VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pārsteidzošās pārvērtības jeb Kristapa Ģelža māksla “Rīgas galerijā” Laima Slava Protams, tas bija pārsteigums - konceptuālista Kristapa Ģelža (vismaz tā viņš pozicionēts līdz šim) darbu izstādē objektu vai digitālā formā vizualizētu āķīgu prātulu vietā ieraudzīt akvareļus. Tiesa - liela izmēra, un tas varētu būt māksliniekam iemīļots formāts jau kopš revolucionārās supergrafiķu kopas pirmā publiskā pieteikuma laikiem 1986. gadā izstažu zālē "Latvija". Taču sekoja arī nākamais pārsteigums - tas, cik spēcīgi un aizrautīgi skatītāju uzrunā šīs visai banālus sižetus (pirmajā brīdī) apspēlējošās lapas: ziedi, baloži, kaijas un vārnas, pilsētas skats ar lidmašīnu, kāds vairāk, kāds mazāk asociāciju raisošs portrets no masu kultūras klišeju pasaules utt. Un uzrunā ne tik daudz ar asprātīgajām tēlu kombinācijām, cik kaislīgas pārliecības, neslēpta jutekliska prieka un slēptu sāpju kokteiļa dēļ, kas burtiski šļācas pretī, ja apstājies vērot. Un tomēr, neraugoties uz romantiķa cienīgu plosīšanos, žesta artistismu un ideju vērienu, Kristaps Ģelzis ir skaudrs un gana nežēlīgs reālists - arī maigi rožainus toņus lietojot. Ģirta Muižnieka ne mazāk temperamentīgās nesenās atklāsmes iepretī šķiet gandrīz idilliskas - kā baisi rotaļīgām vīzijām, ziediem un kukaiņiem piezuzināts, tvanīgs vasaras dārzs, bet Gļeba Panteļejeva "zonas reālisms" - skrupuloza un labsirdīga vērotāja spontāns sāņsolis. Ģelža sabiezināti romantisko reālismu jeb realitātes atkritumos (ja tā ļauts izteikties par sava laika ikdienas neizbēgamo sociālo piesārņojumu) uzplaucēto romantiku it kā vieglāku dara neiztrūkstošā pašironija - klauna maska, kas dabiska spilgtam un jūtīgam talantam. Un varbūt tieši visu šo apstākļu kopsakars atnesis trešo pārsteigumu: tik izteiktu laikmetīgās mākslas pulsu tradicionālā tehnikā, profesionālu sazobi ar procesiem lielajās biennālēs un mākslas tirgos, kur izsijājas vērtības (un iegūst noapaļojumu naudas summās), mūsu izstāžu zālēs vēl nebija nācies saklausīt. Turklāt - emocionāli atvērtāk, pilnāk, varētu arī teikt - neiztērētāk, ar iezīmētu potenci, kur viss vēl priekšā. Tiesa - ne mazums gan arī Kristapam Ģelzim "aiz muguras": izgājiens kopā ar latviešu avangardu Berlīnē (1988), personālizstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (1996) un vairākas mazākas "Rīgas galerijā", daudzkārtēja līdzdalība Latvijas mākslinieku ambiciozās kopizstādēs Rīgā, Helsinkos, Pori, Maskavā, Stokholmā, Parīzē, Brēmenē, Budapeštā un citur. Kristapa Ģelža parādīšanās vienmēr un visur tikusi gaidīta kā īpaša intriga, un šīs gaidas nekad nav pieviltas. | |
 Kristaps Ģelzis. Kreisais krasts. 2007. Papīrs, akvarelis. 280 x 150 | |
| Laima Slava: Vai, izstādi gatavojot, apzināti orientējies uz pārsteigumu?
