VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vāgnera kungs taču arī nesēž zaļā pakalna galā visu cauru gadu Margarita Zieda Doktore Doroteja Glata ir cilvēks, ko operas pasaulē nav vajadzības stādīt priekšā, jo tur viņu pazīst visi. Vācu dziedātājs Jirgens Linns, uzaicināts Votāna lomai Latvijas Nacionālās operas iestudējumā "Valkīra", uzzinājis, ka pie šī iestudējuma kā vokālā pedagoģe strādās arī Doroteja Glata, satraucās: "Jūs vispār zināt, cik viņa ir sasodīti slavena? Man no viņas bail!" Uz Rīgu Doroteja Glata atbrauca uzreiz pēc tam, kad Tokijā bija strādājusi Japānas Nacionālās operas studijas audzēkņu uzņemšanas komisijā. Pēc Rīgas viņu gaidīja darbs Toronto jaunuzceltajā Operā pie Riharda Štrausa "Elektras". Ziemā nosvinējusi septiņdesmit ceturto dzimšanas dienu, Doroteja Glata turpina savu transkontinentālo darbību blīvā režīmā, sakot, ka viņas hobijs esot viņas profesija un viņas profesija esot viņas hobijs. | |
 Doroteja Glata | |
| Dorotejas Glatas profesija šobrīd ir vokālā pedagoģe, ko viņa veic visriņķī zemeslodei, savu mājvietu Berlīni ieskaitot. Taču viņa ir bijusi izcilās vācu režisores Rūtas Berghauzas dramaturģe Frankfurtes Operā, strādājusi Nansī Operas mākslinieciskajā vadībā, bijusi Dublinas Operas direktore un divdesmit astoņus gadus vadījusi Baireitas festivāla mākslinieciskā darba plānošanas daļu. Tādēļ daudzu arī uzskatīta par īsteno Baireitas festivāla vadītāju. Doroteja Glata, saprotams, to pilnībā noliedz. Skaidrs, ka viņai par visu esot savs viedoklis, ko viņa arī pasakot, bet tas nenozīmējot, ka Baireitas festivāla vadītājs Volfgangs Vāgners to obligāti ņemšot vērā. Un esot tiešām lietas, ko viņai ir gribējies ietekmēt, tomēr viņa skaidri zinot savu tiesību robežas. Uz Baireitu Doroteja Glata dosies arī šovasar, nedēļu pirms tur sāksies Vāgnera svētki. Šogad tos atklāj 25. jūlijā ar Katarīnas Vāgneres iestudējuma "Nirnbergas meistardziedoņi" pirmizrādi, kas iecerēta arī kā svētku fināla izrāde 28. augustā. Ar Doroteju Glatu mēs sarunājāmies par Baireitu.
Margarita Zieda: Vernera Hercoga dokumentālajā filmā, ko viņš veidojis par Baireitas festivālu, atskan visnotaļ pārsteidzoša informācija: "Baireitā katrs līdzstrādnieks, bet tiešām katrs, neatkarīgi no ieņemamā amata, apkopēju personālu ieskaitot, zina visas Riharda Vāgnera operu partitūras no galvas līdz pēdējai notij." Jūs Baireitā esat strādājusi divdesmit astoņus gadus. Vai patiesi tā tas ir? Doroteja Glata: Nu apmēram tā var teikt, jā. M.Z.: Ar ko tas ir saistīts? Ar to, ka bez kārtīgām zināšanām Baireitā nepieņem nevienā amatā? Ka Baireitā strādā tikai absolūtie Vāgnera fani? Kā šis fenomens veidojies? D.G.: Apkopējām nav priekšnoteikums zināt Vāgnera partitūras no galvas. Bet cilvēkus, kas Baireitā strādā, protams, ir interesējis