VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Riga Review Ojārs Pētersons Izstāde NGBK izstāžu zālē Berlīnē 10.03.–22.04.2007 Pavasaris Berlīnē Berlīnē šopavasar bija tikai gandrīz kā parasti, jo jaunais mākslinieks Armands Zelčs spēja atlicināt laiku darbā reklāmas aģentūrā, lai nogādātu šajā pilsētā savu "Galapunktu", dīvainu telpisku konstrukciju, no kuras cilvēks neizkļūst ārā kaut vai tāpēc, ka neiespējami tikt iekšā. Olafa Metcela (Olaf Metzel) no izārdīto objektu detaļām veidotās skulptūras (piemēram, gabalos sazāģēts basketbola laukums), Roberta Smitsona "nevietas" (non-site) koncepcija – tas ir tas, kas nāk prātā, apskatot šo darbu, tomēr atšķirība ir. Autors nav saplosījis un pārmetinājis trolejbusa pieturas nojumīti, lai no pārpalikumiem izveidotu jaunu plastiku ar "vēsturi", vai pārvietojis pieturas soliņu ar pievienotu tā "pirmās dzīves" Rīgā fotoapliecinājumu uz izstāžu zāli Berlīnē. "Noslēgtā telpa bez ieejas vai izejas kļūst par beigu ilustrāciju, brīdi, kad ir apstājusies kustība pašā objektā. Rotaļā ar nosaukumu un pieturas vispārējo funkciju objects paralēli ietver ne visai patīkamo atgādinājumu par personiskā "galapunkta" riebīgo īpašību uzrasties jebkad, piesakot sevi: "Atbraucām."" Tā mākslinieks pats. Centieni ar paradoksa palīdzību radīt ilūziju par procesu un mērķi kā vienotu veselumu. Vienādot alkas pēc ideāla ar pašu ideālu. Darbs, šķiet, varētu noderēt arī kā atslēga izstādei Riga Review, kurā tas bija izstādīts. | |
 Armands Zelčs. Galapunkts | |
| Pastaiga Ja atlido uz Berlīni ar lēto lidmašīnu, brauc ar S bāni no Schőnefeld līdz Ostbahnhof, dodas tālāk pār tiltu uz priekšu pa ielu ar jocīgu nosaukumu Mariannenplatz, garām mākslinieku mājai Bethanien (www.bethanien.de), kur 20. gs. 70. gadu beigās darbojās gleznotāja Maija Tabaka, vēlāk arī mākslinieks Leonards Laganovskis, ja paiet garām krodziņam uz Waldemarstraße stūra, kurā savā Berlīnes periodā esot mīlējis sēdēt Hardijs Lediņš, kur turpat tuvumā pašlaik "doktoru" raksta Māra Traumane un netālu dzīvo Berlīnes Mākslu universitātes (www.udk-berlin.de) un reizē arī Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas (www.vkn.lv) maģistrante Evelīna Deičmane, ja, nonākot līdz Oranienstraße, pagriežas pa labi un neiestrēgst kādā no vairākām intelektuāļu iecienītām kafejnīcām, – pēc dažiem soļiem klāt ir NGBK (Neue Gesellschaft für bildende Kunst – Tēlotājas mākslas jaunā biedrība) izstāžu zāles ieeja (www.ngbk.de). NGBK izveidota 1969. gadā, un kopš 1974. gada tās vadītājs bija Valdis Āboliņš (1939 Liepājā-1984 Berlīne), Fluxus dalībnieks, leģendārās Āhenes galerijas izveidotājs 60. gados (šajā galerijā izstādījušies/darbojušies Jozefs Boiss, Jergs Immendorfs, Nam Džun Paiks, Tomass Šmits, Volfs Fostels, Robērs Filiū u.d.c.). 