VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Urbānā loģika Ieva Astahovska No 31. maija līdz 1. jūlijam Andrejsalā, "Korpusu cehā" un projektu telpā "Ēdnīca", norisinās Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotā izstāde "Urbanoloģika". Pilsēta, pilsētas valoda, dzīve pilsētā veido ikdienas loģikas, noteikumu un vēlmju savienojamību un nesakritību tīklu. Izstādes katalogā tās kuratore Solvita Krese raksta: "Urbānās vides radītie nosacījumi veido ikdienas rituālu blīvo audumu un piedalās privātās un publiskās telpas nozīmju veidošanā. Pilsētu veido ne tikai ēkas un transporta maģistrāles, bet drīzāk nozīmju konteineri, informācijas plūsmas, valodas režģi un atšķirīga sprieguma vektori. Pilsētas ir kā dzīvi organismi, kas mēdz būt gan dinamiski un agresīvi augoši, gan nevarīgi, apmulsuši un sarūkoši. Pilsētas var vadīt kapitālisma pragmatismā balstītu generic cities ("pilsētas, kas aug un veidojas stihiski pašas no sevis" - Rems Kolhāss) eksplozīvā attīstības dinamika. Tā var būt Saskijas Sasenas (Sassen) definētā globālā pilsēta, kurā lokālais atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā ar globālo. Pilsētas attīstības trajektoriju var ietekmēt ekonomisku interešu vadīta urbānās situācijas analīze un ģentrifikācija vai publiskā sektora manevri, mēģinot nosargāt vai straujajai komercializācijai atkarot kādu publiskās telpas segmentu. Var ļauties pieņēmumam, ka pilsēta aug pati par sevi. Lai arī kāda tā būtu - nevar noliegt, ka pilsēta būtiski ietekmē tās iedzīvotāju uzvedību, paradumus un domāšanu." | |
 Stefans Kutirjē. Seula Chong Dong. 1999. Fotogrāfija | |
| Ieva Astahovska: Izstāde "Urbanoloģika" ir viens no daudzajiem "Francijas pavasara" notikumiem, tajā piedalās mākslinieki no Latvijas un Francijas, bet tie ir "ārējie faktori". Kāda ir "iekšējā" izstādes motivācija, kā tu nonāci pie "Urbanoloģikas"? Solvita Krese: Pirmām kārtām mani saista tas, ka urbānā tēma ir starpdisciplināra - tā ietver arhitektūru, dizainu, antropoloģiju, socioloģiju... Pilsētas dinamikā atspoguļojas ne tikai pilsētplānošana, bet arī ideoloģija, politika un konflikti - pilsēta ir scēna visiem šiem notikumiem. Tāpēc pilsēta - urbānā telpa, manuprāt, ir viena no interesantākajām platformām arī mākslā, mākslinieki tajā darbojas un uz to reaģē - paši iet publiskajā telpā un arī komentē to. Taču paralēli personiskai interesei par pilsētu kā noteiktu ideju poligonu ar izstādi "Urbanoloģika" Laikmetīgās mākslas centrs iezīmē intereses par publisko telpu un darbošanās ar pilsētvidi tradīciju. Jo līdz brīdim, kad mākslas centrs ieguva īslaicīgi pastāvīgu izstāžu telpu Andrejsalā, tas ir darbojies, izmantojot citu institūciju telpas, "noskvotojot" pamestas ēkas, pielāgojot jebkuru vidi izstādes vajadzībām. Atskatoties uz Sorosa mūsdienu mākslas centra-Rīga laiku, var atkāpties pat diezgan tālu, kā pieturas punktu izvēloties izstādi "Piemineklis" 1995. gadā, kurā kuratore Helēna Demakova māksliniekiem deva ideoloģiski uzlādētu uzdevumu - veidot objektā balstītu mākslu pilsētvidē. Izstādes "Ventspils. Tranzīts. Termināls" (1998, 1999) kuratora Kristapa Ģelža "vīrusa mākslas" uzdevums prasīja māksliniekiem "iefiltrēties" pilsētvidē. Tā drīzāk bija māksla kā objekts, kas provocē