uzzināt, kas ir Rihards Vāgners. Iepazīties, cik tas nepieciešams, ar viņa mūziku, biogrāfiju. Un viņi dara to paši, neviena neskubināti. Mākslinieki, kas uzaicināti uz Baireitu, jau pašsaprotami nāk ar zināšanām. Daudzi skatuves strādnieki, kas palīdz pārbūvēt dekorācijas, ir studenti, un viņi tekstus un mūziku zina tikpat labi kā dziedātāji un mūziķi. Un tie nav obligāti mūzikas apsēsti cilvēki vai mūzikas nodaļas studenti. Tā vienkārši ir interese. Baireitā jau neviens nenonāk nejauši. Tur pārāk maz maksā, lai tas tā būtu. Baireita ir lētākais festivāls pasaulē. M.Z.: Un tomēr visi vēlas tur strādāt? D.G.: Jā, vai vismaz savā radošajā biogrāfijā iekļaut šādu faktu. Protams, ja cilvēks vispār nodarbojas ar Riharda Vāgnera repertuāru, - katrs dziedātājs to nevar. M.Z.: Jūs strādājāt pie mums, Latvijas Nacionālajā operā, kā "Valkīras" iestudējuma vokālā pedagoģe. Kādā svētdienas rītā notika gaismošanas mēģinājums, kurā nebija paredzēts piedalīties nevienam no dziedātājiem, un tomēr desmitos no rīta jūs bijāt skatītāju zālē. Kāpēc? Kas tas ir - ieradums, disciplīna, atbildības izjūta par visu, kas saistās ar iestudējumu, vienkārši interese? D.G.: Viss, ko jūs nosaucāt. Ja cilvēks piedalās iestudējuma veidošanā, tad viņam patiesībā rūp viss. Ne obligāti tehniskās lietas, no tām es neko nesaprotu. Bet, kas attiecas uz gaismu noskaņošanu, - tam ir vistiešākais sakars ar dziedātājiem: kur viņi stāvēs, kādā gaismā? Tāpēc es vienmēr skatos gaismošanas mēģinājumus. Man tie šķiet visinteresantākie visā izrādes iestudēšanas procesā līdzās skatuves un muzikālajiem mēģinājumiem. M.Z.: Kad jūsu apziņā pirmoreiz ienāca Baireitas fenomens? Kādos apstākļos jūs ar to sastapāties pirmoreiz? D.G.: Mani vecvecāki vienmēr brauca uz Baireitas festivālu. Kā vienkārši klausītāji. M.Z.: Un kad jūs pati pirmoreiz ieradāties Baireitā? D.G.: Tas bija 1965. gadā. Es tur ierados vienkārši kā klausītāja. 1976. gadā sāku tur strādāt. M.Z.: Tas ir tieši tas laiks, kad Baireitā Patriss Šero iestudēja savu revolucionāro "Nībelunga gredzenu", pārnesot operas darbību uz 19. gadsimta otro pusi, industriālā kapitālisma Eiropu. Laiku, kad Vāgners rakstīja šo darbu. Agrāk "Nībelunga gredzenu" vienmēr iestudēja kā mītu, tik tuvu mūsdienām neviena interpretācija nebija pietuvojusies. Šis iestudējums vēsturē iegājis kā šausmīgs skandāls. Kā jūs atceraties šo laiku? D.G.: Man ar to nebija sakara. Es biju pieņemta darbā Baireitas universitātē un vienlaicīgi sāku strādāt arī Baireitas festivālā. Bet man jums jāsaka, ka tas iestudējums nemaz nebija revolucionārs. To citi vēlāk ir sadzejojuši. M.Z.: Jā, bet lasīju, ka šī iestudējuma sakarā pie teātra esot pulcējušies cilvēki ar protesta plakātiem un režisoram esot zvanījušas anonīmas personas, draudot viņu nogalināt. D.G.: Tas bija vēlāk