mākslā būtiski mainījusies situācija, jo šobrīd glezniecība vairs nav vienīgā, kas raksturo mākslas attīstības procesus. Tieši tādēļ mākslas zinātniekam Borisam Danailovam radās vēlme sarīkot nākamo laikmetīgās mākslas izstādi, lai bulgāru skatītājiem dotu iespēju iepazīties ar jaunākajām tendencēm Francijas mākslā. Pirms vairāk nekā simt gadiem franču gleznotājs Pols Gogēns radīja gleznu ar zīmīgu nosaukumu - "No kurienes mēs nākam? Kas mēs esam? Kurp mēs dodamies?", tiecoties rast ciešāku saikni ar Rietumu civilizācijas neskartu vidi, lai iepazītu mākslas pamatprincipus un sasniegtu daudz lielāku radošo brīvību. Arī šodien mākslinieki mēģina rast atbildi uz tiem pašiem fundamentālajiem, ar savu un cilvēces eksistenci saistītajiem jautājumiem, tomēr globalizācijas apstākļos nav iespējamas ne vien skaidras atbildes, bet arī tik tieši jautājumi, jo stilistiski, kā liecina izstāde, Francijas mākslas kopaina ir tik eklektiska vai - citiem vārdiem - plurāliska, cik vien iespējams. No šī viedokļa jāpiekrīt iepriekšminētajam Filipa Pigē apgalvojumam, ka kolekcija ir "mūsdienu mākslas hibrīda slavinājums". Ekspozīcijā pārstāvēti visi mākslas veidi un mediji - no glezniecības un tēlniecības līdz fotogrāfijai un video. It visos gadījumos atbalsojas globalizācijas fenomens, no kura mūsdienu māksla nav varējusi izvairīties tikpat lielā mērā kā jebkura cita cilvēku darbības joma. Tomēr, pat piekrītot, ka eklektisms ir bijis galvenais mākslas darbu atlases princips, saglabājas vēlme noskaidrot, ar ko Francijā radītais mākslas darbs varētu būt atšķirīgs no Vācijā, Latvijā, Ķīnā radītā, jo, lai kur mākslinieks dzīvotu un strādātu, viņam vienmēr būs būtiski apjaust un manifestēt savas vietas, vides un telpas identitāti. Radās iespaids, ka Francijas mākslas izstādē šīs universālās tēmas raksturotas un reflektētas ar frančiem raksturīgu izsmalcinātību, eleganci, artistiskumu un jūtīgumu. Te varētu minēt stilistiski un tematiski tik atšķirīgus darbus kā Valērijas Belēnas fotogrāfijas no cikla Bodybuilders un Natašas Lezuē lielformāta krāsainās fotogrāfijas bez nosaukuma. Savā ziņā radniecīgs ir arī Stefana Dīna video "Volta", kurā tik pazīstamu nodarbi kā sporta līdzjutēju uzvedība stadionā mākslinieks transformējis par gleznieciski piesātinātu mākslas darbu. Krāsa mākslinieka video ir kļuvusi par kustīgu, enerģisku telpisku dimensiju un reizē visam notiekošajam piešķir papildu emocionālu izteiksmīgumu. Konkrēta vieta un laiks iegūst vispārinātu, pat abstraktu nozīmi, vienlaikus atgādinot par impresionistu aktīvo, vibrējošo glezniecību. To pašu lielā mērā var attiecināt arī uz Didjē Menkoboni instalāciju "Krusti", kurā izmantoti 88 dažādas krāsas auduma gabali, kas savukārt gan atsauc atmiņā fovistu glezniecību, gan izraisa asociācijas par Austrumu kultūras ietekmi un tai raksturīgo interesi par krāsu enerģētisko nozīmi un iedarbību. Varbūt kā šīs kolekcijas savdabību varētu minēt arī to, ka, pēc Filipa Pigē ieceres, izstādē piedalās autori, kuri sekmīgi un pārliecinoši strādā vairākos medijos. Tā gleznotājs Žans Mišels Alberola, kas 20. gs. 80. gadu sākumā pieteica sevi kā vienu no spēcīgākajiem gleznotājiem figurālistiem, strādā arī fotogrāfijā, grafikā un veido instalācijas. Klods Kloskī izstādē pārstāvēts gan ar minimālistiskiem zīmējumiem, gan video. Didjē Menkoboni instalācijai no audumu gabaliem līdzās izvietots tonāli ļoti sabalansēts zīmējums - skice instalācijai. Izstāde ar triviālo nosaukumu "Radīts Francijā" bija pirmā skate Latvijā, kas deva ieskatu Francijas laikmetīgās mākslas procesos un, pat būdama izteikti eklektisks hibrīds, radīja vieglu satraukumu un reizē gandarījumu par to, ka Gogēna uzdotie jautājumi tā arī līdz galam atkal palika neatbildēti, lai atbildes uz tiem turpinātu meklēt arī nākamās franču mākslinieku paaudzes. | |
| Atgriezties | |
