VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Parīzes pavasaris Daiga Rudzāte Deivids Linčs. The Air is on Fire. Kartjē fonds Iznākot no Deivida Linča izstādes The Air is on Fire Kartjē fondā un lūkojoties uz violeto neona uzrakstu David Lynch pie nama stiklotās fasādes, es dzirdēju kādu sakām: "Tas bija tik labi, ka tam ir jānosēžas." Es domāju par to, ka dīvainā kārtā šajā pēcgaršā izpaliek tādas izjūtas kā nomāktība vai tendence uz depresiju, kas būtu loģiski pēc tam, kad skatīti darbi, kuru radītāju, kā apgalvo izstādes kuratore, visvairāk interesē tieši cilvēces tumšākās puses. Brutalitāte, varmācība un sekss neapšaubāmi bija šīs ekspozīcijas centrā, tomēr izpalika velnišķuma enerģētika, kas pavada Bārnija glamūrīgo Creamaster un gluži intuitīvi liek baidīties maziem bērniem. Lai arī BBC komentētāja apgalvoja, ka ieiešana šai izstādē līdzinās iekļūšanai Linča prātā un tā nu neesot pati komfortablākā vieta, manuprāt, to drīzāk varētu salīdzināt ar rotaļu istabu pieaugušiem 21. gadsimta bērniem, kam patīk novest sevi spriedzes katarsē ar izsmalcināti rafinētiem paņēmieniem. | |
 Deivids Linčs | |
| Kartjē fonds tika pārvērsts par savdabīgu labirintu, kuru apmeklētājs bija spiests izstaigāt nevis kā skatītājs, kas distancēti lūkojas eksponētajos mākslas darbos, bet gan kā dalībnieks, kurš atpakaļceļā uz realitāti "tur ārā", spiests sastapties ar Linča radītajiem tēliem - ekspresīviem, nedaudz robustiem, agresīviem, dažbrīd komiskiem. Šī izstāde vairāk līdzinājās scenogrāfiskai uzbūvei, kur katrs konkrētais mākslas darbs ir vienota veseluma sastāvdaļa. Un šī "viena lielā" radīšanā vienlīdz svarīga bija gan skaņa, gan gaisma, gan spēle ar krāsu, faktūru, gan darbu eksponēšanas veids. "Ja gribat noķert mazu zivtiņu, varat palikt krastā, bet, ja gribat lielu, - jāiet dziļumā," saka pats Deivids Linčs.
Ekspozīcijas vēriens bija teju šokējošs: gleznas, zīmējumi, fotogrāfijas, instalācijas, audio instalācijas - šī skate aptvēra laikposmu no 20. gadsimta 60. gadu otrās puses, kad Deivids Linčs studēja glezniecību Pensilvānijas Tēlotājas mākslas akadēmijā Filadelfijā, līdz mūsdienām. Pirmā stāva zāles bija atvēlētas lielformāta gleznām, kas bija eksponētas gigantiskās tērauda sastatnēs, kuru funkcionālai nozīmei līdzās dažbrīd vienlīdz būtiska bija arī izteiksmes līdzekļa loma. Precīzāk - to virsma bija pārvērsta par plakni, kas it kā turpināja gleznas vēstījumu. Kartjē fonda arhitektūra - spožas dabiskās gaismas pieliets stikla kubs un tumšais pagrabstāvs - gluži organiski bija izveidojusi šīs izstādes struktūru, proti, divas vizuāli kontrastējošas sadaļas. Stiklotajā "konservatorijā" dominante bija krāsa (ne vien gleznās, bet arī dzeltenajās, zilajās un oranžajās drapērijās, kas kalpoja kā fons) un bagātīga faktūra (autors, veidojot gleznu virsmu, izmantojis visdažādākos redīmeidus - kaltētas rozes, sieviešu apakšveļu, īstus džinsus utt.), bet pelēkā nekuriene bija atvēlēta melnbaltajiem darbiem. Apjomīgie pelēkie tērauda stabi, uz kuriem nospriegoti neizgaismoti pelēki audekli, kuru iemītnieki ir melni amorfi stāvi, kas atrodas bezsvara stāvoklī, radīja to dīvaini spocīgo, mistisko atmosfēru, kas tik labi pazīstama no Linča kino. Respektīvi - savveida citāts par sevi pašu. Reminiscenšu un veltījumu šai izstādē bija visai daudz - gan iemīļotajam gleznotājam Frānsisam Bēkonam, gan Robertam Raušenbergam, gan Hansam Belmeram, gan paša kino atmosfērai un savai dzīvei. | |