arī ar citiem iestudējumiem. Un atkārtojās laiku pa laikam. Tagad man nāk prātā, ka tas sākās jau ar Geca Frīdriha "Tanheizeru" 1972. gadā. Tad arī režisors saņēma nāves draudus. Nu un tad? M.Z.: Jūs par to runājat kā par visnormālāko lietu pasaulē. D.G.: Jā. M.Z.: Bet Latvijā es nezinu, kam uz skatuves būtu jānotiek, lai operas režisors saņemtu nāves draudus. Kas bija tik sakāpinātās reakcijas cēloņi Vācijā? D.G.: Tie taču bija 70. gadi, Vācijā politiskajā dzīvē ļoti interesants laiks, saistīts ar RAF terorisma fenomenu, ar reformām, kas notika universitātēs, un tā tālāk. Draudu laiks, un šie draudi vērsās arī pret teātri. Nāves draudi atskanēja visur. To mēs piedzīvojām Frankfurtē, Ķelnē, Hamburgā, Minhenē. Ņemsim kaut vai, piemēram, Pjēru Bulēzu. Viņš 1968. gadā teica, ka patiesībā visus teātrus vajag nodedzināt. M.Z.: Kāpēc? D.G.: Tas jāprasa viņam. Runa bija par to, ka tā nedrīkst turpināties kā līdz šim. Par to, ka uz skatuves rāda pilnīgas muļķības. Un tam nebija konkrēta sakara ar Rihardu Vāgneru vai tikai ar Baireitu vai kādu noteiktu režisoru. Tā bija vispārēja tendence. Un vispirms jau dramatiskajā teatrī. Tagad tieši tur ir vislielākās atkritumu kaudzes uz skatuves. Es jautāju tikai - kāpēc? M.Z.: Nezinu, vai tas tagad atbildīs īstenībai, bet grāmatās lasāms, ka Baireitā tieši pēc Patrisa Šero "Nībelunga gredzena" sāka spēcīgi attīstīties režijas teātris. Proti, aizvien nopietnāka uzmanība tika pievērsta ne tikai izpildījuma muzikālajām kvalitātēm, bet arī Vāgnera darbu intelektuālajām interpretācijām. D.G.: Arī pirms Šero. Tas aizsākās jau ar Geca Frīdriha "Tanheizera" iestudējumu 1972. gadā. Līdz 1966. gadam Baireitā režisēja brāļi Volfgangs un Vīlands Vāgneri vieni paši. Kad Vīlands nomira, bija jānāk jauniem cilvēkiem. Un viņi arī nāca. Uz Baireitu atnāca Gecs Frīdrihs, tad - Patriss Šero. Hercogu jūs jau minējāt. M.Z.: Vai Baireitā, piemēram, kādreiz ir iestudējis viens no lielākajiem vācu režijas teātra provokatoriem Pēters Konviãnijs vai kataloļu "briesmīgais bērns" Kaliksto Bieito? D.G.: Nē. M.Z.: Es to jautāju tālab, lai saprastu Baireitas atvērtību dažādiem skatpunktiem attiecībā uz Vāgnera darbiem. Arī provokatīvajā līmenī. D.G.: Viņi taču ielaida Šlingenzīfu, tā jau ir diezgan provokatīvas robežas pieļaušana. Baireita ir darbnīca. Un katrs iestudējums ir tikai viena no simt iespējamām versijām. Un tām Baireita ir atvērta - šīm dažādām idejām. Tieši tā taču ir Baireitas jēga. Bet, saprotiet, ir jāņem vērā arī tas, ka, aicinot režisoru, ar viņu tiek noslēgts līgums, kurā teikts, ka viņš uzņemas iestudēt izrādi un arī visu tās izrādīšanas laiku - trīs, četrus, piecus gadus, tik ilgi, cik izrāde ir repertuārā, - apņemas to jaunajā sezonā atjaunot pats. Nevis uzticot šo darbu asistentam, kā tas parasti notiek visos