Kristaps Ģelzis: Kritērijs ir tikai viens - pašsajūta. Ja es būtu jutis, ka tas nav kaut kas jauns arī man pašam, izstādi nebūtu rīkojis. Vai arī pēdējā brīdī nebūtu to atklājis. Pārsteigums? Varbūt tādēļ, ka cilvēki ir ietrenējušies domāt: ja tu aktīvi neapliecini sevi, tas nozīmē, ka ar tevi kas slikts noticis. Uzskatu, ka diagnoze man ir normāla - nekas nav apstājies! Varbūt visi gaidīja turpinājumu tam, ko esmu jau darījis. L.S.: Kas noteica tehnikas izvēli? K.Ģ.: Pirmā, galvenā un noteicošā lieta ir pašapziņa: lai radītu mākslas knifu, nekas daudz nav vajadzīgs, tikai pats elementārākais. Un tas, ko sev arī biju izvirzījis, - domas nekur tālu nav jāmeklē, un nav jākrīt izmisumā, lai izdomātu konceptu. Īstais rezultāts rodas, kad ļauj organismam ar galvu vienmērīgi sastrādāties. Akvareli - es jutu, nē, zinu - es varu ļoti labi uzgleznot. Pret šo tehniku man nav iekšējas pretestības. Es nevarētu gleznot ar eļļu, zinu, ka sākšu čammāties, un tas man krīt uz nerviem. Akvarelis ir tehnika, kurā es varu izdarīt visu nepieciešamo, lai tā pati sāktu strādāt. Jo šīs tehnikas galvenā daļa ir spēja radīt savas nejaušības. Pašam tev jābūt izjūtai, lai tu prastu tās nejaušības kontrolēt. Kā vecmeistari, piemēram, Sūniņš, Jurķelis, glezno puķes - viņi jau nezīmē, bet pieliek krāsu vienā stūrī. Taču samitrina papīru tā, ka tas izveido puķi! Jo tehnika pati to izdara, ja tu uzliec uzsvaru pareizā vietā. Un tas ir šausmīgi burvīgi! Formāts ir cita lieta. Tas nenozīmē vēlēšanos satriekt, būt varenākam, lielākam, bet to, lai tad, kad tu glezno, galva un ķermenis strādā vienlaicīgi - tev ir doma, un tu vari izvicināt arī roku. Un tajā pašā laikā tu vari saspringt un skribelēties vienuviet - tehnika un izmērs to atļauj. Šī amplitūda man ir ļoti svarīga. Man liekas, ka eļļā grafisku kvadrātcentimetru ir ļoti grūti ielikt, toties akvarelī - var. Var uzsmērēt pusotra metra līniju - tādu platu, maigu - un turpat blakus ar mazo pindzelīti uzlikt kaut ko mikroskopisku. Un tas nekad nav pretrunā, bet turas kopā. Tīri tehniski. Tas ir svarīgi. Tēlus es neizgleznoju līdz galam, pati tehnika izveido kontūras, tas man nav jādara. Ir makro un mikro, es redzu harmoniju, kad strādāju, un man tas ir ļoti svarīgi. Varu sagatavoties, lai izvairītos no visām iespējamām pretestībām, radot darbu. Šī tehnika man to atļauj, es nepiekūstu, tajā strādājot. L.S.: Vai vecmeistaru popularitātes laikā 20. gs. 50.-70. gados saražotā akvareļu produkcija nav tevī radījusi aizspriedumus pret šo tehniku? K.Ģ.: Pretestību rada ieciklēšanās uz sižetiem, kas šai tehnikai it kā "pieguļ". Man nebija viegli sižetus sameklēt - arī ikdienišķie šodienas mirkļi, ko ieraugu, paņemu no ielas, pirms tam jāizvērtē, vai tie atbilst tavam mēram - vai ir, ko gleznot. Lai nav tā, ka iekomponējas un ir tukšas vietas. Ar to jau nepietiks, ka ieliksi kādu krāsu pleķi. Katra lieta darbojas līdzi laukumā. Popārtiskās iezīmes izstādes otrajā stāvā bija ne tāpēc, ka man ļoti gribējās, lai tās simboliskās ķeskas parādās, bet tāpēc, ka tieši akvarelī ļoti ērti to bija izdarīt, nevis griezt šablonu un pūst ar aerosolu. Man patīk, ka bildē ir divi slāņi - ļoti brīvais un precizējošais. Un labāk ir taisīt atkal un atkal jaunu darbu. Tādu vieglumu dabūt. Tas, ka akvareli nevar gleznot nedēļām ilgi, ļauj tam kā balonam turēties gaisā - uztverē. Tas vieglums man liekas svarīgs. | |