70. gados Āboliņš apmeklēja Latviju, un rezultātā izdevās izveidot izstādi "20 mākslinieki no Padomju Latvijas" (1973) un noorganizēt Maijas Tabakas stažēšanos Rietumberlīnē. Pateicoties Valda Āboliņa harismātiskumam, 1988. gadā, jau pēc viņa nāves, NGBK (Barbara Štrāka) Berlīnē organizēja izstādi "Rīga – latviešu avangards", bet 1991. gadā Rīgā – "Interferences – Rietumberlīnes māksla 1960–1990". Viens no NGBK RealismusStudio kuratoriem Franks Vāgners palicis atmiņā ar atklāšanas runu akadēmiskās stundas garumā 2001. gadā viņa kūrētajā veiksmīgajā izstādē "Mūsdienu utopija" Rīgā. Franks Vāgners ir arī viens no izstādes Riga Review sagatavotājiem. Idejas pamatā - izstādīt pavisam jaunu, vēl studējošu mākslinieku darbus. Piedalījās 12 mākslinieces un mākslinieki no Latvijas Mākslas akadēmijas un viena viesstudente no ASV. Izstādes katalogam tekstu uzrakstījusi vēl akadēmijā studējošā Maija Rudovska. Tajā iekļauti mākslinieku pašu komentāri par saviem darbiem (tie izmantoti arī šajā apskatā). Didaktiskas gaudas Lasot par Valda Āboliņa darbību, viņa saikni ar nu jau pasaules mākslas vēsturē iegājušiem vārdiem un notikumiem, iznāk paraudzīties mazliet citām acīm arī uz šo jauno Latvijas mākslinieku grupu – viņi ir apmēram tādā pašā vecumā kā Āboliņš TOREIZ. Arī lielākā daļa šodienas slavenību, kas tur apkārt grozījās, nebija vecāki. Kas bija TOREIZ TUR, un kas ir PAŠREIZ ŠEIT? Kas ir bijuši tie apstākļi, kuri ļāva jauniem cilvēkiem izvirzīt tādus mērķus, kuru nozīmi redzam un izjūtam vēl šodien? Nav šaubu, ka tieši savas darbības un kritēriju konfrontācija, salīdzinājums ar plašāku un daudzveidīgāku mākslas procesu loku dod jauniem māksliniekiem iespēju iegūt to "atspoles" efektu, kas domas un mākslas darbu kvalitātei ļauj augt līdz automātiskas pamanāmības līmenim. Gan Eiropā, gan pasaulē pašlaik ir gana plaši strukturēta mākslas norišu vide, kuras piedāvātās iespējas diemžēl līdz Latvijai nonāk samērā reti. Iemesli tam vienkārši - Latvijas mākslas publiskā aina nav pietiekami saistoša augstākā līmeņa mākslas speciālistiem. Viņi nevar atļauties riskēt apmeklēt vietu, kur nav garantijas ieraudzīt mūsdienīgas mākslas piedāvājumu, jo nav ne muzeju, ne izstāžu zāļu ar nopietnu, regulāru, "konvertējamu" šodienas mākslas politiku. Kā smejies, "Rietumu ekspresis" pie mums nepietur, jo vienkārši nav stacijas. Tāpēc vienīgā iespēja ir veicināt, ekonomikas terminiem runājot, "eksportu". Tam būtu jāveltī pastiprināta uzmanība, jo, lai arī epizodiski soļi tiek sperti, rezultāts – Latvijas mākslas un mākslinieku nepazīstamība Eiropā un pasaulē – rāda, ka darbs šajā ziņā nav pietiekams. Protams, šāda "tehnokrātiska" pieeja nedod nekādas garantijas, bet cerību gan. | |
 Izstādes kopskats | |
|