citos teātros. Viņiem ir jāierodas pašiem. Nu tad, lūdzu, pasakiet to Konvičnija un Bieito kungiem: jūs nevarēsiet būt jūlijā un augustā Štutgartē, Hannoverē vai kur citur, jums jābūt Baireitā. Ne katrs saka Baireitas noteikumiem - jā. Bet noteikti ir vēl citi iemesli. Neesmu bijusi klāt diskusijās, kad tiek apspriests, ko aicināt, ko - ne. Bet Vāgnera kungs taču arī nesēž zaļā pakalna galā visu cauru gadu. Viņš skatās, ko dara režisori: ko dara Konvičnijs, ko - Kristofs Nēls; viņš bijis pie Rūtas Berghauzas, ir skatījies, ko dara Šlingenzīfs. Viņš ceļo pa pasauli un skatās, veido kontaktus un aicina uz Baireitu. Ja tas izdodas, tad ir OK, ja ne - tiek meklēti citi. Baireita nav nekas tik ļoti īpašs un atšķirīgs no citiem teātriem. Vienīgā šī teātra atšķirība ir tā, ka te tiek spēlēts tikai Rihards Vāgners. Jā, tas ir fenomens. Bet tikai tas. Baireita nav templis. M.Z.: Mani novērojumi Vācijā liecina, ka Baireita tomēr ir kaut kas ļoti īpašs. Baireita nelīdzinās nevienai Operai ne Berlīnē, ne Frankfurtē, ne Hamburgā, ne Minhenē. D.G.: Protams. Bet tas ir tāpēc, ka festivāls notiek tikai piecas nedēļas gadā. Un arī tāpēc, ka tur tiek atskaņots nevis Monteverdi un Albans Bergs, bet Rihards Vāgners. Un, kas attiecas uz iekšējām struktūrām, tas joprojām ir ģimenes uzņēmums. M.Z.: Bet Vāgners vācu kultūras vēsturē tomēr ieņem īpašāku vietu nekā citi komponisti. Tāpat kā diskusijas un interpetācijas saistībā ar viņu. D.G.: Jā, bet ne vairs šodien. Rietumvācijā pirms mūra krišanas bija, mazākais, piecdesmit astoņi operteātri, un trīsdesmit astoņi nāca vēl klāt no Austrumiem pēc mūra krišanas. Un visi spēlē visu. Kurš, jūsuprāt, ir visvairāk iestudētais komponists Vācijas operteātros? Kas ir gada komponists Vācijā? Kura opera ir tā, kas tiek uzvesta visbiežāk? M.Z.: To es laikam neuzminēšu. D.G.: "Burvju flauta". Vācijā Mocarts tiek spēlēts daudz vairāk nekā Vāgners. Pilnīgi neatkarīgi no Baireitas, kur tiek uzvests tikai Vāgners. Un tad arī maksimālais daudzums ir septiņas operas gadā. Bet Mocarts tiek spēlēts daudz vairāk. Un tagad to pārspēj baroka mūzika, ko spēlē vairāk nekā jebko citu. M.Z.: Jā, bet ne jau Baireitā. D.G.: Baireitā tam arī nav jābūt. Ir testaments, kurā rakstīts, ka šeit tiks spēlēts vienīgi Vāgners un nekas cits. M.Z.: Pēckara laiks, šķiet, ir izņēmums festivāla vēsturē, kad uz Baireitas skatuves tika uzvestas pat operetes. D.G.: Tie bija amerikāņi. Baireita taču bija amerikāņu ieņemta. Un tad jau neko pret to nevarēja iesākt. Viņi bija ieņēmuši šo namu un spēlēja tur operetes - "Jautro atraitni" vai ko citu. Tad vairs nebija Vāgnera. Nebija taču arī, kas Vāgneru tur varētu spēlēt. Visi mūziķi bija prom. Un nebija arī neviena dziedātāja. Viss bija ciet. Visa Vācija bija ciet. Absolūti ciet. Katra pilsēta, katrs mazais