 Deivids Linčs. Do you want to know what I really think? 2003 | |
|
Apjomīgais zīmējumu klāsts (aptuveni 400) izgaismotajās vitrīnas bija ne tikai Linča stāsts, bet drīzāk - stāsts par Linču. Lielu daļu šo eksponātu varētu dēvēt par īsām ikdienas piezīmēm - tādas bieži vien top, sēžot pie galda un sarunājoties ar kādu pa telefonu, kad roka gluži neapzināti velk uz papīra līniju; vēl citi tapuši studiju gados, citi - strādājot pie filmām. Linčs visus savus pierakstus rūpīgi saglabājot, nekad neko neizmetot, jo nevarot zināt, vai kāds no tiem negaidīti nekļūst par ģeniālas idejas avotu. No vienas puses - kā masa tie līdzinās telefongrāmatai, no otras - ir lielisks izpētes materiāls cilvēka domāšanas manierei. Man intriģējošākais likās tas, ka kaut kas šajās lapiņās un izteiksmes veidā šķita dīvaini pazīstams. Līdz mirklim, kad sapratu, ka tie nešaubīgi atgādina tās apzīmētās A4 lapaspuses, kādas aiz sevis visur atstāja latviešu mākslinieks Vilnis Zābers. Pagrabstāva ekspozīciju, kuras centrālais izteiksmes līdzeklis bija fotogrāfija, masu medijiem patīk raksturot kā patiesi "linčisku" - vientuļās pamesto rūpnīcu teritorijas, protams, ir īstenā vieta, kur attīstīt šausmu stāstiņu fantāzijas. Nelielā "kinozālē" turpat līdzās bija iespēja noskatīties Linča agrīnās filmas - melnas pasakas par cilvēku. | |
 Deivids Linčs. No sērijas "Distorted Nudes" | |
|
Arī apstrādātās Viktorijas laika erotiskās fotogrāfijas piestāv Linča tēlam - dažbrīd tie ir bezgalvaini stāvi, kas tur savu galvu aiz matiem rokā, dažkārt tās ir kailas meitenes nepiedienīgās pozās dīvainās bezpersoniskās istabās - tieši tādas mēdz izskatīties viesnīcu istabas, kuras parasti noīrē uz pāris stundām ... Taču, šķiet, pirmā stāva augstā nospriegotība mani kā skatītāju bija uzlādējusi tik ļoti, ka šī sadaļa vairāk līdzinājās piedevai - gan ļoti izsmalcinātai. Precīzāk izsakoties - to, kas bija redzams Kartjē fonda pagrabstāvā, es savā iztēlē jau biju izfantazējusi pirms šīs izstādes apmeklējuma: tā bija tieši tāda satikšanās, kādu biju prognozējusi. Masu mediji ap šo izstādi bija sacēluši īstenu kņadu visā Eiropā, un, es domāju, tagad Linča mājaslapas www.davidlynch.com (tur visai plašā sortimentā iespējams apmierināt arī mūsdienu patērētājcilvāka tieksmes - DVD, mākslas darbi, beisbola cepurītes, T krekli utt.) "trafiks" audzis neskaitāmas reizes. Šī piebilde gan attiecas uz citu stāstu - par mākslas mārketingu un to, ka nekomerciālā māksla maksā visdārgāk. Runā, ka mākslas tirgus vēsturē esot tikai vēl viens personāžs, kas spējis sevi pārdot tikpat veiksmīgi kā mūsu varonis, - Salvadors Dalī. Taču - ja esi Linča fans - kālab gan nedzert kafiju, kuras zīmolvārds ir Deivids Linčs? | |
| Atgriezties | |