Mākslinieki izstādē Evelīna Deičmane, aizmukusi no Rīgas, vienā laikā piedalījās gan 2. Maskavas laikmetīgās mākslas biennālē, gan šajā izstādē Berlīnē. Viņa arī spējusi pierunāt savu draudzeni ēst zupu, stāvot uz galvas. "(..) un "Zupas ēdēja" ir ironiska ilustrācija stereotipiskajam mačoiskajam priekšstatam par "sieviešu loģiku" – tās neloģiskumu un pamanīšanos sarežģīt pat visvienkāršākās lietas. Šajā gadījumā tik ikdienišķu padarīšanu kā zupas ēšana komplicējot tik ļoti, ka jāēd ar kājām gaisā." Tik vienkārši viņa mēģina paskaidrot savu darbu. Varbūt ēst gribas vienmēr – arī stāvot uz galvas? Bez ēdiena uz galvas nenostāvēsi? Īstenībā jau viss ir vienkārši, tikai tā nolādētā gravitācija... Citādi – ēd, kā gribi. Vienalga, Berlīnē vai Rīgā. Ar savu stāju. Bet nedrīkst. Bez stājas – lūdzu! Galu galā – kas tas būs par "nedrīkst", ja visi to darīs? Un naivi domāt, ka drīkstēs tur, kur nedrīkst. Protams, atrodas jau arī tādi, kas to negrib saprast. "Rīgai gadās saņemt dāvanas, kuras ir kā tāds sods. Tās pavairojas naktīs, bet pirms starptautiski nozīmīgiem notikumiem pazūd zem bēšīgiem un zaļganiem krāsu taisnstūriem. Policija kārtīgi uzrauga, lai rīdzinieku jūtīgo uztveri neiedragātu vizuālā informācija, kas nepiedāvā neko nopirkt," prāto Maija Kurševa, kurai sagadījies izstādīt pat četrus savā Andrejsalas darbnīcā izgatavotus darbus. Būdama likumpaklausīga pilsone, māksliniece streetart stilistiku kopā ar savas mākslas aktīvākā cienītāja – starojoša Rīgas municipālā policista - tēlu ievedusi atļautajā zonā, t. i., izstāžu zālē. Nav aizmirsti arī skatītāji – ir iespēja mest šautriņas vienā no darbiem vai, naski minot pedāļus, ražot elektrību, lai izgaismotu objektu, ko varētu dēvēt par gaismu gaismā. To otro gaismu rada spriegums starp "drīkst-nedrīkst". Bet cik tad ilgi tā noturēsies? Nu, paskatīsimies, pavērosim.... Viena no Andrejsalas pamanāmākajām iemītniecēm Liene Dobrāja (Galka Kūlio), galerijas "Biezpiens" izveidotāja, komentē savu fotogrāfiju sēriju Otvali!: "Nav svarīgi, cik pieredzējis, komunikabls, zinošs vai moderns jūs esat vai attiecīgi izturaties, ja vienīgais, kā varat sevi pasargāt no pilnīga sabrukuma, ir likt visiem aizvākties." Redzama arī autores reklāmas stilistikā veidoto ironisko "plakātu" virkne ar vienaudžu fotoinscenējumiem un vārdu Benzin kā vienojošu elementu. ""Benzīns" ir ilgstošs projekts, kas uzsākts 2004. gadā un stāsta par reklāmas melīgo, bet neatvairāmo skaistumu." Pilnīgi noteikti viens no labākajiem, kičīgi izsakoties, sava laika un paaudzes atspoguļojumiem. Tādi viņi bija, 21. gadsimta sākuma gadi, – teiks kaut kad vēlāk. Mākslinieces Kate Krolle un Katrīna Sauškina ieinteresējušās par to, kur labāk. Šķietami to noskaidrojušas un secinājumu piekārušas pie sienas Berlīnē, lai visi redz un dzird. Trip Around the Border ir brauciens ar velosipēdiem apkārt pilsētai pa robežu, ar video, foto un skaņas ieraksta palīdzību fiksējot šeit dzīvojošos cilvēkus un vidi. "Robeža savieno divas puses - iekšējo un ārējo. Tos, kas atrodas iekšpusē, pārņem prieks par to, ka viņi ir iekšpusē un ir vispiemērotākie. Savukārt tos, kas atrodas ārpusē, pārņem nepiemērotības un pamestības sajūta. Tāpēc vislabāk ir atrasties uz robežas, kad viss ir līdzsvarots, šķietami izmērīts un skaidrs." Taču šie liecību un pratināšanu audiovizuālie protokoli atstāj neatbildētus jautājumus: kas ir IEKŠPUSE, un kas – ĀRPUSE? Kur esmu es? Šo jautājumu