VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| NĪGRS PROTESTS PRET “FUNDAMENTĀLU POSTFORDISKO MEHĀNISMU PASAULES IZJŪTU” Alise Tīfentāle Projekts "Trajektorija 4. a.k.a. Laikmetīgās mākslas institūts" Laikmetīgās mākslas centra projektu telpā "Ēdnīca" Andrejsalā aprīlī un maijā | |
| 2006. gada pavasarī uzsāktā Laikmetīgās mākslas centra organizētā projektu sērija "Trajektorijas. Mainīgie vektori" pēc gada noslēgusies ar zviedru kuratores Marijas Lindas veidoto visai vērienīgo "Trajektoriju 4. a.k.a. Laikmetīgās mākslas institūts". Pats būdams lielāka projekta sastāvdaļa, Lindas kūrētais "Trajektoriju" posms sastāvēja no trim atšķirīgām daļām: Andra Eglīša gleznu un Kārinas Elbergas (Zviedrija) instalācijas ekspozīcijas (3.- 29. aprīlis), Filipa Pareno (Francija) un Laiema Gilika (Lielbritānija / ASV) videodarbu skates no sērijas No Ghost Just a Shell ("Nav gara, ir tikai čaula", 2.-27. maijs) un mākslinieku pāra Bik van der Pol (Līzbete Bika un Joss van der Pols, Nīderlande) pētnieciska projekta - ekskursiju sērijas "Kas būs" par Rīgas urbānās ainavas specifiku (18.-20. maijs).
"Trajektorijas" noslēdzošais karuselis pretstatā iepriekšējiem trim posmiem izrādījās visai grūti uztverams un mudināja uz protestu, nevis vilināja iedziļināties mākslinieku un kuratores radītajos jēdzienu, frāžu un iepriekš sagatavotu konceptu logaritmos. Vispirms jau kuratore un viņas koncepts. Marija Linda, būdama spēcīga personība, kura hiperaktīvi darbojas starptautiskajā laikmetīgās mākslas laukā visos iespējamos virzienos, jau ar savu ienākšanu telpā izslēdz jebkādas diskusijas vai šaubu rašanās iespējamību (tas var izrādīties nepieņemami indivīdam, kurš šaubas uzskata par svarīgāko pamatu, motīvu un dzinējspēku jelkādai refleksijai). Darbojoties laikmetīgās mākslas institūcijās, acīmredzot nav grūti zaudēt saikni ar realitāti. Par to var pārliecināties, palasot izstādes bukletu, ko katrs apmeklētājs varēja saņemt par brīvu un izstudēt pirms konkrēto darbu aplūkošanas. Laikmetīgās mākslas centra organizēto izstāžu un projektu katalogi un informatīvie izdevumi parasti ir izglītojoši, baudāmi un saprotami, bet šoreiz radās iespaids, ka tekstus mehāniski sastādījusi ne pārāk attīstīta datorprogramma, pēc nejaušības principa izvēloties vārdus no failiem mapē "nepublicējami teksti par laikmetīgo mākslu". Neesmu droša, vai sapratu pareizi, bet pēc šī paša informatīvā izdevuma ievadraksta murgainajām frāzēm pieņemu, ka kuratores Marijas Lindas ideja ir bijusi radīt skatītājiem iespaidu, it kā Andrejsalā uz noteiktu brīdi pastāvētu un darbotos kāda fiktīva mākslas institūcija. "To var uzlūkot kā mēģinājumu īstenot atsevišķas daļas no ideālā scenārija, kura pamatā ir neesošas jeb drīzāk vēl neizveidotas institūcijas programma," man vēsta datorprogrammas sakombinētais teksts bukletā. Hmmm. Pieņemu, ka neesmu bijusi pietiekami izglītota un uzmanīga lasītāja un skatītāja, bet šis (acīmredzot kuratores) apgalvojums man šķiet vienkārši absurds. Ja jau tā, tad ar ko savā struktūrā, būtībā vai funkcijās šī "fiktīvā mākslas institūcija" jeb "a.k.a. Laikmetīgās mākslas institūts" atšķiras no jebkura cita mākslas projekta, ko noteiktā laikā un noteiktā vidē rīko kāds kurators? Kurators izvēlas notikuma vietu vai pieņem ielūgumu no "vietas" īpašnieka, uzaicina māksliniekus izstādīt darbus, argumentē savu izvēli teorētiski un piešķir