situāciju. Izstādes "Mūsdienu utopija" (2001) kuratora Franka Vāgnera pamatuzstādījums bija vairāk saistīts ar sociālo utopiju, urbānā telpa netika tieši iezīmēta, taču arī tajā bija atsauces uz pilsētvidi. Projektā "Pilsēta. Stāsti par Rīgu" (2002) katrs mākslinieks attīstīja savu individuālo un subjektīvo stāstu. Izstāde "Re: publika" (2004) pilnībā bija vērsta uz situācijas radīšanu, mākslas darbs tajā īstenojās tikai ar skatītāja līdzdalību. Tieši abās pēdējās izstādēs pilsēta tika pētīta un apzināta ar mākslas palīdzību, dažādiem līdzekļiem veidojot komunikāciju ar to. Tagad - "Urbanoloģikā" - mākslinieki ir aicināti ne tik daudz iejaukties pilsētvidē, cik komentēt. Kā vērotāji viņi fiksē kādu pilsētas šķautni bez aktīvas mijiedarbības. Tajā atklājas interese par noteiktiem pilsētas segmentiem, noteiktu pazīmju kopuma apzināšana. I.A.: Šodienas pilsēta ļoti strauji mainās tieši kapitālisma attīstības dēļ, un droši vien arī mākslinieku skatījums un komentārs par pilsētu ir pavisam atšķirīgs no iepriekšējām izstādēm, kuras tu minēji. Pilsēta šobrīd vairāk nekā jebkad ir visu sociālo, ekonomisko, politisko, kultūras, privātās/publiskās vides un citu pārmaiņu skatuve. Tāpēc vien "Urbanoloģika" liekas ļoti aktuāls un interesants projekts, kas varētu iezīmēt kādus vispārējus krustpunktus būtiskām šodienas dzīves asīm. S.K.: "Urbanoloģika" savā ziņā ir tāda kā pilsētkritika. Rīgā, tāpat kā citās postsovetisma vietās, tas nav nekāds humānās izpausmes "labklājības" kapitālisms, bet diezgan radikāls un nežēlīgs, un visredzamāk tas, protams, parādās tieši pilsētvidē. Pirmkārt, kā pilnīgi "apēsta" publiskā telpa - piemēram, Vecrīgas gadījumā. Otrkārt, tajās ačgārnībās, kas notiek ar jauno arhitektūru. Ekonomiskais spiediens ietekmē gan publiskās telpas zudumu, gan arhitektūras kroplīgumu, jo viss tiek tam pakārtots. I.A.: Kā "Urbanoloģikas" darbi to komentē? S.K.: Piemēram, Stefana Kutirjē (Couturier) darbā redzams, ka pilsēta, kas attīstās, kļūst par vispārēju construction place, būvlaukumu, kur cilvēkam īsti nav vietas. Kapitālisma dinamika pieprasa, lai visu laiku tiktu būvēts, celts, pārveidots, un, jo straujāk pilsēta attīstās, jo vairāk cilvēks jūtas kā pastāvīga būvlaukuma vidū, ieslēgts pilnīgi nebaudāmos pilsētas veidošanās starpstāvokļos. Un dzīve tā arī paiet - ap būvbedrēm, kas pārvietojas no vienas vietas uz citu; tās ir "nevietas", ko nevar izmantot, bet kas pastāv nākotnes vārdā. Cits "Urbanoloģikas" mākslinieks Žofrē Ferī (Ferry) savās gleznās pievēršas šādām "nevietām" - patiltēm, benzīntankiem, apvedceļiem. Protams, saprātīgas plānošanas ietvaros pilsētas augšana ir nepieciešama, bet bieži jau netiek panākts līdzsvars starp kapitālisma attīstību un cilvēku labsajūtu, kultūras vērtībām un estētiskiem kritērijiem - patiesībā utopiskām lietām. I.A.: Utopija ir ļoti būtiska tēma, jo, uztverot pilsētu gan kā jau minēto skatuvi visuniversālākajām šodienas dzīves norisēm, gan kā koncentrētu "nevietu" - ne tikai fizisku, bet arī emocionālu -, neizbēgami rodas asociācijas ar pilsētu kā zonu, kas no plānotās utopijas kļūst par apvērstu modeli, distopiju. Un reizē šīs asociācijas izvēršas arī par tādu kā šodienas metaforu, jo mūsdienu civilizāciju taču raksturo dzīve