 Kristaps Ģelzis. Maija baloži. 2007. Papīrs, akvarelis. 150 x 115 | |
|
L.S.: Tu runā par vieglumu, bet tas boings un pilsēta... K.Ģ.: Nē, nu tēmās jau nāve man ir visur, lielākajā darbu daļā. Jau sen! "Rieta madonna", pirmais darbiņš sietspiedē, - jau tur runa ir par aizejošo; sienas nojaukšana Berlīnē - aizejošais; mikimausu būšana - tā ir miskastnieku būšana, miskastnieku tēli, cilvēka slinkuma, tās sabiedrības, kurai visu iebaro ar karotīti, tēli, neviens nekur neiedziļinās... Brendi tie ir! Tās bildes ir pozitīvs kreņķis, pozitīvs... mortale. Ziedi - simboli piemiņai, pilsēta - tāda nervoza, mēs to esam jau zaudējuši; baloži - kaitinoši... nu, viņi man salauza fotoaparātu, pieņemsim... smilšu pils pati sabrūk, irst kopā. Augšstāvā tie tēli visi ir beigti! Tur var visu kaut ko izfantazēt, bet tās ir aizejošas lietas. Arī bin Ladens ir aizejoša lieta. Kā tēls. Bet tajā pašā laikā tie ir tēli, kas maina sabiedrības uztveri, kas maina arī dzīvesveidu. Ar bin Ladenu mums būtībā nav nekādu kreņķu, bet mēs visi par kaut ko baidāmies. Tās ir lietas, kas ietekmē. Caur šo lietu izmantošanu es vieglāk varu atrast risinājumu, lai darbs būtu iedarbīgs. Bet jautājums ir, vai tam jābūt iedarbīgam... L.S.: Vai tas nozīmē kādu nepārejošu vilšanos? K.Ģ.: Vilšanās ir, ja konstatē, ka esi notērējis laiku. Arī draugs man saka: iemācies neizdarīt liekas kustības. Es pie tā piestrādāju. (Smejas) Tas attiecas uz mākslu - tiklīdz darbs pie tās tev sagādā zobu sāpes, ir jāpārtrauc. Un pārsvarā jau tas sagādā zobu sāpes... Ja var atrast veidu, kad tas iet tā - fuit! - viegli, tad ir labi. Es nesaprotu, kāpēc ātrāk tā nedarīju, tad savā attīstības programmā jau būtu daudz tālāk ticis... Koķetēšana ar konceptuālismu un pārējām lietām - tas bija svarīgi, bet tas manī arī daudz ko nogalināja, arī ilūzijas par daudzām lietām. Es nekad neesmu bijis tīrs konceptuālists. L.S.: Par daudz racionālā ir bijis? Ja tagad tu ļaujies impulsiem - tā tomēr ir spēka pazīme! K.Ģ.: Jā, jā, es jūtos ļoti optimistiski! Ja man pēc mēneša nebūs ko ēst, es tik optimistiski vairs nedziedāšu, bet es arī neraudāšu, jo būšu atradis veidu kā - ja man nāksies strādāt ikdienas maizes darbu - sestdienā un svētdienā pilnīgi mierīgi uztaisīt darbu. Skat, pa trim mēnešiem jau salasīsies izstāde! Akvarelis izrādījās arī tāda laba sakritība, ka nebija lieku darbu - tikai viens brāķis. Bet - viss ir iespējams, varbūt nākotne rādīs, ka arī tas nav risinājums... Ja es uztaisu darbu, gribu, lai tas rāda, kā jūtos tieši šobrīd. Zīmējums manā sajūtā nespēj vēl atspoguļot mūsdienas - to vizuālo faktūru, kādu es saredzu, kad izeju uz ielas. Man prasās krāsas, prasās paskriet un pastāvēt. Amplitūda. L.S.: Lielajās mesās var ievērot daudz darbu uz papīra. Un liela izmēra. Vai šis laiks, kad tradicionālās tehnikas un tieši glezniecība atgriežas aktualitāšu degpunktā, to prasa - izteiksmes mobilitātes un variēšanas iespēju dēļ? K.