tam visam kopēju interpretāciju. Projekts beidzas, māksliniekus aicina citur un citi kuratori un tā tālāk. Visa mūsdienu dzīve sastāv no šādām "fiktīvām institūcijām", gandrīz jebkurā darbības jomā un ietekmes līmenī cilvēki satiekas īslaicīgās komandās un darba grupās, lai sasniegtu noteiktu mērķi, un pēc mērķa sasniegšanas turpina darbu citā komandā un ar citu mērķi, vai tās būtu frakciju sēdes Saeimā, dizaineru un tekstu autoru "smadzeņu vētras" reklāmas aģentūrā vai zinātniska konference akadēmiskajā vidē. Ja Lindas diskurss bijis vērsts uz diskusiju par atšķirībām starp šo īslaicīgo projektu kultūru un muzeju, galeriju un izstāžu zāļu praksi, tad tur, manuprāt, arī īsti nav par ko diskutēt - protams, atšķirības pastāv, un tas ir tikai loģiski. No visiem projekta darbiem visvairāk izslavētais No Ghost Just a Shell uzskatāms par morāli novecojušu, kaut arī radīts visai nesen (1999-2003). Tam nenoliedzami ir sava vieta laikmetīgās mākslas vēsturē, bet tās trīs rindkopas, kuras anonīmajā aprakstā izstādes bukletā veltītas šim darbam, nudien spēj saērcināt. Datorprogramma šajā tekstā paša darba bezjēdzības attaisnošanai iekopējusi tādus vārdus kā Žils Delēzs, Fēlikss Gvatari, Maikls Hārts, Antonio Negri un skaidro visai žēlīgos Pareno un Gilika video ar tādām frāzēm kā: "Ideālistiskākie sadarbības priekšstati tajā ir apvienoti ar neoliberālo tīklveida un decentralizācijas loģiku. Projekts apzināti likts krustpunktos starp post 1968. gada sociālo kustību un fundamentālu postfordisko mehānismu pasaules izjūtu, apspēlējot abu problemātiskos un diskutablos aspektus." Te atliek vien piebilst, ka pats darbs veidots 90. gadu vidus agrīno datorentuziastu rokrakstā - "paskatīsimies, ko dažādi autori var izdarīt ar vienu bezpersonisku datoranimācijas figūru". 1995. gadā mākslinieku eksperimenti ar 3D grafiku, virtuālās realitātes brilllēm, e-pasta un interneta pārlūkprogrammu izmantošanas iespējām un infantilā sajūsma par "vispasaules tīklošanos un brālību" šķita kaut kas jauns un tāpēc intriģējošs, bet jau 90. gadu beigās visas pašmērķīgās spēlītes ar virtuālo realitāti bija sevi izsmēlušas līdz pēdējam (ja par vērtēšanas kritēriju izvēlas jautājumu, vai māksla spēj saglabāt savu maģisko iedarbību ilgstošā laikposmā, tad, manuprāt, bērnišķīgie No Ghost Just a Shell sērijas videodarbi savu dzīvi ir beiguši). Andra Eglīša un Kārinas Elbergas kamerstila ekspozīcija pieklusinātās intonācijās runāja par to pašu, par ko simtiem citu laikmetīgās mākslas projektu visā pasaulē, pārstāstot veco labo stāstiņu par privātās sadzīves nozīmīgumu. Trīs pelēcīgas Eglīša gleznas - piepilsētas ainavas ar rindu mājām (šodienas Latvijas mēnešalgas saņēmēja sapni) - reprezentēja ārpusi. Savukārt iekšpusi - Elbergas instalācija, kurā asprātīgi izmantoti izstādes telpas griestu koka paneļi, no mājām paņemti nieciņi un suņa atstāto peļķīšu atlējumi silikonā. Savukārt aktīvisti Bik van der Pol rīkoja ekskursijas gida vadībā pa Ķīpsalu, Bolderāju un Andrejsalu - "šis projekts runā par iztēli un par kopīgo pagātni, nākotni un sabiedrību", apgalvo datorprogrammas veidotais teksts. Ko var secināt? Atsevišķām projekta sastāvdaļām nav ne vainas, katra no tām pietiekami oriģinālā un mākslinieciskā veidā risina kādu būtisku jautājumu. Vienīgi neskaidrā virzība un dezinformējošie komentāri atņēmuši balsi pašiem mākslas darbiem. | |
| Atgriezties | |
