VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| EKSKURSIJA UZ SAVU CENTRU Santa Mazika Pētera Taukuļa personālizstāde "1000 pašportreti" Latvijas Mākslinieku savienības galerijā no 17. aprīļa līdz 6. maijam. | |
| Pētera Taukuļa (dz. 1958) - mākslinieka, Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas mākslas vēstures skolotāja, Latvijas Mākslinieku savienības biedra - personālizstāde "1000 pašportreti" ir turpinājums 2003. gada jūlijā LMS galerijā notikušajai mākslinieka portretu izstādei "Papīra gleznas. Pašportreti". Šai ekspozīcijai darbi atlasīti no pēdējo divdesmit gadu laikā radītajiem gandrīz pusotra tūkstoša portretiem, kas gleznoti ar eļļu, akrilu, akvareli, zīmuli, tušu, bet visbiežāk autortehnikā - kolāžā, kurā apvienotas visas iepriekšminētās tehnikas. Eksponēti arī mākslinieka pieraksti, atziņas, piezīmes un fragmenti no dienasgrāmatas, video un instalācija - ziedi no "atrastajiem objektiem", šajā gadījumā - izmestām plastmasas pudelēm un citiem atkritumiem.
Portrets, bet jo īpaši pašportrets, ir viens no būtiskākajiem žanriem Pētera Taukuļa glezniecībā. Autors uzskata, ka gleznot pašportretu nozīmē "atdalīt daļiņu sevis no pasaules" un vienlaikus kartēt savu esamību tajā, jo "pašportrets ir pierādījums autora esamībai". Mākslinieks nošķir dažādus pašportretus. Idealizējošais pašportrets, kas melo, autoram palīdzot uzturēt ilūziju par sevi kā veiksminieku, sabiedrības mīluli, veselīgu, laimīgu un bagātu indivīdu ar aristokrātisku izcelsmi. Psiholoģiskais pašportrets radītājam kalpo par dvēseles endoskopu, rentgenu, tas radīts, nevis slēpjoties no sevis un mēģinot iestāstīt to, kā nav, bet gan tāpēc, lai nodotos pašanalīzei un pašterapijai. Taču par sev atbilstošāko pašportretu autors raksta: "Man tuvākais ir tāds pašportrets, kādu uzdrīkstējās gleznot van Gogs un Gogēns. Viņiem labs pašportrets ir salipināts no abiem minētajiem, no fantāzijām, kļūdām, izbrīna. Loģiskai konstrukcijai, efektiem te nav nekādas teikšanas." Tā kā izstādē bija eksponēti arī daži pēc klasiskiem portreta kanoniem gleznoti darbi, var secināt, ka pie šīs atziņas mākslinieks nonācis, izejot cauri visām trim "ideālā portreta" stadijām. Pašportrets māksliniekam galvenokārt ir ceļojums sevī, jo, pateicoties tam, tiek "uzturēta atgriezeniskā saite ar jebkuru punktu dzīvē". Tādēļ ekspozīcija tās virsējā slānī ļauj ieskatīties autora biogrāfijā. Viņa cīņā ar atkarībām ("Pašportrets uz paģirām", 1991; "Pašportrets dzērumā", 1988) un dēmoniem ("Manas bailes", 1983), kā arī mēģinājumos rast glābiņu reliģijā ("Kolāža ar astoņiem pašportretiem", 1999). Katrs pašportrets sakusis ar kādu mirkli no ikdienišķo notikumu jūkļa mākslinieka dzīvē. Uz to lūkojoties, līdzīgi kā sajūtot kādu smaržu vai garšu, iespējams apziņu atsaukt konkrētā vietā un laikā vai neapzināti restaurēt piemirstas emocijas. Tas var būt konkrēts notikums vai īsu, daudzskaitlīgu epizožu kolāža. Pētera Taukuļa kolāžām raksturīgs stilistiski izturēts dažādu tehnisko