pilsētā. Visiefektīvāk to izvērš situacionisti, kas jau 20. gs. vidū pretdarbojās jaunās patērētājsabiedrības jeb "izrādes sabiedrības" izraisītajai totālajai atsvešinātībai un apvērsa to ar visdažādākajām urbānām un arī utopiskām stratēģijām, ar "situāciju skaistumu" - psihoģeogrāfiju, pašplūsmu (deriveé) pilsētas ielās un apvēršanas jeb sociālās plastikas kolāžām (détournement), savdabīgi pētot pilsētas plānojumu un tās elementus un piedāvājot tos pielāgot iedzīvotāju labsajūtai. S.K.: Arī izstādē ir atrodama reference uz situacionismu - Pjēra Malfeta (Malphettes) Parīzes karte, kurā iezīmētas pilsētas vienvirziena ielas un kura, šķiet, pilsētas kontekstā atsaucas arī uz franču mentalitāti, kas balstās uz rezistenci, vēlmi pārkāpt noteikumus, brīžiem spītīgu sekošanu vienam virzienam. Bet pilsēta arī vēsturiski aktualizē utopiju - gan pilsētplānošanas kontekstā, gan kā sociālās utopijas piemēru; var minēt kaut vai Žana Žaka Ruso idejas par pilsētu kā sociālās utopijas skatuvi. Lielākoties aktualizējas divu veidu utopiskās konstrukcijas. Viens modelis ir zaļās utopijas, kas pamatojas uz uzskatu, ka cilvēka eksistence dabas vidē ir atbilstošāka un humānāka. Tur references var ieraudzīt kaut vai tolstojiešu kustībā un neskaitāmās citās. Otra utopija galvenokārt balstās uz loģikas, sakārtotības ass, un tās sakarā var atsaukties gan uz klasiku, gan Francijas kultūras vēsturi, piemēram, uz Tommazo Kampanellas "Saules pilsētu" vai franču apgaismības laika arhitekta Kloda Nikolā Ledū utopiskajiem ideālās pilsētas plānojumiem, no kuriem tika realizēta tā dēvētā sāls pilsēta Arkesenānā (Arc-et-Senans), un vēl citiem piemēriem par pilsētu kā sociālās utopijas zonu. Arī šodienas pilsētplānojumos parādās utopiskais elements, kas gan realitātē atspoguļo vienlaicīgo utopismu / distopismu, kā, piemēram, Parīzes Defansas jaunais biznesa rajons, kur nokļūstot pretim nāk pūlis ar misteriem smitiem melnos uzvalkos kā no filmas Matrix. Faktiski jau tā ir, ka kaut kādā vispārinājumā pilsēta no utopijas pārvēršas par distopiju - pilsēta pret dabu, vieta prêt "nevietu", satikšanās pret izolētību, vientulību, kultūratšķirību zonu. | |
 Maija Kurševa. Ļaunuma sakne. 2007. Instalācija | |
|
I.A.: Ļoti aktuāls un jūtīgs piemērs ir izstādes "Urbanoloģika" norises vieta - Andrejsala, kur Laikmetīgās mākslas centrs līdzīgi citām kultūras organizācijām ir ticis pie īslaicīgi pastāvīgām telpām un kas šobrīd kļuvusi par tādu utopisku kultūras "brīvo zonu" iepretim "apēstajai" Rīgas publiskajai telpai. Bet pavisam drīz jau arī šī "brīvā zona" kļūs par biznesa kvartālu. S.K.: Andrejsala tiešām ir tāds utopijas / distopijas koncentrāts, kur ļoti uzskatāmi izpaužas augošas pilsētas loģika - pilsētattīstības procesos tiek izmantota kultūras klātbūtne, vides humanizēšana, kaut arī ir redzama ekonomiskā stratēģija. Rīgā neviena cita teritorija nav tikusi tā attīstīta, pieaicinot speciālistus un analizējot, kāds, piemēram, būs Andrejsalas iedzīvotājs pēc "n-tajiem" gadiem; tā nav Rema Kolhāsa definētā generic city, kas akli seko tirgus dinamikai. Tas, kā šī teritorija tiek plānota (ģentrifikācijas aspekts, kas nozīmē - vides funkcijas maiņa ar kultūras palīdzību), Latvijā ir kas jauns. Līdz šim kaut kādas aktivitātes industriālā