uzdošana arī ir lielākā šī tehniski sarežģītā un perfekti uzbūvētā darba vērtība. Jāpiebilst, ka izstādē nebija darbu, kuros būtu tikai bezsatura tehnoloģisku iespēju demonstrējums, ko nereti gadījies mūsdienās novērot un secināt, ka darbs pilnīgi "pazūd", tikko tehnoloģiskā novitāte pārstājusi tāda būt. Tieši pateicoties tehnoloģiju (it īpaši digitālo) attīstībai, vērojama pašsaprotamā, tomēr paradoksālā parādība – skaņa kā stabils medijs vizuālās (tēlotājas) mākslas laukā. Arī šī izstāde nebija no tā izsprukusi. Trīs piemēri. Jānis Kudiņš par savu darbu "Skaņas aplis" izsakās: "Racionāli runājot, mans darbs nav nekas vairāk kā uz papīra lapas uzvilkta līnija un skaņa, kas rodas, šo līniju velkot. Taču man pašam, skatoties uz šīm niecīgajām matērijas vienībām, brīžiem izdodas saņemt kaut ko līdzīgu tai izjūtu pieredzei, kādu es guvu sen atpakaļ, skaidrā vasaras naktī guļot kartupeļu vagā un vērojot debesis, kad šķita, ka, vēl drusciņ sakoncentrējoties uz baltajiem punktiņiem, izdosies saprast kaut kādu fundamentālu informāciju. Iespējams, ka šie mistiskie bērnības piedzīvojumi ir tas, kas mani vēl šodien mudina veikt iracionālas darbības, neapzināti mēģinot atgūt kaut ko atrastu, bet priekšlaicīgi zaudētu." Jāpiebilst, ka automātiskās zīmēšanas radītā skaņa tiek pārraidīta un atskaņota tai pašā laikā. Kaspars Podnieks – mākslinieks no Drustiem. Aizdomas, ka unikāls gadījums Latvijas mākslas kopainā. Neatceros nevienu viņa darbu, studiju darbus ieskaitot, kas nebūtu veidots saistībā ar dzimto pusi Drustiem. Jau beidzot Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu, nākamais mākslinieks par savu diplomdarbu rakstīja apmēram tā: "Savā mežā nozāģēju kokus, izgatavoju darbu un uzstādīju to uz savas zemes." Komentēdams Berlīnē izstādīto darbu, Podnieks jautā: "Kāpēc govij ir domāta aste?" Un pats sniedz kompetentu atbildi: "Lai būtu ar ko gaiņāt mušas." Šajā jautājumā un atbildē arī ir darba sižetiskais pamats. Tehniski šis skaņu objekts ļauj skatītājam aktīvi piedalīties un organizēt tā darbību, kļūstot pašam uz laiku par darba sastāvdaļu. Objekta un skatītāja attiecības atstāj pēdējo pārdomās, kas viņš šai gadījumā ir – muša vai aste? Vai arī abi reizē? "Jau vairākus gadus interesējos par netradicionāliem pūšaminstrumentiem - darinu tos pats savām rokām, spēlēju un eksperimentēju ar tiem." Vismaz trīs līmeņos "darbojas" Oskara Poikāna objekts "Taure": kā skulptūra, kā mūzikas instruments un kā performances dalībnieks. To mākslinieks pierādīja, uzstājoties izstādes atklāšanā kopā ar Andžoni (Andris Indāns). "Ļoti būtisks ir konteksts, kur un kas šo darbu aplūko. Taures izmērs un forma ir iedarbīga, iespējams, tā mūsu apziņā atdzīvina kādas arhetipiskas konstrukcijas – interese ir nedalīta, it sevišķi apreibušu cilvēku vidū. Tātad taure ir iedarbīga pati par sevi, tomēr gribu norādīt uz skaņas nozīmīgumu, jo, izgatavojot šo tauri, materiāli un konstrukcijas ir izvēlēti, lai šī skaņa būtu iespējama." | |