ciematiņš bija ieņemts, un visur priekšā bija vai nu amerikāņi, vai angļi, vai krievi. Visa Baireita bija amerikāņu pilna, un festivāla nams bija pēdējais, ko viņi pameta, dodoties prom. Tāpēc ka tas atradās ļoti tuvu robežai ar krieviem. Tā bija nometnes vieta. M.Z.: Rihards Vāgners Baireitas festivālu bija iecerējis kā demokrātiskus svētkus, kas ir atvērti visiem. Taču šodien Baireita pārvērtusies teju vai neieņemamā cietoksnī, kurā iekļūt gandrīz nav iespējams. D.G.: Baireita nav kļuvusi par cietoksni. Noticis tas, kas šobrīd notiek arī daudzos citos pasaules operteātros: biļetes tiek izpirktas jau ilgi iepriekš. Un, lai dabūtu biļeti uz Baireitu, ir jāgaida apmēram desmit gadi. Apmēram sešdesmit astoņus tūkstošus pieprasījumu gadā saņem Baireita, nē, es nepareizi saku, tas skaitlis ir daudz lielāks. Sešdesmit astoņi tūkstoši pieprasījumu tiek atteikti. Un, lūdzu, nejautājiet man, kāpēc viņi visi grib braukt uz Baireitu. M.Z.: Sakiet - kas ir nepareizs apgalvojumā, ka šodien Baireitas festivāls ir pārvērties slēgtā, elitārā vietā, kur pulcējas galvenokārt Vācijas politiskā un saimnieciskā elite? D.G.: Tas ir pavisam cita līmeņa jautājums. Baireitas festivālu finansē valsts, Baireitas pilsēta, Bavārijas federālā zeme, Augšfrankonijas valdības iecirknis, sponsori un Baireitas draugu biedrība. Saprotams, viņiem ir jāsaņem zināms skaits biļešu, lai viņu cilvēki varētu skatīties izrādes. Divas izrādes notiek arodbiedrībai un Draugu biedrībai. Šīs divas apvienības vēl 1949. gadā teica: mēs nopirksim divas izrādes. Un pilnīgi visām sēdvietām neatkarīgi no tā, vai tās ir kaut kur priekšā vai aizmugurē, ir viena un tā pati cena. Viņi maksā biedranaudu un vēl arī par biļeti, bet visas biļetes maksā vienādi. Sponsoriem, protams, arī pienākas biļetes. Saprotiet, sezonā ir trīsdesmit izrādes un katrā izrādē - tūkstoš deviņi simti divdesmit sešas vietas. M.Z.: Bieži esmu dzirdējusi Vācijā jautājam - ja pieprasījums ir tik milzīgs, kāpēc viņi nerāda izrādes biežāk? D.G.: Tāpēc, ka daudzi dziedātāji nevar atļauties četrus mēnešus dziedāt tikai Baireitā. To taču nevar neviens cilvēks. Neviens no darbiniekiem. To nevar ne orķestris, ne koris, arī solisti ne. Viņi visi - orķestra mūziķi, dziedātāji, koristi - Baireitā strādā sava atvaļinājuma laikā. Tad viņiem ir laiks doties uz Baireitu un tur strādāt. Tā ir pamatproblēma, kas neļauj šos svētkus paplašināt. To vienkārši nevar. M.Z.: Labi, tad es pajautāšu par to, ko var. Vernera Hercoga filmā bija runa arī par scenogrāfiskajām iespējām un mēģinājumu procesu Baireitā. Hercogs lūdza vienu no režisoriem, kas tobrīd tur strādāja, apliecināt, ka Baireita ir unikāla kā mēģinājumu telpa. Ka iespējas, ko piedāvā Baireita, nav pat lielajā Minhenes operteātrī. Kas Baireitā ir tie īpaši labvēlīgie radošie