VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Le nouveau réalisme Daiga Rudzāte Grand Palais, līdz 2. jūlijam | |
 Mimmo Rotella. Merilina Monro. 1963 | |
| Līdz šim 50. gadu beigu Parīze man asociējās ar "jauno vilni", Godāru, Belmondo un Džīnu Sībergu, kas runāja franču valodā ar spēcīgu amerikāņu akcentu un Elizejas laukos pārdeva Herald Tribune. Vienvārdsakot - kad man bija jāiedomājas tas laiks, es redzēju ainas no A bout de souffle ("Līdz pēdējam elpas vilcienam"). Pārāk aprobēts bija fakts, ka līdz ar Otro pasaules karu Parīze bija zaudējusi mākslas metropoles statusu un par vizuālās mākslas "nabu" kļuvusi Ņujorka, kur triumfēja popārts. Lai arī formāli tas atbilst patiesībai, kā jau bieži vien mēdz notikt ar labi zināmām lietām, kādā mirklī aina kardināli sašķobās.
60. gadi, patiesi, ir amerikāņu kolekcionāra Leo Kastelli mākslinieku grupas zvaigžņu stunda Eiropā. 1961. gadā ASV vēstniecība Parīzē rīkojusi visjautrāko ballīti, kādu iespējams iztēloties, atzīmējot Roberta Raušenberga un Džespera Džonsa izstādes atklāšanu Galerie Rive Droit un vienlaikus paziņojot par triumfu pār veco pasauli (nedaudz vēlāk viņu panākumi tiks vizuāli brutalizēti - avīzēs varēs redzēt militāras stilistikas zīmējumu (karti), kurā parādīts, kā invāzijas bultas no Amerikas kontinenta aizstiepjas uz Londonu un Parīzi). Skatoties šīs "pārtijas" fotogrāfijas, kuras šobrīd eksponētas Parīzē, Grand Palais, pārņem nostalģija, redzot skaistos cilvēkus. Taču vēsturei būtiski ir tas, ka līdzās Raušenbergam un Džesperam Džonsam plecu pie pleca stāv Niki de Senfala, Žans Tenglī, Armāns... Personāži attēlos mainās, tomēr liela daļa no viņiem ir "jaunie reālisti", kuru mākslinieciskais izteiksmes veids un filozofiskais pamats ir visai tuvs amerikāņu popārtam (svarīgs ir arī fakts, ka teju viņi visi sadarbojās ar amerikāņiem, rīkojot vairākas mākslas vēsturē zīmīgas kopizstādes). Termina Noveau Réalisme teorētiķis mākslas kritiķis Pjērs Restanī (Pierre Restany) kustības būtību formulējis kā "poētisku urbānās, industriālās un reklāmas realitātes pārstrādes veidu". Viņš pretstatīja jaudzimušo kustību liriskajam abstrakcionismam, uzsverot, ka tā, gluži tāpat kā 19. gadsimta reālisms, dzīvi atspoguļo bez izskaistinājuma. Par "jaunā reālisma" tapšanas brīdi uzskatāms 1960. gads, kad Milānā galerijā Apollinaire notika mākslinieku grupas (Īvs Kleins, Armāns, Fransuā Difrēns (François Dûfrene), Raimons Ēnss (Raymond Hains), Pjērs Restanī, Daniels Spoerri, Žans Tenglī un Žaks de la Vilegls (de la Villeglé)) darbu skate. 1961. gadā viņiem pievienojās Niki de Senfala, Sezārs, Mimmo Rotella un Žerārs Dišāns. Lai arī Armāns 1960. gada 27. oktobrī pēc Noveau Réalisme deklarācijas parakstīšanas Īva Kleina darbnīcā teicis, ka mākslas kustība patiesībā pārstāj eksistēt divdesmit minūtes pēc nodibināšanas, jo visi savstarpēji sastrīdas", jaunā reālisma vēsture mērāma vienas desmitgades ietvarā - līdz 1970. gadam. Tik ilgs laikposms aptverts arī izstādē Le Noveau Réalisme, kas līdz 2. jūlijam skatāma Grand Palais Parīzē, bet rudenī (no 9. septembra) būs redzama Sprengel Museum Hannoverē. Šīs izstādes pārsteigums meklējams ne vien apjomā (lai arī tas ir vērā ņemams - izstādīti aptuveni 200 darbi), bet arī tās pievienotajā vērtībā - spējā pārvērst eksponētos darbus no hrestomātiskām mākslas vēstures vērtībām emocionāli "runājošos" priekšmetos, burtiski piespiežot skatītājus kļūt par ekspozīcijas dalībniekiem, nevis atsvešinātiem vērotājiem, kas atzīmē ķeksīti savas erudīcijas tabulā. Mērķa sasniegšanā izmantotas gan dokumentālās fotogrāfijas, gan kino, gan arhīva materiāli - precīzi kādreiz notikušo izstāžu fragmenti (rimeiki). Izstādes veidotāji atraduši izteiksmes veidu, kas spēj atklāt jaunā reālisma būtību: mākslas radīšanas process arī ir māksla. Konkrētais laikposms šiem māksliniekiem ir ekstremāli piesātināts, viņu darbos un dzīvesveidā burtiski fiziski sajūtama kaisle pret visu, ko paši dara. Niki de Senfala, kas no ASV atgriezusies Francijā, šauj pa krāsu bundžām, kuras piestiprinātas pie koka pamatnes, un nejaušība, kas vada lodi un substanci, rada viņas mākslas darbus (izstādes plakātu gan rotā plašam lokam daudz pazīstamāka Niki de Senfalas māksla, proti, Nana - krāsaina apaļīgas sievietes skulptūra, kuras bezgala daudzās variācijas padarīja autores vārdu slavenu). Armāns uz skatuves sasit driskās klavieres, kuru atlūzas eksponē pie sienas. Sezārs veidnēs presē avārijās cietušu automašīnu kabīnes, iegūstot monumentālas, gleznieciski izsmalcinātas skulptūras. Tenglī no dažādiem lūžņiem veido kinētiskos objektus - piespiežot sarkanu pogu, daži no tiem piepeši sāk lēkāt, raustīties vai vēl kā citādāk kustēties (jautri skatīties, kā reaģē apmeklētāji, kad piepeši, zāles apsarga iedarbināts, sāk vibrēt objekts, kuru viņi cītīgi pēta). Kristo iepako visu, ko vien spēj, - viņa ietītais bērnu rotaļu zirdziņš, kas apskatāms izstādē, līdzinās savdabīgi iesaiņotai dzimšanas dienas dāvanai. Rotella aizraujas ar dekolāžas tehniku (pretstats kolāžai) un savu mākslu Parīzē eksponē anonīmi. Īvs Kleins dažkārt glezno publiski, tādējādi apvienodams vienā veselumā performanci un glezniecību. Stāsts par "jaunajiem reālistiem", kuru piedāvā Grand Palais ir bezgala garš. Taču pārsteidzošākais - tas ne mirkli negarlaiko un pēc apmeklējuma patiešām rodas pārliecība, ka bez mākslas dzīve būtu neciešami garlaicīga. | |
| Atgriezties | |
