2006. gada oktobrī izstādes saīsināta versija bija skatāma Daugavpils Universitātes galerijā, bet šogad janvārī citas Birutas Delles gleznas ar nosaukumu "Iepazīsties - mani draugi" - tepat Rīgā, galerijā "Mūrnieks". Tās vadītājs Mārtiņš Eglītis, arī izstādes kurators, šoreiz izdevis izstādes katalogu, apliecinot gan nopietno attieksmi, gan droši vien nākotnes nolūkus.
Biruta Delle ir māksliniece, kuras darbi skatītājam garantē piedzīvojumu. Uz viņu šai ziņā var paļauties. Viņas vārds nes līdzi leģendas smaržu, kas tā patīk skatītājam. Lai gan, spriežot pēc lasītā un dažām sarunām ar mākslinieci, leģenda droši vien radusies, pavadot viņas dedzību un godīgumu attiecībā pret mākslu. Delle ir personība, kuru nav iespējams sajaukt ar citu, viņa vienmēr ir izpaudusies tā, kā domā, un nav pieslējusies nevienai no mākslas kompānijām vai tendencēm. Kā kādreiz mācījis skolotājs Ansis Stunda, par galveno paturējusi uzdevumu sekot dabai - gan vizuālajai informācijai, gan tai, ko piespēlē Visums. Otrs svarīgais uzstādījums - ielikt īsto toni īstajā vietā (diez vai tas no Stundas vai Sezana?). Ļoti tieša un konkrēta attieksme, lai gan atvērta visām tēmām un virzieniem, jo daba atkarībā no akcentiem taču mums katram sava.
Bet bez robežām Delle nav, viņa tās uzliek gan tēmām, gan izteiksmei. Vietai un cilvēkiem vienmēr ir bijusi liela nozīme viņas dzīvē - mākslā. Portrets un ainava kalpojuši arī kā lieliska iespēja strādāt no dabas. Savukārt spēja ieraudzīt cilvēka dabu aiz notikumu vai privātām maskām parādās Delles figurālajās gleznās. Šīs kompozīcijas, kurās pats tēls ir tēma un vide - scenogrāfija, drīzāk līdzinās aktieru etīdēm, kurās izspēlēti cilvēka uzvedības veidi un formulas. Māksliniece tās režisē lakoniski un spilgti, tāpēc bieži vien darbi iegūst groteskas formu. Delle nekad nav aizrāvusies ar detaļām, tāpat arī viņas glezniecība nav bijusi atraisīta un viegla. Viņas darbiem piemīt Ziemeļeiropas mākslas klasiskā garša - dramatiska nopietnība, smagums un spriedze. Tiem piebalso arī uzsvērtā gaismēna.
Birutas Delles attiecības ar mālēšanu, kā viņa saka, arī šķiet tikpat definētas un stabilas, tās nepieļauj improvizāciju. Varbūt šīs stingrās kārtības dēļ, varbūt tāpēc, ka māksla viņas dzīvē ieņem tik ievērojamu vietu, Delles māksla līdzinās noslēgtam veselumam. Būdama iekšēji pašpietiekama un pilnīga, tā var tikt uzlūkota vienīgi pašas likumībās un principos. Citu kritēriju, ko izmantot, nav. No malas ņemti, tie šoreiz kļūst bezjēdzīgi, jo Delle perfekti īsteno principu, kad saturs vienlaikus ir arī forma.
Delle nekad nav ne ņēmusi, ne arī devusi savus ieročus citiem. Viņas mākslas pasaule ir kā planēta ar savu vēsturi, atmosfēru un gravitācijas spēku. Tā var patikt vai nepatikt, taču tās monolītumu un ticamību apšaubīt grūti - kā Mazā prinča stāstus par savējo zvaigzni. Šeit viss ir tik īsts un pārliecinošs, grūti pat iedomāties citādu izteiksmi kā vien to, kādā viņa runā. Delles artikulācija ir tik pašsaprotama, ka nemaz negribas "piesieties". Iespējams - viņa mūs vienkārši pieradinājusi.
