VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pārdomas par pirmo Atēnu biennāli Kristaps Grundšteins Oktobra sākums. Laikā, kad Latvijā jau bija vērojamas rudens pazīmes, devos uz siltajām Atēnām, lai apmeklētu pirmo Atēnu biennāli. Šīs ir pirmais tāda veida pasākums Atēnās, un 9. septembrī Gazi Technopolis to atklāja Atēnu mērs Nikitass Kaklamanis ar vārdiem: "Māksla ir zāles dzīves pilnveidošanai!" Par biennāles saukli bija kļuvis vārdu savienojums Destroy Athens jeb "Sagrauj Atēnas". Kas tad īsti ir Atēnu biennāle, un vai tā tiešām var pretendēt uz jauna impulsa došanu pašām Atēnām? | |
 Autors pie biennāles plakāta | |
|
Pāris faktoloģisku nianšu. Pirmkārt, biennāles mājvieta bija Rīgas Andrejsalai idejiski un vizuāli līdzīgā Gazi Techno-polis. Tā ir bijusī gāzes sadales un apkures centrāles vieta, šādam pasākumam visnotaļ tipiska, jo tai piemīt industriāla daba, kas pirms desmit gadiem likās kā priekšnoteikums jebkuram laikmetīgam pasākumam. Te atrodamas krāsnis un milzīgi apkures katli, vide ir sakopta, neiznīcinot tās industriālo pievilcību. Gaisā brīžam pavīd gāzes smaka. Otrkārt, biennāles ģenerālsponsors bija Deutsche Bank, kas ar savu vērienīgo atbalstu palīdzēja tapt pasākumam tādam, kāds tas bija, un tajā pašā laikā piesauca citu valsti. Manuprāt, tas ir kas līdzīgs "Aldara" un Latvijas Nacionālās operas sadarbībai. Daļa pasākumu norisinājās tuvējās sānielu galerijās, kur bija apskatāmas dažas visai interesantas izstādes. Konceptuāli biennāles sauklis "Sagrauj Atēnas" paskaidro pats sevi. Tā piedāvāja sākt visu no sākuma, un pastaiga pa Gazi atgādināja Dieva pastaigu pasaules radīšanas laikā, kad katru dienu nāca klāt kāds jauns pamatelements. Gluži tāpat bija šeit - biennāle bija sadalīta septiņās dienās, kuru paskaidrojošie nosaukumi likās visai neparasti. Pirmā diena: "(..) īpaši slikti laiki praviešiem (..)"; otrā diena: "Kāpēc es meloju sev par to, ka nekad neesmu te bijis un zinājis par šo vietu?"; trešā diena: "Tēvs, Tēvs (..) ar mani ir cauri!"; ceturtā diena: "Kāpēc dzīve ir dzīvošanas vērta? Hmm... ir dažas lietas, es minēšu... hmm..."; piektā diena: "Partenona bombardēšana un absolūta demolācija ir burtiski likusi mums aizrīties (..)"; sestā diena: "Bet tur nebija ūdens (..)". Visa sākums - Juliana Rozefelta (Julian Rosefeldt) un Pjēro Šteinla (Piero Steinle) 1996. gada videoinstalācija Detonation Deutschland, kas parāda nozīmīgu (Reihstāga) un mazāk nozīmīgu (privātmāju) objektu spridzināšanu. Tas arī kalpoja kā atspēriena punkts - viss tiek iznīcināts un sākts atkal no gala. Tiek iznīcināti simboli, kas cilvēcei vairs nav nepieciešami. Ko mēs varam piedāvāt? Tālāk manu uzmanību piesaistīja Void Network politiskās videokolāžas ritmiskas mūzikas pavadībā. Skrienot videoformātā pāri mūsdienu pasaules notikumiem un sasaistot tos ar biolo-ģiskām norisēm sievietes ķermenī (jau atkal?), tika radīta nostalģiska sajūta par dzīvi un tās procesiem. Idejiski visstāstošākā man personiski šķita otrās dienas ekspozīcija. Šajā daļā, gluži kā kopumā, dominēja videoinstalācijas, kā arī daži grafiski darbi. Manu uzmanību pievērsa Krisa Evansa (Chris Evans) darbs - videoinstalācija, kurā norisinās līdz absurdam novesta telefonsaruna par Grieķijai aktuāliem vēstures, socioloģijas, antropoloģijas un politikas