risinājumu apvienojums, kas piesātināts ar biogrāfiskiem, filosofiskiem un reliģiskiem simboliem. Tādēļ mākslinieka kolāža ir kā nebeidzams, vienmēr atvērts darbs, ko var papildināt, kādu detaļu aizklājot ar citu, izgriežot, pierakstot, piekrāsojot, uzlīmējot, noplēšot utt. Autors uzskata: "Vienalga, ko mākslinieks glezno - ainavu, kluso dabu vai aktu, viņš glezno tikai savu pašportretu. Tāpēc viņš droši var izgriezt svarīgāko vietu jebkurā savā darbā un ielīmēt tur savu ģīmi." Arī par "autora ģīmi" var kļūt jebkas, kas vien tajā brīdī šķitis raksturojošs vai zīmīgs. Tā var būt tramvaja biļete, etiķete no sērkociņu kastītes, grafisks zīmējums ar zīmuli un tušu vai Tēvreizes teksts virsū jau uzgleznotam darbam ("Kolāža ar astoņiem pašportretiem"). Atšķirībā no portretiem izstādei pievienotajās autora atziņās attīstību vai akcentu mainību konstatēt ir gandrīz neiespējami, tādēļ tie brīžam kļūst par neatņemamu darba sastāvdaļu, nevis neatkarīgu domugraudu. Atziņas galvenokārt centrējas ap pārdomām par pašportretu, tā satura un formas būtību. Brīžiem gan jūtama ieslīgšana prozaiskās pārdomās par mākslu un tās funkciju. Tekstu lielais blīvums, atrašanās vieta un konteksts var raisīt virkni jautājumu. Nebija skaidrs, vai, piemēram, aicinājums "Neuzticieties mākslas kritiķiem, jo viņiem ar mākslu ir intelektuālas attiecības! Māksliniekam ar mākslu ir intīmas attiecības" līdzās "Pašportretam uz paģirām" nonācis tīrās nejaušības dēļ vai tādēļ, ka tie radušies vienlaicīgi. Šķiet, piezīmes, tāpat kā portreti, ir atrauti no to tapšanas laika un vietas, ielikti jaunā kontekstā, iegūstot atšķirīgas un subjektīvas interpretācijas iespējas. Savu interesi par pašportretu, uz ko likts akcents ne vien šajā izstādē, bet visā Pētera Taukuļa radošajā darbībā, autors pamato ar to, ka "pašportrets mēģina atklāt dvēseles, nevis ķermeņa seju. Ķermeņa seja pilda maskas funkcijas, un tās uzdevums ir aizsargāt, dekorēt, radīt telpu saturam." Pēteris Taukulis pat uzskata, ka pašportrets kļūst patiesāks par pašu dabu, bet darbs - par autoru. Par to, vai tas tā ir, varēja pārliecināties ekspozīcijā skatāmajā videodarbā (režisore Kristīne Briede), kur autora seja mijās ar viņa zīmētajiem un gleznotajiem pašportretiem. Pēteris Taukulis pašportretus sākumā zīmējis kā dienasgrāmatu, ilgu laiku pat nedomājot par to rādīšanu vai publisku eksponēšanu. Nebūdams pašmērķīgs, šāds pašportrets lielā mērā ir autora intīms dialogs ar sevi. Tādēļ šajā izstādē portrets nebija jāskata kā fiziskas atpazīstamības avots. Tas kļuva par karti, kas tiek zīmēta, dodoties "ekskursijās uz savu centru". Šādas kartes lasīšana (skatīšanās) arī skatītājam būtu jāuztver kā aicinājums ceļot tālāk un atklāt vairāk par virspusējiem biogrāfijas faktiem. Fakti ir tikai ceļš uz patiesību, nevis pati patiesība. Pēteris Taukulis šo patiesības ceļu bruģē, esot divvientulībā ar sevi, tad, kad nav jāizliekas un var atļauties būt nepretenciozs, neuzspēlēts un bērnišķīgi naivs. | |
| Atgriezties | |