Ģ.: Pēdējā laikā kulturāli esmu izlaidies - izstādes apmeklēju minimāli. Mana izvēle nebija ne kalkulēta, ne komerciāli virzīta. Attiecības ar mākslas tirgu un situāciju mani nekad nav interesējušas tai nozīmē, lai es izlemtu, ko darīt. Kad es daru, riskēju ar visu, kas man ir. Negaidu un man nav ne mazāko ilūziju, ka tas tuvākā laikā nāks man atpakaļ. Kāpēc papīrs? Tagad, pēc izdarītā, varu secināt, ka tur ir daudzas labas lietas. Transportēt viegli, jo ir sarullējams, un jebkurā gadījumā tas ir oriģināls. Veids, kā ar akvareli strādā, ir ļoti ātrs. Tehnika pati neļauj muļļāties. Var muļļāt, bet tad ir jābūt iemeslam, kāpēc to darīt. Man ir plāns vienu tādu izmēru nomuļļāt tā, lai var redzēt, ka mēnesi esi strādājis. Bet es vēl neredzu impulsu, kādēļ man vajadzētu tieši tā darīt. Pasaulē pastāv kaut kāds konceptuālais nogurums. Un es vispār esmu vairāk par Amerikas, nevis Eiropas mākslu, jo tā ir vieglāka, tiešāka, tā nav tik konceptuāli savirpināta, to vieglāk uztvert. Lai apskatītu Eiropas mākslu, tev ir jāizlasa grāmata, tas ir briesmīgs elitārisms, tas nav demokrātiski. L.S.: Nu, nu, vai tad tu esi kāds īpašais demokrāts savā mākslā - katrs no taviem darbiem ir ietvēris arī norādi uz kādām zināšanām, kas nebūt nav pirmā sadzīves līmeņa, nu, kaut vai "Ņam, Jums paika!". Taisnība, šoreiz dominē Britnijas stringi, kečups, NATO lidmašīna... K.Ģ.: Es tagad gribu uzgleznot to, ko gribu, un lai tas izskatās, kā man gribas. Nav spiesta lieta tajās bildēs iet īpaši dziļāk. Tās tikpat labi var uztvert virspusēji, kā arī atrast to, ko vajag. Virspusē arī tās forši izskatās. Var neiedziļināties, ka tie ir ziedi, - varbūt tie ir krāsaini laukumi. Var neiedziļināties, ka tie ir Diānas ziedi, ka tie ir nedēļu stāvējuši ziedi, - bilde būtībā sliktāka nepaliek! To var uztvert citādāk, bet kā gleznojums tas nepaliek ne par matu sliktāks. Esmu piekusis domāt, kas tur ir domāts. | |
 Kristaps Ģelzis. Rīgas atslēgas. 2007. Papīrs, akvarelis. 150 x 280 | |
|
L.S.: Kas tev ir vajadzīgs, lai dzīvei nezustu garša? K.Ģ.: Tas, ka tu spēj savu optimismu noturēt tik tālu, ka tevi nekreņķē sīkumi. Tie visstulbākie sīkumi - šodien nav naudas utt. Lai visu laiku būtu zelta vidusceļš. Pārējais ir manis paša rokās - izaicināt tādas situāciju sakritības, lai būtu, ko gleznot: idejas, tēma, kas ir pats smagākais. L.S.: Vai tēmas tu īpaši meklē, vai tās ir tevī? K.Ģ.: Ir, tās ir noslēpušās, uzreiz nevar atrast. Dažreiz vajag kādu ķēmu mājās uztaisīt... katrs darbs atbrīvo ceļu nākamam. Daudzreiz tu uztaisi darbu, lai īstenībā taisītu citu. Kad sāk reāli darīt, parādās jaunas idejas - un tas ir tik tipiski! Skaidri zinu, ka man domāšana sākas ar pirkstu galiem, nevis otrādi. L.S.: Vai esi piedzīvojis tādu satikšanos mākslā, kas tev patiešām ir devusi grūdienu? K.