VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| NOKĻŪT PIEKRASTĒ Irēna Bužinska Vladislava Grišina personālizstāde "Piekraste. Akvatintas" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Mazajā zālē no 13. aprīļa līdz 13. maijam | |
| Mums katram jūra, liedags, viļņu šalkoņa un bišu sanoņai līdzīgā sīko smilšu graudiņu čirkstoņa droši vien asociējas ar kādu noskaņu un krastmalā gūtajiem iespaidiem. Ko tur slēpt, es vispirms esmu brāzmainas vētras un varenu, majestātisku devīto viļņu piekritēja. Tomēr tikpat fascinējošs ir līdzens, rāms ūdens klajs, kad uz tā spogulim līdzīgās virsmas mirguļojošiem, viegliem, caurspīdīgiem solīšiem pastaigājas gaisma, radot tikpat neticamu un netveramu brīnumu - iespaidu, ka viļņu mūžīgā kustība spēj uz mazu mirkli pierimt un izbaudīt liegu klusumu un mieru. Ja tā padomā, gan ārdošā vētrā, gan baisā klusumā daba nebeidzamā ritmiskā kustībā visu pakļauj harmonijai un līdzsvaram. Un tieši šos vispārinātos, harmonizējošos iespaidus savās daudzajās Latvijas jūras piekrastei veltītajās grafikās vēlējies parādīt mākslinieks Vladislavs Grišins.
Vladislavs Grišins dzimis 1937. Gada 2. aprīlī. Viņa pirmā saskare ar mākslu notika Jāņa Skuča vadītajā Bērnu mākslas studijā Rīgas Pionieru pilī. Tad sekoja darbs gleznotāja un restauratora Ļeva Rešetova studijā un mācības Latvijas Mākslas akadēmijā, kas tika absolvēta 1965. gadā, iegūstot mākslinieka diplomu grafikas specialitātē. Pēc augstskolas beigšanas mākslinieks sāka regulāri piedalīties izstādēs. Vladislavs Grišins ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1976. gada, sarīkojis personālizstādes Arhitektu namā (1988), "Rīgas galerijā" (1994, 1996), galerijā "Daugava"(2006). Kopš 1988. gada Vladislavs Grišins strādā par pasniedzēju Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes Tēlotājmākslas katedrā, kur pasniedz zīmēšanu, gleznošanu un grafikas tehnikas. Mākslinieka radošo darbību raksturo apbrīnojama tēmas, tehnikas un rokraksta viengabalainība un noturība. Vēl studiju gados - 1964. gadā - brīvās prakses laikā nokļūstot Ventspilī un pirmoreiz satiekoties ar jūru, kuģiem, ostu un piekrasti, šie iespaidi māksliniekam bijuši tik spēcīgi, ka jau vairākus gadu desmitus Latvijas piekrastes atainojums ir kļuvis par galveno tēmu viņa mākslā. Katru vasaru, uzturoties jūrmalā ar studentiem praksē vai ar ģimeni atpūtā, Vladislavs Grišins ir radījis neskaitāmas skices un zīmējumus, kas vēlāk izmantoti litogrāfijās, ofortos un visbiežāk lietotajā, mākslinieka iemīļotajā akvatintas tehnikā, kurai viņš pievērsies 1983. gadā. Jau pašos pirmajos darbos parādās viņam raksturīgais: tas ir ļoti vispārināts, apkopojošs, var teikt - filosofisks dabas tēls, kurā akcentēta skaidri nolasāma, precīza, ģeometriska uzbūve, dažādu formu un krāsu harmoniskas attiecības. Mākslinieks saka: "Skatoties uz jūru, debesīm, zemes vai sienas virsmu, man vienmēr radās vēlēšanās sadalīt šo nepārtrauktības ķēdi un uzbūvēt savai ritmiskajai intonācijai paļautu telpu." Šī iemesla dēļ mākslinieka darbos vienmēr notiek virtuoza balansēšana starp "dabas iespaidiem un mākslas tēliem". Personālizstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā bija atlasīts 41 estamps, kas radīts laikposmā no 1985. līdz 2007. gadam. No autora iemīļotās tēmas attīstības un akvatintas tehnikas reprezentācijas viedokļa līdzsvarotā mākslas darbu kolekcija deva iespēju izsekot ne vien tam, cik daudzveidīgi mākslinieks ar kvadrātu, trapeču, trijstūru kombinācijām ir radījis variācijas par sev tik tuvo kuģa, mola, jūras un krasta tēmu, bet arī viņa tehniskajai meistarībai un izpildījuma savdabībai. Vladislavs Grišins vienmēr lielu vērību pievērš ikvienam materiālam - papīram, cinka platei, tās stāvoklim, kvalitātei un pat uz virsmas sastopamiem mehāniskiem defektiem un bojājumiem - skrambiņām un švīkām. Akvatintas tehnikā katrs plates virsmas bojājums ir īpaši redzams, Vladislava Grišina kā īstena meistara rokās materiāla dabiskās nepilnības nereti kļūst par efektīvu izteiksmes līdzekli - zīmīgu detaļu vai mazu elementu - pieskārienu, kas visam darbam piešķir vēl bagātākas vizuālās iespējas. Vladislava Grišina akvatintās bija skatāms gan līdzens, rāms ūdens klajs, gan spoža, dzidri zila ūdens strēle piekrastē. Pat zinot mākslinieka darbus, tā bija negaidīta bauda, ko man dāvāja viņa grafika. Un tā bija pērnās un citu gadu vasaras gaismas iespaidu tik liela un spēcīga deva, ka man ļoti sagribējās pēc iespējas ātrāk nokļūt piekrastē, lai visus šos viņa iemūžinātos dabas formu un krāsu brīnumus skatītu atkal savām acīm. | |
| Atgriezties | |