jautājumiem. Sarunas ir tik abstraktas, ka sen pārsniegušas realitātes robežas, vizuālais risinājums - kā 80. gadu spiegu filmā ar pārspīlētu dramatizāciju: vīrietis ar telefona klausuli pārvietojas telpā, viņš ir pārbiedēts, viņa seja stāsta par šīs sarunas milzīgo nozīmi, un tajā pašā laikā nav zināms, vai būs iespēja pateikt visu, kas svarīgs, jo tepat ap stūri var izrādīties beigas. Citos darbos bija vērojami reliģiski un vēsturiski pārspīlēti vēstījumi. Piemēram, Otolith Group: "Dārgā vēsture, mums Tevi ir jāpārraksta, lai mēs Tev noticētu!", "Filosofam vajadzētu pajautāt pašam sev, ko gan viņam vajadzētu domāt", "Ideja ir laba, ja tai nav varas!", "Grieķi kā nācija ar 2000 un vairāk gadu vecu ķermeni šodien ir zaudējuši savu identitāti un dzīvo, paši skatīdamies uz to kā uz attālinātu brīnumu". Trešajā dienā stāsta forma pārsvarā bija instalācijas, bet sākums - atbaidoša videoinstalācija, kurā kāds kungs pēkšņi sāk vemt un viss ierīkots tā, ka apmeklētajam jāpaiet zem šī darba (Tanasis Totsikass (Thanassis Totsikas), Untitled, 2007). Lielākā daļa publikas šo posmu pavadīja skrienot. Vairums no darbiem pauda klaju atsvešinātību, pārstāvot tādu kā brīvi interpretējamu stāstu. Interesants šķita Marka Mandersa (Mark Manders) darbs, kurā bija redzams papīra ķīpām nokrauts galds ar atstātu šauru, šauru brīvu vietu, tā radot vīziju par birokrāta ikdienu. Jo tālāk es devos biennālē, jo darbi kļuva konceptuālāki, piemēram, Pētera Drēera (Peter Dreher) Tag um Tag Guter Tag, kura ietvaros no 1974. līdz 2007. gadam autors vairāk nekā 5000 reižu gleznojis vienu un to pašu sižetu - ūdens glāzi uz maza, vertikāla formāta audekla. Biennālē bija apskatāmi kādi 200 eksemplāri, sižetiski identiski, bet atšķirīgās tonalitātēs, kas lika aizdomāties par autora pavadīto laiku, tos radot. Kā temats tika rādīts cietums, vieta, kur cilvēka fiziskā daba ir ierobežota, bet domas lidojums ir plašāks par fiziskajām iespējām. Temporary Services & Angelo parāda cietuma kameras modeli - reālu telpu diviem cilvēkiem. Panāktā noskaņa iedarbojas, un iekšā neviens pat nemēģina doties, turpat apskatāmi arī it kā cietumnieku izgudrojumi, kas ir mākslinieka fikcija par tēmu - kreativitāte ieslodzījuma vietās. Pati biennāle šķita balansējam starp kaut ko redzētu, sagaidāmu un jaunu pieteikumu. Tā kā autoru kolektīvs ir atvērts un bija pārstāvētas dažnedažādas nacionalitātes, tieši grieķu īpatsvars liek domāt par lokalizācijas trūkumu šajā notikumā. Vai Atēnām biennāle ir loģisks solis sevis apzināšanas un meklēšanas virzienā? Šodienas Atēnas ir absolūti vienkārša pilsēta, kas dzīvo savu dzīvi, tajā nav nekādu īpašu notikumu, dzīvojamās ēkas šajā miljonu pilsētā ir absolūti vienādas - urbanizācijas zieds. Bet tajā pašā laikā ir arī Atēnas, par kurām stāsta vēsture, bet tās dzīvo savrupu dzīvi, pārtikdamas no amerikāņu, krievu vai vācu tūristiem, kas patiesībā uztur šo seno pilsētas daļu. Pašu grieķu tur tikpat kā nav. Arī biennālē vienīgie grieķi, kurus sastapu, bija uzraugi. Tas vēlreiz lika domāt par šo divdabību. Vai Atēnām ir nepieciešama zīmola atsvaidzināšana? Vai tomēr jāpiekrīt biennāles sauklim Destroy Athens un tās mēģinājumam radīt jaunu vidi. Māksla šajā gadījumā kalpojusi kā saziņas valoda. Bet vai kāds to dzird? | |
| Atgriezties | |