Ģ.: Godīgi sakot, mans lielākais mākslas pārdzīvojums bija deviņdesmitunkurātur gadā, kad biju Amerikā un Pitsburgā redzēju Metjū Bārnija pirmo Creamaster filmu. (Eiropā Bārnijs populārs kļuva tikai mūsu gadsimtā.) Pēc tās es sapratu: Bārniju visi uztver kā konceptuālistu, bet viņa darbošanās, ķermeņa nepieciešamība pēc fiziskas pretestības ir galvenais, kas rada visus viņa darbus. Tas ir zemapziņā. Tieši tas, ka katram māksliniekam blakus konceptuālajam ir savs fiziskais mērķis, kas tiek ielikts darbā, - ķermeņa uzbūves mērķis un domāšanas mērķis. Vienalga, vai tā būtu māksla, matemātika vai trauku mazgāšana, katram cilvēkam piegājiens ir individuāls, kā to darīt. Kad to "trauku mazgāšanu" saliek kopā ar zinātni, sāk analizēt, uzlabot - tad ir tie labie rezultāti. Mākslas zinātnieki var rakstīt krustu šķērsu, un tik un tā viņi neuzrakstīs, kā reāli tas notiek. Vērtējot šo (Bārnija) pārdzīvojumu, esmu sapratis - nevajag lauzt savu ķermeni, radot mākslas darbu! Vajag to fiziski atbrīvot. Ja tu esi bohēmists, dzērājs un atver muti, kur nevajag, - tā ir tava konstrukcija, kas jāliek lietā! Nevajag to apslāpēt, jo tad tu izpausmē nevari būt pilnvērtīgs, harmonisks. Sliktās nianses ir būtiskas, lai radītu darbu! Var 99 procentus no bildes uzgleznot, bet nevar punktu pielikt - to savējo punktu. Es nevaru taisīt skaistas lietas, jo es neesmu nekāds, nu - tīrais dvēselē, teiksim. Manī ir melnā krāsa. Ja ir, tad vislabāk to izmantot, jo tā pastiprina to, ko tu dari, cits to nevar izlietot. To es sapratu, pateicoties Bārnijam. Un tad arī sāka krist visi tie individuālie elki, arī pie mums tas "establišments" sabruka, lielie vārdi, monstri - Boiss utt. - pazuda. Protams, viņi nekur nav pazuduši. Bet šodien viņi neko vairs nenosaka. Viņi ir iespaidojuši kādu periodu. Tālāk mazās lietas sākušas bīdīt pārējo. Attīstība ir veidojusies no ļoti daudziem aspektiem, nevis no lielām figūrām. Interaktīvā būšana visu pārējo noslaucīja nost, jo "establišmenta" attīstība bija par lēnu, lai māksla varētu attīstīties. Tā ir mana diletantiskā teorija. Bet pēc tās trakās elektroniskās dinamikas cilvēki ir paguruši. Un elektroniskie darbi jau pārāk daudz sāk koķetēt ar biznesu. Tas cilvēkus kaitina. Viņi vairs nespēj atšķirt, vai vērts tur ieguldīt naudu. Mākslinieki ir no šī procesa vistiešāk nogurdināti. Viņiem arī svarīgi - ja darbs ir, tad ir pats par sevi, nevis atkal jāatbild uz zvaniem: "Ziniet, mākslinieka kungs, mēs nevaram salikt to jūsu darbu kopā..." Tas ir apgrūtinoši. Protams, viegli ir DVD aizsūtīt pa pastu, tas ir arī funkcionāli, bet rodas vienveidība. L.S.: No visa, ko pats esi darījis, ko vari atcerēties kā piedzīvojumu sev? K.Ģ.: "Nekā personīga". Tur ir tik daudz iekšā - kad uztaisīju, mani pārņēma miers. Tas darbs radās, kad man bija sajūta: "Es zinu, ka ar mani viss ir kārtībā, diemžēl citiem tas neliekas tik labi, es laikam neesmu pareizajā vietā un pareizajā brīdī. Man ir ļoti žēl. Bet raudāt par to nevajag." Tiešām - cik nosaukumā bezpersoniski, tik katrā gramā - personiski. Ar to es biju pabeidzis konjunktūras stundu, pielicis punktu, cenšoties pateikt, ka man ir vienalga, vai piedalos kādās biennālēs, - tas mani vairs neinteresē. Es netaisos par to cīnīties, tas mani vairs neinteresē. Arī tas jāizdzīvo - ka tu esi iedomājies, ka būs karjera un tamlīdzīgi. Man joprojām nav bijusi sakritība ar visu to. Vienmēr tas ir kaut kā noslīdējis... jaunībā es to pārdzīvoju. L.S.: Tā ir tava lielā priekšrocība - tava zvaigžņu stunda vēl priekšā! K.Ģ.: Bija arī pēdējais brīdis dzīvi mainīt - kamēr vēl spēks. | |
| Atgriezties | |