un neattīstītā teritorijā ir notikušas "Grīvas mēbelēs", kaut kas VEF korpusos, protams, Bolderājā un Karostā Liepājā, kur darbošanās vairāk balstīta aktīvismā un ekoloģiskā domāšanā, bet tā lielākoties bijusi spontāna un īslaicīga mākslinieku darbība. Andrejsalā tā ir attīstītāju iniciatīva sadarbībā ar māksliniekiem, kuras rezultātā parādījusies mākslas scēna - vienkopus pārsteidzoši plašs spektrs, kas citādi nav bijis redzams. Esot Andrejsalā, visdažādākajām mākslinieku grupām, kas līdz šim darbojās marginālās vietās, tagad ir daudz skaļāka balss. Bet, protams, tas ir tipiski kapitālisma loģikā balstīts pasākums, savstarpēji izdevīgs darījums - māksliniekiem ir vieta, kur darboties, kas savukārt vairo teritorijas atpazīstamību. Maz ticams, ka to popularitāti, ko mākslinieki radījuši šai teritorijai, būtu varēts iegūt tik efektīvi ar citiem līdzekļiem. Mākslinieki strādā vietas labā. Utopija / distopija izteikti parādīsies, kad sāksies teritorijas pārbūve. Svarīgi, ka attīstītāji vēlas, lai kultūra ir klātesoša vidē arī turpmāk, ka viņi saprot - kultūras klātbūtne humanizē vidi un padara to atraktīvāku un tas ir izdevīgi visiem. Bet skaidrs, ka kompromisi būs ļoti lieli, jo kultūras instrumenti ir pārāk vāji, lai varētu nostāties līdzvērtīga spēlētāja pozīcijā līdzās ekonomiskajai varai. Es pieņemu, ka daudzas no kultūras iniciatīvām, kas te paspējušas attīstīt savu organizatorisko kapacitāti, atradīs vietu arī citur, bet citas, iespējams, pazudīs. Un arī šī unikālā vide tāda vairs nebūs. Bet tas ir neizbēgami, tā jau pilsētas attīstās. Var gan minēt piemērus, kur līdzīgos procesos Eiropā mākslinieki tomēr savu vietu saglabā... I.A.: Kā šodienas pilsētas utopijas / distopijas tēma parādās "Urbanoloģikas" mākslinieku darbos? S.K.: Noteiktā veidā tā atklājas kā dažādie urbānās telpas vektori, kas gandrīz visi pauž, ka cilvēks pilsētā nemaz nejūtas tik komfortabli. Viens tāds vektors rāda, ka cilvēks arī pilsētā ilgojas pēc dabas. Piemēram, Māras Brašmanes fotogrāfijas ar "puķu cilvēkiem", kas kompromisu starp dzīvi pilsētā un dabā realizē ar istabas augu klātbūtni. Vai Līgas Laurenovičas fotogrāfijas, kur fiksēti mazdārziņi, kas ir tāds geto pilsētas vidū, kur cilvēki kopj savu stūrīti zemes, - arī jau izzūdošs elements. Vai Pjēra Malfeta instalācija, kur izolētību no sākotnējās harmoniskās vides mēģināts klīdināt, to imitējot: ventilators šūpo eikalipta zarus, kuru čaboņa atsauc atmiņā harmoniskas izjūtas līdzīgi kā Tarkovska filmā Solaris, kad galvenais varonis pie ventilatora pielipina papīra strēmelītes, kuru čaboņā atgriežas savās lauku mājās. Jaunās mākslinieces Kate Krolle un Katrīna Sauškina dokumentē stāstus par pārmaiņām piepilsētas teritorijās, kas vēl atbilst lauku videi, bet acīmredzami saskaras ar urbānās vides ekspansiju. Cits vektors parāda pilsētu kā komunikācijas vietu, kur šī komunikācija notiek ļoti reti. Pilsēta kā ierobežota telpa, kur dažādu iemeslu dēļ dzīvo visdažādākie cilvēki, katrs ar savu kultūras un pieredzes bagāžu, un cīnās ar gūzmu neatrisināmu problēmu, bet tā arī nesatiekas. Amerikāņu sociologs un vēsturnieks Ričards Senets plašākā kultūras aspektā runā par pilsētu kā tikšanos ar "Citu", kur cilvēku nesatikšanās ir lielāka nekā satikšanās, jo