Lai gan Delle pati vairākkārt uzsvērusi savu darbu gleznieciskās un tonālās vērtības, es tajos redzu vienīgi saturu. Protams, tā ir attieksmes lieta, bet man šķiet pilnīgi lieki apspriest formālas kategorijas. Pat biezā krāsa, ko Delle ķepē kā biezpienu, ir svarīga tik, cik iedod attēlam materialitāti un īstumu. Tonālās kvalitātes atkāpjas. Viņas gleznas nav kaut kādas "pūt un palaid" vīzijas, bet gan ainas ar savu svaru un nozīmi. Krāsas blīvums un biezums ne vien padara šos stāstus ticamus, bet arī piesātina gleznas telpu ar vielu. Vieliskums kā visuresoša klātbūtne ir tikpat spēcīgs kā pats notikums. Gandrīz aptaustāms ir gaiss, gaisma un tēli no minerāla līdz pat augstākām dzīvības formām. Tie ir vienādi nozīmīgi spēlētāji, vienīgi viela ir tā, kas atrodas visur. Tāpēc nostrādā vienkārša fizika un visspēcīgāk darbojas tas, kas satur visvairāk masas (krāsas).
Šoreiz gleznās dominē izplatījums un telpa, tie arī kļūst par visaktīvākajiem spēkiem. Cilvēks parādās tikai kā viens no varenās dabas vaibstiem, katrā ziņā ne galvenais. Viņam nav lielas teikšanas. Divas iespējas - vai nu šī pasaule ir ļoti jauna, kurā nekas nav attīstījies līdz galam un pat gaiss ir tik aktīvs un koncentrēts, ka varētu piesolīt jaunas transformācijas versijas. Vai arī Radītājs vienkārši nav iedevis cilvēkiem rotaļlietas, kas ir mums un kas, atšķaidot patiesos spēku samērus, padara dzīvi tik aizraujošu un jauku. Delles cilvēks izplatījumā ir atstāts viens. Tikai ar savas apziņas gaismas un tumsas pusēm un instinktiem. Kā šausmīgā sapnī viņš nevar ne paslēpties, ne tēlot. Uzlikts uz skatuves bez apžēlošanas iespējām, rampu gaismā, kur viņa būtība redzama kā uz delnas. It kā jau veselīgi, lai arī skarbi, taču depresīvi, jo nekāds progresīvs rezultāts no tā visa nav gaidāms. Ne skola, ne secinājumi, ne arī izaugsme viņam tāpēc nav lemta.
Šīs planētas būtnēm nav savu īpašu pazīmju, kas liecinātu par personību vai gribu, pat karaliene rādās tikai kā viena no dzīvības formām. Nedaudzās laimes atblāzmas ienāk pavisam atturīgi un viegli, gribas pat atkāpties tālāk, lai neaizbaidītu šo gaišo, taču tik trauslo sajūtu. Vienīgais mājiens par kaut ko skaistu un tiešām vērtīgu redzams cilvēka tikšanās ainā ar leduslāci. Te ir jūtas, atvieglojums un klusa tuvība, kaut kas tāds, kura dēļ būtu vērts dzīvot. Citādi šīs pasaules cilvēks ir neveikls, apjucis, nobijies. Arī viss viņa mūžs rādās kā īslaicīgs pārpratums. Viens vēja pūtiens, un smiltis aizslaucīs pēdas, atstājot tikai attālumus un telpu. Te valda sveši lauki, blīva atmosfēra un dīvaina gaisma - pat gaišās debesis līdzinās butaforijai, jo krītošās ēnas atstaro tumsu. Ar prātu es pieļauju, ka kosmiskos mērogos realitāte varētu būt tieši tāda un visa civilizācija tikai sīks, neveikls žests patiesībā vien ir. Tomēr Dievs visžēlīgi ir iedevis man savus uztveres mērogus, ko aiz pieraduma arī pārsvarā lietoju. Lūk, vienīgais kritērijs, ko varu piemērot, raugoties Birutas Delles gleznās. |