noteikumi? D.G.: Tas ir tiesa. Baireitā ir milzīga mēģinājumu skatuve, kas ir izrāžu veidotāju rīcībā. Visa dekorācija tiek uzbūvēta daudz ātrāk, nekā tas ir citos teātros, un arī mēģinājumi var notikt oriģinālajā dekorācijā. Tas patiešām ir kas vienreizējs. Visā Vācijā nekur citur šādu iespēju nav. Volfgangs Vāgners ir speciāli parūpējies, lai mēģinājumiem būtu tikpat liela vieta kā izrādēm. Lai režisors var izmēģināt visu, kā tas būs oriģinālajā versijā. Bet šī priekšrocība ir iespējama tāpēc, ka nekas cits, izņemot festivālu, šeit nenotiek un dekorācija var tikt izgatavota ļoti savlaicīgi. M.Z.: Tad kāpēc tomēr dāņu kinorežisora Larsa fon Trīra "Nībelunga gredzens" nevarēja notikt? Tas bija iecerēts ļoti komplicēts tieši tehniskajā līmenī, bet tad jau Baireita bija īstā vieta, kur kaut ko tādu būtu bijis iespējams arī izmēģināt. D.G.: Nē. Larss fon Trīrs teica, ka viņš to nevar realizēt, jo viņa veselība varētu neizturēt. M.Z.: Un tomēr pagājušajā vasarā, kad jaunais Tankreda Dorsta "Nībelunga gredzena" iestudējums Baireitā ar troksni gāzās ārā, Larss fon Trīrs internetā publicēja savu ieceri, savas reālijas grāmatas. D.G.: Jā, viņš visu konceptu bija jau izstrādājis. Fon Trīrs bija nopietni strādājis, līdz kādā brīdi viņam kļuva fiziski ļoti slikti un viņš veselības dēļ atteicās šo darbu turpināt. M.Z.: Tātad tā nebija pārmērīga tehniskā sarežģītība, ar ko Baireita nebūtu varējusi tikt galā? D.G.: Nepavisam ne! Vāgnera kungs un kundze, kā arī tehniskais direktors ilgi dzīvoja Dānijā un skatījās, ko fon Trīrs tur ir izdarījis. Viņš bija uzbūvējis speciālu studiju šim darbam. Un visas operas no "Reinas zelta" līdz "Dievu mijkrēslim" ainu pa ainai sīki izstrādājis. Jūs jau redzējāt tajās režijas grāmatās, cik detalizēti tas bija. Es, jāsaka, pati vairs nepērku grāmatas, kas sarakstītas par Rihardu Vāgneru. Man jau ir kilometriem literatūra par viņu mājās. Par to, kas ir noticis. Un man nevajag vēl klāt arī par to visu, kas nav noticis. Tagad lasu grāmatu "Melodijas", tā ir par renesanses mūziku, un tur ir teikts, ka cilvēces vēsturē visvairāk grāmatu ir sarakstīts par diviem cilvēkiem, un tie ir Jēzus Kristus un Rihards Vāgners. Larsa fon Trīra koncepts bija ļoti skaidrs un varēja tikt realizēts. Bija taču tik daudz uzbūvēts, kas tehniski jau bija izrunāts, bet tad viņš pateica, ka vienkārši nevar to izdarīt - mēnešiem ilgi katru dienu mēģināt. Viņš teica: "Es nevaru būt drošs, ka kādā brīdī nesabrukšu." Tas ir stāsts par cilvēka fiziskajām, nevis Baireitas tehniskajām iespējām. M.Z.: Vācu presē pēc Dorsta neveiksmīgā iestudējuma izskanēja retorisks jautājums - vai Baireitai tomēr nevajadzēja vairāk pārliecināt fon Trīru? D.G.: Un, ja viņš dabūtu infarktu, pie mums strādājot, ko tad? Viņš taču bija tas, kurš teica - nē. Ne jau