viņi visu laiku tiek konfrontēti ar šo "Citu". Pilsēta kļūst par "nesatikšanās vietu" gan ikdienas, gan starpkultūru aspektā; aktuālākais piemērs - grautiņi Tallinā Uzvaras pieminekļa pārvietošanas gadījumā; tāpat to var attiecināt arī uz latviešu un krievvalodīgo dzīves telpu Rīgā. Laukos komunikācija ir citāda, tur šāds antagonisms ir grūti iedomājams. Latifas Ešakšas (Echakhch) darbā pilsēta vistiešāk parādās kā skatuve dažādu kultūru un sociālpolitisko platformu sadursmei: tālumā redzama aizejoša imigrantu demonstrācija, kas grauj pilsētu, bet tuvplānā sētnieki ar zaļām slotām slauka ielu; Rietumu pasaule pēc grautiņiem atkal visu saliek pa vietām, un tas turpināsies kā bezgalīgs cikls. Nikolā Mulēna (Moulin) fotogrāfijās parādās tukša pilsēta, kurā izdzēsta jebkāda informācija par cilvēku klātbūtni - palikusi tikai sastingusi arhitektūra, tukšas ielas, kas stāsta par to cilvēku soļiem, kuru pašu tur vairs nav. Savveida "nevietu", pilsētas "neredzamo" troksni, kas pārvēršas pašvērtīgā skaņu ainavā, mēģina reģistrēt Voldemārs Johansons. Bez starpkultūru tēmas un urbānā metaforām šis nesatikšanās motīvs runā arī par cilvēku izolētību un nekomunikāciju sociālajā un vispārhumānajā aspektā, par to, ka pilsētā cilvēki jūtas vai ir vientuļi. Piemēram, Ēriks Božis savā darbā, no vienas puses, vēro pilsētas arhitektūras tā sauktojunk space (Kolhāsa termins), īsti nesaprotamu, neizmantojamu telpu bez skaidras funkcijas - ar lodžijām, ko cilvēki aizbarikādē ar restēm, bet, no otras puses, runā par nekomunikāciju un totālo norobežošanos, kad pilsētnieki paši sevi iesloga režģu būdiņās. Arī Katrīnas Neiburgas darbu var interpretēt savstarpējās nesatikšanās kontekstā. Tas atklāj "mazā cilvēka" likteni pilsētā, kur personiskais, subjektīvais stāsts konfrontēts ar anonimitāti: kas viņš ir pilsētā, kur nevienam nav daļas gar otru un kur neviens nezina, kas notiek līdzās. Katrīna pēta kāda daudzdzīvokļu nama dzīvokli, ko īrnieks nezināmu iemeslu dēļ ir pametis un pazudis, un vēro liecības par šī dzīvokļa iemītnieka dzīvi, nospiedumus no tā, kas bijis. Daļa mākslinieku pievēršas tieši pilsētas zīmju valodai, tās urbānajai loģikai. Piemēram, Krišs Salmanis vizualizē urbānās loģikas semantiku, norādot, ka pilsētas loģika ir konstruēta shēma. Viņš par urbānās loģikas pamatelementu izvēlas nosacītu pilsētas simbolu - triumfa arku, jo pieminekļi un zīmes pilda ideoloģisko funkciju: tie simbolizē varu, stabilitāti, nesatricināmību, kuras ietvaros viss darbojas. Bet patiesībā šī struktūra ir trausls un nestabils kāršu namiņš, kas vienā mirklī var sabrukt kā, piemēram, 11. septembrī, kad sagāzās ne tikai vienas pilsētas, bet visa kapitālisma loģika. Maijas Kurševas darbs "Ļaunuma sakne" ironiski komentē subkultūras attiecības ar pilsētu, pilsētnieku attieksmi pret ielu mākslu, kas ir daļa no pilsētas valodas, kura reizēm pārnesta arī uz izstāžu zālēm, taču Rīgā tiek uzlūkota nevis kā urbānās kultūras organiska sastāvdaļa, bet ļaunums, kurš kā sērga vai slimība ir jāiznīdē, jāaizkrāso. Būdama pieprasīta māksliniece komerckultūras sfērā un joprojām turpinādama būt ielu māksliniece, reizē flirtējot ar to, viņa parāda, kur rodas "ļaunuma sakne" un no kurienes tā izplatās pilsētā. | |
| Atgriezties | |