 Izstādes kopskats | |
|
Pēdējos gados nav grūti pamanīt īpaša veida zīmējuma uzplaukumu. Komiksi, streetart, graffiti, dažāda paveida animācija – tas ir impulsu lauks, kurā veidojusies šī komunikatīvā zīmējuma, es pat teiktu, kustība. Maija Kurševa, Reinis Pētersons, Dmitrijs Zagga u.c., to vidū Anete Melece, kura bija izstādījusi zīmējumus, darinātus uz sakaltētas mīklas plāksnēm. "Stāsts par kāda vīra – tam četri riņķi zem acīm, kuros krājas nogurums no raudzīšanās uz visu, uz ko vien var paraudzīties, caur nepamatota pesimisma prizmu, – braucienu pie lauku radiem. Būtībā ar galveno varoni nekas īpašs nenotiek..." – tā pati autore. Riga Review atklāšanas laikā viņa vienojās ar kādu Berlīnes Mitte galeriju par savu izstādi jau šīgada maijā. Dažādu radiāli virzītu tehnoloģu ieinteresētais Sandijs Ruļuks šoreiz bija aprobežojies ar fotogrāfiju sēriju, kurā cilvēks pielīdzināts apkārtējai videi. Fotografēts uz filmas, starp citu! Džinsu audums un rozā krāsa - regulārie Auces Bieles mediji. Šoreiz instalācija - "sirdi plosošs" stāsts. Autores komentāros par šo nepastarpinātas emociju plūsmas fiksāciju citā starpā varam uzzināt: "10.00. Es savu sirdi izmazgāju jau vakar..." Reti kura mākslinieka darbi ir tik nepārprotami un tieši saistīti ar viņa cilvēcisko būtību. Cerams, kādreiz viņa atkal pievērsīsies videostāsta žanram, kurā savulaik guvusi labus panākumus. Ārzemnieki Pirms gadiem pilnīgi neiedomājama situācija: piemēram, Latvijas Mākslas akadēmijā Vizuālās komunikācijas nodaļā, pateicoties studentu apmaiņai, ikdienā skan latviešu, krievu, franču, vācu un angļu valoda. Ko meklē un atrod šie studenti no citurienes? Kādus viņi ierauga mūs? Ko iegūst viņi, ko - mēs? Domāju, drošas un visaptverošas atbildes vēl nav, bet, kā teica Mihails Sergejevičs, "process ir aizgājis". "Man šķiet, es šeit jūtos ļoti vientuļa, bet tas ir kaut kas, ko es jūtu it visur. Agrāk es domāju, ka visi jūtas līdzīgi, bet tagad mēģinu cīnīties ar vēlmi palikt noslēgusies mājās (..) tātad tas liek man skriet (..) pēdējā laikā es rītos skrienu uz skolu (..) No rītiem cilvēki jums velta savādus skatienus, sievietes, kas piekopj džogingu, te redzamas diezgan reti (salīdzinājumā ar Kaliforniju, Teksasu vai citu vietu Štatos) (..) bet ir jautri vērot man veltītās sejas izteiksmes (..) un es mīlu vietējos SĒTNIEKUS (..) reizēm es saku "LABRĪT!". Viņi pat nevar sadzirdēt manu "LABRĪT!" (..) tik ļoti viņi ir iegrimuši savā rīta slaucīšanas rituālā (..) Man patīk saukt šos cilvēkus par Cilvēcīgajiem Laika Pulksteņiem, jo tas, kur un kad viņi slauka, pasaka man precīzu laiku un to, vai gadījumā es kavēju skolu. Līdzīgi kā Krāmeram Sīnfīldā ir iekšējais pulkstenis, man tāds ir ārējais - Latvijas sētnieks (..) Man patīk arī bezpajumtnieces, viņas tiešām ir gudras (..) Tagad es itin visur ņemu līdzi kameru (..) un filmēt – tas ir tiešām lieliski." (No Sāras Elizabetes Malmudas (Sarah Elisabeth Malmude, ASV) interneta dienasgrāmatas.) | |
| Atgriezties | |