Baireita. Un tā nepavisam nav taisnība, ko esmu vācu avīzēs lasījusi, ka Vāgnera kungs viņu esot izsviedis ārā. Tā tas nebija. Līdzīgi esmu lasījusi, ko atsevišķi dziedātāji apgalvo, ka viņus arī Vāgnera kungs esot izsviedis ārā. Tā arī nav tiesa. No Baireitas vēl nekad neviens nav ticis patriekts. Tie cilvēki, kas ir aizgājuši, paši pieņēmuši šo lēmumu. M.Z.: Kas divdesmit astoņos Baireitā nostrādātajos gados jums pašai personiski ir bijuši spēcīgākie notikumi? Par ko jūs Baireitā no tiesas esat bijusi lepna? D.G.: Par Baireitas panākumiem. Par to, ka Baireita ir pieprasīta un ka cilvēkus tas interesē. Es esmu lepna arī tad, ja izrādes viņiem patīk. Jo mēs jau neiestudējam operas sev, bet cilvēkiem, kas dzīvo ārpusē. Rīgā jau tas nav citādāk. Ja mūsu "Valkīrai" būs panākumi un publikai tā patiks, es būšu lepnākais cilvēks uz pasaules! Es esmu gana ilgi strādājusi arī kā operteātra direktore. Ir tomēr darbi, kas man pašai personiski ne īpaši patīk. Piemēram, Pučīni operas. Un arī vēl citas, par kurām man nešķiet, ka tās vajadzētu uzvest. Bet, ja es to tomēr daru un iestudējumam ir panākumi, tad esmu patiešām lepna, kaut arī man pašai šī opera nav īsti pie sirds. Tik ilgi, kamēr es strādāju komandā - ar dziedātājiem, ar diriģentu, ar režisoru vai kā direktore -, es esmu lepna un gandarīta, ja izrādei ir panākumi. Un, ja darbs ir grūti nācis un tomēr tam ir panākumi, tad esmu vēl lepnāka. M.Z.: Vai jūs varat nosaukt arī kādu konkrētu piemēru? D.G.: Tam nav jābūt obligāti Riharda Vāgnera darba iestudējumam. Svarīgākos iestudējumus esmu redzējusi daudz kur citur. Nevis Baireitā. Brīnišķīgs bija "Rigoleto" iestudējums Bāzelē 1978. gadā. "Katja Kabanova" Parīzes Garnjē operteātrī, kur to iestudēja Gecs Frīdrihs. Noienfelsa "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta", ko viņš nesen iestudēja Berlīnes Komische Oper. Tas ir fenomenāls iestudējums. Patrisam Šero ir brīnišķīgi darbi, labi darbi bija Verneram Hercogam. Lieliski darbi ir visur pasaulē! M.Z.: Taču mani interesē arī Baireita. D.G.: Es neesmu cilvēks, kas dzīvo tikai Baireitā. Es dzīvoju pasaulē. Un dzīvoju visos pasaules teātros. Es neesmu pienaglota Baireitai. Līdzās Baireitai esmu strādājusi Nicā, esmu vadījusi Dublinas valsts operteātri, esmu strādājusi Ķelnē un Frankfurtē. Lai gan divdesmit astoņus gadus esmu nostrādājusi Baireitā, viss pārējais ir bijis tikpat svarīgs, cik Baireita. Es neesmu vāgneriete! Un es lūdzu jūs tieši tā arī uzrakstīt. Es esmu pasaulei atvērts cilvēks un nedzīvoju mazā pagrabiņā - Baireitā! M.Z.: Ko šis jēdziens "vāgnerietis" īsti nozāmē? Vai pastāv tāds īstā Vāgnera kanons, vai katrs vāgnerietis nāk ar savu kanonu? D.G.: Nē, pastāv Vāgnera biedrības, šī wunderbare society. Starptautiskās Riharda Vāgnera biedrības ir visā pasaulē, pa šo laiku to ir jau izveidojies ap simt sešdesmit. Šo biedrību biedri maksā biedranaudu un sūta savus stipendiātus uz Baireitu, viņi drīkst tur skatīties izrādes. Un otra lieta ir tā, ka viņi reizi mēnesī vai divos satiekas un runā par Rihardu Vāgneru. M.Z.: Jūs pati piedalāties šādās sarunās? D.G.: Es nesen kā lasīju vāgneriešiem referātu Berlīnē. Par dziedāšanu. M.Z.: Vai ir kādas klišejas Vāgnera sakarā, kuras uztur vāgnerieši un kuras jums liktos revidējamas? D.G.: Es paturu tiesības katram uz savu viedokli. Problemātiski kļūst tad, ja kāds sāk domāt, ka viņa viedoklis ir vienīgais pareizais. Taču tā tas ir ne tikai ar Vāgneru, bet ar jebkuru jautājumu. M.Z.: Pirms Latvijas Nacionālās operas "Valkīras" pirmizrādes krievu prese laicīgi mēģināja sagatavot auditoriju un publicēja rakstu, kas saucās "Kam ir bail no Riharda Vāgnera?". D.G.: Jā, kam ir bail no Vulfa kundzes? Kāpēc no Vāgnera ir jābaidās? M.Z.: Cilvēki Latvijā parasti argumentē ar divām lietām - sarežģītību un patosu, kas piemētot šiem darbiem. D.G.: Pirms izrādes skatītājs ir jāiepazīstina ar darbu, sagatavojot ievadlekciju, un jo īpaši tā būs vajadzīga "Dievu mijkrēslim". Bet, cik zinu, jūs jau to esat darījuši, un, ja skatītājs uz lekciju neatnāk, tad pats ir vainīgs. Tad nav ko žēloties par sarežģītību. Un tiem tad nevajadzētu arī klaigāt. Bet, kas attiecas uz patosu, tad šodien jau uz skatuves tā vairs nav. Pat Comédie Française ir mainījusi veidu, kā runāt uz skatuves. Vīnē ir mainījies veids, kā cilvēki runā uz skatuves. Vācijā arī. Par īstu patosu, kāds tas bija vēl pirms Pirmā pasaules kara, vairs runāt nenākas. Tagad cilvēki mēģina atsākt kārtīgi runāt. Tas, ko cenšas izdarīt uz skatuves un ko es arī mēģinu panākt savā darbā ar dziedātājiem, ir skaidra teksta artikulācija. Agrāk, kad šis patoss tiešām bija un dziedāja legato, teksts nebija svarīgs. Vāgners (un tas bija vēl 19. gadsimtā) tieši šī iemesla dēļ nolēma pievērst nopietnu uzmanību tekstam. Jo dziedātāji viņa laika opernamos tikai izdziedāja skaņas, nerūpējoties par tekstu. Īpaši izteikti tas bija Itālijā. Vāgners teica: tagad būs jāstrādā ar tekstu. Tas galu galā ir galvenais iemesls, kāpēc viņš gribēja uzbūvēt jaunu teātri. Kozimas Vāgneres laikos gan šis princips atkal tika pārspīlēts, jo tad dominēja tikai teksti. Šodien ar visu to drudzi, kas mums tagad dzīvē ir visriņķī, mainījies arī Riharda Vāgnera operu dziedāšanas veids. Mainās tempi, un ar to vien jau patoss pazūd. Vienīgais, kas nedrīkstētu notikt, - dziedāšanā nedrīkst ienākt paviršība. Bet patoss šodien vairs nedarbojas. Nepavisam ne. Varbūt kritizētāji ir vienkārši tik nacionālistiski noskaņoti, ka vispār negrib nekādu Vāgneru? Esmu par to arī dzirdējusi. Bet tas jau nav tikai pie jums. Vācijā arī ir pilns ar nacionālistiem. | |
| Atgriezties | |
